Dēmons Azzie Elbub ir īsts ļauno spēku pārstāvis, viņš ir alkatīgs, azartisks, atkarīgs no azartspēlēm, vienmēr izmantos iespēju tikt pie kādas dvēseles. Tomēr tā nu ir sanācis, ka neveiksmīgas kāršu spēles rezultātā viņa pašreizējais darbs ir vadītāja amats kādā no Šķīstītavas nodaļām. Laimīgas sakritības dēļ Azzie tiek uzdots nogādāt atpakaļ uz zemi cilvēku, kuru Nāve savācis un nogādājis uz Šķīstītavu kļūdas pēc. Taču ar to Azzie piedzīvojumi nebeidzas, viņš tiek izvēlēts kā ļauno spēku pārstāvis Tūkstošgades sacensībās, kurās tiks nolemts, kas valdīs pār cilvēkiem nākamajā tūkstošgadē. Azzie plāns ir vienkāršs: iestudēt Guļošās skaistules un Apburošā prinča stāstu, taču ar pavisam jaunām beigām. Viņam ir izsniegta kredītkarte ar neierobežotu limitu, viņš ir atradis sev palīgu Frike. Lai viss noritētu godīgi, viņa plānu uzrauga labo spēku pārstāvis eņģelis Babriels.
Grāmata ir bagāta ar labu humoru, un notikumi tiek pasniegti no dēmona skata punkta. Azzie ir tipisks dēmons, mīl mielotie ar pūdētām kaķu galvām, ienīst eņģeļus, ir neapmierināts ar Ellē valdošo birokrātiju, kas, neskatoties uz viņa pilnvarām, mūžīgi aizkavē pasūtījumus vai vienkārši ignorē viņu. Arī rūķi vairs nav tie, tā vietā, lai pacietīgi gaidītu Azzie apsolītā investīciju projekta beigas un iespējamo peļņu, viņi ierodas izsist parādu un liek atstrādāt. Vispār daudz kas ir mainījies no senās Romas Impērijas laikiem.
Kopuma grāmatu vērtēju kā labu, tā kā rakstītāji ir divi, tad vietām ir jūtams tāds kā saraustīts sižets. Reizēm notiek mētāšanās no vienas sižeta līnijas uz otru. Daži otrā plāna tēli parādās, šķiet, ka viņi atstās uz sižetu iespaidu un viss, viņi tiek aizmirsti un tu nesaproti, kamdēļ tad mums par viņiem vispār stāstīja. Labākais grāmatas tēls aiz Azzie manuprāt ir Frike – īsts ļaunā ģēnija palīgs, izpilda visu ko liek, labs melnais humors un galvenais labi prot sašūt ķermeņa daļas. Nevar aizmirst arī Asmodeju, kas parādās kā Elles Šķīstītavas ziemeļu nodaļas vadītājs.
Grāmatu iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk melnais humors un nav svešs fantasy žanrs. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.
Izrādās, ka viņi joprojām dzīvo starp mums. Izskatās pēc parastiem cilvēkiem, varbūt ar dažām dīvainībām, bet nezinātājs neatšķirs. Kas ir viņi? Aizmirstie dievi – tie, kuriem cilvēki reiz ir ticējuši, savās galvās atveduši uz Ameriku, bet aizmirsuši atstājot tos vienus. Amerika nav laba vieta dieviem. Dievi ātri iegūst, bet tikpat ātri zaudē savus pielūdzējus. Dievi tāpat kā Amerikas iedzīvotāji visi ir atnācēji. Arī jaunie dievi (Media, lidmašīna, kredītkarte uc.) pēkšņi ir saskatījuši draudus vecajos nīkuļojošos dievos – drīz sāksies vētra jeb dievu karš.
Grāmatas centrālais tēls nebūt nav dievs, viņš ir parasts tikko no ASV cietuma iznācis cilvēks, kuram vienīgā dīvainā iezīme ir vārds Shadow. No cietuma viņš ir atbrīvots nedaudz pirms laika gan par labu uzvedību, gan sakarā ar sievas nāvi. Pa ceļam uz mājām Shadow lidmašīnā sastop būtni vārdā Wednesday, kas piedāvā pieņemt viņu darbā. Darbs viegls, neviens nav jānogalina, jāstrādā par šoferi – asistentu un Wednesday nāves gadījumā viņš jāvāķē (šķiet, ka tā latviski varētu tulkoties hold a vigil). Tā nu tas viss sākas. Grāmatas galvenie tēli lielākoties ir skandināvu, ēģiptiešu un slāvu dievības, kuras tad arī veido veco dievu opozīcijas mugurkaulu.
Grāmatas jaukā lieta ir tā, ka autors neko no lasītāja neslēpj. Ja esi erudīts mitoloģijā un vārdu spēļu cienītājs, tad grāmatas sižeta virzību atkodīsi jau pašā sākumā. Man, piemēram, pašā sākumā izdevās atkost, ka Wednesday patiesībā ir Odins, jo kādreiz trešdiena bija Odina diena. Bet, ja arī neesi, tad nav ko uztraukties, grāmatas beigās viss atklāsies. Daļa no grāmatas mums arī atklāj autora pārdomas par amerikāņu kultūru un ticību, nevis oficiāli deklarēto, bet patieso. Protams, neiztiek bez autora spriedumiem par dzīvību un nāvi, cilvēciskām vērtībām, ticību utt.
Grāmatas stāstījuma gaita rada iespaidu, ka tā ir sastādīta no vairākiem īstajiem stāstiņiem, bet arī šie stāstiņi sižeta gaitai ir vajadzīgi. Arī centrālie tēli nostrādāti tīri labi, paliek atmiņā. Sižeta notikumi vietām ir visai negaidīti, taču nav tā, ka viss notiktu brīnumainu sakritību rezultātā, visam apakšā ir plāns un nav tādas vietas, kuru lasot tu domātu, redz kā nabaga autors aizrakstījies un tik stulbi dabūjis glābt situāciju.
Kopumā grāmatiņu vērtēju kā izcilu, man viņa bija pašā laikā un bija patiess prieks to lasīt. Lieku 10 no 10 ballēm, nopietnāka par Terry Pratchett Diskzemes cikla grāmatiņām, bet savu daļu humora arī šeit var atrast. Iesaku izlasīt visiem, kas var pieņemt dievu vārdu valkāšanu literāros darbos. No kristiešu mitoloģijas grāmatā piedalās tikai Lieldienas, Jēzus pieminēts garāmejot, bet ar skaudību.
Šajā sadaļā esmu nolēmis apskatīt jautājumus, kas pirms kruīza nomāca manas domas, un par kuriem man īsti nebija nekādas informācijas. Varbūt kādam noderēs.
Kā izvēlēties kajīti?
Šī lieta ir atkarīga no katra maciņa biezuma, jo lielāka rocība, jo augstākas kategorijas jāņem. Bet vidusmēra cilvēkam kajītes izvēlē vajadzētu vadīties pēc sekojošiem principiem. Kajīte jāņem ar iluminatoru (logu), bez logiem gan ir lētāk, tomēr diez vai tev ilgi patiks dzīvot mucā bez saules gaismas. Ir vēlams arī izvēlēties kajīti, kuras atrašanās vieta ir tuvu kuģa vidusdaļai, tam ir daži plusi, vētras vai stipras viļņošanas gadījumā tevi tik daudz nešūpos un nebūs dzirdama dzenskrūvju skaņa. Mana hajīte bija kuģa aizmugurē un es dzenskrūves dzirdēju diezgan labi. Neņemiet kajīti zem galvenā kuģa izklaižu klāja, lai arī kāda ir skaņu izolāciju, ļautiņu stampāšanu vienmēr varēs dzirdēt. Ja nu nav izvēles, vai arī gribi būt augstāk virs jūras līmeņa, tad vismaz kuģa plānā iečeko, lai nesanāk gulēt zem diskotēkas telpām. Bet, ja tev ir labs un ciešs miegs, tad šo lietu var droši ignorēt.
Kā norēķināties uz kuģa?
Te nu lieta ir pavisam vienkārša, vismaz manā gadījumā uz kuģa tev tiek izsniegta magnētiskā ID karte, ar kuru tad tu arī norēķinies. Lai kompānijai nerastos problēmas, šo ID karti viņi piesaista tavai kredītkartei, vai arī, ja tev patīk vazāt līdzi čemodāniņu ar naudu, tad tev visu laiku ir jāiemaksā garantijas summa un iepriekšējās dienas tēriņi, ja tie pārsniedz garantijas summu jākompensē skaidrā naudā. Domāju, ka tas tā ir uz visiem kuģiem.
Kas ir iekļauts kruīza cenā?
Parasti kruīza cenā ir iekļauta dzīvošana uz kuģa un ēdināšana, ēst vari cik gribi. Par velti var dabūt arī sulu no automāta, tēju, kafiju un ūdeni. Par alkoholu un atspirdzinošajiem dzērieniem ir jāpiemaksā, parastā kolas bundžiņa mums maksāja trīs eiro, Minerālūdes 2l ~divi eiro, kokteiļi no 3-10 eiro. Papildus ir jāmaksā arī par visām ekskursijām, tās nav iekļautas kruīza cenā. Tāpat nāksies piemaksāt par dažādiem spa pakalpojumiem, frizieru apmeklējumiem, brokastīm kajītē un kuģa fotogrāfa safotogrāfētajām bildēm. Toties par velti ir visādas itāļu valodas kursi, viktorīnas utt. Papildus izmaksas sastādīs arī kajītes uzkopšana 9 eiro no kajītes dienā, toties uzkopj viņu vismaz divas reizes dienā. Arī visai šmigai automātiski uzčārdžos 10% dzeramnaudu. Papildus biļetē ir atruna, ka maksa var mainīties ostu nodevu izmaiņu dēļ.
Kā man zināt kad un kur sāksies ekskursija un kā nepalikt krastā?
Ja godīgi, šis jautājums mani kā visai bailīgu cilvēku nomāca visvairāk. Visvairāk man nepatīk nokavēt. Sevi mierināju ar domu, ja jau vācu pensionāri tiek galā, tad jau arī es izkulšos. Viss izrādījās „easy peasy”, uz kuģa katru dienu iznāk avīze, kurā sīki un smalki norādīts, kad un kurā vietā tev jāierodas. Un, ja tu esi pieteicies ekskursijai un neierodies, tevi iet pat meklēt uz kajīti. Arī krastā palikt ir mazas izredzes, jo gidi par tevi ir personīgi atbildīgi, katrā pulcēšanās vietā visi tiek pārskaitīt un nekas nenotiek, kamēr visi nav atrasti. Ja grupa aizkavējas, gidi sazinās ar kuģi un kuģis gaida. Mūsu kruīza kuģis visā ceļojuma gaitā nezaudēja nevienu pasžieri, galvenais ir ierasties noteiktā vietā noteiktajā laikā.
Telekomunikācijas un sakari kā uzzvanīt radiem, lai palielītos?
Uz kuģa bija mobilo sakaru bāzes stacija, bet tarifs vienkārši zvērīgs – 5 eiras pa minūti, tā kā iesaku tomēr sagaidīt nonākšanu krastā, jo pat Ēģiptē zvani uz Latviju izmaksās daudz lētāk. Arī internets, kuru nodrošina satelītpieslēgums maksāja 50 eirocentus pa minūti, saku uzreiz – nevienu lapu man atvērt tā arī neizdevās. draugiem .lv lādēja pāris minūtes un nekas nenotika, arī manu blogu atvērt neizdevās. Rezultāts – pakāsti četri eiro un apņemšanās kuģa interneta kafeinīcu neapmeklēt.
A ja man uz kuģa piemetas aklā zarna?
Vispār uz kuģa ir stacionārs, nezinu gan vai tur ir arī ķirurgi, vizīte pie ārsta dienas laikā maksā 30 eiro, bija pieejama arī aptieka, bet tajā aktīvo ogli nepārdeva. Tā ka slimot var, gan jau izārstēs. Un bonuss – zāles pret jūras slimību izsniedz par velti.
Cik daudz mantu un drēbju ņemt līdzi?
Tas atkarīgs no cilvēkiem pašiem, bet kajītē vietas varētu pietikt 2 kubikmetru mantu izvietošanai. Vērtslietām ir pieejams seifs, mums gan bija tāds ar visai dīvainu kodēšanas sistēmu, pēc katras durvju atvēršanas, atslēga jāvada iekšā pa jaunu, bet nu nekas – bija kur portatīvo datoru nobāzt, tur gan iekšā pas tikai „Acer one”.
Vai var dzert krāna ūdeni?
Var, bet neieteiktu, jo krānos te pilda atsāļoto jūras ūdeni, garša ir biku tāda dīvaina, bet veselībai esot nekaitīgs.
Un protams, ja kādam ir vēl kādi jautājumi par šo tēmu, droši uz priekšu atbildēšu.
No rīta pamostos labi izgulējies. Kuģi naktī tikpat kā nešūpoja un tas patiesībā miegam tikai nāca par labu. Reizēm gan bija tāda sajūta it kā kuģis brauktu pa veļas dēli, bet pie tā ātri pierod. Protams pēc pamošanās pirmais jautājums ir: “kur dabūt ēst?”. Uz grīdas tiek atrasta arī kuģa avīze “Costa Today”, kurā viss aprakstīts. Ir pat aprakstīts otrais mani nomokošais jautājums: “Kad dosimies ekskursijā?”.
Brokastis mēs ar Maiju tradicionāli devāmies ēst uz devīto klāju. Cilvēkiem uz kuģa vispār patīk nodarboties ar ēšanu, rinda pie bufetes ir vienmēr. Ēdienu izvēle ir milzīga, domāju, ka katram tur sev ir iespējams atrast normālu paēdienu, pat tādam, kas ēd tikai speķi. Ar rupjmaizi gan ir problēmas, tā kā jāņem vien kruasāns. Par brīvu ir dabūjama kafija, tēja, greipfrūtu un apelsīnu sula. Ja gribas sākt dropēt jau no rīta, tad jāmaksā papildus.
Paēdis ķēros pie rīta otrā pasākuma, nē ne spļaušana jūrā no kuģa augstākās vietas, bet kredītkartes reģistrēšana. Process, kura rezultātā tava pasažiera karte “Costa Card” kļūst par vietējas nozīmes kredītkarti ar piesaisti tavai īstajai kredītkartei. Par šo lietu ir dzirdēti dažādi stāsti, vācu pensionāri iedomājoties, ka uz kuģa viss ir “na haļavu”, pērk un uzdzīvo uz nebēdu un beigās redzot gala rēķinu nokrīt ar sirdi. Pats reģistrācijas pasākums notiek nedaudz haotiski. Pie ieejas stāv numuru izsniegšanas mašīnīte, paņemu numuru un eju iekšā. Tur daži cilvēki stāv rindā (he duraki nodomāju), daži sēž un gaida savu kārtu. Sēžos arī es, vietējais personāls pēc pāris minūšu rosības paziņo, ka numuru mašīna nestrādā un visi var stāties rindā. Nu ko – stāvu ar. Pats reģistrācijas process neaizņem daudz – aptuveni minūti, Tavu karti novelk karšu lasītājā, Tu paraksti līgumu, ka apmaksāsi savus tēriņus un brīvs. Praksē gan viss ir sarežģītāk, karšu lasītājs pie datoriem tiek pievienots ar USB vadu, kuram kā starpsavienojumi kalpo vēl vesela čupa ar vadiem. Cilvēkam, kas nolasa karti ir jāatrisina neliela mīkla, kā visus vadus sastiķēt, laimīgais, kas to atrisinājis neapkalpo klientus, bet palīdz citiem kolēģiem, tā rinda kādas minūtes 10 nekust ne no vietas.
Tālāk nolemjam izmēģināt spēkus kuģa viktorīnās. Tas tur viens no tādiem izklaides veidiem. Ja nav nekā cita ko darīt, vari doties noteiktā laikā uz norādīto vietu un atbildot uz 10 jautājumiem iespējams arī kaut ko laimēt. Mēs ar Maiju aizgājām uz 2 šādiem pasākumiem abas reizes palikām otrie. Ģeogrāfijā “nolohojāmies” paši, bet Mūzikā viktorīnas vadītāja mūziķu uzvārdus izrunāja tik dīvaini, ka bija problēmas ar saprašanu, par ko iet runa.
Tuvojoties Neapolei varējām apskatīt Ischia salu, tikai garāmbraucot. Tā kā tā bija dienas pirmā ievērojamā izklaide, tad gar kuģa labo bortu (angļiem pat ir speciāls vārds starboard) ir grūti atrast sev vietu, kur nomesties. Kā jau viss ar laiku cilvēkiem, tas apnīk un bads dara savu, iebraukšana Neapoles ostā jau tiek vērota no pusdienu galda perspektīvas. Ostā ir redzams vēl viens kruīza kuģis, tas izskatās šikāks par mūsējo, bet nekas – mūsējais tomēr foršāks. Ostā vēl ir vērā ņemams ASV “demokratizators” – neliels kara kuģis, kuru izdaiļo uz klāja izdzītas Hummer mašīnītes.
Mūsu izvēlētā ekskursija saucas “Capri and Anacapri” no cilvēka tas papildus izmaksāja 70 eiras (nerakstu tāpēc, lai lielītos, bet tāpēc, ka cilvēkus šāda tipa informācija ļoti interesē) . Tikšanās angļiem nozīmēta Ocean bar, angļu grupa mazskaitlīguma dēļ tiek pievienota Itāļiem, visiem izsniegts numuriņš 4 un parādīts ceļš nost no kuģa. ‘Deborah, sieviete, kas atbildīga par visiem angliski runājošiem, iesaka visiem somas iespiest padusē, lai Neapoles zaglēni neapzagtu.
Nokāpuši no kuģa, attopamies pasažieru terminālī, tur sagaidām gidi, sapulcējamies un dodamies ceļā. Gide varonīgi ved visus uz kuģīti, kas vedīs mūs tālāk uz Capri salu. Es gan nedaudz izbrīnījos, kad kuģītis nākot tam tuvāk, sāka izskatīties pēc parastā ķīmisko kravu kuģa. Mūsu pasažieru katamarāna tipa kuģelis atrodas otrpus žoga. Tā kā cauri žogam neviens izet nemākam, nākas iet atpakaļ un sākt visu no sākuma pa citu ceļu. Mūsu grupiņa pie katamarāna nonāk pirmā un mēs arī pirmie ieņemam labākās vietas. Atrodu labu vietu pie loga apsēžos un gaidu, kad kuģītī sakāps arī pārējās grupas. Beigu beigās kuģītis pilns un brauciens var sākties.
Kamēr kuģītis tiek ārā no ostas aizvēja, cilvēki jautri runājas, smejas, apbrīno Vezuvu, man pat sāka šķist, ka labāk tomēr vajadzēja kāpt augšā Vezuvā, bet visu jau nevar paspēt. No Maijas paspēju uzzināt, ka Capri un Anacapri nav vis divas salas (tā es domāju), bet Anacapri ir ciematiņš salas otrā galā. Un tad kuģītis izbrauc jūrā, kur protams arī vilnīši ir pavisam citi. Kuģis mazs, viļņi šūpo un cilvēki – cilvēki vemj. Nekad nebiju iedomājies, ka no šūpošanās tiešām nāk vēmiens, man personīgi nekādu efektu tas viss neatstāja. Kad kļuva dzirdama pirmā rīstīšanās, kuģīša apkalpes loceklis visiem, kas vēlējās izdalīja pa plastmasas maisiņam, lai pusdienas būtu vienuviet. Brauciens ilga kādas 45 minūtes, no kurām pusstunda noritēja ar vemšanas trokšņiem fonā.
Kāpjot ārā gide mums liek doties uz pilsētas pusi un piestātnes galā pagaidīt. Aizdodamies un kādas desmit minūtes gaidām, kamēr visi ekskursanti sapulcēsies. Pati sala atstāj diezgan jauku iespaidu, uz visai pastāva kalna nogāzes uzbūvēta itāļu pilsētiņa. Mūsu pirmais mērķis ir Anacapri, vēl precīzāk Aksela Muntes māja.
Lai tur nokļūtu mēs tiekam sasēdināti autobusiņos, izskatās kā neizauguši satiksmes autobusi un kādas 15 minūtes tiekam vesti pa līkumotajiem kalnu celiņiem. Iesākumā pat izbraucam cauri Capri pilsētiņai. Tā kā visu mūsu grupiņu varēja ietilpināt trijos autobusos, tad augšā netālu no A.Muntes mājas mēs atkal pavadām 10 minūtes gaidot pārējos. Ārā ir jau ap 40 celsija grādiem saulē, ēnas jau aizņēmuši ķīnieši. Kad nu visi sagaidīti gide nolasa mums nelielu lekciju par Capri salas vēsturi, kā te jau romiešu imperatori atpūtušies, pastāsta par vietām, kuras mēs neapmeklēsim un varam doties uz A.Muntes māju.
Pa ceļam uz māju mēs tiekam iepazīstināti ar vietējo sandaļu meistaru veikaliņu un izrādās, ka te par brīvu dod degustēt citronu liķieri. Pie mājas mūs sapulcina, itāļiem nolasa lekciju 5 minūšu garumā, angliski to pašu var pastāstīt divās minūtēs, protams, pusi izlaižot. Īsumā vietējie ar A.Munti ļoti lepojas jo viņš ir:
a) Uzrakstījis grāmatu par savu dzīves posmu Capri salā – Sanmikela;
b) Kādu laiku tur ārstējis cilvēkus;
c) Atstājis lielu māju, kurā sanācis labs memoriālais muzejs;
d) Viņiem vairs nav jāiztiek tikai ar Zilo grotu.
Tā ka mājā neieiet nevarējām, cilvēki memoriālos muzejus apmeklē tāpat citās zemēs kā pie mums, tas ir ar neitrālu sejas izteiksmi lēnā gaitā izsoļojot cauri ekspozīcijas istabām, ja ir fotoaparāts, tad tiek fotografēts uz nebēdu. Es daru tāpat un tad steidzos uz dārza galu, kurā ir jauks skats uz Capri. Tur arī ir neliela rinda, bet, nedaudz palienot, jau esi ticis pie margām. Munte ir zinājis, kur vislabāk būvēt māju. Skats kas paveras ir vienkārši brīnišķīgs un, ko tu domājies? Capri ostā ieraugu jahtu, kas manuprāt pieder pašam Raikonenam!
Pie mājas svētnīcā ir arī kaut kāda sfinksas, kurai pieskaroties laime un vēlmju piepildījums garantēts. Uz turieni neraujos, nav man ticības brīnumiem. Tā kā mums ir dotas 20 minūtes laika pašiem sev nopērku dažus suvenīrus, nosmēķēju citronu liķieri. Kā jau gide mums stāstīja Capri balstās tikai uz tūrismu, paši šo to uzmeistaro un pārdod tūristiem.
Paslaistījušies pa Anacapri, dodamies ar tiem pašiem autobusiņiem uz Capri. Tur mums tiek dots brīvais laiks un varam darīt ko vēlamies. Mēs ar Maiju izstaigājam pilsētiņu krustām šķērsām, vairāk gan gareniski. Redzam arī pāris vietējos, kas nodarbojas ar nekā nedarīšanu. Mūsu mērķis iesākumā bija uzrāpties pēc iespējas augstāk, cik nu sanāca laiks, tik tālu arī aizgājām, ja godīgi, tas nebija neko daudz. Pa ceļam izdevās arī atrast veikalu, kurā iepērkas vietējie, tādu kur kolas bundžiņa nemaksā eiro un pamatīgi uztankoju savus Coca-cola krājumus. Tad devāmies atpakaļ uz galveno laukumu 20×20 metru liels pleķītis, palūkojāmies uz ostu. Tad nu arī pienāca brīdis doties atpakaļ uz autobusu pieturu un braukt uz ostu. Mums visiem bija pieteikts nekavēties – kuģis negaidīšot.
Pa ceļam uz kuģīti iečekoju vēl suvenīru bodītes, nez kāpēc te tiek tirgots arī Hitlera „Mein Kampf”, laikam ir pieprasījums, ir arī ķīniešu rotaļlietu piedāvājums. Man gan viss ir apnicies un dodos uz kuģīti, kas vedīs mūs atpakaļ uz Neapoli. Tagad gan izvēlos sēdēt pašā kuģa priekšā tur ir interesantāk, kad Šamais lēkā pa viļņiem un arī vēmēji tur vairs nelien. Kuģītim paredzētais atiešanas laiks tiek kavēts, jo vien tantuks ar debīlu cepuri izšūtu ar spīgulīšiem nejēdz laicīgi atvilkties uz piestātni, nokavējam 10 minūtes.
Atpakaļbrauciens ir vēl viļņaināks un lietaināks, cilvēki, kas vēl var pavemt izmanto iespēju uz pilnu klapi. Lielais kruīza kuģis galu galā nokavē atiešanu par pusstundu, mēs savukārt knapi paspējam uz vakariņām. Minguels šovakar reti satraucies, dakšas krīt ārā no rokām. Es pasūtu siera salātus, man atnes siera plati un arī salātus, nav slikti. Pēc vakariņām izejam paskatīties jūru, mūsu kursam paralēli peld vēl viens kruīza kuģis, naktī tiešām neizskatās slikti – kā pils uz ūdens.
Rītdien nekur nepiestāsim, jo ir sācies divu dienu pārbrauciens uz Aleksandriju. Es liekos gulēt, atkal uz šoviem neejam.
