Navigate / search

Pacific: The Ocean of the Future by Simon Winchester

Pacific The Ocean of the Future by Simon Winchester

Saimons Vinčesters, manuprāt, ir viens no labākajiem non-fiction autoriem. Viņa stāstiem varbūt nepiemīt Braisona humors, bet toties ir ļoti dziļas zināšanas par apskatāmo tēmu. Es melotu, ja teiktu, ka esmu izlasījis visas viņa grāmatas. Viena, kura veltīta Ķīnai, man plauktā jau stāv gadus septiņus. Šo grāmatu es iegādājos janvārī, bet izlasīju tikai pēc astoņiem mēnešiem. Iemesls – viņa tika nobāzta augšējos grāmatskapja plauktos un nebija acu priekšā.

Klusais okeāns ir milzīgs, un tikpat milzīgs ir ar to saistīto notikumu apjoms. Autors ir nolēmis savus stāstus izvēlēties tādus, ar kuriem identificēties varētu mūsdienu cilvēks. Viņa izvēlētais laika intervāls ir ļoti mazs – no 1950. gada līdz mūsdienām. Kādēļ tāds gads? Šajā gadā kodolsprādzienu rezultātā atmosfērā nonāca tik daudz radioaktīvā materiāla, lai padarītu turpmāko radioaktīvā oglekļa datēšanas metodi par diezgan piņķerīgu procesu.

Grāmata tiek atklāta ar visiem zināmu lietu – Bikini atolu un tās salinieku likteni. Te autors pamanījies aprakstīt atomieroču izmēģinājumus Klusajā okeānā kontekstā ar iezemiešu kultūru, ASV stratēģiskajām interesēm, un visas nelaimes un laimes, ko šis process radīja. Tālāk seko stāsts par Japānas okupāciju, tranzistoriem un Sony korporāciju, jauks ieskats Japānas uzņēmējdarbības vēsturē un pēckara ekonomikas niansēs. Tad sekoja Džeks Londons un sērfošana. Katrs, kas lasījis Džeka Londona kopotos rakstus, zinās, ka puisis ļoti aizrāvās ar sērfošanu un šīs lietas popularizēšanu. Bet īstais bums sākās pēc kādas filmas. Iespējams, ka šī ASV subkultūras vēstures lapaspuse ne visiem šķitīs interesanta, bet uzrakstīts ļoti labi.

Nodaļa par Ziemeļkoreju un USS Pueblo ir jau no militārisma sfēras, lai gan visi šīe stāsti ir vairāk vai mazāk saistīti ar teritorijas kontroli. Kas to būtu domājis, ka divas Korejas radās kādam cilvēkam štābā novelkot marķieri uz kartes un bez nekāda pamatojuma un dziļākas domas. Ziepes ievārītas uz gadu desmitiem. Tad seko stāsts par impēriju sabrukšanu, par to kā lielvalstis zaudēja spēju kontrolēt savas bijušās kolonijas, par reģiona varas pārdali un problēmām, kuras šis process radīja.

Grāmata par Kluso okeānu nebūtu pilnīga, ja netiktu aizķerta Austrālija. Te autors īsi pavēsta, kā īsti radusies mūsdienu Austrālija, ka viņi vienmēr ir centušies būt Rietumu kultūras bastions un nekad nav pievērsušies Āzijai. Protams, ir arī par Sidnejas operu, tās arhitektu un idejas reklamētāju. Idejas virzītājam gan bija visnotaļ interesantas seksuālās noslieces (kazas un tā).

Noslēdzošās nodaļas ir veltītas ģeopolitikai, ekoloģijai un polinēziešu kultūrai. Galvenais vēstījums – mēs, rietumnieki, vienmēr esam uzskatījuši, ka tikai pie mums ir noticis progress, un pārējās kultūras ir tādi pusmežoņi, kuri paši neko lāga nav spējuši. Polinēziešu kultūra kristietības un kolonizācijas rezultātā ir iznīcināta tik pamatīgi, ka daudzas lietas vairs nekad nebūs uzzināmas. Taču šis tas ir vēl palicis. Piemēram, okeāna navigācija bez navigācijas instrumentiem, šī pusaizmirstā metode ir lēnām atgūst savu popularitāti un palīdz cilvēkam satuvoties ar okeānu, izprast to un neuztvert to kā naidīgu spēku, kurš obligāti jāpakļauj.

Noteikti iesaku izlasīt – 10 no 10 ballēm. Izcili, daudz vēstures un interesantas informācijas. Protams, nav iespējams uzrakstīt visu par Kluso okeānu, tas ir neaptverams darbs. Grāmatā iekļautie stāsti ir tikai sīka daļa no Klusā okeāna vēstures. Taču, manuprāt, tie ir izvēlēti ļoti veiksmīgi un meistarīgi sarakstīti.

A History of the World in 12 Maps by Jerry Brotton

A History of the World in 12 Maps by Jerry Brotton

Ar šo grāmatu bija pavisam viegli, nebija pat pašam jāizvēlas. Blogeru Ziemassvētkos saņēmu šo grāmatu no Spīganas, viņa gan uztraucās, ka dāvinot man kaķi maisā, jo pat nemaz grāmatu neesot lasījusi. Pasteidzoties notikumiem priekšā, varu pateikt, ka grāmata bija ļoti labi izvēlēta. Parasti es iedāvinātās grāmatas cenšos izlasīt pēc iespējas ātrāk, lai gada beigās nebūtu jāsarauj, taču šogad nolēmu viņas izstiept pa visu gadu. Sagaidīt brīdi, kad ir pavisam grūti izvēlēties nākamo lasāmvielu un tad paņemt ko iedāvinātu, jo jāizlasa būs tik un tā.

Var droši teikt, ka cilvēks ir centies saprast savu vietu pasaulē jau no pašiem pirmsākumiem. Taču droši par kartēm kā tādām var sākt runāt tikai no senās Babilonas laikiem. Tieši no šī perioda ir saglabājies priekšmets, kuru var nosaukt par karti. Modernā ģeogrāfija aizsākās Ptolemaja laikos, un beidzas viss ar kartēm, kuru izveidošanai tiek izmantoti zemes mākslīgie pavadoņi. Karte tāda, kādu mēs pazīstam tagad, neradās uzreiz, lai cik tas loģiski nešķistu. Sākumā karte bija vairāk mākslas objekts, kurš parādīja cilvēka vietu visumā, un pareiza vietu attēlošana bija tikai papildus bonuss. Galvenais bija atšķirt pazīstamo no svešā un parādīt, ka Debesis ir tikpat reālas kā Elle.

Pirms sākt lasīt grāmatu es biju visnotaļ augstās domās par savām zināšanām kartogrāfijas vēsturē. Jā, es zināju faktus, cilvēkus un kā viss agrāk tika attēlots. Taču es nekad nebiju aizdomājies par karti kā kompleksu objektu, kuru reizē rada cilvēki un to zināšanas un to, kādas zināšanas tā dod noteiktiem sabiedrības pārstāvjiem. Kā šī savstarpējā mijiedarbība lēnām, bet neapturami maina pasauli un līdz ar to pašas kartes. Kādreiz un tagad kartes jau nezīmēja tāpat vien prieka pēc, tās parasti tika veidotas kādas iedeoloģijas kontekstā. Ideoloģija variēja katrā vēstures posmā, ja kādreiz centrālā ideja bija reliģija, tad ar laiku tā izauga kā nācijas apzināšanās, vai kā pēdējos laikos – kā tirdzniecības iespēja.

Savulaik kartogrāfijas kā tādas nebija, un līdz pat viduslaikiem bija grūti saprast, kas tad tā īsti ir zinātne vai māksla. Vairāk vai mazāk karšu sastādītāji centās ietvert abus šos elementus. Tad nu laiku gaitā lēnām kartes nonāca līdz mūsdienu veidolam. Autors gan uzskata, ka nekas vēl nav beidzies. Izmainītā realitāte ļauj kartēm uzlikt daudz vairāk informācijas slāņus par vienkāršu ģeogrāfisko vietu uzskaitījumu. Ja kāds netic, var uzspēlēt Pokemon Go un pārliecināties, ka karte jau sen vairs nav pie sienas piekarināma lieta, kurā viss ir noteikts un piefiksēts. Nedaudz ir aizskarts arī senais kartogrāfu sapnis – izveidot karti mērogā 1:1. Mūsdienās tas teorētiski būtu iespējams, taču pat šādai kartei piemistu visu karšu vaina, tā atspoguļotu pasauli neprecīzi, jo būtu fiksēta noteiktā laika sprīdī.

Lasīšana gan nav no vieglajām, autoram reizēm neizdodas labi ietērpt savu domu skaidrā teikuma struktūrā. Neliegšos, ka laiku pa laikam viņa man palīdzēja labi aizmigt, jo smadzenes vienkārši nespēja tikt galā ar informācijas gūzmu. Tāpat laiku pa laikam nācās apstāties lasīšanā un jauniegūto informāciju iekārtot jau agrāk rakstīto darbu gaismā. Piemēram, Umberto Eko Bodolīno es atklāju veselu līdz šim nepamanītu šķautni. Man jau vairāk patiktu, ja autoram tekstā pieminot kartes viņš uz tām atsauktos precīzi, jo citādi brīžiem ir jāmeklē tās klātpievienotajās bildēs.

Lieku 10 no 10 ballēm. Jā, ir nedaudz pasausa, varbūt vietām autors pārāk brīvi interpretē vēsturisko kontekstu sava darba vajadzībām, taču ieguvums atliku likām pārspēj visus mīnusus. Izlasot šo grāmatu noteikti iegūsiet padziļinātu priekšstatu par kartogrāfiju. Noteikti radīsies vēlme iegādāties vismaz kādu seno karšu atlasu, lai paskatītos uz pasauli no cita laikmeta skatupunkta. Iespējams, tagad vērojot kādu karti pievērsīsiet uzmanību ne tikai pašam vietām , bet arī izmantotajai projekcijai un pielietotajam mērogam. Noteikti iesaku izlasīt!

%d bloggers like this: