Navigate / search

ЗАТЕРЯННЫЕ by Алексей Пешков

Uz Zemes rit 2053. gads. Pasaule ir sadalījusies piecās interešu zonās – Amerikas Eiropas grupa (augstās tehnoloģijas un racionālisms), arābi (tehnoloģiski atpalikusi, taču ticībā stipra nācija), Latīņamerika ( savu nākotni redz bioloģiskās organismu modifikācijās), Ķīnas Japānas apvienība (kiborgu un augsto tehnoloģiju piekritēji) un Krievija (visa iepriekšminētā sabalansēts apvienojums plus cilvēku ekstrasensoro spēju attīstīšana). ANO ir sabrucis jau 2009. gadā, ir pārdzīvoti daudzi konflikti un kari. Grāmatas galvenais varonis – krievu superdiversants Nikolajs Kučerenko, ar specializāciju zemūdens diversijās, tiek nosūtīts uz amerikāņu slepeno objektu, zemūdens bāzi „Nautilus”.

„Nautilus” nodarbojas ar kaut kādiem interesantiem pētījumiem, oficiāli saucas zemūdens arheoloģija, bet patiesībā visiem ir aizdomas, ka tur atrasts kāds nezināmas izcelsmes artefakts. Tad nu krievu specdienesti uzrīko informācijas nopludināšanas kampaņu, kas liek visām Zemes lielvaru interesēm sadurties šajā bāzē.

Protams, ka pārējie kalpo tikai kā aizsegs, lai Nikolajs varētu nemanīts iekļūt bāzē, kaujas laikā. Nikolajs tiek aprīkots ar visjaunāko un vismodernāko tehniku, kombinezonu simbiotu un laika mašīnu, kas ļauj viņam atgriezties pagātnē un sākt visu no jauna, sava veida saseivošanās. Tā nu viņš visas grāmatas garumā dodas uz savu mērķi noskaidrot, kas ir bāzes „Nautilus” izpētes objekts.

Grāmata tiek ieturēta tipiskā „fantastiskā bojevika” stilā. Iet, šauj, dur un kauj, lielvaras cīnās par savu vietu zem saules, bet visam apakšā ir mazie cilvēki, kas šīs lietas bīda. Arī galvenais varonis ir standarta – cilvēks ar lielu veiksmes rezervi, šādām tādām superspējām, labu tehnisko nodrošinājumu. Pozitīvi, ka galvenais varonis tomēr ir nedaudz izstrādāts un šo to par viņu mēs uzzinām.

Negatīvi, ka autors manipulē ar tādiem jēdzieniem kā ceļošana laikā un dvēseles eksistence. Viss jau būtu labi, kurš tad šajā žanrā nemanipulē ar to. Autors iet vēl tālāk, viņš velta desmit lappuses „izskaidrojot” kā tas viss darbojas. Labi par dvēseli, bet par laika mašīnu tur gan varēja redzēt, ka puika īsti nesaprot kā ir interpretējami kvantu mehānikas procesi. Viss viņam balstījās uz Šrēdingera kaķa eksperimentu, kas patiesībā ir prāta eksperiments un nav attiecināms uz makro-objektiem.

Nākamais, kas mani kaitināja, bija divu oficieru saruna, stacijas „Nautilus” komandiere un viņas vietniece. Jautājumi un atbildes, kur viena otra skaidroja, kāds apbruņojums ir katrai vienībai. Saprotu, ka autors ir vēlējies to izmantot kā ilustrāciju tā laika tehnikai. Taču man kā lasītājam izskatījās, ka komandējošais sastāvs tur ir totāli auni/aitas – nostrādāt desmit gadu par komandieriem un nezināt, kāds ir apbruņojums viņu pakļautajām vienībām.

Tas viss kopumā neļauj man šim darbam likt vairāk kā 6 no 10 ballēm, lielākā daļa pienākas tieši par latīņamerikāņu biomonstru izgudrošanu un aprakstu un par sižetā reti sastopamo darbības vietu – zemūdens pasauli. Grāmata ar šo izskatās, ka nebeidzas, bet sagaidāmi turpinājumi.

Bilde no Armada.

КОСТЬ ВОЙНЫ by Антон Корнилов

Sen senos laikos dzīvoja parasts lauķis vārdā Oriks. Oriks uzkalpojās par parastu karavīru un patiesībā nebija gudrāks par zābaku. Taču reiz, rokoties vecā apbedījumā, Oriks atrada titāna galvaskausu un izveidoja no tā bruņucepuri. Ar tās palīdzību viņš iekaroja gandrīz visu pasauli.

Grāmatas galvenais varonis Alberts ir maģisku mantu meklētājs. Tautā viņus sauc par Ķērājiem. Strādā viņš dažādu magu un burvju uzdevumā, iegūstot dažādus artefaktus. Šoreiz viņš dodas Margona uzdevumā atrast leģendāro КОСТЬ ВОЙНЫ (var redzēt uz grāmatas vāka), lai aizkavētu tumšo spēku ienākšanu pasaulē. Viņa galvenais pretinieks Sets arī dodas meklējumos ar šo pašu mērķi tikai ļauno spēku protogonista Eolles uzdevumā.

Lai lasītājām būtu interesantāk un sižets liktos saistošāks, Albertam līdzi dodas Semuels – izgudrotājs un ķīmiķis un Marta – sievišķis, kas māk kauties, un Alberta civilsieva. Tā nu grāmatas autors ved savu lasītāju pa savu izdomāto pasaku valstību no piedzīvojuma uz piedzīvojumu, līdz gala cīņai.

Šo grāmatu diez vai varētu saukt par ļoti labu, apzīmējums ‘interesanta’ būtu vairāk piemērots. Sākums likās kā Pehova sākotnējiem darbiem, tomēr nedaudz kaut kas pietrūka.

Pozitīvi, ka varoņi nedzīvo melnbaltā pasaulē, kur labie ir absolūti labi un sliktie tik pat absolūti slikti. Šeit bija panākts balanss: nebija ne labo, ne slikto, vienkārši katram bija savas intereses, tas, ka kaut kur augšā viņi personificēja Tumsas un gaismas mūžīgo cīņu, stāstu nemaitāja. Par brīnumu galvenā varoņa tēls bija daudz maz izstrādāts un viņa rīcības pamatojumu tādējādi bija vieglāk saprast. Varoņi arī ir tādi cilvēcīgi ar vājībām nevis supervaroņi hit-and-slash stilā. Arī pašam Albertam vienīgā superspēja ir briesmu sajušana, pārējais viss tiek panākts ar viltību un izveicību. Nekādu tur superzobenu vai mega superspēju.

Nepatikās, ka autors jau grāmatas vidū nogalina savu varoni un pēc tam to atceļ atpakaļ dzīvo vidū. Protams, ar brīnuma palīdzību. Šai rīcībai sižetā man tā arī neizdevās atrast pievienoto vērtību, kādēļ tas bija vajadzīgs. Arī galvenais tumšā torņa motīvs, kurā beidzas viss, man likās tāda nedaudz novazāta ideja, kas neizceļas ar oriģinalitāti. Nedaudz par biežu tiek veikti brīnumaini sižeta pavērsieni, lai izpestītu galveno varoni no ķezas, kurā tas ievests desmit lappušu garumā. Lai vai kā šajā literatūras žanrā es šo grāmatu vērtēju ar 7 no 10 ballēm.

СКАЛОЛАЗКА И МИРОВОЕ ДРЕВО by Олег Синицын

Šī ir ceturtā grāmata no cikla, kas veltīts Alenas klinšu kāpējas – lingvistes piedzīvojumiem. Pirmā un trešā jau apskatīta, otro vēl nav izdevies atrast. Šī izskatās ir pēdējā un noslēdzošā cikla grāmata. Visas mīklas tiek atminētas un atbildes atrastas. Iespējams, ka es maldos.

Alena mierīgi vada savu dzīvi Maskavā, cenšoties izārstēt savu māti, līdz pēc viņas ierodas stāsta ļaunuma iemiesojums Toms Klarks. Izrādās, ka arī galvenajam pasaules ļaundarim ir problēmas; viņa Organizācija ir slēgta un pat viņš slēpjas no ASV valdības. Izrādās, ka Klarks meklē Pasaules koku, viņa slepenā bāze atrodas Šambalas ielejā, kurā tad arī šis koks Alenai ir jāatrod. Stāsta gaitā varone atklāj, ka Klarks patiesībā ir viņas sen pazudušais tēvs, kurā iemiesojies dēmons Molohs. Tagad viņas mērķis ir atrast Pasaules koku ne tikai lai izdziedinātu māti, bet arī lai palīdzētu tēvam atbrīvoties no Moloha varas.

Kā jau var redzēt no īsā satura atstāsta, sižeta līnija liktu meksikāņu seriālam izskatīties pēc komplicēta un prātu rosinoša pasākuma. Autors joprojām nevairās no veiksmīgām sakritībām, dažādu leģendu un mistisku lietu brīvām interpretācijām. Izskatās, ka, lai piesaistītu lasītājus no Muldašova piekritējiem, autors ir izvēlējies Šambalas reklamēšanu. Arī lingviste, kas iepriekšējās grāmatās dziļi nosodīja melnos arheologus, tagad grāmatas sākumā aplaupa Kambodžas klosteri. Tādējādi nonivelējot visās iepriekšējās grāmatās radīto uzsvērti labo tēlu. Tomēr beidzot autors ir sācis izkopt savu varoņu tēlus, nu pasaule no melnbaltas ir kļuvusi pustoņiem bagātāka, un ļauns vairs nav ļauns tikai sevis pēc.

Lineārais sižets un paredzamība neļauj man vērtēt grāmatu augstāk kā 5 no 10 ballēm, tipiska sēnalu literatūra, sižets aizrauj, lasi, atpūties un jūties gudrāks par autoru.

Bilde no Armada.

СКАЛОЛАЗКА И КАМЕНЬ СУДЕБ by Олег Синицын

Grāmatiņa ir trešā, kas veltīta klinšu kāpējai lingvistei Alenai un viņas piedzīvojumiem. Pirmo jau apskatīju. Otro man pagaidām vēl nav izdevies iegādāties.

Šoreiz netālu no Norvēģijas krastiem tiek atrasts aisbergs, kurā iesalis vikingu kuģis no sestā gadsimta. Tā kā aisbergs drīzumā izkusīs, tad Alena tiek uzaicināta nofotografēt senos rūnu rakstus. Te nu sākas piedzīvojumi, aisberga iekšienē tiek atklāts vesels vikingu apbedījums. Aisbergs izkūst un apbedījums vētrā nogrimst. Aisbergā atrastajos uzrakstos izrādās tiek pieminēta pati Alena. Veicot dziļākus pētījumus atklājas, ka šis vikings ir bijis pats skandināvu dieva Loki dēls. Un viņš savulaik ir atradis Liktens Akmeni, ar kura palīdzību ieskatījies nākotnē. Tā kā šī akmens meklējumi cieši saistās ar Alenas tēva pazušanas noslēpumu, tad šī artefakta meklēšanā iesaistās arī viņa. Protams, viņai pretī stājas slepenā Organizācija Mist ar visa ļaunā protagonistu Tomu Klārku. Grāmatas darbība norisinās Spānijā un Londonā.

Mani grāmatā samulsināja jau autora nekompetence lietās, par kurām viņš raksta. Viņam, izrādās, uz ledus izcirsti uzraksti var saglabāties gadsimtiem ilgi, cilvēks var ielēkt ūdenī no ~300 metru augstuma nenositoties un vēl citas līdzīgas lietas. Tas man, kā saka, nozaga realitātes sajūtu, ar kuru lepoties nevarēja arī iepriekšējā grāmata. Tad nolaidu latiņu zemāk un sāku vienkārši peldēt līdzi sižetam un neiedziļināties dažādos sīkumos. Tāpat kā iepriekšējā grāmatā koncepts „dievs no mašīnas” parādās ik pa pāris lappusēm un rodas aizdomas, ka autoram ir bijis slinkums izdomāt sakarīgu sižetu. Viņa pieeja ir – rakstām, rakstām, nonākam pie situācijas, kurā varone vairs nezin ko darīt un bums – negaidīts sižeta pavērsiens.

Grāmatai dodu 5 no 10 ballēm, ja jau trešā grāmata ciklā tad galvenās varonei varēja vismaz kaut kādas personības iezīmes attīstīt nevis, ko redzu, to daru.

Bilde no izdevniecības Armada.

СКАЛОЛАЗКА by Олег Синицын

 

Jau sākot lasīt grāmatu zināju, ka nekāds unikālais darbs šis nebūs. Nedaudz bija slinkums lasīt grāmatiņu pilnu ar matemātiskām formulām, tādēļ izvēlējos šo.

Grāmata mums stāsta par krievu tautības lingvisti Alenu, kuras hobijs ir alpīnisms. Parasti viņa piehalturē tulkojot uzrakstus grūti pieejamās vietās, taču šoreiz haltūra Turcijā izvēršas citādi. Tā vietā, lai noņemtu teksta nospiedumu un iztulkotu to, viņu papildus mēģina nogalināt. Meitietis, protams, aizmūk līdzi paķerot noslēpumainu gredzenu, kas atrasts Homēra kapā. Šo gredzenu sāk meklēt noslēpumaina Organizācija. Gredzens izrādās senas protocivilizācijas artefakts, kurš var palīdzēt nokļūt pie šis senās civilizācijas lidaparāta. Visu piedzīvojumu rezultātā, galvenā varone veic kāpaļāšanu pa klints sienām Turcijā, Frankfurtes debesskrāpjiem Vācijā un kalniem Krētā Heraklionas tuvumā.

Grāmatas autors manuprāt ir pārcenties mēģinot sabāzt vienā grāmatā Indiana Jones, Dirk Pitt un Lara Croft artefaktu medīšanas labākās tradīcijas. Visi tēli ieskaitot galveno varoni ir tādi neizstrādāti. Viņiem nav nekādas iekšējās pasaules-ko redz, to dara. Ļaunais ir ļauns, labais ir labs, morālistiskie spriedumi naivi un viendimensionāli. Autors nemaz nekautrējas ik pāris lappusēs izmantot „deus ex machina”, dažādi laicīgi telefona zvani, interneta forumā saņemtas atbildes pēdējā brīdī, ļaundaru ieraudzīšana Krētas krastos kuterī no lidmašīnas. Ar laiku tas sāka izskatīties pēc farsa, arī nobeigums pārsteigumu sagādāja tikai tik daudz, cik to izraisīja brīnumi no malas.

Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, var lasīt ja gribās atpūtināt smadzenes un atkar saskarties ar pseido leģendām, kas saistītas ar Atlantīdu. Bet tā kā man ir vēl 3 šī cikla grāmatas, izlasīšu visas, lai redzētu vai autors ir labojies.

Attēls no izdevniecības Armada mājas lapas.

ЖЕМЧУЖНЫЙ ОРДЕН by Юрий Иванович

Turpinās burvja Kremona piedzīvojumi. Šī ir šo piedzīvojumu trešā grāmata, bet izskatās ne pēdējā. Pēc iepriekšējā grāmatā notikušajiem piedzīvojumiem, galvenais varoni aizsūta specuzdevumā uz kaimiņu karaļvalsti Spegoto. Tur briest projekts par vietējās alu sistēmas izpēti, lai atrastu leģendāro Nekropoli un atjaunotu Pazaudēto ceļu.

Visa darbība notiek uz maģiskas planētas, kur pirms ~7000 gadiem notikusi katastrofa, kas izjauca uz tās mītošo 13 civilizāciju koeksistenci. Tagad pasaule ir pilna ar seniem artefaktiem, vecām grāmatām, norādēm un karojošām civilizācijām. Dažas ir jau pazudušas, dažas sāk dominēt , bet mūsu galvenais varonis ir visu notikumu centrs.

Protams, lietas nenotiek tā kā plānots, jānogalina daudz un dažādi monstri un jāuzmin dažādu artefaktu noslēpumi. Jau no paša sākuma galveno varoni mēģina nogalināt nezināms grupējums. Par laimi Kremons var lepoties ar nu ļoti stiprām maga spējām, neviena liksta nespēj viņa dzīvei pielikt punktu. Tā nu viss virzās uz pazudušās rases vijudorašu atklāšanai, tādi jenotu un lemuru krustojumi, kas mīl staigāt uz divām kājām.

Pats Pērļu ordenis nebija viss mistisks bruņinieku ordenis, bet Spegoto augstākais apbalvojums – sens artefakts, kas kalpo kā maģiskās enerģijas akumulators.

Lasot šo grāmatu, sāka šķist, ka autors iepriekš ir rakstījis stāstus pornožurnāliem. Sekss ir sabāzts visur. Pat galvenās varones glābšanai nepieciešamais process bija sekss ar šamo 15 reizes. Grāmatā vietām sāk dominēt gumijas stiepšana un tāda mētāšanās, varbūt sagatavojot lasītāju turpmākajām sērijas grāmatām. Citi grāmatas tēli, izņemot galveno, ir tādi palkani ar divām raksturīpašībām.

Kopumā grāmata ir labs lasāmais smadzeņu atpūtināšanai, bet par izcilu saukt to nevarētu, tādēļ vērtēju 6 no 10 ballēm.

ЕГО СИЯТЕЛЬСТВО КАСПАР ФРАЙ by Алекс Орлов

A.Orlova grāmatu cikla Kaspars Fraijs ceturtā un cerams arī pēdējā grāmata. Jau agrkās A.Orlova grāmatas lasot, emu pēdējos darbus novērtējis kā pašvakus. Arī šī grāmata man lika saprast, ka viss autors ir izšāvis pulveri.

Pašas sērijas galvenais varonis ir Kaspars Fraijs. Pirmajās grāmatās viņš tika attēlots kā veiksmīgs algotnis, kas vienmēr atgriežas mājās. Galvenie viņa uzdevumi tika saņemti no vietējā hercoga, kas bija aizrautīgs artefaktu kolekcionārs.

Protams ar laiku uzdevumi kļuva sarežģītāki un problēmas globālākas un risinājumi klišejiskāki. Protams veiksminiekam ir arī ienaidnieki, pats galvenais ir kāds melnais mags, kurš grib Kaspara veiksmi iegūt. Iepriekšējā grāmatā galvenais varonis uzspēja pārgulēt ar karalieni un iedzima puika, tagadējais karalis.

Tad nu šīs grāmatas sižets sākas ar to, ka karalis iekaro Kaspara Fraija dzimto hercogisti. Labākajās galma tradīcijās jaunais karalis grib tikt no papa vaļā, taču viņa māte pārliecina, ka labāk šo sūtīt karagājienā, lai iekaro sev grāfisti. Viss iet kā pa sviestu, visi galvenie varoņi īsti stratēģiskie kalkulatori, superizturīgi, veikli utt. Tas ar laiku tomēr sāk kaitināt. Pašas grāmatas beigas radīja iespaidu, ka Orlova kungam apnicies vienkārši rakstīt. Sižets vienkārši tika aprauts, viena sižeta līnija, kas vijās cauri visai grāmatai un bija interesanta (parādījās jauns spēks), vienkārši tika brutāli novākts no skatuves. Man radās jautājums, kāpēc tad to reklamēt 50 lappuses.

Grāmatai dodu 5 no 10 ballēm, pats otrreiz nelasītu un iesaku lasīt tiem, kas izlasījuši arī iepriekšējās trīs.

Vāka bilde no armada.ru

%d bloggers like this: