Navigate / search

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma by Umberto Eko

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma by Umberto Eko

Umberto Eko viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem. Pirmo reizi ar viņa darbiem iepazinos, kad iznāca “Rozes Vārds”. Un pēc tam esmu izlasījis gandrīz visus viņa darbus. Uzzinot, ka Jāņa Rozes apgāds izdevis grāmatu “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” latviešu valodā, nolēmu to beidzot izlasīt.

Galvenais varonis Džambatista Bodoni, saukts par Jambo, kādu dienu attopas slimnīcas palātā. Viss it kā ir kārtībā, tikai viņš nespēja neko atcerēties no tā, kas saistīts ar viņa personīgo dzīvi. Viņam ir enciklopēdiskas zināšanas par daudzām lietām, viņš var citēt tekstus no lasītām grāmatām, bet visas atmiņas, kurām ir bijusi kāda emocionālā sasaiste ar viņa dzīvi, ir zudušas. Viņš uzzina, ka iztiku pelnījis kā grāmatu tirgotājs, ka viņam ir ģimene, bērni un mazbērni. Cerībā atgūt atmiņu viņš dodas uz savām bērnības mājām Pjemontā, lai vismaz pacenstos, ja ne atcerēties, tad rekonstruēt savu bērnību.

Grāmata pēc manas saprašanas ir par to, kas ir cilvēka apziņa un atmiņa, un kā tās kopā veido cilvēka personību. Ja cilvēka galvā ir tikai bagātīgs faktu krājums, vai tikai tas spēs viņu padarīt par pilnvērtīgu personību? Vai izpētot visas grāmatas, kuras viņš lasījis bērnībā un pusaudža gados, mēs spēsim rekonstruēt viņa personību? Vai pats cilvēks, kurš ir zaudējis savu atmiņu, to spētu? Cik daudz mūsu personības ietekmē mūsu izlasītās grāmatas? Vai šādi rekonstruētas atmiņas būtu patiesība, vai tikai vēlamā uzdošana par faktu?

Uz visiem šiem jautājumiem autors cenšas atbildēt analizējot literatūru un periodiku, kas izdota Musolīni laikos. Tieši šajos gados pagāja Jambo bērnība un pusaudža gadi (un, cik noprotams, arī paša autora). Domāju, ka lielai daļai no ziemeļitāļu lasītājiem šī grāmata bija atgriešanās pie savas bērnības grāmatām un komiksiem. Latviešu lasītājam šī sasaiste nebūs tik liela, jo tikai daļa no visa piesauktā ir lasīta bērnībā, nemaz nerunājot par komiksiem. Man cilvēkam, kuram ir salīdzinoši liela izlasītā bagāža zināšanas, bija labi, ja par pusi no piesauktajiem darbiem. Autors par to ir padomājis un tādēļ, pat ja par kādu grāmatu uzzini pirmo reizi, tad lasītājs kopā ar Jumbo iepazīst to uz vietas.

Šie mēģinājumi atgūt atmiņu balstoties uz bērnībā lasīto man atgādināja vienu lietu. Mūsdienās ir cilvēki, kas cer saglabāt savu saprātu mūžīgi. Lai to nodrošinātu, viņi sev visur līdz nēsā kameru, kas ieraksta visu ko viņi redz un ko dzird. Ir cerība, ka ievadot visus šos datus pēc tam neironu tīklā būs iespējams atgūt viņu personību. Man gan personīgi šķiet, ka šāda lieta nekad nestrādās. Arī Jumbo nodarbojas ar līdzīgu lietu. Viņš cenšas rekonstruēt bērnību iztēlojoties, kā tā vai cita grāmata, mūzika vai apkārtējie notikumi viņu ietekmējuši. Lielāku cerību varētu likt nevis uz visa iemācīšanos vēlreiz, bet gan uz kādu mazu informācijas devu, kas parautu vaļā atmiņas vārtus.

Vēl tiek daudz filosofēts par galvenajiem pagrieziena punktiem katra cilvēka dzīvē un to ietekmi uz personību. Un tos nekāda bērnības grāmatu pārlasīšana nespēs atgriezt. Arī Jumbo ir viens dzīves centrālais tēls, kas vismaz viņam šķiet ir galvenais dzīves noteicējs.

Kopumā laba lasāmviela, kas rosina uz pārdomām. Neteiktu, ka šī būtu mana mīļākā Eko grāmata. Tomēr ņemot vērā autora erudīciju, šeit var uzzināt daudzas interesantas lietas par Itālijas vēsturi un populāro literatūru trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Grāmatu ir vērts izlasīt līdz galam, jo beigās mēs beidzot uzzinām to, kas ir patiesība.

Komiksi

Komiksus pēdējo reizi lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Nāca tajos laikos tādas komiksu grāmatiņas latviešu valodā. Pirms tam laikam nīgrākais komikss bija Zīlītes “ Kā rodas bērni”. Tagad te nesen nolēmu saprast, ko tad īsti tie cilvēki atrod tajos komiksos. Uz to mani pamudināja nejauši uziets komiksu veikals Singapūrā. Tik daudz šīs mantas vienā vietā vēl nebiju redzējis, lielākā daļa bija veltīta dažādiem lokālajiem varoņiem, bet šis tas bija arī angļu mēlē. Todien gan neko neiepirku, bet iespaids palika.

Pāris nedēļas atpakaļ iegriezos Jāņa Rozes grāmatnīcā uz Blaumaņa ielas un ieraudzīju, ka tur pārdod Neil Gaiman sacerēto Sandman. Domāju, eksperimenta dēļ pāris grāmateles nopirkšu, gabals jau no tā man nenokritīs. Citur iepirkās arī “The Color of Magic” izdevums komiksa veidolā. Lasāmā bāze bija izveidota, un varēju ķerties klāt. Tagad esmu izlasījis jau kādas piecas komiksu grāmatas, un šādas tādas atziņas jau ir radušās.

Pozitīvās

  • Komiksi man tīri labi patīk. Nelieli īsstāstiņi ar bildēm.
  • Stāsts ir ne tikai aprakstošā daļa, bet arī vizuālā daļa (to lasot parastu grāmatu nākas radīt pašam).
  • Interesanti ir izprast, kad kurš lodziņš ar runājamo ir jālasa, ar laiku gan tas aiziet automātiski.

Negatīvās

  • Komiksi ir nejēgā dārgi, parasta grāmatele maksā ap desmit Latvijas latiem, un lasāmais tur ir uz kādiem pieciem īsstāstiņiem.
  • Katrs komiksa stāstelis ir labi, ja desmit minūšu lasīšanas un skatīšanas vērts, kas rada jautājumu par cenas un vērtības attiecību.
  • Nevar paņemt daudz lasāmā līdzi, uz elasītājiem tā štelle vēl nav populāra un ipadu staipīt tikai tādēļ līdz kaut kā nevelk.

Interesanti, ka komiksa izveidošana nemaz nav vieglāks darbs par stāsta uzrakstīšanu. Parasti autors un komiksa zīmētājs ir dažādas personas un tādēļ komiksa melnraksts ir uzmetums māksliniekam, kā kur ko zīmēt. Sandman otrajā vai trešajā sējumā bija viens tāds kā piemērs nopublicēts. Kopumā šķiet, ka laiku pa laikam kādu komiksu iepirkšu un izlasīšu. Sandman man tīri labi iepatikās, domāju, ka laika gaitā savākšu visus viņa sējumus. Ir jau tas Sapņu pavēlnieks tās dīvains tipiņš un visa dievu hierarhija zem katras kritikas, bet labu stāstu jau ar patiesību nav nekādas jēgas maitāt.

%d bloggers like this: