Navigate / search

October: The Story of the Russian Revolution by China Miéville

October

Šo grāmatu nopirku Kopenhāgenas lidostā. Atkāpjoties no tēmas, varu pateikt, ka tur praktiski nekā cita nebija ko pirkt, ja nu vienīgi vēl nav lasīts Harijs Poters. Var teikt, ka man paveicās, jo grāmatu ir sarakstījis viens no maniem mīļākajiem sociālās fantāzijas autoriem. Viņam nav svešs arī marksisms, un bija sagaidāms, ka viņš zinās tēmu.

Nenoliedzami, šī tēma vēstures grāmatās ir nodeldēta līdz pēdējam. Ja cilvēks vēlas, viņš var izlasīt vēsturnieku monogrāfijas vai vieglas spekulācijas. Ja tas šķiet garlaicīgi, tad vienmēr var atrast kādu konspirācijas teoriju, kuras sākas jau no revolūcijas pirmajām dienām. Kauns atzīties, bet es, izbijis oktobrēns, par šo tēmu nebiju pārlieku informēts. Kaut ko konkrēti zināju tikai par Ziemas pils ieņemšanu, buržujiem, menševikiem un visļauno Kerenski. Šķiet, skolā būšu slinkojis, bet par februāra revolūciju nezināju praktiski nekā un nemaz par laika posmu no februāra līdz oktobrim.

Grāmata iesākas ar nelielu ievadu, lai lasītājs spētu apjēgt, kādēļ Krievijas impērijā vispār revolūcija iesākas. Nedaudz tiek ieskicēts zemnieku un strādnieku vispārējais stāvoklis, piektā gada revolūcijas atbalsis un cara nekompetence. Tālāk seko notikumu apraksts, kas autoram raksturīgā manierē apraksta laiku līdz Oktobra revolūcijai. Reizēm nav jāraksta pat fantāzija, lai stāstījums būtu aizraujošs. Revolūcijā bija daudz vairāk cilvēku par Ļeņinu, Trovki, Korņilovu un Kerenski. Arī Ziemas pils ieņemšana bija vairāk nejaušība nekā labi izplānots pasākums. Tās ieņemšanas laiku pārcēla tik daudz reizes, ka tas jau sāka izskatīties pēc farsa. Jāņem vērā arī fakts, ka lielai daļai tās aizstāvjiem iestieptais fināls apnika, un viņi aizgāja mājās. Impērijas sabrukums notika visur, valsts uz daudziem mēnešiem bija zaudējusi jebkādu vadību, jo visu varu padomēm bija revolucionāru galvenais mērķis. Tikai tās padomes bieži vien to varu negribēja un nezināja, ko ar to iesākt.

Mani bērnu dienās vienmēr bija izbrīnījis, kādēļ pirms boļševiku revolūcijas bija kaut kāda vēl buržuāziskā revolūcija. Būtu piedzims agrāk, droši vien augstskolā man pastāstītu, ka strādniekiem nelon varu pārņemt tā uzreiz no cara uz proletariātu. Pēc teorijas pa vidum jābūt arī buržujiem, kas ar savu kapitālu un apsviedību nodrošina daudz maz stabili nodrošina pārejas posmu. Vispār jau pārejas posmam ir jābūt garākam par pāris mēnešiem, bet, ja tauta izlemj, tad tur neko nevar darīt. Tādēļ boļševiku vadoņiem vairāk nācās reaģēt uz notikumiem, nekā to pašiem vadīt. Stihiskais raksturs revolūcijās ir raksturīga iezīme, jo citādi process būtu vienkāršs apvērsums.

Ļeņinam šajā grāmatā ir atvēlēta tikpat liela loma kā Kerenskim. Nemaz jau nav tā, ka Ļeņinam dzīve bija bez stresa. Protams, tikt izsūtītam uz Šveici mūsdienās būtu diezgan patīkams pasākums un atlika daudz brīvā laika rakstīšanai. Taču revolūcija viņu pārsteidza nesagatavotu. Viņu vienmēr notikumi un cilvēki pārsteidza nesagatavotu. Boļševiki sava vadoņa idejas lielākoties ignorēja. Laikā, kad Ļeņins pēc vasaras boļševiku vajāšanas slēpās pa mežiem un Helsinkos, viņa vēstules neviens no partijas biedriem neuzskatīja par publicēšanas vērtām. Pat pēc Oktobra revolūcijas Ļeņinam bija zudušas visas ilūzijas, un šis it kā esot atļāvies izteikties, ka viss noticis par ātru.

Negaidīti aizraujoša lasāmviela, kur autors nevairās pastāstīt interesantāko un dīvainākos notikumus, nedaudz paspekulēt par revolūcijas vadoņu personībām un psiholoģiskajām īpatnībām. Lieku 9 no 10 ballēm. Galvenā atziņa – revolūcijā nav svarīgi, kurš un kādēļ to uzsāk, galvenais ir beigās uzpeldēt augšā un pateikt, kā šis process “pareizi” interpretējams un savākt pietiekamu represīvo aparātu, lai noturētu savas pozīcijas.

Vongezers by Jana Vagnere

Vongezers by Jana Vagnere

Pirmo reizi ar šo grāmatu sastapos grāmatu veikalā. Nosaukums un autore man neko neizteica, pagrozīju rokās, bet kaut kā neuzrunāja, pat neizlasīju anotāciju. Vongezers man šķita visnotaļ dīvains nosaukums, un nolēmu nelasīt. Tad ikdienā sāku sastapties ar citu lasītāju atsauksmēm, kuras bija ļoti pozitīvas. Beigu beigās neizturēju un nolēmu izlasīt arī pats. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!

Gripa jau nav nekāda slimība, ja nepaveicas, tad to var pārslimot katru gadu. Jā, cilvēki no tās mirst, bet tas nav tik acīmredzami. Taču šoreiz viss ir savādāk – gripa ir sasniegusi pandēmijas apmērus, lielākajās pilsētās tiek izsludināta karantīna, televizorā gan mierina, ka drīz viss būs kārtībā, tā ir tikai īslaicīga. Taču dienā, kad pazūd internets un radio, ir skaidrs, ka nekas nav kārtībā. Kad Maskava kā pilsēta ir beigusi pastāvēt, vienpadsmit maskavieši – cits citam sveši – apvieno spēkus, lai kopā pārvarētu bīstamo ceļu uz Karēliju, kur cer patverties drošībā. Brauciens ved pāri visai valstij.

Varētu teikt, kas tur jauns – par gripas pandēmiju ir sarakstītas tik daudz grāmatu, ka ne saskaitīt. Infekcijas slimības kā civilizācijas beigu cēlonis ir visnotaļ populārs paņēmiens. Arī brauciens pa valsti, kuras institūcijas ir sabrukušas, ir standarta pēcapokaliptiskā žanra risinājums. Tas vienmēr nodrošina pamatīgu piedzīvojumu devu un ļauj autoram izpausties savos spriedumos par mūsdienu sabiedrības plāno kultūras slāni, kuru atsedzot parādās cilvēku īstā mežonība. Taču personīgi man, lai cik daudz līdzīgu grāmatu es par šo tēmu jau nebūtu lasījis, šajās grāmatās kaut kas pievelk.

Šīs grāmatas galvenais pluss nav pārlieka filozofēšana par labo un ļauno un šo jēdzienu relativitāte krīzes apstākļos. Šeit viss ir vienkārši, un varoņi ir pietuvināti realitātei. Šī nav nekāda supervaroņu komanda, kas brīvajā laikā skrien pa mežiem ar lokiem, vai nokomplektēta no bijušajiem specdienestu darbiniekiem. Šeit apokalipsi pārdzīvo parasti cilvēki, kuriem ir palaimējies nesaslimt, un viņu plānā nudien nav valsts iekārtas atjaunošana. Viņu plāns ir pavisam vienkāršs izdzīvot – tikt prom no cilvēkiem un izdzīvot. Lai nedaudz bagātinātu notikumus un padarītu pašu ceļojumu grūtāku, autore vienā komandā apvieno savstarpēji svešus cilvēkus. Tādus, kurus kopā nevar sūtīt kosmosā, tādus, kuri var sakašķēties savā starpā uz līdzenas vietas.

Galvenā vēstītāja ir Aņa, mums ir jāpieņem viņas versija par notikušo, jo citas vienkārši nav. Viņai šis ceļojums nebūt nav vienkāršs, it kā nepietiktu ar to, ka no gripas nomirusi mamma, un jādomā, kā ar savu dēlu un vīru pašiem palikt dzīviem. Vīrs Sergejs vēl ir paņēmis līdzi savu bijušo sievu un viņas dēlu. Viens ir skaidrs – draudzenes ar Iru viņas nekad nebūs. Es pat teiktu, tipiskā sieviešu manierē vairāk stāsta tiek veltīts vīra nezaudēšanai nekā uztraukumam par nākotni. Arī pārējie ceļabiedri nav nekādi zelta gabaliņi – Ļoņa un viņa sieva, tipiski jaunbagātnieki, savukārt Andrejs ir tikai gadījuma paziņa. Un vēl ir “tētis” Sergeja tēvs, izbijis institūta pasniedzējs, bet šeit pilda vietējā Bēra Grila lomu. Īsts izdzīvotājs ar noslieci uz alkoholismu. Visu šo komandu kopā notur tikai vēlme izdzīvot un sapratne, ka barā ir drošāk.

Man, protams, nav ne jausmas, cik noturīgas valsts struktūras ir aprakstītajā situācijā, bet, ja tic pērnā gadsimta sākuma notikumiem, kad plosījās Spāņu gripa, tad autore ir stāsta vajadzībām pamatīgi sabiezinājusi krāsas. Krievija pāris nedēļu laikā ir kļuvusi par vietu, kurā cilvēks cilvēkam ir vilks. Liela daļa iedzīvotāju ir gājuši bojā, tie, kas vēl nav pārslimojuši, nodarbojas ar laupīšanām un bandītismu. Degvielas uzpildes stacijas ir izlaupītas, gripas vakcīnu neviens vairs necer atrast. Pilsētas norobežojas no ārpasaules nodedzinot apkārtējos ciematus ar visiem iedzīvotājiem, bet nekas nepalīdz. Beigu beigās katrs ir pats par sevi. Jāpiezīmē, ka netiešā apkārt notiekošā ainu ieskicēšana autorei padodas īpaši labi.

Grāmata lasās ātri, un no tās ir grūti atrauties, nevar teikt, ka radītie tēli būtu īpaši spilgti un atmiņā apliekoši, tomēr pats ceļojums no Maskavas līdz Karēlijai gan paliks atmiņā uz ilgiem laikiem. Lieku 8 no 10 ballēm. Autores varoņi nav noslīpēti līdz pēdējai niansei, taču paņem ar savu ikdienišķumu un vienkāršību.

 

Maldināšana. Līdz šim noklusētais stāsts par Austrumiem un Rietumiem. Spiegošana mūsdienās by Edvards Lūkass

Maldināšana

Sen nebija nekas lasīts par spiegu lietām, un ieraudzījis, ka izdota Edvarda Lūkasa grāmata par šādu tēmu, man vairs nebija jautājums par tēmu – ko lasīt nākamo? Grāmatas autors strādā par redaktoru žurnālā Economist, viens no tiem retajiem žurnāliem, kurus es ne tikai abonēju, bet arī regulāri lasu. Pateicoties Zvaigznei ABC tiku pie sava grāmatas „Maldināšana” eksemplāra un daļu no Lieldienu brīvdienām pavadīju lasot šo grāmatu.

Spiegošana starp Austrumu bloka un Rietumu bloka valstīm vienmēr ir bijis aktuāls jautājums. Jau no PSRS laikiem bija skaidrs, ka Rietumvalstīm, salīdzinot ar Padomju Savienību, spiegošanā ir veicies sliktāk. Tam bija vairāki objektīvi iemesli – pretinieku valsts noslēgtība,  izlūkošanas un pretizlūkošanas nodaļu autonomija un politisko mērķu nemainīgums daudzu desmitgažu laikā. Viss izmainījās pēc PSRS sabrukšanas, šķita, ka Krievija ir padevusies un nomalē. Tomēr turpmāko gadu gaitā tika pierādīts pretējais. Ar specdienestu palīdzību pie varas ir tikuši cilvēki, kas nebaidās veidot autoritāru režīmu. Tie savu mērķu sasniegšanai ir gatavi izmantot jebkādus līdzekļus. Austrumeiropa un Baltijas valstis atkal ir kļuvušas par spiegu karu frontes vietu, te saduras abu bloku intereses un iespējas paveras abām pusēm. Krieviju interesē NATO un ES struktūru slepenā informācija. Savukārt Rietumi pamazām sāk nojaust, cik patiesībā neefektīvi un nesagatavoti ir viņu izveidotie izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti Krievijā. Mūsdienu Krievijas spiegošanas metožu un panākumu ilustrācijai autors ir izvēlējies pēdējo gadu spiegu skandālus Annas Čapmenas un Hermaņa Simma lieta.

Vienmēr ir interesanti lasīt grāmatu, kur autors nopietni pievērsies tēmas izpētei. Lūkasam ir plaša pieredze žurnālistikā un sapratne par Padomju Impērijas realitātēm. Savus faktus viņš ir rūpīgi pārbaudījis, ir intervētas arī iesaistītās puses, cik nu tas ir bijis iespējams. Tas viss ļauj autoram izveidot aizraujošu un interesantu stāstījumu. Vairāk vai mazāk tiek apskatītas visas spiegu darbu nianses, ziņotāju vervēšana, konspiratīvās informācijas nodošana, finansējuma avoti un kā atrast vājās vietas pretinieka struktūrās. Un cik var noprast, nekas mūsdienās nav vieglāk kā iegūt NATO un ES klasificēto informāciju. Savukārt Rietumu struktūrām iegūt pretējās puses informāciju nav tik viegli. Tur pie vainas ir vienota slepenā dienesta trūkums NATO un Eiropas Savienībā. Katra valsts vairāk vai mazāk ir pati par sevi. Cita vairāk, cita mazāk profesionāla. Ja skatāmies uz šodienas notikumiem Ukrainā, tad nāksies vien piekrist autoram.

Papildus bonusā šajā grāmatā tiek apskatītas pāris Rietumvalstu slepeno dienestu fiasko. Visvairāk mani ieinteresēja Britu specdienestu Baltijas partizānu atbalsts pēc Otrā Pasaules Kara. Tas ir īsts nekompetences paraugs un parāda, ka par noteiktu dienestu efektivitāti ir vairāk mītu nekā patiesības. Cilvēki savam darbam piegāja pavirši, neievērojot pat pamata piesardzību. Tā rezultātā visa iecerētā infiltrācija izgāzās un daudzas dzīvības tika zaudētas neko nesasniedzot. Savukārt nodaļa, kas veltīta Magņitska lietai ir ievērības vērta, vēl nekur citur nebiju sastapies ar tik skaidru un saprotamu šīs lietas analīzi. Ja kādu interesē kā no valsts var nozagt 230 miljonus dolāru bez sekām, tad šī nodaļa dos labu ieskatu.

Autoram ir tieksme pārvērtēt Krievijas specdienestu efektivitāti un nenovērtēt Rietumvalstu iestāžu efektivitāti. Var jau būt, ka kritika ir pamatota, taču diez vai viss ir tik melnās krāsās krāsojams. Ir jau Rietumiem arī bijušas labas operācijas. Jārēķinās arī ar to, ka atklātībā nonāk tikai tās operācijas, kuras ir totāli izgāzušās. Kopējais grāmatas vēstījums ir – Krievija nepavisam nav tas, kā to mīl uzskatīt Rietumu politiķi, tā jau labu laiku atpakaļ ir mainījusies, un Rietumi to visu ir nogulējuši.

Kopā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, šī ir no grāmatām, kuras paņemot domā  – nekas, izlasīšu pāris lapaspuses, un attopies, kad sasniegts grāmatas otrs vāks. Iesaku lasīt tiem, kam interesē mūsdienu pasaules reālā situācija un, ko tur slēpt, Baltijas valstu vietu tajā.

Divpadsmit krēsli. Necenzēts romāna variants ar komentāriem by Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs

divpadsmit krēsli

„Varbūt tu vēl gribi atslēgas no dzīvokļa, kur atrodas nauda?”. Krieviski gan, manuprāt, šī frāze izklausās vēl labāk, tomēr tieši ar šo frāzi man asociējas šis romāns. Šo tekstu es zināju jau no pamatskolas vecuma. Grāmatu pirmo reizi izlasīju, kad man bija kādi desmit gadi. Iepatikās, pēc pāris gadiem izlasīju vēlreiz. Pirms kādiem pieciem gadiem kādā grāmatnīcā ieraudzīju jaunizdotu uzlaboto divpadsmit krēslu variantu krievu valodā. Ilgi domāju iegādāt vai ne, bet lasāmā vēl bija diezgan, un atlikās. Tomēr, kad uzzināju, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi šo darbu pilnībā ar komentāriem, uzreiz gribējās izlasīt šo grāmatu. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie jaunajiem „Divpadsmit krēsliem” un ķēros pie lasīšanas.

Domāju, ka katram, kurš kaut vai nedaudz ir lasījis, šī grāmata ir pazīstama. Ja ne pati grāmata, tad tās varoņu vārdi un izteikumi gan. Grāmatas galvenais varonis ir Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs (saukts arī par Kisu). Izbijis Stargorodas muižniecības priekšsēdētājs, tagad pilsētas N. dzimtsarakstu nodaļas ierēdnis. Pēc savas sievasmātes nāves uzzina par tās briljantu likteni. Tie izrādās iešūti vienā no divpadsmit krēsliem, kas reiz daiļojuši viņa viesistabu. Iespēja atkal kļūt bagātam viņa liek doties ceļā. Ja nu kāds nezina, Kisa savulaik bijis izslavēts izšķērdētājs, un vēlmi dzīvot labi viņš pie padomju valdības vēl nav zaudējis. Ostaps Benders, Turcijas pavalstnieka dēls, cilvēks, kurš ciena Kriminālkodeksu, par iespēju kļūt bagātam uzzina nejauši. Tomēr varenais kombinators ir gatavs piedalīties šajā pasākumā par nieka 50%. Ir arī konkurents tēvs Fjodors, kurš par briljantiem uzzinājis pirmsnāves grēksūdzē.

Šī grāmatas izdevuma lielākie plusi ir: pirmkārt – priekšvārds, kas lasītājam ieskicē grāmatā aprakstītā laika reālijas. Uzzinām gan par politiskajām aktualitātēm, mākslinieciskajām un literatūras tendencēm. No tā kļūst skaidrs, kādēļ vispār šādu grāmatu ir atļāvuši (lai ar izcenzētu) publicēt. Otrkārt – daudzās zemsvītras piezīmes, kas izskaidro izteikto frāžu nozīmi vai kādu vēsturisku faktu. Tās grāmatai piedod papildus vērtību, jo ne visi mēs esam Majkovska daiļrades speciālisti vai literāro izdevumu vēstures pārzinātāji. Treškārt – padomju varas izcenzētās vietas. Tās visas ir saliktas atpakaļ tekstā, un darbu varam lasīt tādu, kā to ir iecerējuši autori. Veselas divas nodaļas ir veltītas Kisas pirmsrevolūcijas dzīvei. Atlikti atpakaļ arī daži anekdotiski atgadījumi un pāris tā laika literātu netiešās kritikas. Tas viss piešķir grāmatas lasīšanas procesam papildus dimensiju, tu esi ne tikai labi izsmējies, bet arī nedaudz izglītojies.

Ja vēl neesi šo grāmatu lasījis, tad tas noteikti ir jāizdara. Tas nekas, ka notikumi aptver pēcrevolūcijas Padomju valsti laikā 1927. gādam. Tas ir laiks, kad Trockisti un Staļina piekritēji cīnījās par ietekmi. Izrādās, ka šī grāmata ir trockistu kritika un tādēļ bijusi tā laika valdībai pa prātam. Dzīve šai valstī ir atainota visā savā krāšņumā, gan to, kā mainījušies cilvēku ieradumi, gan vietējo uzņēmumu finansēšanas struktūra, cilvēku attieksme pret pirmsrevolūcijas laiku, vecās elites klusās alkas tikt atpakaļ augšā pie varas, visai plaukstošo noziedzību un krāpniecību.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un noteikti pēc pāris gadiem pārlasīšu vēl. Šī gan ir no tām, kuru iesākot lasīt, ir grūti nolikt no malas, pat ja zini viņu gandrīz no galvas. Man gan izdevās sevi pārvarēt un izlasīt to divos piegājienos. Plus šī vēl ir viena no retajām grāmatām, kuru lasot man tiešām nāk smiekli, ka nevaru noturēties.

Travels in Siberia by Ian Frazier

travels in Siberia

Jau labu laiku nebiju lasījis neko saistītu par ceļojumiem, tādēļ no sava grāmatu plaukta izvilku šo grāmatu. Kādreiz pirms pieciem gadiem man bija ienākusi galvā ģeniāla doma, aizkulties uz Maskavu un tad pa BAMu uz Vladivostoku. Tomēr kaut kā beigās pārdomāju, jo pavadīt divas nedēļas vilcienā tomēr nelikās tik saistoši, bet pie Baikāla tomēr gribētos reiz aizbraukt.

Grāmatas autors šķiet nekādus papildus komentārus neprasa. Pieredzējis ceļojumu aprakstītājs, diezgan labs novērotājs un interesents rakstnieks. Savā grāmatā viņš apraksta pāris savus ceļojumus, kurus viņš veicis pa Sibīriju. Te gan jāpiezīmē, ka kā īstam amerikānim pienākas, viņš Sibīrijai klāt liek arī Tālos Austrumus.

Grāmatā autors cenšas mums pavēstīt visu, ko viņš ir uzzinājis par Sibīrijas un tās tautu vēsturi. Problēmā iedziļinājies ir diezgan pamatīgi, izlasījis daudzas hronikas, visus iespējamos ceļojumu aprakstus, tos tad arī grāmatas gaitā viņš daļēji atstāsta. Autoram ir arī īsta vājība Dekabristi un revolucionāri vispār. Kādi desmit procenti no grāmatas tiek veltīti dekabristu vēsturei un slavenākajiem kustības dalībniekiem.

Viņa paša ceļojumu apraksts sanāk tāds nedaudz dīvains, viņš uzskaita vietas, kur bijis, uzskicē kādu ainaviņu un brauc tālāk. Lielākais viņa ceļojums ir ar Reno busiņu no Sanktpēterburgas līdz Vladivastokai. Tā kā pašam viņam ar Krievijas pazīšanu ir diezgan pašvaki, tad viņam ir divi pavadoņi, šoferi – gidi Sergejs un Volodja. Šie abi pavadoņi izskatījās visai slīpēti „razpizģaji”, un izskatās, ka autors pats to nemaz netika manījis. Busiņš viņiem lec no iestumšanas un piepīpēšanas, regulāri kaut kas salūzt. Šķiet, ka abiem gidiem ir reāli bail pārvietoties pa pilsētām, un tās viņi labprātāk apbrauc. Arī paša organizētāja vēlmes apskatīt objektus viņi pa lielam ignorē, sevišķi, kad tas attiecas uz kādiem kara, Staļina terora upuru muzejiem, vai vecām darba nometnēm. Tai pat laikā vīri labprāt vakaros pieparkojas kāda ciema nomalē, uzceļ teltis un paši notinas uzdzīvot pie vietējiem skuķiem, kam vīri no lielās pilsētas ir uz izķeršanu. Kā par brīnumu autors uz to ļaunu prātu netur, un ir interesanti lasīt viņa notikumu interpretāciju.

Autors ir arī centies mācīties krievu valodu, es gan nezinu pie kā, jo runā viņš slikti, viņu praktiski neviens nesaprot. Tas redzams arī viņa grāmatā, kur viņš savā transkripcijā mēģina uzrakstīt krievu vārdus. Es savā stulbumā ilgi nevarēju saprast, kāds ēdiens ir domāts ar „kielbasa”. Toties diezgan pozitīvi vērtēju autora publisko tualešu aprakstu.

Lai vai kā grāmata ir lielisks ieskats Sibīrijas izpētes vēsturē, ceļojumu apstākļos šī gadsimta sākumā, un kā Krievija izskatās amerikāņa acīs. Pat ja amerikānis par visu pārmaksā un pārlieku paļaujas uz vietējiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

The Engines of War by Christian Wolmar

engines of war

Šī nu laikam ir pirmā reize, kad speciāli lasu grāmatu par tik specifisku tematu kā militārā loģistika. Nav jau tā, ka tas būtu man ļoti būtiski ikdienā, bet šis temats mani vienmēr ir interesējis. Ja tu gatavojies karot, tad jau nepietiek pieteikt karu un aizsūtīt karavīrus uz kaujas lauku. Karavīri ir jāapgādā ar munīciju, pārtiku, jāizved ievainotie, jānodrošina mobilizācija. Skaidra lieta, ka bez attīstītas transporta sistēmas nekāda nopietnā karošana tālu no sagādes centriem nesanāk. Šķiet, bēdīgākais piemērs ir Napoleona gājiens uz Maskavu.

Grāmata ir veltīta tikai un vienīgi dzelzceļam kā līdzeklim, lai palielinātu kara efektivitāti. Pirmo reizi dzelzceļu karā izmantoja Briti, kad mēģināja iekarot Sevastopoli. Tas gan bija pavisam maziņš dzelzceļš un stiepās tikai pārdesmit jūdžu attālumā, bet bija labs palīgs munīcijas un pārtikas piegādē. Nākamais dzelzceļa uznāciens notika ASV pilsoņu kara laikā, grāmatas autors uzskata, ka Ziemeļi uzvarēja tikai pateicoties attīstītākiem dzelzceļiem. Dīvaini lasot grāmatu veltītu sālij, sapratu, ka tieši sāls trūkums bija galvenais cēlonis Dienvidu sakāvei.

Interesanti bija lasīt, kā karojošās puses konsekventi nenovērtēja dzelzceļa potenciālu savos stratēģiskajos plānos. Pirmajā pasaules karā dzelzceļu bija plānots izmantot tikai mobilizācijai, jo tai laikā lielvaru vidū dominēja ofensīvā stratēģija. Tomēr ierakumu kara laikā dzelzceļa nozīme tika novērtēta. Interesanti, ka tādas pašsaprotamas lietas kā – nosūti kravu tikai tad, ja ir reāla garantija, ka tai būs saņēmējs, vagoni ir nekavējoties jāizlādē un ritošais sastāvs jāatgriež tūlīt, dzelzceļa kustības plānošanai jābūt centralizētai; katra kara sākumā šie likumi tika atklāti no jauna.

Interesanta bija nodaļa par Krievijas dzelzceļu, bruņu vilcieniem un kāpēc sliežu platums Krievijā ir savādāks nekā pārējā Eiropā. Izrādās, tam pamatā ir reāli stratēģiski apsvērumi, kas reāli iegrieza Hitleram. Vērmahts Otrajā pasaules karā bija spiests uzturēt divu dažādu standartu dzelzceļus. Starp citu, Krievijā joprojām tiek izmantoti divi bruņu vilcieni Čečenijas dzelzceļu sliežu patrulēšanā.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, temats tiešām tiek izvērsts nopietni. Šķiet, ka neviens būtisks aspekts nav palicis neapskatīts. Mūsdienās līdz ar autoceļu tīkla attīstību dzelzceļš savu lomu ir zaudējis. Vadāmās raķetes un precīzāki ieroči padara dzelzceļu un ritošo sastāvu viegli iznīcināmu. Protams, ir metodes dzelzceļa ātrai atjaunošanai, tomēr mūsdienās labprātāk izmanto kuģus un gaisa transportu.

False Economy by Alan Beattie

False economy

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata veltīta ekonomikas problēmu apskatīšanai. Sarakstīta vienkāršā valodā, bagātīgi ilustrēta ar gadījumiem „iz dzīves”, kas ļauj saprast problēmas būtību arī vienkāršam lasītājam. Sākumā grāmatu izvēlējos tikai tādēļ, ka domāju, ka šis darbs būs līdzīgs jau par kultu kļuvušajai „Freakonomics”, bet realitāte izrādījās daudz labāka. Protams, nav īsti korekti salīdzināt klasisko makroekonomiku ar neoklasiskās mikroekonomikas pielietojumu, te runa ir par lasīšanas interesantumu.

Tātad grāmata sastāv no deviņām nodaļām, kas katra apskata kādu noteiktu makroekonomikas aspektu un pie reizes atbild uz kādu interesantu jautājumu. Aspekti ir sekojoši:

Valsts attīstības stratēģijas izvēle. Atbild uz jautājumu, kādēļ Argentīna zaudēja attīstībā ASV? Patiesībā jau visai klasisks situācijas apraksts, kas skaidri ilustrē dažādu faktoru ietekmi uz valstu attīstību. Kapitāla koncentrācija, protekcionisms, monetārā un fiskālā politika.

Pilsētas. Nodaļa veltīta urbanizācijai un tās modernajām izpausmēm. Sākas ar Senās Romas attīstību un beidzas ar Ķīnas megapolēm. Izrādās, ka pilsētām ir dažādi rašanās motīvi, sākot no plānveida izveides, beidzot ar spontāniem graustu rajoniem Āfrikā.

Dabas resursi. Klasiskais jautājums, kādēļ naftas un dimantu atradnes valstīm sagādā vairāk problēmas nekā nes labumu? Nodaļa parāda, ka šis apgalvojums uz visām valstīm neattiecas. Problēmas pamatbūtība izskaidrota diezgan pamatīgi. Galvenie punkti, korupcija un pārējo industriju pēkšņā nekonkurētspēja.

Reliģija. Kādēļ islāma valstis nekļūst bagātas? Patiesībā jau valsts ekonomiskajai attīstībai ar reliģiju nav nekāda sakara, un arī nekādas kolerācijas šai jomā nav pierādītas. Problēmas ir pašos cilvēkos un sabiedrībā.

Politika un attīstība. Kādēļ asparāgi nāk no Peru? Veltīta iekšējā tirgus protekcionismam, lauksaimnieku lobijam un tam, kā maza saujiņa ar uzņēmīgiem cilvēkiem spēj kropļot globālo tirdzniecību un brīvu preču kustību. Labs piemērs – ASV kokvilnas audzētāji.

Loģistika. Kādēļ Āfrikā neaudzē kokaīnu? Neliels ieskats tirdzniecības vēsturē, kā veidojušies tirdzniecības ceļi, kā izmainījušies transporta veidi, kā radies standarta preču konteiners un kādēļ valstī, kur nav sakārtota loģistika nav izdevīgi audzēt koku un ražot kokaīnu.

Korupcija. Apskata korupcijas problēmas un mēģina atbildēt uz jautājumu, kādēļ dažas korumpētas valstis attīstās, bet dažas ne. Indonēzijas un Tanzānijas piemērs. Jo augstāk organizēta korupcija, jo valstij lielākas izredzes attīstīties, investori zina, ja maksāsi – dabūsi, un uzskata to tikai par papildus nodokli. Bet, ja jāmaksā visiem, kā Indijā bez garantijām tas attīstību bremzē.

Attīstības ceļa izvēle. Kāpēc pandas ir nekam nederīgas? Salīdzina dažādus ekonomikas attīstības modeļus. Ķīnas centralizētais kapitālisms un Krievijas demokrātijas mēģinājumi. Protams, ASV pāri visam.

Kopumā grāmata laba. Dod daudz vielas pārdomām, izmaina arī skatupunktu uz dažiem jautājumiem. Manā gadījumā reliģija un attīstība. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus nedaudz interesē tas, kas notiek mums apkārt.

ЭЛИТА ЭЛИТ by Роман Злотников

ElitElit

Varenās galaktiskās Impērijas gvardes pārstāvis kaut kādu misēkļu dēļ nonāk no nākotnes (nākotne tā, kas laikā, ne tā kas apdzīvota vieta Latvijā) uz Zemes Lielā Tēvijas kara pirmajās dienās. Pliks bez nekā, nu tāpat kā Terminators. Tā nu viņu samaņu zaudējušu sagūsta PSRS karaspēka daļa. Puisim nākot pie samaņas un noskaidrojot situāciju, viņš nolemj izveidot no šīs planētas Impērijas cienīgu kandidāti un ķeras pie darba.

Tiem, kas šad tad palasa mūsdienu krievu fantastiku, Zlotņikovs nebūs nekas svešs. Arī viņa stāsti rada „copy paste” iespaidu. Sižets visiem gandrīz vienāds. Stāsta centrālais varonis ir īsts supercilvēks. Superspējas viņš iegūst dažādos veidos – atceļojot no nākotnes, ciešot dīvainā negadījumā vai vienkārši iedzimti talanti. Skaidra lieta, ka šādi vīri luni nelaiž un cenšas dzīvē izsisties. Te nu nonākam pie autora nākamās idejas – monarhijas. Visās šī autora grāmatās vīd kopīga ideja – monarhija un aristokrātija ir vienīgais jēdzīgais un efektīvais valsts pārvaldes veids. Autoraprāt tieši šāda iekārta ir vislabākā cilvēkiem.

Grāmata ir pilna ar dažādiem kauju aprakstiem, kurās galvenais varonis sit fašistus – viens pats vai kopā ar paša sakomplektēto pulku. Varoņa galvenais mērķis ir izsisties līdz vadošam amatam PSRS struktūrās un no turienes veikt nepieciešamās reformas. Te autors nedaudz uzbrauc staļinismam, bet tā maigi un attaisnojoši – sak: „A ko citu darīt, lai no agrāras valsts pārietu uz industriālu?”. Kauju aprakstiem īpaši piesieties nevar, autors tomēr ir profesionāls karavīrs un pasniedzējs.

Tā arī nevarēju saprast, kā cilvēks, kura smadzenēs sadzīti tik daudz fakti, ka mūsu Internets nobālētu, tomēr nespēja atkost, ka Zeme ir viņa nākotnes Impērijas mātes planēta, citadele. Galu galā viņam tak bija kartes un pēc kontinentu formas taču vajadzētu atpazīt. Vēl mani interesē no kurienes Baltkrievijas mežos galvenais varonis pēkšņi ņem akupunktūras adatas. Galvenajam varonim nekādas iekšējās dzīves nav (it kā jau viena beibe ir piemesta romantikai, pat paralēls sižets attīstīts, bet nepārliecina), visi brīvo laiku viņš domā kā sasniegt mērķi – „Vispasaules Impēriju”. Atlikušo laiku viņš velta iekšējam monologam par monarhijas pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību. Monologs reizēm var aizņemt ap desmit lapaspuses un ir mierīgi šķirams pāri. Pēcvārdā autors gan liek saprast, ka tie pāri šķīrēji ir visai sekli radījumi, kas nespēj saskatīt lietu patieso dabu un valsts izzadzēji reiz stāsies taisnas tiesas priekšā. (par to viņam +1 balle).

Tātad grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ir jau interesanti lasīt par karu un supervaroņiem, bet ar laiku tomēr piegriežas. Arī monarhijas piekritējs neesmu, tādēļ autora argumenti mani nepārliecināja. Ceru, ka profesionālais karavīrs Zlotņikovs tomēr izdomās kaut ko oriģinālāku savās turpmākajās grāmatās.

ПЕХОТА АПОКАЛИПСИСА by Александр Золотько

Pehota Apokalipsa

Šī grāmata ir turpinājums grāmatai Последняя крепость Земли (šī grāmata tika izlasīta pirms bloga izveidošanas). Brāļi ir pazuduši, sadraudzība vairs nav nepieciešama. Visi Brāļu draugi ir kļuvuši lieki un ienīsti. Vai tiešām citplanētieši Zemei ir bijuši tik vajadzīgi? Vai zemes iedzīvotāji paši sevi iznīcinās jau pirmajos bezbrāļu mēnešos?

Kā jau kārtīgai turpinājuma grāmatai pienākas, tā sākas neilgi pēc iepriekšējās grāmatas beigām. Iepriekšējās grāmatas supercilvēks Grifs ir aizgājis tādā kā pasīva novērotāja lomā, viņam viss ir vienalga. Dzīvo savā pilī Melnās jūras krastā, šad tad humāni neitralizē iebrucējus. Bijušais kārtības nodrošinātājs Iļjins, nodarbojas ar pārkvalificēšanos no brāļu specdienesta darbinieka par karavīru, tomēr izrādās, ka tas viss ir sekundāri.

Arī Zemes galvenie virsuzraugi Vecākais un Jaunākais nodarbojas ar parastu kaitniecību, spēlējot viens pret otru. Pasaulē ir palikušas divas lielvaras Krievija un Eiropas Savienība, ASV tika iznīcināta jau Brāļu iebrukuma sākumā, par to autoram ir neslēpts prieks. .

Autors acīm redzami ir nolēmis stiept sižetu garumā, tiek ieviesti jauni spēlētāji, tomēr viņu parādīšanās neko neizmaina. Es šādus pasākumus uzskatu par tipiskiem naudas pelnīšanas projektiem. Arī pati grāmata ir tāda kā fantastikas lubu literatūra, kuru izlasot priekš sevis nekādas jaunas atziņas neiegūsi. It kā visu laiku kaut kas notiek, darbība risinās, bet paskatoties no malas totāls sviests, neloģiska.

Beigas jau nu bija reti patētiskas, es tiešām ceru, ka šī ir šis sērijas pēdējā grāmata. Sākumā šķita, ka šī būs kaut kas līdzīgs Strugacku „Stalker”, bet nekā. Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm un tikpat visai sērijai.

ОТРОК. БЕШЕНЫЙ ЛИС by Евгений Красницкий

Otrok.Beshennij lis

Mihaila piedzīvojumi senajā Krievzemē turpinās. Tā kā ģimenes statuss sabiedrībā ir atjaunots, tiek kalti plāni par atsevišķas vojevodistes izveidi, izvirzot savu vecotēvu par galveno. Puikas dzimtais ciems veic uzbrukumu blakus esošajai pilsēta. Rezultāts izcils – daudz jaunu dzimtcilvēku, nodedzināta pilsēta un diži nākotnes plāni.

Tā kā Mihails skaitās „Jaunās sardzes” komandieris, tad tiek darīts viss, lai izveidotu nākamo karavīru apmācības bāzi. Vojevodistes ekonomiskais plāns ir vienkāršs. Apkārtējie ciemati maksā nodevas kņazam un vietējiem bajāriem par „jumtu”. Un ar laiku iespējams tikt pat pie visas Krievzemes pārvaldes.

Grāmatā darbība tiek izstiepta līdz ārprātam. Puika vēl nav pavadījis Krievzemē gadu, bet par to jau sarakstītas veselas divas grāmatas. Šajā grāmatā gandrīz visa aprakstītā darbība notiek martā. Jā, nedaudz jau „action” ir, bet priekš 400 lappušu grāmatas par maz. Ja autors tā turpinās, tad nebrīnos, ka pēc 10 gadiem šī sērija jau sastāvēs no 20 grāmatām un Mihails būs palicis tikai par gadu vecāks.

Vispār sižets izskatās ir spiests no „Mentu kariem” vai „Kriminālās Pēterburgas”. Puišelis savā ciemā ir reāla autoritāte, tas nekas, ka viņam ir tikai 13 gadi. Neviens nebrīnās, no kurienes šamais visu zina (mēs jau zinām, ka patiesībā puikā iemiesojies no divdesmit pirmā gadsimta pārnesta personība). Neskatoties uz vecumu respekts ir. Džeks ir arī nedaudz nepieskaitāms, kaujas apstākļos viņam nogalina suni, tad uzzinājis vainīgo Miķelis šamo publiski nogalē. Patiesībā viņa kontā jau ir tuvu pie desmit līķiem.

Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm. Pārāk jau nu izstiepta, pārāk daudz lapaspuses veltītas „pārdomām”, kas neatstāj nekādu efektu uz grāmatas notikumu gaitu. Nezinu, vai nākošās šī cikla grāmatas maz lasīšu.

%d bloggers like this: