Navigate / search

Prisoners of Geography: Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall

Prisoners of Geography Ten Maps That Tell You Everything You Need to Know About Global Politics by Tim Marshall

Šo grāmatu nopirku Frankfurtes lidostā, tai grāmatu bodē it kā bija daudz grāmatu, bet tādas, kuras vēlētos izlasīt, nebija īpaši daudz. Nopirku, pavazāju sev līdzi pa ārzemēm, ieliku plauktā un nogatavināju veselu gadu. Šogad esmu apņēmies lasīt vairāk populārzinātnisko un mazāk SFF žanru.

Visiem tautu vadoņiem ir jārēķinās ar ģeogrāfiju. Katru tautu vairāk vai mazāk ierobežo kalni, upes, jūras un betons. Lai saprastu pasaules notikumus, idejas un tendences ir jāsaprot cilvēki, bet ja nav nojēgas par ģeogrāfiju, tad kopaina nekad nebūs pilnīga. Ja kādreiz esi aizdomājies par Putina apsēstību ar Krimu, kādēļ ASV ir globāla superlielvara, kādēļ Ķīna beidzot ir ķērusies pie ekspansijas, ģeogrāfija spēs dot visas atbildes.

Lasot šo grāmatu vajag uzreiz samierināties ar pamatpieņēmumu, ka ģeogrāfija ir galvenais faktors, kas nosaka tautu vēsturi, stratēģiju un vietu pasaulē. Ja ieciklējas uz šo šauro skatījumu, tad viss liksies loģiski, vietām varēsi izsaukties aha un priecīgi lasīt tālāk. Taču nevajadzētu paļauties uz autora teikto vien, bieži vien viņa stāsts tikai sākas ar ģeogrāfiju, bet lielākoties beidzas ar cilvēkiem un to uzskatu dinamiku.  Jā, upe, kalns vai jūra var būt šķērslis kādai valstij uz varenību, bet laimīgas sakritības, apsēsta līdera vai pārākas tehnoloģijas priekšā ģeogrāfija ir spiesta atkāpties.

Neteikšu, ka es autora centrālajam pamatpieņēmumam pārāk piekrītu, jā, ģeogrāfijai ir liela loma, taču ne noteicošā. Grāmatas skatījums uz ģeopolitiku pēc būtības ir mēģinājums izveidot saistošu naratīvu, kas visu saliktu pa plauktiņiem, radot kopēju sižetu, izskaidrot vēsturi un lielākoties pieņemt, ka nākotnē nekas nemainīsies. Šāda ģeneralizēšana nenoliedzami ir laba, lai paskatītos uz procesiem no malas, taču kopējais izklāsta stils vairāk liecināja par autora labo stāstīšanas mākslu nevis par argumentētiem pamatojumiem. Jauka hipotēze, kas lielākoties balstās uz personīgu pieredzi, vispārinājumiem un vēsturisku notikumu piemeklēšanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labākās nodaļas bija par Ķīnu un Krieviju, tur autors bija izvērsies ne pa jokam, taču nodaļām ritot pulveris bija izšauts un pēc pirmās puses lasīšana kļuva aizvien garlaicīgāka un tas nudien nav tikai tādēļ, ka mani neinteresē Arktika un Japāna. Pat neskatoties uz pukošanos par viendimensionalitāti un faktu pievilkšanu aiz matiem, lai apstiprinātu savu hipotēzi, grāmata ir pietiekoši saistoša un informatīva, lai vērtētu kā ļoti labu. Jā, autors mīl uzsvērt, ka ASV ir ļoti kruta un, ka Ķīna nākotnē sagrābs jūras, bet, ja pie tā pierod, būs ok.

The Sleepwalkers: How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

The Sleepwalkers How Europe Went to War in 1914 by Christopher Clark

Nu jau vairs gandrīz nevaru atminēties, kā šī grāmata tika izvēlēta iegādei. Šķiet, ka kaut kur lasīju kādas top listes ar nenovērtētām vēstures grāmatām, lielu daļu es jau biju novērtējis, bet šī man šķita lasīšanas vērta. Pasūtīju bookdepository, un nepagāja ne pāris mēneši, kad pastniece pārmeta grāmatu pāri žogam. Saņēmis grāmatu vairs tādu vēstures entuziastu sevī nespēju atrast un atliku lasīšanu uz pusgadu.

Var uzskatīt, ka viens no pērnā gadsimta pagrieziena momentiem bija brīdis, kad Gavrilo Proncips iznācis no pūļa nošāva automobilī sēdošo Austroungārijas troņa mantinieku Franci Ferdinandu. Šis terora akts savā vienkāršumā nudien sasniedza visus plānotos mērķus. Tas atbrīvoja Bosniju Hercegovinu no Hapsburgiem, radīja jaunu un stipru Serbiju. Blakus efekti bija četru impēriju sabrukšana, miljoniem kritušo un kara vešana jaunā kvalitātē. Kas gan padarīja pārtikušo un mierīgo Eiropu tik nestabilu, ka pietika ar vienu slepkavību?

Un uz to atbildi dod šī grāmata. Autors ir rāvies melnās miesās, lai atrastu kaut ko jaunu šajā tēmā. Viņš ir orientējies uz pirmdokumentu izpēti, salīdzinājis daudzus avotus, lai atmestu malā dažādus memuārus, kur tiešie kara izraisītāji hroniski slimo ar atmiņas zudumiem dienās, kad tika pieņemti galvenie lēmumi. Pēc kara jau daudzas valstis publicēja oficiālas atskaites par kara gaitu un kādēl vispār tika karots, taču tā vairāk ir vainas nogrūšana uz citiem un pašu slavināšana. Lai vai kā autoram ir izdevies radīt kopainu par notiekošo Francijā, Krievijā, Lielbritānijā, Serbijā, Austroungārijā un vēl daudzās citās valstīs.

Es neteikšu, ka lasīšana bija aizraujoša un aizrāva mani no pirmajām lapaspusēm. Vēstures grāmatas reti kad ir aizraujošas, tās lielākoties ir informatīvas. Es domāju, ka nevienam autoram nebūtu pa spēkam aptvert vismaz pārdesmit paralēls sižeta līnijas, kuras noris vienlaicīgi, kur galvenie varoņi ir pašpārliecināti un nekompetenti ļaudis, kas sevi uzskata par visgudrākajiem valdniekiem, ministriem vai vēstniekiem. Tādi, kuriem domas mainās acumirklī, un kuri pie nopietnākas krīzes pazūd no sabiedrības redzesloka. Lasītājs te varēs izlasīt vairāk par Balkānu mudžekli, kā viņš jelkad varētu vēlēties uzzināt. Bonusā beidzot arī sapratīs, kādēļ Dienvidslāvijas sabrukums izraisīja tādu slaktiņu. Varu derēt, ka tas nebūt nebija pēdējais, jo lielas idejas nenomirs pat gadsimtu laikā. Vajag tikai aunu baru un nacionālistisku idiotu galvgalī, lai viss sāktos no gala.

Bez milzīgas vēsturisku faktu gūzmas es ieguvu diezgan labu perspektīvu uz Balkānu reģionā notiekošo, jo autors “vēsturi cilā” jau no deviņpadsmitā gadsimta piecdesmitajiem gadiem, kad prūši parāda savu varenību un padzen pagaldē frančus. Jā, Pirmā pasaules kara iedīgļi aizsākās jau tad līdz ar Vācijas apvienošanos, radās lielvalsts bez impērijas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja gribi nosvilināt smadzenes un izlasīt kaut ko patiešām derīgu, tad silti rekomendēju šo grāmatu. Bet esi gatavs, ka lasīšana nebūs ātra un viegla. Iespējams pēc simts lapaspusēm jau būsi sajaucis Rumāņu ministrus ar Serbu ministriem.

October: The Story of the Russian Revolution by China Miéville

October

Šo grāmatu nopirku Kopenhāgenas lidostā. Atkāpjoties no tēmas, varu pateikt, ka tur praktiski nekā cita nebija ko pirkt, ja nu vienīgi vēl nav lasīts Harijs Poters. Var teikt, ka man paveicās, jo grāmatu ir sarakstījis viens no maniem mīļākajiem sociālās fantāzijas autoriem. Viņam nav svešs arī marksisms, un bija sagaidāms, ka viņš zinās tēmu.

Nenoliedzami, šī tēma vēstures grāmatās ir nodeldēta līdz pēdējam. Ja cilvēks vēlas, viņš var izlasīt vēsturnieku monogrāfijas vai vieglas spekulācijas. Ja tas šķiet garlaicīgi, tad vienmēr var atrast kādu konspirācijas teoriju, kuras sākas jau no revolūcijas pirmajām dienām. Kauns atzīties, bet es, izbijis oktobrēns, par šo tēmu nebiju pārlieku informēts. Kaut ko konkrēti zināju tikai par Ziemas pils ieņemšanu, buržujiem, menševikiem un visļauno Kerenski. Šķiet, skolā būšu slinkojis, bet par februāra revolūciju nezināju praktiski nekā un nemaz par laika posmu no februāra līdz oktobrim.

Grāmata iesākas ar nelielu ievadu, lai lasītājs spētu apjēgt, kādēļ Krievijas impērijā vispār revolūcija iesākas. Nedaudz tiek ieskicēts zemnieku un strādnieku vispārējais stāvoklis, piektā gada revolūcijas atbalsis un cara nekompetence. Tālāk seko notikumu apraksts, kas autoram raksturīgā manierē apraksta laiku līdz Oktobra revolūcijai. Reizēm nav jāraksta pat fantāzija, lai stāstījums būtu aizraujošs. Revolūcijā bija daudz vairāk cilvēku par Ļeņinu, Trovki, Korņilovu un Kerenski. Arī Ziemas pils ieņemšana bija vairāk nejaušība nekā labi izplānots pasākums. Tās ieņemšanas laiku pārcēla tik daudz reizes, ka tas jau sāka izskatīties pēc farsa. Jāņem vērā arī fakts, ka lielai daļai tās aizstāvjiem iestieptais fināls apnika, un viņi aizgāja mājās. Impērijas sabrukums notika visur, valsts uz daudziem mēnešiem bija zaudējusi jebkādu vadību, jo visu varu padomēm bija revolucionāru galvenais mērķis. Tikai tās padomes bieži vien to varu negribēja un nezināja, ko ar to iesākt.

Mani bērnu dienās vienmēr bija izbrīnījis, kādēļ pirms boļševiku revolūcijas bija kaut kāda vēl buržuāziskā revolūcija. Būtu piedzims agrāk, droši vien augstskolā man pastāstītu, ka strādniekiem nelon varu pārņemt tā uzreiz no cara uz proletariātu. Pēc teorijas pa vidum jābūt arī buržujiem, kas ar savu kapitālu un apsviedību nodrošina daudz maz stabili nodrošina pārejas posmu. Vispār jau pārejas posmam ir jābūt garākam par pāris mēnešiem, bet, ja tauta izlemj, tad tur neko nevar darīt. Tādēļ boļševiku vadoņiem vairāk nācās reaģēt uz notikumiem, nekā to pašiem vadīt. Stihiskais raksturs revolūcijās ir raksturīga iezīme, jo citādi process būtu vienkāršs apvērsums.

Ļeņinam šajā grāmatā ir atvēlēta tikpat liela loma kā Kerenskim. Nemaz jau nav tā, ka Ļeņinam dzīve bija bez stresa. Protams, tikt izsūtītam uz Šveici mūsdienās būtu diezgan patīkams pasākums un atlika daudz brīvā laika rakstīšanai. Taču revolūcija viņu pārsteidza nesagatavotu. Viņu vienmēr notikumi un cilvēki pārsteidza nesagatavotu. Boļševiki sava vadoņa idejas lielākoties ignorēja. Laikā, kad Ļeņins pēc vasaras boļševiku vajāšanas slēpās pa mežiem un Helsinkos, viņa vēstules neviens no partijas biedriem neuzskatīja par publicēšanas vērtām. Pat pēc Oktobra revolūcijas Ļeņinam bija zudušas visas ilūzijas, un šis it kā esot atļāvies izteikties, ka viss noticis par ātru.

Negaidīti aizraujoša lasāmviela, kur autors nevairās pastāstīt interesantāko un dīvainākos notikumus, nedaudz paspekulēt par revolūcijas vadoņu personībām un psiholoģiskajām īpatnībām. Lieku 9 no 10 ballēm. Galvenā atziņa – revolūcijā nav svarīgi, kurš un kādēļ to uzsāk, galvenais ir beigās uzpeldēt augšā un pateikt, kā šis process “pareizi” interpretējams un savākt pietiekamu represīvo aparātu, lai noturētu savas pozīcijas.

Vongezers by Jana Vagnere

Vongezers by Jana Vagnere

Pirmo reizi ar šo grāmatu sastapos grāmatu veikalā. Nosaukums un autore man neko neizteica, pagrozīju rokās, bet kaut kā neuzrunāja, pat neizlasīju anotāciju. Vongezers man šķita visnotaļ dīvains nosaukums, un nolēmu nelasīt. Tad ikdienā sāku sastapties ar citu lasītāju atsauksmēm, kuras bija ļoti pozitīvas. Beigu beigās neizturēju un nolēmu izlasīt arī pats. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru!

Gripa jau nav nekāda slimība, ja nepaveicas, tad to var pārslimot katru gadu. Jā, cilvēki no tās mirst, bet tas nav tik acīmredzami. Taču šoreiz viss ir savādāk – gripa ir sasniegusi pandēmijas apmērus, lielākajās pilsētās tiek izsludināta karantīna, televizorā gan mierina, ka drīz viss būs kārtībā, tā ir tikai īslaicīga. Taču dienā, kad pazūd internets un radio, ir skaidrs, ka nekas nav kārtībā. Kad Maskava kā pilsēta ir beigusi pastāvēt, vienpadsmit maskavieši – cits citam sveši – apvieno spēkus, lai kopā pārvarētu bīstamo ceļu uz Karēliju, kur cer patverties drošībā. Brauciens ved pāri visai valstij.

Varētu teikt, kas tur jauns – par gripas pandēmiju ir sarakstītas tik daudz grāmatu, ka ne saskaitīt. Infekcijas slimības kā civilizācijas beigu cēlonis ir visnotaļ populārs paņēmiens. Arī brauciens pa valsti, kuras institūcijas ir sabrukušas, ir standarta pēcapokaliptiskā žanra risinājums. Tas vienmēr nodrošina pamatīgu piedzīvojumu devu un ļauj autoram izpausties savos spriedumos par mūsdienu sabiedrības plāno kultūras slāni, kuru atsedzot parādās cilvēku īstā mežonība. Taču personīgi man, lai cik daudz līdzīgu grāmatu es par šo tēmu jau nebūtu lasījis, šajās grāmatās kaut kas pievelk.

Šīs grāmatas galvenais pluss nav pārlieka filozofēšana par labo un ļauno un šo jēdzienu relativitāte krīzes apstākļos. Šeit viss ir vienkārši, un varoņi ir pietuvināti realitātei. Šī nav nekāda supervaroņu komanda, kas brīvajā laikā skrien pa mežiem ar lokiem, vai nokomplektēta no bijušajiem specdienestu darbiniekiem. Šeit apokalipsi pārdzīvo parasti cilvēki, kuriem ir palaimējies nesaslimt, un viņu plānā nudien nav valsts iekārtas atjaunošana. Viņu plāns ir pavisam vienkāršs izdzīvot – tikt prom no cilvēkiem un izdzīvot. Lai nedaudz bagātinātu notikumus un padarītu pašu ceļojumu grūtāku, autore vienā komandā apvieno savstarpēji svešus cilvēkus. Tādus, kurus kopā nevar sūtīt kosmosā, tādus, kuri var sakašķēties savā starpā uz līdzenas vietas.

Galvenā vēstītāja ir Aņa, mums ir jāpieņem viņas versija par notikušo, jo citas vienkārši nav. Viņai šis ceļojums nebūt nav vienkāršs, it kā nepietiktu ar to, ka no gripas nomirusi mamma, un jādomā, kā ar savu dēlu un vīru pašiem palikt dzīviem. Vīrs Sergejs vēl ir paņēmis līdzi savu bijušo sievu un viņas dēlu. Viens ir skaidrs – draudzenes ar Iru viņas nekad nebūs. Es pat teiktu, tipiskā sieviešu manierē vairāk stāsta tiek veltīts vīra nezaudēšanai nekā uztraukumam par nākotni. Arī pārējie ceļabiedri nav nekādi zelta gabaliņi – Ļoņa un viņa sieva, tipiski jaunbagātnieki, savukārt Andrejs ir tikai gadījuma paziņa. Un vēl ir “tētis” Sergeja tēvs, izbijis institūta pasniedzējs, bet šeit pilda vietējā Bēra Grila lomu. Īsts izdzīvotājs ar noslieci uz alkoholismu. Visu šo komandu kopā notur tikai vēlme izdzīvot un sapratne, ka barā ir drošāk.

Man, protams, nav ne jausmas, cik noturīgas valsts struktūras ir aprakstītajā situācijā, bet, ja tic pērnā gadsimta sākuma notikumiem, kad plosījās Spāņu gripa, tad autore ir stāsta vajadzībām pamatīgi sabiezinājusi krāsas. Krievija pāris nedēļu laikā ir kļuvusi par vietu, kurā cilvēks cilvēkam ir vilks. Liela daļa iedzīvotāju ir gājuši bojā, tie, kas vēl nav pārslimojuši, nodarbojas ar laupīšanām un bandītismu. Degvielas uzpildes stacijas ir izlaupītas, gripas vakcīnu neviens vairs necer atrast. Pilsētas norobežojas no ārpasaules nodedzinot apkārtējos ciematus ar visiem iedzīvotājiem, bet nekas nepalīdz. Beigu beigās katrs ir pats par sevi. Jāpiezīmē, ka netiešā apkārt notiekošā ainu ieskicēšana autorei padodas īpaši labi.

Grāmata lasās ātri, un no tās ir grūti atrauties, nevar teikt, ka radītie tēli būtu īpaši spilgti un atmiņā apliekoši, tomēr pats ceļojums no Maskavas līdz Karēlijai gan paliks atmiņā uz ilgiem laikiem. Lieku 8 no 10 ballēm. Autores varoņi nav noslīpēti līdz pēdējai niansei, taču paņem ar savu ikdienišķumu un vienkāršību.

 

Maldināšana. Līdz šim noklusētais stāsts par Austrumiem un Rietumiem. Spiegošana mūsdienās by Edvards Lūkass

Maldināšana

Sen nebija nekas lasīts par spiegu lietām, un ieraudzījis, ka izdota Edvarda Lūkasa grāmata par šādu tēmu, man vairs nebija jautājums par tēmu – ko lasīt nākamo? Grāmatas autors strādā par redaktoru žurnālā Economist, viens no tiem retajiem žurnāliem, kurus es ne tikai abonēju, bet arī regulāri lasu. Pateicoties Zvaigznei ABC tiku pie sava grāmatas „Maldināšana” eksemplāra un daļu no Lieldienu brīvdienām pavadīju lasot šo grāmatu.

Spiegošana starp Austrumu bloka un Rietumu bloka valstīm vienmēr ir bijis aktuāls jautājums. Jau no PSRS laikiem bija skaidrs, ka Rietumvalstīm, salīdzinot ar Padomju Savienību, spiegošanā ir veicies sliktāk. Tam bija vairāki objektīvi iemesli – pretinieku valsts noslēgtība,  izlūkošanas un pretizlūkošanas nodaļu autonomija un politisko mērķu nemainīgums daudzu desmitgažu laikā. Viss izmainījās pēc PSRS sabrukšanas, šķita, ka Krievija ir padevusies un nomalē. Tomēr turpmāko gadu gaitā tika pierādīts pretējais. Ar specdienestu palīdzību pie varas ir tikuši cilvēki, kas nebaidās veidot autoritāru režīmu. Tie savu mērķu sasniegšanai ir gatavi izmantot jebkādus līdzekļus. Austrumeiropa un Baltijas valstis atkal ir kļuvušas par spiegu karu frontes vietu, te saduras abu bloku intereses un iespējas paveras abām pusēm. Krieviju interesē NATO un ES struktūru slepenā informācija. Savukārt Rietumi pamazām sāk nojaust, cik patiesībā neefektīvi un nesagatavoti ir viņu izveidotie izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti Krievijā. Mūsdienu Krievijas spiegošanas metožu un panākumu ilustrācijai autors ir izvēlējies pēdējo gadu spiegu skandālus Annas Čapmenas un Hermaņa Simma lieta.

Vienmēr ir interesanti lasīt grāmatu, kur autors nopietni pievērsies tēmas izpētei. Lūkasam ir plaša pieredze žurnālistikā un sapratne par Padomju Impērijas realitātēm. Savus faktus viņš ir rūpīgi pārbaudījis, ir intervētas arī iesaistītās puses, cik nu tas ir bijis iespējams. Tas viss ļauj autoram izveidot aizraujošu un interesantu stāstījumu. Vairāk vai mazāk tiek apskatītas visas spiegu darbu nianses, ziņotāju vervēšana, konspiratīvās informācijas nodošana, finansējuma avoti un kā atrast vājās vietas pretinieka struktūrās. Un cik var noprast, nekas mūsdienās nav vieglāk kā iegūt NATO un ES klasificēto informāciju. Savukārt Rietumu struktūrām iegūt pretējās puses informāciju nav tik viegli. Tur pie vainas ir vienota slepenā dienesta trūkums NATO un Eiropas Savienībā. Katra valsts vairāk vai mazāk ir pati par sevi. Cita vairāk, cita mazāk profesionāla. Ja skatāmies uz šodienas notikumiem Ukrainā, tad nāksies vien piekrist autoram.

Papildus bonusā šajā grāmatā tiek apskatītas pāris Rietumvalstu slepeno dienestu fiasko. Visvairāk mani ieinteresēja Britu specdienestu Baltijas partizānu atbalsts pēc Otrā Pasaules Kara. Tas ir īsts nekompetences paraugs un parāda, ka par noteiktu dienestu efektivitāti ir vairāk mītu nekā patiesības. Cilvēki savam darbam piegāja pavirši, neievērojot pat pamata piesardzību. Tā rezultātā visa iecerētā infiltrācija izgāzās un daudzas dzīvības tika zaudētas neko nesasniedzot. Savukārt nodaļa, kas veltīta Magņitska lietai ir ievērības vērta, vēl nekur citur nebiju sastapies ar tik skaidru un saprotamu šīs lietas analīzi. Ja kādu interesē kā no valsts var nozagt 230 miljonus dolāru bez sekām, tad šī nodaļa dos labu ieskatu.

Autoram ir tieksme pārvērtēt Krievijas specdienestu efektivitāti un nenovērtēt Rietumvalstu iestāžu efektivitāti. Var jau būt, ka kritika ir pamatota, taču diez vai viss ir tik melnās krāsās krāsojams. Ir jau Rietumiem arī bijušas labas operācijas. Jārēķinās arī ar to, ka atklātībā nonāk tikai tās operācijas, kuras ir totāli izgāzušās. Kopējais grāmatas vēstījums ir – Krievija nepavisam nav tas, kā to mīl uzskatīt Rietumu politiķi, tā jau labu laiku atpakaļ ir mainījusies, un Rietumi to visu ir nogulējuši.

Kopā grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, šī ir no grāmatām, kuras paņemot domā  – nekas, izlasīšu pāris lapaspuses, un attopies, kad sasniegts grāmatas otrs vāks. Iesaku lasīt tiem, kam interesē mūsdienu pasaules reālā situācija un, ko tur slēpt, Baltijas valstu vietu tajā.

Divpadsmit krēsli. Necenzēts romāna variants ar komentāriem by Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs

divpadsmit krēsli

„Varbūt tu vēl gribi atslēgas no dzīvokļa, kur atrodas nauda?”. Krieviski gan, manuprāt, šī frāze izklausās vēl labāk, tomēr tieši ar šo frāzi man asociējas šis romāns. Šo tekstu es zināju jau no pamatskolas vecuma. Grāmatu pirmo reizi izlasīju, kad man bija kādi desmit gadi. Iepatikās, pēc pāris gadiem izlasīju vēlreiz. Pirms kādiem pieciem gadiem kādā grāmatnīcā ieraudzīju jaunizdotu uzlaboto divpadsmit krēslu variantu krievu valodā. Ilgi domāju iegādāt vai ne, bet lasāmā vēl bija diezgan, un atlikās. Tomēr, kad uzzināju, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi šo darbu pilnībā ar komentāriem, uzreiz gribējās izlasīt šo grāmatu. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie jaunajiem „Divpadsmit krēsliem” un ķēros pie lasīšanas.

Domāju, ka katram, kurš kaut vai nedaudz ir lasījis, šī grāmata ir pazīstama. Ja ne pati grāmata, tad tās varoņu vārdi un izteikumi gan. Grāmatas galvenais varonis ir Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs (saukts arī par Kisu). Izbijis Stargorodas muižniecības priekšsēdētājs, tagad pilsētas N. dzimtsarakstu nodaļas ierēdnis. Pēc savas sievasmātes nāves uzzina par tās briljantu likteni. Tie izrādās iešūti vienā no divpadsmit krēsliem, kas reiz daiļojuši viņa viesistabu. Iespēja atkal kļūt bagātam viņa liek doties ceļā. Ja nu kāds nezina, Kisa savulaik bijis izslavēts izšķērdētājs, un vēlmi dzīvot labi viņš pie padomju valdības vēl nav zaudējis. Ostaps Benders, Turcijas pavalstnieka dēls, cilvēks, kurš ciena Kriminālkodeksu, par iespēju kļūt bagātam uzzina nejauši. Tomēr varenais kombinators ir gatavs piedalīties šajā pasākumā par nieka 50%. Ir arī konkurents tēvs Fjodors, kurš par briljantiem uzzinājis pirmsnāves grēksūdzē.

Šī grāmatas izdevuma lielākie plusi ir: pirmkārt – priekšvārds, kas lasītājam ieskicē grāmatā aprakstītā laika reālijas. Uzzinām gan par politiskajām aktualitātēm, mākslinieciskajām un literatūras tendencēm. No tā kļūst skaidrs, kādēļ vispār šādu grāmatu ir atļāvuši (lai ar izcenzētu) publicēt. Otrkārt – daudzās zemsvītras piezīmes, kas izskaidro izteikto frāžu nozīmi vai kādu vēsturisku faktu. Tās grāmatai piedod papildus vērtību, jo ne visi mēs esam Majkovska daiļrades speciālisti vai literāro izdevumu vēstures pārzinātāji. Treškārt – padomju varas izcenzētās vietas. Tās visas ir saliktas atpakaļ tekstā, un darbu varam lasīt tādu, kā to ir iecerējuši autori. Veselas divas nodaļas ir veltītas Kisas pirmsrevolūcijas dzīvei. Atlikti atpakaļ arī daži anekdotiski atgadījumi un pāris tā laika literātu netiešās kritikas. Tas viss piešķir grāmatas lasīšanas procesam papildus dimensiju, tu esi ne tikai labi izsmējies, bet arī nedaudz izglītojies.

Ja vēl neesi šo grāmatu lasījis, tad tas noteikti ir jāizdara. Tas nekas, ka notikumi aptver pēcrevolūcijas Padomju valsti laikā 1927. gādam. Tas ir laiks, kad Trockisti un Staļina piekritēji cīnījās par ietekmi. Izrādās, ka šī grāmata ir trockistu kritika un tādēļ bijusi tā laika valdībai pa prātam. Dzīve šai valstī ir atainota visā savā krāšņumā, gan to, kā mainījušies cilvēku ieradumi, gan vietējo uzņēmumu finansēšanas struktūra, cilvēku attieksme pret pirmsrevolūcijas laiku, vecās elites klusās alkas tikt atpakaļ augšā pie varas, visai plaukstošo noziedzību un krāpniecību.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un noteikti pēc pāris gadiem pārlasīšu vēl. Šī gan ir no tām, kuru iesākot lasīt, ir grūti nolikt no malas, pat ja zini viņu gandrīz no galvas. Man gan izdevās sevi pārvarēt un izlasīt to divos piegājienos. Plus šī vēl ir viena no retajām grāmatām, kuru lasot man tiešām nāk smiekli, ka nevaru noturēties.

Travels in Siberia by Ian Frazier

travels in Siberia

Jau labu laiku nebiju lasījis neko saistītu par ceļojumiem, tādēļ no sava grāmatu plaukta izvilku šo grāmatu. Kādreiz pirms pieciem gadiem man bija ienākusi galvā ģeniāla doma, aizkulties uz Maskavu un tad pa BAMu uz Vladivostoku. Tomēr kaut kā beigās pārdomāju, jo pavadīt divas nedēļas vilcienā tomēr nelikās tik saistoši, bet pie Baikāla tomēr gribētos reiz aizbraukt.

Grāmatas autors šķiet nekādus papildus komentārus neprasa. Pieredzējis ceļojumu aprakstītājs, diezgan labs novērotājs un interesents rakstnieks. Savā grāmatā viņš apraksta pāris savus ceļojumus, kurus viņš veicis pa Sibīriju. Te gan jāpiezīmē, ka kā īstam amerikānim pienākas, viņš Sibīrijai klāt liek arī Tālos Austrumus.

Grāmatā autors cenšas mums pavēstīt visu, ko viņš ir uzzinājis par Sibīrijas un tās tautu vēsturi. Problēmā iedziļinājies ir diezgan pamatīgi, izlasījis daudzas hronikas, visus iespējamos ceļojumu aprakstus, tos tad arī grāmatas gaitā viņš daļēji atstāsta. Autoram ir arī īsta vājība Dekabristi un revolucionāri vispār. Kādi desmit procenti no grāmatas tiek veltīti dekabristu vēsturei un slavenākajiem kustības dalībniekiem.

Viņa paša ceļojumu apraksts sanāk tāds nedaudz dīvains, viņš uzskaita vietas, kur bijis, uzskicē kādu ainaviņu un brauc tālāk. Lielākais viņa ceļojums ir ar Reno busiņu no Sanktpēterburgas līdz Vladivastokai. Tā kā pašam viņam ar Krievijas pazīšanu ir diezgan pašvaki, tad viņam ir divi pavadoņi, šoferi – gidi Sergejs un Volodja. Šie abi pavadoņi izskatījās visai slīpēti „razpizģaji”, un izskatās, ka autors pats to nemaz netika manījis. Busiņš viņiem lec no iestumšanas un piepīpēšanas, regulāri kaut kas salūzt. Šķiet, ka abiem gidiem ir reāli bail pārvietoties pa pilsētām, un tās viņi labprātāk apbrauc. Arī paša organizētāja vēlmes apskatīt objektus viņi pa lielam ignorē, sevišķi, kad tas attiecas uz kādiem kara, Staļina terora upuru muzejiem, vai vecām darba nometnēm. Tai pat laikā vīri labprāt vakaros pieparkojas kāda ciema nomalē, uzceļ teltis un paši notinas uzdzīvot pie vietējiem skuķiem, kam vīri no lielās pilsētas ir uz izķeršanu. Kā par brīnumu autors uz to ļaunu prātu netur, un ir interesanti lasīt viņa notikumu interpretāciju.

Autors ir arī centies mācīties krievu valodu, es gan nezinu pie kā, jo runā viņš slikti, viņu praktiski neviens nesaprot. Tas redzams arī viņa grāmatā, kur viņš savā transkripcijā mēģina uzrakstīt krievu vārdus. Es savā stulbumā ilgi nevarēju saprast, kāds ēdiens ir domāts ar „kielbasa”. Toties diezgan pozitīvi vērtēju autora publisko tualešu aprakstu.

Lai vai kā grāmata ir lielisks ieskats Sibīrijas izpētes vēsturē, ceļojumu apstākļos šī gadsimta sākumā, un kā Krievija izskatās amerikāņa acīs. Pat ja amerikānis par visu pārmaksā un pārlieku paļaujas uz vietējiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

The Engines of War by Christian Wolmar

engines of war

Šī nu laikam ir pirmā reize, kad speciāli lasu grāmatu par tik specifisku tematu kā militārā loģistika. Nav jau tā, ka tas būtu man ļoti būtiski ikdienā, bet šis temats mani vienmēr ir interesējis. Ja tu gatavojies karot, tad jau nepietiek pieteikt karu un aizsūtīt karavīrus uz kaujas lauku. Karavīri ir jāapgādā ar munīciju, pārtiku, jāizved ievainotie, jānodrošina mobilizācija. Skaidra lieta, ka bez attīstītas transporta sistēmas nekāda nopietnā karošana tālu no sagādes centriem nesanāk. Šķiet, bēdīgākais piemērs ir Napoleona gājiens uz Maskavu.

Grāmata ir veltīta tikai un vienīgi dzelzceļam kā līdzeklim, lai palielinātu kara efektivitāti. Pirmo reizi dzelzceļu karā izmantoja Briti, kad mēģināja iekarot Sevastopoli. Tas gan bija pavisam maziņš dzelzceļš un stiepās tikai pārdesmit jūdžu attālumā, bet bija labs palīgs munīcijas un pārtikas piegādē. Nākamais dzelzceļa uznāciens notika ASV pilsoņu kara laikā, grāmatas autors uzskata, ka Ziemeļi uzvarēja tikai pateicoties attīstītākiem dzelzceļiem. Dīvaini lasot grāmatu veltītu sālij, sapratu, ka tieši sāls trūkums bija galvenais cēlonis Dienvidu sakāvei.

Interesanti bija lasīt, kā karojošās puses konsekventi nenovērtēja dzelzceļa potenciālu savos stratēģiskajos plānos. Pirmajā pasaules karā dzelzceļu bija plānots izmantot tikai mobilizācijai, jo tai laikā lielvaru vidū dominēja ofensīvā stratēģija. Tomēr ierakumu kara laikā dzelzceļa nozīme tika novērtēta. Interesanti, ka tādas pašsaprotamas lietas kā – nosūti kravu tikai tad, ja ir reāla garantija, ka tai būs saņēmējs, vagoni ir nekavējoties jāizlādē un ritošais sastāvs jāatgriež tūlīt, dzelzceļa kustības plānošanai jābūt centralizētai; katra kara sākumā šie likumi tika atklāti no jauna.

Interesanta bija nodaļa par Krievijas dzelzceļu, bruņu vilcieniem un kāpēc sliežu platums Krievijā ir savādāks nekā pārējā Eiropā. Izrādās, tam pamatā ir reāli stratēģiski apsvērumi, kas reāli iegrieza Hitleram. Vērmahts Otrajā pasaules karā bija spiests uzturēt divu dažādu standartu dzelzceļus. Starp citu, Krievijā joprojām tiek izmantoti divi bruņu vilcieni Čečenijas dzelzceļu sliežu patrulēšanā.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, temats tiešām tiek izvērsts nopietni. Šķiet, ka neviens būtisks aspekts nav palicis neapskatīts. Mūsdienās līdz ar autoceļu tīkla attīstību dzelzceļš savu lomu ir zaudējis. Vadāmās raķetes un precīzāki ieroči padara dzelzceļu un ritošo sastāvu viegli iznīcināmu. Protams, ir metodes dzelzceļa ātrai atjaunošanai, tomēr mūsdienās labprātāk izmanto kuģus un gaisa transportu.

False Economy by Alan Beattie

False economy

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata veltīta ekonomikas problēmu apskatīšanai. Sarakstīta vienkāršā valodā, bagātīgi ilustrēta ar gadījumiem „iz dzīves”, kas ļauj saprast problēmas būtību arī vienkāršam lasītājam. Sākumā grāmatu izvēlējos tikai tādēļ, ka domāju, ka šis darbs būs līdzīgs jau par kultu kļuvušajai „Freakonomics”, bet realitāte izrādījās daudz labāka. Protams, nav īsti korekti salīdzināt klasisko makroekonomiku ar neoklasiskās mikroekonomikas pielietojumu, te runa ir par lasīšanas interesantumu.

Tātad grāmata sastāv no deviņām nodaļām, kas katra apskata kādu noteiktu makroekonomikas aspektu un pie reizes atbild uz kādu interesantu jautājumu. Aspekti ir sekojoši:

Valsts attīstības stratēģijas izvēle. Atbild uz jautājumu, kādēļ Argentīna zaudēja attīstībā ASV? Patiesībā jau visai klasisks situācijas apraksts, kas skaidri ilustrē dažādu faktoru ietekmi uz valstu attīstību. Kapitāla koncentrācija, protekcionisms, monetārā un fiskālā politika.

Pilsētas. Nodaļa veltīta urbanizācijai un tās modernajām izpausmēm. Sākas ar Senās Romas attīstību un beidzas ar Ķīnas megapolēm. Izrādās, ka pilsētām ir dažādi rašanās motīvi, sākot no plānveida izveides, beidzot ar spontāniem graustu rajoniem Āfrikā.

Dabas resursi. Klasiskais jautājums, kādēļ naftas un dimantu atradnes valstīm sagādā vairāk problēmas nekā nes labumu? Nodaļa parāda, ka šis apgalvojums uz visām valstīm neattiecas. Problēmas pamatbūtība izskaidrota diezgan pamatīgi. Galvenie punkti, korupcija un pārējo industriju pēkšņā nekonkurētspēja.

Reliģija. Kādēļ islāma valstis nekļūst bagātas? Patiesībā jau valsts ekonomiskajai attīstībai ar reliģiju nav nekāda sakara, un arī nekādas kolerācijas šai jomā nav pierādītas. Problēmas ir pašos cilvēkos un sabiedrībā.

Politika un attīstība. Kādēļ asparāgi nāk no Peru? Veltīta iekšējā tirgus protekcionismam, lauksaimnieku lobijam un tam, kā maza saujiņa ar uzņēmīgiem cilvēkiem spēj kropļot globālo tirdzniecību un brīvu preču kustību. Labs piemērs – ASV kokvilnas audzētāji.

Loģistika. Kādēļ Āfrikā neaudzē kokaīnu? Neliels ieskats tirdzniecības vēsturē, kā veidojušies tirdzniecības ceļi, kā izmainījušies transporta veidi, kā radies standarta preču konteiners un kādēļ valstī, kur nav sakārtota loģistika nav izdevīgi audzēt koku un ražot kokaīnu.

Korupcija. Apskata korupcijas problēmas un mēģina atbildēt uz jautājumu, kādēļ dažas korumpētas valstis attīstās, bet dažas ne. Indonēzijas un Tanzānijas piemērs. Jo augstāk organizēta korupcija, jo valstij lielākas izredzes attīstīties, investori zina, ja maksāsi – dabūsi, un uzskata to tikai par papildus nodokli. Bet, ja jāmaksā visiem, kā Indijā bez garantijām tas attīstību bremzē.

Attīstības ceļa izvēle. Kāpēc pandas ir nekam nederīgas? Salīdzina dažādus ekonomikas attīstības modeļus. Ķīnas centralizētais kapitālisms un Krievijas demokrātijas mēģinājumi. Protams, ASV pāri visam.

Kopumā grāmata laba. Dod daudz vielas pārdomām, izmaina arī skatupunktu uz dažiem jautājumiem. Manā gadījumā reliģija un attīstība. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus nedaudz interesē tas, kas notiek mums apkārt.

ЭЛИТА ЭЛИТ by Роман Злотников

ElitElit

Varenās galaktiskās Impērijas gvardes pārstāvis kaut kādu misēkļu dēļ nonāk no nākotnes (nākotne tā, kas laikā, ne tā kas apdzīvota vieta Latvijā) uz Zemes Lielā Tēvijas kara pirmajās dienās. Pliks bez nekā, nu tāpat kā Terminators. Tā nu viņu samaņu zaudējušu sagūsta PSRS karaspēka daļa. Puisim nākot pie samaņas un noskaidrojot situāciju, viņš nolemj izveidot no šīs planētas Impērijas cienīgu kandidāti un ķeras pie darba.

Tiem, kas šad tad palasa mūsdienu krievu fantastiku, Zlotņikovs nebūs nekas svešs. Arī viņa stāsti rada „copy paste” iespaidu. Sižets visiem gandrīz vienāds. Stāsta centrālais varonis ir īsts supercilvēks. Superspējas viņš iegūst dažādos veidos – atceļojot no nākotnes, ciešot dīvainā negadījumā vai vienkārši iedzimti talanti. Skaidra lieta, ka šādi vīri luni nelaiž un cenšas dzīvē izsisties. Te nu nonākam pie autora nākamās idejas – monarhijas. Visās šī autora grāmatās vīd kopīga ideja – monarhija un aristokrātija ir vienīgais jēdzīgais un efektīvais valsts pārvaldes veids. Autoraprāt tieši šāda iekārta ir vislabākā cilvēkiem.

Grāmata ir pilna ar dažādiem kauju aprakstiem, kurās galvenais varonis sit fašistus – viens pats vai kopā ar paša sakomplektēto pulku. Varoņa galvenais mērķis ir izsisties līdz vadošam amatam PSRS struktūrās un no turienes veikt nepieciešamās reformas. Te autors nedaudz uzbrauc staļinismam, bet tā maigi un attaisnojoši – sak: „A ko citu darīt, lai no agrāras valsts pārietu uz industriālu?”. Kauju aprakstiem īpaši piesieties nevar, autors tomēr ir profesionāls karavīrs un pasniedzējs.

Tā arī nevarēju saprast, kā cilvēks, kura smadzenēs sadzīti tik daudz fakti, ka mūsu Internets nobālētu, tomēr nespēja atkost, ka Zeme ir viņa nākotnes Impērijas mātes planēta, citadele. Galu galā viņam tak bija kartes un pēc kontinentu formas taču vajadzētu atpazīt. Vēl mani interesē no kurienes Baltkrievijas mežos galvenais varonis pēkšņi ņem akupunktūras adatas. Galvenajam varonim nekādas iekšējās dzīves nav (it kā jau viena beibe ir piemesta romantikai, pat paralēls sižets attīstīts, bet nepārliecina), visi brīvo laiku viņš domā kā sasniegt mērķi – „Vispasaules Impēriju”. Atlikušo laiku viņš velta iekšējam monologam par monarhijas pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību. Monologs reizēm var aizņemt ap desmit lapaspuses un ir mierīgi šķirams pāri. Pēcvārdā autors gan liek saprast, ka tie pāri šķīrēji ir visai sekli radījumi, kas nespēj saskatīt lietu patieso dabu un valsts izzadzēji reiz stāsies taisnas tiesas priekšā. (par to viņam +1 balle).

Tātad grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ir jau interesanti lasīt par karu un supervaroņiem, bet ar laiku tomēr piegriežas. Arī monarhijas piekritējs neesmu, tādēļ autora argumenti mani nepārliecināja. Ceru, ka profesionālais karavīrs Zlotņikovs tomēr izdomās kaut ko oriģinālāku savās turpmākajās grāmatās.

%d bloggers like this: