Navigate / search

ПЕЧАТЬ ЛЬДА by Сергей Малицкий

PechaLda

Puisis vārdā Rin Olfein ir senas aristokrātu dzimtas pēctecis. Viņa senči reiz ir nodibinājuši pilsētu Ais, kas atrodas cilvēku apdzīvotās zemes nomalē. Ais atrodas uz paugura, kas savukārt atrodas dēmonu apsēstas zemes vidienē. Pilsētas iedzīvotājiem ir līgums ar dēmonu, tas viņus neaiztiek, bet par aizsardzību jānēsā dēmona uguns zīme. Tā nu viņi visi tur laimīgi dzīvo pāris gadsimtus. Līdz dēmonam ienāk prātā mainīt spēles noteikumus. Rin ir vienīgais, kas spēj nosvērt svaru kausus par labu pilsētiņas iedzīvotājiem, jo tieši viņam ir Ledus zīmogs. Ko ar viņu darīt un kā pielietot, nevienam īstas skaidrības nav. Ir puisim arī personīgas dabas problēmas – ienaidnieki, kas vēlas šo zīmogu atņemt, hronisks finansējuma trūkums un neredzami manipulatori, kas manipulē ar viņa dzīvi.

Šī ir Ovettas zemju triloģijas trešā grāmata. Jāatzīmē, ka iesākumā nemaz nav viegli saprast, kur tad te ir tas turpinājums. Darbība notiek sazin kur, nav arī īstas skaidrības, cik gadi pagājuši no iepriekšējās grāmatas notikumiem. Pasaule ir pavisam cita, problēmas pavisam citas. Apdzīvotās pasaules gals ir hipotētisks, un ikdienā īpaši neuzpeld. Arī aktīvo dalībnieku skaits ir reducēts līdz minimumam.

Stāsta struktūra tradicionāla, kvests ar kautiņa elementiem. Galvenais varonis staigā pa pilsētu viens pats vai uzticamu draugu pavadīts. Tiekas ar cilvēkiem, vāc jaunu informāciju un cenšas izdzīvot. Neteiksim arī, ka varoņu raksturi būtu baigi detalizēti izstrādāti, par lielāko daļu no viņiem mēs uzzinām, tikai tik daudz cik vajadzīgs grāmatas mērķiem (varbūt tādēļ viņa ir neraksturīgi plāna 150 lapaspuses plānāka par autora standarta darbu).

Kopumā darbs, lai arī īss, ir tāds nedaudz garlaicīgs. Iesākumā tu gaidi iepriekšējo grāmatu varoņu parādīšanos. Tad sapratis, ka nespīd, atklāj, ka galvenais varonis ir tāds memļaks, kas peld pa straumi un ļauj citiem lemt savā vietā. Tad nevari sagaidīt grāmatas beigas. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir tīri lasāma un beigas tomēr ir visai savdabīgas, lai neteiktu vairāk.

ОПРАВА ДЛЯ БЕЗДНЫ by Сергей Малицкий

Oprava dla bezdni

Šī ir Ovettas pasaulei veltītās triloģijas otrā grāmata. Grāmatas darbība turpinās četrus gadus pēc pirmajā grāmatā aprakstītajiem notikumiem. No vecajiem varoņiem dzīvas ir palikušas tikai Kessaa un Aira. Parādās jauni tēli, no kuriem galvenais ir jauns bal tautas karotājs Mariks.

Ovett pasaulē ir, tā sakot, izmainījusies ģeopolitiskā situācija. Henni (laikam huņņu analogs) nolemj pamest savu dzimto stepi un parādīt pārējai pasaulei, kurš te ir galvenais. Viņiem uzrodas izpalīgi arī Surras karaļvalsts magu veidolā. Ja pavisam godīgi, tad visa grāmata lielākoties ir viens vienīgs karadarbību aprakstošs vēstījums. Jā, ir jau arī Marika un viņa komandas mēģinājums ietekmēt lielos pasaules notikumus, tos, no kuriem atkarīgs visas pasaules liktenis. Bet vismaz man šķita, ka kauju apraksti šoreiz autoram ir izdevušies daudz labāk par atsevišķu varoņu pārdzīvojumiem.

Interesanta šķita autora ideja par partizānu karu pret henniem, izskatījās, ka pasaulē, kurā kari notiek nepārtraukti, tas ir reāls jaunums. Arī daļa no vecajiem galvenajiem notikumu dalībniekiem diezgan viltīgā kārtā iegūst visai interesantu pagātni un mērķus. Tas piedeva stāstam, tā sakot, dziļumu un lika uz pāris pirmās grāmatas notikumiem paskatīties no cita aspekta. Radās arī pāris pretrunas personāžu stāstījumā, bet nekas, pieņemsim, ka viņi agrāk meloja.

Atšķirībā no pirmās grāmatas, galveno varoņu spējas ir diezgan nopietni uzlabotas, un vienam pret vienu viņiem pretiniekam vienkārši nav izredzes, bet tādēļ jau ir veseli leģioni ar ienaidniekiem, kas kalpo viņiem kā pretspēks. Grāmata izlasās ātri, bet tas arī ir tās galvenais pluss. Jā, mēs uzzinām šo to jaunu par Ovettas pasauli, bet nekā būtiska. Nobeigums gan mani sarūgtināja – izskatījās tāds sasteigts.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm. Tāds viduvējs gabals ar pāris supervaroņiem, kuriem grūti klājas tikai pašu muļķības dēļ.

ЭЛИТА ЭЛИТ by Роман Злотников

ElitElit

Varenās galaktiskās Impērijas gvardes pārstāvis kaut kādu misēkļu dēļ nonāk no nākotnes (nākotne tā, kas laikā, ne tā kas apdzīvota vieta Latvijā) uz Zemes Lielā Tēvijas kara pirmajās dienās. Pliks bez nekā, nu tāpat kā Terminators. Tā nu viņu samaņu zaudējušu sagūsta PSRS karaspēka daļa. Puisim nākot pie samaņas un noskaidrojot situāciju, viņš nolemj izveidot no šīs planētas Impērijas cienīgu kandidāti un ķeras pie darba.

Tiem, kas šad tad palasa mūsdienu krievu fantastiku, Zlotņikovs nebūs nekas svešs. Arī viņa stāsti rada „copy paste” iespaidu. Sižets visiem gandrīz vienāds. Stāsta centrālais varonis ir īsts supercilvēks. Superspējas viņš iegūst dažādos veidos – atceļojot no nākotnes, ciešot dīvainā negadījumā vai vienkārši iedzimti talanti. Skaidra lieta, ka šādi vīri luni nelaiž un cenšas dzīvē izsisties. Te nu nonākam pie autora nākamās idejas – monarhijas. Visās šī autora grāmatās vīd kopīga ideja – monarhija un aristokrātija ir vienīgais jēdzīgais un efektīvais valsts pārvaldes veids. Autoraprāt tieši šāda iekārta ir vislabākā cilvēkiem.

Grāmata ir pilna ar dažādiem kauju aprakstiem, kurās galvenais varonis sit fašistus – viens pats vai kopā ar paša sakomplektēto pulku. Varoņa galvenais mērķis ir izsisties līdz vadošam amatam PSRS struktūrās un no turienes veikt nepieciešamās reformas. Te autors nedaudz uzbrauc staļinismam, bet tā maigi un attaisnojoši – sak: „A ko citu darīt, lai no agrāras valsts pārietu uz industriālu?”. Kauju aprakstiem īpaši piesieties nevar, autors tomēr ir profesionāls karavīrs un pasniedzējs.

Tā arī nevarēju saprast, kā cilvēks, kura smadzenēs sadzīti tik daudz fakti, ka mūsu Internets nobālētu, tomēr nespēja atkost, ka Zeme ir viņa nākotnes Impērijas mātes planēta, citadele. Galu galā viņam tak bija kartes un pēc kontinentu formas taču vajadzētu atpazīt. Vēl mani interesē no kurienes Baltkrievijas mežos galvenais varonis pēkšņi ņem akupunktūras adatas. Galvenajam varonim nekādas iekšējās dzīves nav (it kā jau viena beibe ir piemesta romantikai, pat paralēls sižets attīstīts, bet nepārliecina), visi brīvo laiku viņš domā kā sasniegt mērķi – „Vispasaules Impēriju”. Atlikušo laiku viņš velta iekšējam monologam par monarhijas pozitīvo ietekmi uz tautsaimniecību. Monologs reizēm var aizņemt ap desmit lapaspuses un ir mierīgi šķirams pāri. Pēcvārdā autors gan liek saprast, ka tie pāri šķīrēji ir visai sekli radījumi, kas nespēj saskatīt lietu patieso dabu un valsts izzadzēji reiz stāsies taisnas tiesas priekšā. (par to viņam +1 balle).

Tātad grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ir jau interesanti lasīt par karu un supervaroņiem, bet ar laiku tomēr piegriežas. Arī monarhijas piekritējs neesmu, tādēļ autora argumenti mani nepārliecināja. Ceru, ka profesionālais karavīrs Zlotņikovs tomēr izdomās kaut ko oriģinālāku savās turpmākajās grāmatās.

МЕРТВЫЙ ЛЕГИОН by Павел Миротворцев

MertvijLegion

Kārtējais krievu fantastikas gabaliņš. Ar šo autoru jau man ir nācies saskarties un dažas viņa grāmatiņas izlasīt. Iespaids bija sekojošs – visnotaļ viduvēji darbiņi, kurus var lasīt tad, kad nekā cita jēdzīgāka pa rokai nav. Tā kā arī no šī sacerējuma neko īpašu negaidīju un nekļūdījos.

Dekorācijas žanram raksturīgās karaļvalsts sabrukuma priekšā darbojas maģija un tehnoloģiju attīstība viduslaiku līmenī. Ir pāris rases, bet cilvēki dominē. Galvenais varonis grāmatas iesākumā sariebj magu ģildei un ir spiests bēguļot. Maģiskās spējas viņam tiek konfiscētas ar īpašu rituālu. Lai situācija būtu vēl „dramatiskāka” viņš nonāk mirušo leģionā. Vietā, kur vidējais dzīves ilgums ir gads, un amnestija garantēta pēc pieciem gadiem. Protams, ka šajā soda bataljonā neviens tik ilgi nedzīvo. Bet arī visas briesmu lietas, ko par šo karaspēka vienību stāsta nav taisnība.

Galvenais varonis pašā sākumā ir diezgan advancēts burvis un zaglis, autors nolemj, ka, nedaudz pademonstrējot viņa spējas, pietiek un pārtaisa varoni par mirstīgo ar viduvējām spējām. Skaidra lieta, ka varonis nonācis leģionā mācās ātri un beigās bez viņa jau nu nekā neiztikt. Grāmatiņa rakstīta vairāk balstoties uz darbību. Tradicionāli varoņi ar bagātu iekšējo dzīvi neizceļas, trenējas, eksperimentē un guļ. Galvenajam varonim iesākumā pat nav mērķa, uz kurieni virzīties, kad mērķis tiek deklarēts, tas grāmatā tiek ierakstīts bezmaz ar trekniem burtiem. Turpmāko varoņa rīcību šī lieta gan neietekmē. Leģionā eksistē arī grupējums, kas nolēmis ne tikai izdzīvot piecus gadus, bet arī padarīt leģionu par kaujas spējīgu vienību. Tomēr uz jautājumiem, kāpēc šis grupējums radās un kādi ir viņa mērķi autors mums neatbild – ir un viss.

Pozitīvās lietas – autors nemēģina būt smieklīgs kā iepriekšējās grāmatās, varbūt sapratis, ka joki tomēr nav viņa stiprā puse? Tas darba kvalitāti nedaudz uzlabo, netiek dzīti klišejiski jociņi katrā rindkopā. Galvenais varonis, protams, ir īsts laimes luteklis, ja vajag, paveicas, ja nepaveicas, tad arī neveiksmē atrodas veiksme.

Kopumā grāmatai liekami 7 no 10 ballēm, lasīt var tikai, ja nekā cita pa rokai nav.

АЗОРИНД by Николай Степанов

Azorind

Grāmatas galvenais varonis Tranks Ruels pēc profesijas ir industriālās spiegošanas speciālists. Patiesībā viņa nodarbe nav tik daudz saistīta ar spiegošanu, kā ar dažādu jaunāko tehnoloģiju paraugu zādzībām. Arī tagad viņš ir saņēmis pasūtījumu, kas varētu garantēt bezbēdīgas vecumdienas. Jānozog termoss ar vielu, kas saucas Azorinds un jānodod tā pasūtītājam. Ja jau viss norisinātos veiksmīgi, tad grāmata beigtos jau piecdesmitajā lapaspusē, protams, rodas daži sarežģījumi.

Darbība noris simts gadu tālā nākotnē un galvenā darbība noris ārpus mūsu planētas. Pasākums tiešām ir saucams par fantastisko bojeviku, jo darbība noris visu laiku, autoram pat nav laika standarta filozofiskām pārdomām. Reizēm autors aizraujas tā, ka galvenos varoņus ir jāglābj ar brīnumainu spēku iejaukšanos. Grāmata ir intrigu un dažādu konfliktu pārbagāta, galvenais vienojošais elements ir nepieļaut divu galaktisku civilizāciju konflikta sākumu.

Ja cilvēkam patīk lasīt dažādu specdienestu intrigu atainojumus, tad patiks arī šī grāmata, jo futūristiskā vide kalpo tikai par dekorāciju. Pats sižets būtu saucams par „vieglu”, jo nekādu papildus smadzeņu darbību no lasītāja neprasa. Arī sižeta līniju var viegli paredzēt, vajag tikai atraut acis no lasāmā un paskatīties cik lapas atlikušas lasāmas. Palīdz arī tas, ka iepriekšējos darbos autors galvenos varoņus ir pazudinājis nelabprāt, tā ka vari būt drošs, lai cik ļauna nebūtu situācija, viss beigsies labi.

Grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, pēc būtības sava žanra lubene, bet nevar jau visu laiku lasīt nopietnas lietas. Vai ne?

PS. Seksa praktiski nav, lai arī smuku meitiešu grāmatā ir atliku likām.

БЕЛЫЕ НАЧИНАЮТ И ПРОИГРЫВАЮТ by Виталий Романов

Baltie sak un zaude

Kārtējais krievu fantastikas gabals. Par zinātnisko fantastiku jau mūsdienās vairs var saukt tikai retu darbu. Arī šim darbam ar zinātnisko fantastiku nav nekāda sakara, darbība norisinās tālā nākotnē, kas būtībā kalpo tikai, lai notikumiem būtu dramatiskākas dekorācijas.

Grāmatas darbība noris tālās zvaigžņu sistēmās. Lielākās planētas impērijas cīnās par hai-džet (tā tāda viela nepieciešama kosmosa kuģu degvielai) ieguves tiesībām. Lai viss būtu sarežģītāk, atklāts konflikts netiek pieļauts, visam jānotiek diplomātiskā ceļā. Arī Vedēja zvaigznāja pārstāvji vēlas uzvarēt šajā konkursā, taču situācijas analīze rāda, ka viņi labākajā gadījumā ir tikai trešie pretendenti. Tā kā uzvara nepieciešama par katru cenu tiek piesaistīts krīzes menedžeris Сатур фон Ниддл.

Grāmatas galvenais varonis tika pasniegts kā super-racionāls un viltīgs tips, kas tiešām uzvaras dēļ ir gatavs izmantot jebkādus līdzekļus. Tāds kā vietējais Džeimss Bonds, kurš gan pats nekaujas, bet uztic to darīt citiem. Viņš arī spēj izskaitļot vajadzīgo darbību loģisko secību un virzīt notikumus sev vajadzīgajā gultnē, sarīdot citas impērijas utt. Bet pats galvenais ir viņa bērnišķā savas rīcības attaisnošana, jo notikumi, kurus viņš izraisa prasa daudzu cilvēku dzīvības, „… paši jau likāt man uzvarēt par katru cenu, redz es arī uzvarēju…”.

Ja autors ar šo grāmatu kaut ko vēlējās pateikt, tad atzīšos godīgi, es viņa domu neuzķēru. Lai gan visur figurē „Uzvara par katru cenu” nekādu problēmas ētisko analīzi tā arī neatradu. Arī paša notikumu gaita ir visai paredzama un pat neinteresanta. Jau no paša sākuma ir skaidrs, galvenajam varonim viss izdosies. Ir gan arī dažas dīvainības, cilvēks nostrādājis visu mūžu par krīzes menedžeri starpgalaktiskās kompānijās, tomēr viņa zināšanas par galaktiskajām impērijām un to vēsturi ir embrija līmenī, bet nekas, tās viņš vienas nakts laikā lasot papīrus iegūst, zināšanas pēc tam tiek realizētas ģeniāla plāna ieviešanā dzīvē. Rezultāts ir daudzpakāpju kombinācija uz kuru mūsu planētas iedzīvotāji nekad neuzķertos, bet tālās nākotnes galaktikas pilsoņi uzraujas kā mazi eži. Šajā brīdī, kad grāmatā parādījās lētticība man gribējās likt viņu pie malas un pievērst vairāk uzmanību „Koru kariem”. To gan neizdarīju, jo nemīlu iesāktas grāmatas atstāt neizlasītas.

Bija nācies lasīt arī šī autora agrākos darbus, bet arī tie neatstāja paliekošus iespaidus, tagad zinu tikai pēc vāka bildēm, ka esmu tās lasījis. Domāju, ka ar šo grāmatu būs tāpat pēc mēneša vairs nespēšu atcerēties, par ko tur bija. Tas liecina tikai vienu, grāmata mani ir atstājusi vienaldzīgu. Un balstoties uz Bībeles Atklāsmas grāmatas trešās nodaļas:

„15 Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. 16 Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.”

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm un apsolos šī autora darbus vairs nelasīt un arī citiem neiesaku.

КОНКЛАВ БЕССМЕРТНЫХ by Виталий Зыков

Konklav bezsmertnih 1

Konklav bezsmertnih 2

Šī rakstnieka darbus jau biju lasījis. Lai arī raksta saistoši, reizēm likās, ka puisis stiepj gumiju un arī galvenie varoņi tādi ofisa planktoni vien bija. Arī atsauces par šīm grāmatām diez ko labas nebija. Tomēr nolēmu paņemt līdzi šīs grāmatas kruīzā „В краю далеком” un „Проба сил”, lai būtu pa ceļam, ko palasīt.

Grāmatas pamattēma fantasy darbos nav nekas jauns. Uz Zemes notiek kataklizma, kuras rezultātā daļa krievu pilsētiņas Sosnovska tiek pārnesta uz citu pasauli, kura ir savādāka nekā Zeme. Te ir gan maģija, gan daudz dažādu noslēpumu. Cilvēkiem atliek izvēlēties apvienoties, lai izdzīvotu, vai turēties katram atsevišķi.

Galvenie apvienojošie elementi pilsētā ir divi. Kardināls – mutants cilvēks ar superspējām, kas ap sevi pulcē sev līdzīgos, un kuri veidos jauno pasauli. Otrs spēks ir Mirušās pasaules bērni, kas arī mīl niekoties ar maģiju, neskopojas ar cilvēku upuriem. Ir vēl dažas citas frakcijas, tomēr tās acīmredzot tiek taupītas nākamajām grāmatām.

Galvenais grāmatas varonis ir Artjoms, bijušais mākslinieks, kādus pāris mēnešus bomžojies pa Sosnovsku, kamēr sevī neatklāja spējas nodarboties ar maģiju. Viņam piepalīdz Kardināls, kurš gan puiša spējas nenovērtējis, iemanto tā naidu. Otrs varonis ir Zahars, izbijis apsargs, kļuvis par mutantu, daudz par dzīvi nespriež, dara ko liek un pretī nerunā.

Varētu jau teikt, varoņi tādi viendimensionāli, filozofiskām pārdomām nenododas. Artjoms, štuko kā reiz parādīs Kardinālam viņa vietu, viņam visu laiku šķiet, ka tiek uzmests. Taisnība jau viņam ir. Tomēr, ņemot vērā apstākļus, jāatzīst, ka visu cilvēku uzdevums ir izdzīvot viņiem naidīgā vidē, tādēļ nekādu citu īpašību parādīšanās, kā vien izdzīvošanai nepieciešamās diez vai ir reālas.

Grāmatas kalpo kā ievads jaunajā Zikova pasaulē, kas patiesībā ir tā pati vecā no „Безымянный раб” laikiem. Tomēr šī ir tāda dinamiskāka ar mērķi galā un šim darbam lieku 9 no 10 ballēm, viens no labākajiem krievu rakstnieku darbiem, kuru esmu pēdējā laikā lasījis. Gaidīšu Konklāvu turpinājumus.

ОТРОК. БЕШЕНЫЙ ЛИС by Евгений Красницкий

Otrok.Beshennij lis

Mihaila piedzīvojumi senajā Krievzemē turpinās. Tā kā ģimenes statuss sabiedrībā ir atjaunots, tiek kalti plāni par atsevišķas vojevodistes izveidi, izvirzot savu vecotēvu par galveno. Puikas dzimtais ciems veic uzbrukumu blakus esošajai pilsēta. Rezultāts izcils – daudz jaunu dzimtcilvēku, nodedzināta pilsēta un diži nākotnes plāni.

Tā kā Mihails skaitās „Jaunās sardzes” komandieris, tad tiek darīts viss, lai izveidotu nākamo karavīru apmācības bāzi. Vojevodistes ekonomiskais plāns ir vienkāršs. Apkārtējie ciemati maksā nodevas kņazam un vietējiem bajāriem par „jumtu”. Un ar laiku iespējams tikt pat pie visas Krievzemes pārvaldes.

Grāmatā darbība tiek izstiepta līdz ārprātam. Puika vēl nav pavadījis Krievzemē gadu, bet par to jau sarakstītas veselas divas grāmatas. Šajā grāmatā gandrīz visa aprakstītā darbība notiek martā. Jā, nedaudz jau „action” ir, bet priekš 400 lappušu grāmatas par maz. Ja autors tā turpinās, tad nebrīnos, ka pēc 10 gadiem šī sērija jau sastāvēs no 20 grāmatām un Mihails būs palicis tikai par gadu vecāks.

Vispār sižets izskatās ir spiests no „Mentu kariem” vai „Kriminālās Pēterburgas”. Puišelis savā ciemā ir reāla autoritāte, tas nekas, ka viņam ir tikai 13 gadi. Neviens nebrīnās, no kurienes šamais visu zina (mēs jau zinām, ka patiesībā puikā iemiesojies no divdesmit pirmā gadsimta pārnesta personība). Neskatoties uz vecumu respekts ir. Džeks ir arī nedaudz nepieskaitāms, kaujas apstākļos viņam nogalina suni, tad uzzinājis vainīgo Miķelis šamo publiski nogalē. Patiesībā viņa kontā jau ir tuvu pie desmit līķiem.

Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm. Pārāk jau nu izstiepta, pārāk daudz lapaspuses veltītas „pārdomām”, kas neatstāj nekādu efektu uz grāmatas notikumu gaitu. Nezinu, vai nākošās šī cikla grāmatas maz lasīšu.

ОТРОК. ВНУК СОТНИКА by Евгений Красницкий

ОТРОК. ВНУК СОТНИКА

Šis ir pirmais šī autora darbs, kas publicēts plašākām tautas masām grāmatas formā. Grāmatas darbība norisinās 12. gadsimta Senajā Krievijā. Grāmatas galvenais varonis Mihails ir pārnests uz šo laika posmu no mūsdienām. Patiesībā pārnests ir tikai viņa saprāts, kas iemiesojies 12 gadīgā puišelī. Tā kā Mihails nav bijis ne desantnieks, ne profesionāls loka šāvējs, ne inženieris, bet parasts vadībzinātņu speciālists. Tad nu puisis mēģina izsisties viduslaiku pasaulē.

Protams, grāmata ir oda Senās Krievijas varenībai. Labi, tajā laikā Krievija bija tikai dažādu kņazistu apvienojums, kas regulāri savā starpā kasījās. Galvenais tiek parādīts, ka tajā laikā visi Krievijā mācēja lasīt un rakstīt. Brīvi apspriest grieķu filozofu darbus, pat ciema saietos. Netiek aizmirsti arī burvji un ekstrasensi, kas spēj dziedināt smagi slimos un kaujās cietušos.

Mūsu Miķelis, nonācis tajos laikos, kā pirmo mērķi sev nosprauž, panākt sava vecātēva iecelšanu atpakaļ kņaza gvardes simta komandiera amatā, nākamais ir ģimenes labklājības uzlabošana. Notiek daudzas politiskas spēles un garas un plašas situāciju analīzes, kuras ne vienmēr piepildās. Tomēr gan tēli, gan paša pasaule izstrādāta pamatīgi un ir aizdomas, ka šai grāmatai noteikti sekos vēl kādas divas.

Kas grāmatā nepatikās? Tas, ka galvenajam varonim viss iet kā smērēts. Vismaz patlaban viņam nav nācies sastapt nekādu reālu izaicinājumu. Ja situācija kļūst ļoti slikta, seko negaidīts notikumu pavērsiens un varonis no tās izkuļas kā uzvarētājs. Ja viņš ar kaut kur kļūdās, tad beigās tas sanāk ir pat labāk. Ja iesākumā vecaistēvs bija tāds kā konservatīvais pretsvars, tad grāmatas beigās šamais jau dara visu ko liek. Tas kopumā rada iespaidu, ka viss ies kā pa sviestu arī grāmatas turpinājumos.

Kopā izklaidei ko palasīties ļoti laba lieku 8 no 10 ballēm, daļēji par nestandarta galveno varoni, kas tiešām nav desantnieks, bet izskatās, ka drīz tāds būs kļuvis. Nažus met labi un arī ar arbaletu jau māk apieties.

СПЕЦХРАНИЛИЩЕ by Олег Синицын

SpecHran

Atvaļinātais kapteinis Valērijs, atvaļināts par dzeršanu, iekārtojas darbā par apsargu. Jāapsargā Objekts, kas atrodas maza ciematiņa nomalē un tas ne ar ko īpaši neizceļas. Ja nu vienīgais ar to, ka tajā atrodas dažas NLO detaļas, kuras zinātniekiem interesi neizraisa un viens citplanētieša līķis. Kādu laiku viss ir klusu un mierīgi, bet tad citplanētieši pēkšņi izrāda interesi par objektu. Viņiem ir vajadzīgs viens no tajā esošajiem artefaktiem.

Grāmatu pat īsti par fantastiku nenosauksi, drīzāk par uzmetumu kādai mazbudžeta filmai. Protams ir it kā visi fantastikas elementi NLO, mazie pelēkie cilvēciņi telepāti, superieroči, bet tas arī viss. Zinātniska šī fantastika nav nemaz.

Tomēr lai arī lubu literatūra kaut kādā veidā viņa cilvēku aizrauj, laikam palīdz atslābināties no ikdienas. To es pamanīju šodien pabeidzot lasīt grāmatu pulksten 01:03. Protams, sižets ir taisns kā ar lineālu zīmēts, klišejām pārbagāts. Nedaudz nepatika, ka autors jau ap grāmatas vidu dod norādes kā viss beigsies, kāpēc tas ir vajadzīgs? Varbūt es pārāk cītīgi lasīju.

Galvenais varonis, kapteinis, alkoholiķis, cīnās pret “zaļo pūķi” un nodarbojas ar koka karošu izgatavošanu. Neteiksim, ka viņa tēls būtu ļoti aizraujošs un izstrādāts, autors darījis tikai tik daudz, lai pietiktu sižeta vajadzībām. Tāpat galvenajam varonim piemīt īpašība nedraudzēties ar galvu un rīkoties pēc principa “Puļja dura, štik moloģec”.

Nedaudz izbrīnīja arī grāmatas pēdējās 30 lappuses radās iespaids, ka autors tās vienkārši pierakstījis klāt papildus – apjomam tā sakot.

Atskatoties uz izlasīto, saprotu, ka nekā paliekoša no šīs grāmatas ieguvis neesmu. Esmu lasot diezgan labi pavadījis laiku, bet tas arī viss. Lieku 6 no 10 ballēm, par izklaidi.

%d bloggers like this: