Šanhaja 2017 Pirmā diena

19. maijs

Šodien man ir ieplānotas lielas lietas – aizlidot uz vislielāko pilsētu Ķīnā – Šanhaju. Šis, protams, nav mans plāns, visu ceļojumu ir saplānojusi Maija, man ir tikai jāpiedalās tā realizācijā. Nav jau tā, ka es neko pats nebūtu darījis – čemodānā sakravāju savas drēbes, salasu visādu aparātu lādētājus, pārbaudu, vai ierīcēm baterijas pilnas.  Ak jā, es vēl kaut kad nopirku Rough guides grāmatu par Šanhaju. Tagad pēc ceļojuma varu pateikt, ka tā bija ļoti noderīga, sevišķi plānošanas stadijā. Biļetes nopirkām jau sen, un atlika vien sagaidīt izbraukšanas datumu.

IMG_0330

Uz tālo zemi esam nolēmuši doties ar SAS aviolīnijām, un galvenais ceļojuma posms būs lidojums Kopenhāgena – Šanhaja. Sanāk jau pastulbi lidot pusotru stundu uz nepareizo pusi un tad to pašu laiku atpakaļ. Taču tā nu ir sanācis, ka reiss Rīga – Šanhaja pa tiešo vēl nav pieejams, un jāiztiek ar to, kas ir.

Pirmais ceļojuma posms Rīga – Kopenhāgena nemaz nenotiek ar SAS lidmašīnu, tā vietā ir atdzīts kaut kāds Cityjet, kurš lido sadarbībā ar SAS. Mani gan tas īpaši neuztrauc, vairāk mani uztrauc tas, ka normāla Airbusa vai Boeinga vietā tiek padots kaut kāds britu Avro, kuru dzīvē redzu pirmo reizi. Šīs firmas lidmašīnas es lielākoties kara dokumentālajās filmās esmu redzējis bumbojam pilsētas vai degošas krītot no debesīm. Lai arī kādi nebūtu mani aizspriedumi, lidmašīna līdz Kopenhāgenai aizlidoja godam. Pa ceļam mūs uzcienāja ar šokolādīti un kafiju.

Taču ar tādu degvielas devu ir par maz, lai izturētu līdz nākamajam pārlidojumam. Kopenhāgenas lidostā līdz šim esmu bijis veselu vienu reizi, un tā man ir aplikusi atmiņā ar vienu lietu – traki dārga. Prieks, ka pasaulē ir lietas, kuras nemaz nemainās. Abi ar Maiju iekožam pa burgerim vietējā ēstuvē. Tur man pēc pasūtījuma iedeva apakštases lieluma gadžetu ar numuru. Samaksāju, apsēdos un gaidīju, kad man nesīs pasūtīto burgeri. Kamēr Maija iznīcināja kandijkraša konfektes, es gremdējos domās, kā viņi nopeilē man to aparātu, lai zinātu, kur jāatnes proteīna deva. Manas pārdomas pārtrauca pretīga vibrācija, un dīvainas skaņas aparāts bija sācis darboties. Redz kā, sapriecājos, šis te verkšķēs, un oficiants mūs atradīs. Tā kā ieskrietuves ēdamzāle ir divos līmeņos un izstiepta kā desa, es apcerēju oficianta ceļa izvēles optimālo stratēģiju (kuras nav). Pēc kāda laika man pielēca, ka neviens nenāks, un man pašam vien būs jādodas pēc savas pārtikas, tas ir tikai signāls, lai izsauktu pie sadales punkta.

Mani šāds notikumu pavērsiens ieļaunoja, uzreiz piefiksēju, ka ēdamzāle nav tā tīrākā, lai neteiktu, ka tur prasījās pēc svaigiem pakaišiem, galdiņš nebija tīrīts vismaz no rīta, un tur droši vien radās un nomira veselas baciļu civilizācijas. Tas gan manu apetīti nemainīja, un burgeris būtu patiešām labs, ja vien viņi gaļu būtu nedaudz labāk atkaulojuši pirms samalšanas. Iestiprinājies devos grāmatas meklējumos.

Neviens mans ceļojums nav iedomājams bez grāmatām, nosēdi lidmašīnā veselas deviņas stundas, neko nedarot, tas nav priekš manis. Var noskatīties kādu filmu, bet parasti piedāvājums tur ir nekāds. Man gan līdzi bija kindle ar kādām pārdesmit nelasītām grāmatām, kuras man pietiktu vismaz mēnesim, bet grāmatu nekad nevar būt par daudz! Uz Kindles var uzgāzt kapeju, tā var aiz spītības nosprāgt, un tu paliec uz garā beņķa! Man vajadzēja vismaz vienu papīra grāmatu.

IMG_0335 (2)

Kopenhāgenas taxfree zona, kurā, iespējams, jau sen nav nekādas nodokļu brīvības, ir praktiski tāda pati kā visās pārējās pasaules lidostās. Pie pārtikas pārdod vietējos labumus, pa kādam vietējam suvenīru veikaliņam un viens literatūras izplatītājs, kas pārdod kaut ko lasāmu. Nudien nesaprotu, pēc kāda principa lidostas izvēlas grāmatas. Praksē izskatās, it kā vidējais lidotājs visu nakti vēlētos lidojumā palasīt seno filosofu traktātus vai arī britu zemju top desmit grāmatas. Iespējams, ka dāņu valodā izvēle bija plaša un saturīga, bet angliski bija sēnalas, kurās man jātrod sava grāmata. Vispār lasāmas bija kādas trīs, no kurām man viena jau bija sen nopirkta, otrā izskatījās pārāk vispārīga un trešā par Oktobra revolūciju, kuru sarakstījis pats Čaina Mjevils. Ņēmu to, nez kāda iemesla dēļ žurnāls The Economist bija viss izpirkts, un Maija palika bez nopietnas lasāmvielas.

Ieeju arī abos Lego veikalos, tā kā kādreiz man lego bija hobijs un visnotaļ labi orientējos tā cenās, secināju, ka Latvijā var dabūt lētāk, un tur ko pirkt var tikai galīgi izmisis cilvēks, kuram nav pieticis prāta saviem bērniem dāvanas atrast laikus. Kad viss apstaigāts, dodamies uz savu iekāpšanas sektoru, izejam pasu kontroli un klāt esam, līdz izlidošanai atlikusi vesela stunda. Šeit ķīnieši mani pārsteidz, visiem ir zināma latviešu izturība stāvot rindā četrdesmit minūtes pirms iekāpšanas (galu galā latviešu Sarkanie strēlnieki Ļeņinu sēdus ar nesargāja), bet stāvēt rindā jau stundu pirms reisa, tas ir kaut kas par traku pat man. Nokaunējies nolienu tālākajā zāles stūrī un spēlēju Star realms līdz pašām iekāpšanas beigām.

Pēc iekāpšanas lidmašīnā secinu, ka pasaulē daudz kas ir mainījies pa pāris gadiem, cilvēki praktiski salonos nevelk līdzi bagāžu. Ir vēl vecā gvarde, kas sperās iekšā ar trīs čemodāniem, bet nav vairs tā, ka nevar atrast vietu, kur savu pauniņu novietot, bagāžas nodalījumos pilnīgs tukšums. Te es stāstījumu beigšu, lai ar’ diena vēl nemaz nav galā.

Shakespeare: The World as Stage by Bill Bryson

Shakespeare

Šī autora grāmatas es parasti nopērku un izlasu līdz ar to parādīšanos veikalos. Cītīgi grāmatu lasītāji jau zinās, ka Bryson raksta ļoti labas ceļojumu grāmatas, kur apskatāmās vietas apraksti tiek papildināti ar kolorītiem personāžiem un vietu vēstures apskatiem. Reizēm man šķiet, šis autors labu stāstu ar patiesību nemaitā. Protama lieta, „Short history of nearly everything” esmu izlasījis jau vismaz trīs reizes. Bet redzot šo grāmatu iznākam, man viņu iegādāties nebija nekādas vēlmes. Domāju – mani jau Šekspīrs neinteresē vispār. Tā nu viņa palika nelasīta un nepirkta līdz brīdim, kad sēdēju Kopenhāgenas lidostā vispār bez lasāmvielas.

Grāmata sarakstīta tipiskā Bryson stilā – interesanta un pārbagāta ar faktiem. Izrādās, ka par vienu no izcilākajiem lugu rakstniekiem britu vēsturē mēs zinām praktiski neko. Mēs pat nezinām, kā viņš izskatījās, ko viņš īsti ir darījis, kāds ir bijis viņa raksturs, nezinām pat kāds ir pareizā viņa vārda pareizrakstība. Ir saglabājušies tikai daži dokumenti ar viņa parakstu un katrā uzvārds tiek rakstīts savādāk. Tā kā grāmata ir vairāk par laiku, kurā Šekspīrs dzīvoja. Paga, teiksiet, un kur tad radušās daudzās Šekspīra biogrāfijas, ja jau mēs par viņu neko nezinām? Atbilde ir pavisam vienkārša – arī biogrāfiju autoriem fantāzija strādā pietiekami labi, lai tukšumus produktīvi aizpildītu.

Grāmatā mums godīgi pastāsta zināmos faktus un tad izvērš dažādu papildus informāciju. Tā nu izlasot grāmatu, es uzzināju daudzas interesantas lietas par sešpadsmitā gadsimta beigu Londonas dzīvi un teātri. Izrādes notika tikai diena laikā, bet tas netraucēja teātri baudīt strādniekiem, kuriem oficiālais darbalaiks bija divpadsmit stundas bez pārtraukumiem. Šekspīra lugas līdz mūsdienām nonākušas gandrīz visas pateicoties viņa kolēģu pūlēm. Lugas gan izskatās diezgan pamatīgi rediģētas. Testamentā sievai Šekspīrs novēlēja otru labāko gultu. Laba ir arī grāmatas beigu daļa, kas aplūko dažnedažādas sazvērestību teorijas, kurās tiek apgalvots, ka Šekspīra lugas ir rakstījuši pavisam citi cilvēki.

Kopumā kā jau visas Bryson grāmatiņas, saistoša un ātri vien izlasās no vāka līdz vākam. Literatūrzinātniekiem droši vien liktos pa īsu, bet man bija pašā laikā. Grāmatai 10 no 10 ballēm.

Quantum Enigma: Physics Encounters Consciousness by Bruce Rosenblum, Fred Kuttner

quantum-enigma

Cilvēks ikdienā par kvantu fiziku aizdomājas visai reti. Tas nekas , ka viņš ikdienā lieto agregātus, kas balstās tieši uz kvantu fizikas atklājumiem – lāzerus, tranzistorus utt. Tomēr viena lieta ir lietot, otra ir izprast kā tas viss un kāpēc notiek. Šī grāmatas jautājums ir nedaudz šaurāks – mūsdienu fiziķi prot lietot kvantu fiziku teorētiski, tomēr reti kad aizdomājās kādu iespaidu šī teorija atstāj uz realitāti, ja mēs uz to skatāmies ne tikai kā praktisku instrumentu.

Izrādās, ka tādas realitātes nemaz nepastāv, ja vien nav saprātīga novērotāja. Šis tad arī ir grāmatas centrālais jautājums – vai realitāte bez novērotāja maz ir iespējama? Grāmata gan atbildi uz šo jautājumu nesniedz, bet apgādā lasītāju ar dažādiem faktiem, domu eksperimentiem, kas to apskata no dažādiem skatupunktiem. Sākot ar Kopenhāgenas interpretāciju – „Turi muti un rēķini”, beidzot ar Everett paralēlo visumu teoriju.

Standartā lasītājs, lasot populārzinātniskas grāmatas par kvantu fiziku, uzzina par Heiznberga nenoteiktības principu, Fotonu entanglment (nezinu kā latviski iztulkot), viļņfunkcijām, kvantiem un protams Šrēdingera kaķi. Tomēr reta grāmata šīs interpretācijas mēģina salāgot ar makropasauli, parasti mēs visas daudzās lappuses dzīvojamies pa atomu pasaulīti, skatāmies ilustrācijas, kā elektrons spēj pārvarēt barjeras, kā fotonu detektori detektē entangled fotonus , kuru polarizācija vienmēr sakrīt, novērojam atoma viļņfunkciju, kura atrodas divās kastītēs vienlaicīgi, ja vien mēs neatveram kastītes, un nekolapsējam atoma viļņfunkciju.

Patiesībā kvantu fizika mums saka, kamēr mēs atomu nenovērojam viņš nemaz nepastāv, ja jau nepastāv atoms, tad jau nepastāv arī tas, ko viņi veido. Vai Mēness ir debesīs, kad neviens uz viņu neskatās? Kāpēc kaķi nav vienlaicīgi dzīvi un beigti? Kāpēc novērotājam ir jābūt ar apziņu –saprātīgam, spējīgam interpretēt rezultātu? Un kāpēc fizikai būtu vajadzīgs saprātīgs novērotājs, kāpēc viņa nav pati par sevi?

Īsumā sakot grāmata ir labu labā, norauj jumtu vārda tiešā nozīmē. Neviena interpretācija netiek uzspiesta, bet populārākās apstāstītas tā, ka var saprast parasts cilvēks, kas nav speciālists kvantu mehānikā. Grāmatai 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt pilnīgi visiem. Ir pilnīgi iespējams, ka tieši tu esi vienīgais saprātīgais novērotājs visā mūsu (savā) Visumā un pārējiem ir jājūtas pateicīgiem, ka tu, vēršot savu uzmanību uz citiem, liec viņiem rasties.

Grāmatas mājas lapa.

Barcelona VI

12. februāris

Šodien izlidošana uz māju pusi, jāceļas visai agri ap kādiem sešiem pēc viņu laika. Pamodušies, dodamies uzēst brokastis, tad savācam mantas un kāpjam iekšā mašīnā. Lai tiktu līdz lidostai jābrauc nedaudz pāri pa simts kilometri. Sākums pa maģistrāli iet visai raiti, taču, kad Ivara vadīti iekuļamies Barselonas nomalē, tad sākas sastrēgumi, ne švakāki kā Rīgā. Tā nu viss process sabremzējas un pēdējos padsmit kilometrus līdz lidostai veicam stundas laikā. Pa ceļam gan uzpildījām degvielu, lai nebūtu sodi jāmaksā.

Pie lidostas atklājās, ka Ivars nezin kur var braukt un kur nevar. Iekuļamies maksas stāvvietā, tad kādas 10 minūtes meklējam, kur var samaksāt, lai tiktu ārā. Beigu beigās pakāsuši 20 minūtes un 20 eirocentus, esam iznomātāju stāvvietā. Noliekam mašīnu un dodamies uz lidostas pusi. Atvars paliek nokārtot formalitātes ar mašīnas izīrētājiem. Izrādās, ka esam pārsnieguši atļauto kilometru normu.

Lidostā slaistāmies kādas divas stundas. Pie vienas no check-in kases noskaidroju, kur mums jāiet. Todien biju īpaši dumjš un pats nekā nevarēju saprast, ka Terminal B var būt lielāks nekā es domāju. Iečekojamies un dodamies uz norādītiem izlidošanas “vārtiem”. Pa ceļam iepērku šādus tādus suvenīrus. Ticis lidmašīnā, atklāju, ka man vienam pašam ir visa sēdrinda, forši!
Continue reading