Navigate / search

ПЕХОТА АПОКАЛИПСИСА by Александр Золотько

Pehota Apokalipsa

Šī grāmata ir turpinājums grāmatai Последняя крепость Земли (šī grāmata tika izlasīta pirms bloga izveidošanas). Brāļi ir pazuduši, sadraudzība vairs nav nepieciešama. Visi Brāļu draugi ir kļuvuši lieki un ienīsti. Vai tiešām citplanētieši Zemei ir bijuši tik vajadzīgi? Vai zemes iedzīvotāji paši sevi iznīcinās jau pirmajos bezbrāļu mēnešos?

Kā jau kārtīgai turpinājuma grāmatai pienākas, tā sākas neilgi pēc iepriekšējās grāmatas beigām. Iepriekšējās grāmatas supercilvēks Grifs ir aizgājis tādā kā pasīva novērotāja lomā, viņam viss ir vienalga. Dzīvo savā pilī Melnās jūras krastā, šad tad humāni neitralizē iebrucējus. Bijušais kārtības nodrošinātājs Iļjins, nodarbojas ar pārkvalificēšanos no brāļu specdienesta darbinieka par karavīru, tomēr izrādās, ka tas viss ir sekundāri.

Arī Zemes galvenie virsuzraugi Vecākais un Jaunākais nodarbojas ar parastu kaitniecību, spēlējot viens pret otru. Pasaulē ir palikušas divas lielvaras Krievija un Eiropas Savienība, ASV tika iznīcināta jau Brāļu iebrukuma sākumā, par to autoram ir neslēpts prieks. .

Autors acīm redzami ir nolēmis stiept sižetu garumā, tiek ieviesti jauni spēlētāji, tomēr viņu parādīšanās neko neizmaina. Es šādus pasākumus uzskatu par tipiskiem naudas pelnīšanas projektiem. Arī pati grāmata ir tāda kā fantastikas lubu literatūra, kuru izlasot priekš sevis nekādas jaunas atziņas neiegūsi. It kā visu laiku kaut kas notiek, darbība risinās, bet paskatoties no malas totāls sviests, neloģiska.

Beigas jau nu bija reti patētiskas, es tiešām ceru, ka šī ir šis sērijas pēdējā grāmata. Sākumā šķita, ka šī būs kaut kas līdzīgs Strugacku „Stalker”, bet nekā. Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm un tikpat visai sērijai.

ОТРОК. БЕШЕНЫЙ ЛИС by Евгений Красницкий

Otrok.Beshennij lis

Mihaila piedzīvojumi senajā Krievzemē turpinās. Tā kā ģimenes statuss sabiedrībā ir atjaunots, tiek kalti plāni par atsevišķas vojevodistes izveidi, izvirzot savu vecotēvu par galveno. Puikas dzimtais ciems veic uzbrukumu blakus esošajai pilsēta. Rezultāts izcils – daudz jaunu dzimtcilvēku, nodedzināta pilsēta un diži nākotnes plāni.

Tā kā Mihails skaitās „Jaunās sardzes” komandieris, tad tiek darīts viss, lai izveidotu nākamo karavīru apmācības bāzi. Vojevodistes ekonomiskais plāns ir vienkāršs. Apkārtējie ciemati maksā nodevas kņazam un vietējiem bajāriem par „jumtu”. Un ar laiku iespējams tikt pat pie visas Krievzemes pārvaldes.

Grāmatā darbība tiek izstiepta līdz ārprātam. Puika vēl nav pavadījis Krievzemē gadu, bet par to jau sarakstītas veselas divas grāmatas. Šajā grāmatā gandrīz visa aprakstītā darbība notiek martā. Jā, nedaudz jau „action” ir, bet priekš 400 lappušu grāmatas par maz. Ja autors tā turpinās, tad nebrīnos, ka pēc 10 gadiem šī sērija jau sastāvēs no 20 grāmatām un Mihails būs palicis tikai par gadu vecāks.

Vispār sižets izskatās ir spiests no „Mentu kariem” vai „Kriminālās Pēterburgas”. Puišelis savā ciemā ir reāla autoritāte, tas nekas, ka viņam ir tikai 13 gadi. Neviens nebrīnās, no kurienes šamais visu zina (mēs jau zinām, ka patiesībā puikā iemiesojies no divdesmit pirmā gadsimta pārnesta personība). Neskatoties uz vecumu respekts ir. Džeks ir arī nedaudz nepieskaitāms, kaujas apstākļos viņam nogalina suni, tad uzzinājis vainīgo Miķelis šamo publiski nogalē. Patiesībā viņa kontā jau ir tuvu pie desmit līķiem.

Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm. Pārāk jau nu izstiepta, pārāk daudz lapaspuses veltītas „pārdomām”, kas neatstāj nekādu efektu uz grāmatas notikumu gaitu. Nezinu, vai nākošās šī cikla grāmatas maz lasīšu.

ОТРОК. ВНУК СОТНИКА by Евгений Красницкий

ОТРОК. ВНУК СОТНИКА

Šis ir pirmais šī autora darbs, kas publicēts plašākām tautas masām grāmatas formā. Grāmatas darbība norisinās 12. gadsimta Senajā Krievijā. Grāmatas galvenais varonis Mihails ir pārnests uz šo laika posmu no mūsdienām. Patiesībā pārnests ir tikai viņa saprāts, kas iemiesojies 12 gadīgā puišelī. Tā kā Mihails nav bijis ne desantnieks, ne profesionāls loka šāvējs, ne inženieris, bet parasts vadībzinātņu speciālists. Tad nu puisis mēģina izsisties viduslaiku pasaulē.

Protams, grāmata ir oda Senās Krievijas varenībai. Labi, tajā laikā Krievija bija tikai dažādu kņazistu apvienojums, kas regulāri savā starpā kasījās. Galvenais tiek parādīts, ka tajā laikā visi Krievijā mācēja lasīt un rakstīt. Brīvi apspriest grieķu filozofu darbus, pat ciema saietos. Netiek aizmirsti arī burvji un ekstrasensi, kas spēj dziedināt smagi slimos un kaujās cietušos.

Mūsu Miķelis, nonācis tajos laikos, kā pirmo mērķi sev nosprauž, panākt sava vecātēva iecelšanu atpakaļ kņaza gvardes simta komandiera amatā, nākamais ir ģimenes labklājības uzlabošana. Notiek daudzas politiskas spēles un garas un plašas situāciju analīzes, kuras ne vienmēr piepildās. Tomēr gan tēli, gan paša pasaule izstrādāta pamatīgi un ir aizdomas, ka šai grāmatai noteikti sekos vēl kādas divas.

Kas grāmatā nepatikās? Tas, ka galvenajam varonim viss iet kā smērēts. Vismaz patlaban viņam nav nācies sastapt nekādu reālu izaicinājumu. Ja situācija kļūst ļoti slikta, seko negaidīts notikumu pavērsiens un varonis no tās izkuļas kā uzvarētājs. Ja viņš ar kaut kur kļūdās, tad beigās tas sanāk ir pat labāk. Ja iesākumā vecaistēvs bija tāds kā konservatīvais pretsvars, tad grāmatas beigās šamais jau dara visu ko liek. Tas kopumā rada iespaidu, ka viss ies kā pa sviestu arī grāmatas turpinājumos.

Kopā izklaidei ko palasīties ļoti laba lieku 8 no 10 ballēm, daļēji par nestandarta galveno varoni, kas tiešām nav desantnieks, bet izskatās, ka drīz tāds būs kļuvis. Nažus met labi un arī ar arbaletu jau māk apieties.

%d bloggers like this: