Navigate / search

Осквернитель by Павел Корнев

ОСКВЕРНИТЕЛЬ

Šī ir cikla Экзорцист ceturtā, un, šķiet, ka ne pēdējā grāmata. Man šis grāmatu cikls tīri labi patīk, tāds slepeno dienestu, maģijas un trillera mistrojums, interesanta pasaules koncepcija un interesants galvenais varonis. Grāmatu nācās iegādāties papīra formātā, jo vienkārši nespēju paciesties un sagaidīt elektroniskās grāmatas iznākšanu.

Grāmatas autors savu slavu ieguva ar ciklu Приграничье, kurā galvenie notikumi noritēja no pasaules atrautā pilsētā, kurā darbojās maģija un valdīja mežonīgo rietumu likumi. Ekzorcistā autors pievērsās pasaulei, kas atrodas attīstītā feodālisma fāze. Šeit dzīvo gan svētie, gan dēmonu apsēstie. Šajā pasaulē bez melnuma dvēselē ir tikai jaundzimušie, un ja tev ir pietiekoši daudz grēku, tad potenciāli tu vari kļūt par dēmonu mājvietu.

Grāmatas varonis Sebastjans Marts ir nedaudz citādāks. Arī viņam ir visas iespējas kļūt par apsēstu cilvēku, taču viņš pieprot šos dēmonus ieslodzīt savā dvēselē, padarīt par savu daļu. Ilgus gadus viņš kalpojis savai valstij kā īpašo uzdevumu agents. Kalpošana nav bijusi labprātīga, tomēr beigās tika panākta visām pusām pieņemama vienošanās. Pagājuši trīspadsmit gadi no pēdējā lielā darba, un Sebastjans šo laiku vadījis kūrējot vietējo noziedzīgo pasauli. Taču vienā dienā atvaļinājums beidzas, daļa no sadarbības partneriem mīklainos apstākļos iet bojā, priekšnieki tiek atbrīvoti no amatiem un Sebastjanu sāk medīt pa īstam.

Ja runājam par grāmatas varoņu detalizāciju, tad te ir izstrādāts tikai Sebastjans, pārējie cilvēki ir tikai dekorācijas, kuriem uzdevums ir palīdzēt, nodot un būt ienaidniekiem. Nav jau arī nekāds brīnums, jo grāmata veidota, lai piesaistītu lasītājus notiekošajiem notikumiem nevis dziļai personību analīzei. Šis ir trilleris; šeit nav vērts lietot standarta detektīva lasīšanas pieeju, te vainīgos nekad neuzminēsi. Tie iznāks grāmatas finālā no nekurienes un, lai kā iepriekš lasīto nepārdomātu, nākas vien secināt, ka pie dotās informācijas apjoma vainīgo ir nereāli uzminēt.

Pozitīvi, ka šajā grāmatā un visā ciklā autors necenšas sadalīt pasauli labajos un sliktajos, melnums jau dvēselē ir visiem. Sebastjans arī pēc savas būtības ir padrūms tips (tas gan ir raksturīgs visiem šī autora varoņiem), viņš nebaidās no roku smērēšanas, viņam ir savējie un citi. Bet ja savējais nodos, tad nazi nierēs dabūs arī viņš. Varētu pat teikt, ka šī grāmata ir par grūto mafijas bosa ikdienu pasaku valstībā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir laba izklaidei, nekāda dziļāka jēga un uz eksistenciālām pārdomām rosinoša te nav. Toties ir interesanta pasaule un intrigas. Lasīt gan ieteiktu tikai tiem, kuri pievārējuši iepriekšējās trīs. Tā kā grāmatas lasīju to iznākšanas brīdī, tad lasīšana ievilkās četrus gadus. Tas savukārt noved pie tā, ka pirmās piecdesmit lapaspuses es cenšos izmisīgi atcerēties, kas kurš ir. Domājams, ka nākamā sagaidāma vēl pēc gada vai diviem, noteikti lasīšu.

ТРЕБА by Сергей Малицкий

Treba

Cikla „Dievu pelni” trešā un, cerams, arī pēdējā grāmata. Autors šogad ir bijis neparasti ražīgs un visu triloģiju izdevis viena gada laikā. Nu labi, es izlasīju visu viņu šogad. Kaja piedzīvojumi Salpas pasaulē turpinās. Ja iepriekšējās grāmatās viņam ir izdevies iegūt zināšanas par šīs pasaules uzbūvi, tad tagad ir pienācis laiks likt viņas lietā.

Varētu jau te gari un plaši aprakstīt Kaja pasaules uzbūves pamatprincipus. To, kā divpadsmit dievi savulaik iesāka Spēli, kuras rezultātā viens iegūtu visu un pārējie neko. Un kā beigu beigās kāds viņus ņēma un uzmeta. Visas šīs jezgas rezultātā Salpa tika norobežota no apkārtējās pasaules ar kupolu, pievienota Tukšumam (tāda paralēlā dimensija, kuras iemītnieki pārtiek no ļaužu ciešanām). Dievi tagad velk nožēlojamu eksistenci un sen neko vairs nevar mainīt. Taču Kaja māte būdama viena no tiem ir pacentusies, un Kajs ir viņas slepenais ierocis, lai atgrieztu pasauli atpakaļ, lai viss būtu kā bijis.

Šī grāmata ir viens vienīgs kvests uz Slēgtās ielejas pilsētu Anda. Tur visticamāk atrodas dievu būvētais templis un, iespējams, arī tas, kas no viņiem palicis pāri. Kaja uzdevums ir tikt līdz Andai, pabeigt rituālu un tad jau kā būs tā būs.

Grāmatā ir diezgan daudz pretrunu ar iepriekšējām, ja agrāk Slēptā ieleja bija liels noslēpums, tad tagad izrādās par to ir bijuši informēti visi. Vēl vairāk tur pat ir bijušas pāris ekspedīcijas. Nekā īpaša jau tur nav, tāda kā virtuālā realitāte, kur ceļiniekam ir izkropļota laika un telpas uztvere. Sižets atbilst visiem fantastiskā bojevika pamatkanoniem.

  1. Supervaronis, kuram joprojām piemīt cilvēciskas īpašības un vājības;
  2. Supervaroņa iemīļotā ar nodomu pieklīst varoņa komandai un ar laiku kļūst par tādu;
  3. Supervaroņa superkomanda te ir padsmitos mērāms ceļabiedru skaits, kas laiku pa laikam iet bojā un pa laikam pieklīst jauni. Pa visiem kopā viņiem nekas nav šķērslis.
  4. Supervaroņa sekundārie ienaidnieki un nogalināmie, lai kvests varētu turpināties. Te ir viens īsts laupītāju bandas varonis, kas bez iepriekšējās sagatavošanas daudz neatpaliek no paša varoņa. Un divpadsmit radījumi dievu sargi. Tos obligāti jānovāc, lai tiktu uz priekšu.
  5. Supervaroņa primārie ienaidnieki, tie sevi neafišē, bet bīda visus procesus, lai aizkavētu varoni. Parādās beigās, lai visu pavērstu jaunā gaismā un izveidotu smuku „last stand”.
  6. Laimīgas beigas vai tikai beigas.

Šī grāmata manuprāt bija visšvakākā no visas triloģijas. Nekas, ka viss atrisinājās, un mēs uzzinājām patiesību. Varoņa motivācija vienkārša, izdarīt, kas jādara un tad redzēs kā būs. Viņa ceļabiedru motivācija ir līdzīga, palīdzēsim varonim, lai realizētu savus mērķus. Tas nekas, kas zinām, ka mūs pa ceļam nokaus, un līdz galam mēs nemaz nenonāksim. Varenie ex-dievi un viņu sargi, bez komentāriem. Ja jau viņi ir tik slīpēti, ko tad viņi sēž savā templī un ārā tiek tikai laiku pa laikam cilvēka veidolā? Arī Kaja mātes plāns, lai atbrīvotos, ir reāli tik sarežģīts, ka izraisa vien līdzjūtību ar savu nerealitāti, pat priekš fantasy pasaules mērogiem. Superkomanda tāda, ka pa desmit iznes ap simts pretinieku lielu armiju pat neiesvīstot.

Kvests nebija slikts, bet tā izpildījums nebija virsotnē. Ja pasaule tiek radīta tik mainīga, tad skaidrs, ka autors var atvēzēties uz pilnu klapi un izvilkt savu varoni no jebkādas situācijas. Viņam faktiski nav nekādas izredzes nomirt un neaiziet līdz galam. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tikai tiem, kas izlasījuši visas iepriekšējās.

МОР by Павел Корнев

Mor

Kārtējais krievu fantasy darbs, kura iznākšanu es gaidīju ar nepacietību. Vismaz no tā brīža, kopš uzzināju par to. Man patīk, kā autors raksta un attīsta savu varoņu piedzīvojumus, arī viņa pasaules, lai ar pārāk neatšķiras no mūsu pašu zemītes, ir diezgan interesantas, lai nebūtu jākoncentrējas tikai uz varoņa aktivitātēm.

Tātad, galvenais varonis Sebastjans ir slepenais aģents. Viņa uzdevums ir doties tur, kur viņam liek priekšniecība, nebrīnīties, ja viss līdz galam netiek izstāstīts, un vispār lieki neuzdot jautājumus. Sebastjanam piemīt viena īpašība – viņš prot pavēlēt tumsas radījumiem, vismaz tiem, kuri nonāk viņa nagos. Sebastjana pasaulē tikai jaundzimušajiem un svētajiem ir tīras dvēseles. Pārējiem dzīves laikā tajās uzklājās tumsas gabaliņi, izdari grēciņu un nedaudz tumsas ieiet tevī. Ja šādi grēciņi sakrājas pa daudz, tu kļūsti apsēsts, un Bezdibenis tevi izmanto jau saviem mērķiem.

Grāmata sastāv no pieciem stāstiem, kur katrs ir pats par sevi, un tos vieno vien kāda noslēpumaina konkurējošās puses aģenta tēma. Tā tādi ne pārāk intelektu noslogojoši īsi detektīvstāstiņi, kuros nemaz nav jēgas censties uzminēt vainīgo. Jo vainīgais parādās pašās beigās un bieži vien stāstā nemaz netiek pieminēts. Toties labi tiek aprakstītas vietējo iezemiešu intrigas un cīņa pret Bezdibeņa radījumiem. Skaidra lieta, ka mūsu varoņa pusē ir veiksme, izveicība un labs plāns. Tas viss ienaidniekiem praktiski neatstāj nekādas izredzes. Tas viss būtu jauki, ja vien neatstātu iespaidu, ka Sebastjana pasaulē vienīgais gudrais ir viņš pats un viņa priekšniecība, pārējie tādi viduvēji pajoliņi, kas nespēj pat savas pēdas pietiekami apslēpt.

Šī ir no smadzeņu košļenēm, nekādu īpaši dziļu jēgu tajā var nemeklēt. Jo to, ka pasaule nav tikai balta un melna mēs jau visi zinām tāpat. Toties lasās ātri un ir interesanti uzzināt, kas būs tālāk. Diemžēl grāmata varēja būt vēl nedaudz biezāka, būtu sanākusi interesanta lasīšana.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tomēr biju gaidījis kaut ko nedaudz vairāk. Laba atslodzei pēc vai pirms darba dienas, bet uz neko nopietnu pretendēt nevar.

 

ЮДОЛЬ by Сергей Малицкий

ЮДОЛЬ

Šī ir cikla “Dievu pelni”  otrā grāmata. Pirmā saucās “ПАГУБА”, un tur mēs jau iepazināmies ar Kaju un viņa pasauli. Otro grāmatu elektroniski nekur nevarēja tā uzreiz dabūt, tā kā nācās vien pirkt papīra formātā. Tas laikam liecina, ka esmu nopietns autora daiļrades cienītājs.

Nedienas Kaja pasaulē turpinās, Tukšums tai ir uzrīdījis kārtējo Nelaimi, kad no visām malām ārā lien dažādi mošķi ar mērķi iznīdēt cilvēku dzimumu. Pasaulei tā nav pirmā reize, un cilvēki prot ar šādām lietām tikt galā. Kajs iztiku pelna kā šo mošķu iznīcinātājs. Tomēr Nelaime ievelkas, un Kajam nākas gribot negribot pievērsties savam galvenajam uzdevumam, atjaunot līdzsvaru pasaulē. Lai to izdarītu viņam ir jānogalē ne vairāk, ne mazāk kā visi divpadsmit bijušie dievi, kas vēl kūrē šo pasaulīti.

Salīdzinot ar iepriekšējo grāmatu, šī, kā jau žanram pienākas, uzgrūž galvenajam varonim globālas problēmas. Tā sakot, ir jāglābj pilsētas un daudz cilvēku. Arī mērķis ir varens. Bonusā saņemam dozētu priekšvēsturi, uzzinām kā tad dievi kļuvuši par pelniem, un kāpēc Tukšumam ir svarīgi iznīcināt cilvēkus. Lai nebūtu garlaicīgi, Kajam ir arī ceļabiedre, kas veiksmīgi aizstāj standarta varoņu komandu, kas šim žanram parasti ir raksturīga iezīme. Lieti noder, kad galvenajam varonim jādziedē organisms pēc kārtējās megakaujas.

Viss pārējais ir viens vienīgs kvests no vienas pilsētas uz otru. Mošķi tiek iznīcināti industriālos apjomos, un Kajs lēnu garu ievāc superspēju arsenālu, kas viņam ļauj stāties pretī jebkuram ienaidniekam. Tā kā šī ir sērijas otrā grāmata, tad lasītājs var būt drošs par galvenā varoņa labklājību, viss būs kārtībā, jo nāks taču vēl kāda grāmata aiz šīs.

Labs lasāmais, ja nav nekā cita ko lasīt un tevi interesē iedomātu pasaku valstību likteņi. Grāmata nedaudz švakāka par pirmo, un tādēļ lieku 8 no 10 ballēm. Gaidīšu nākamo darbu šajā sērijā, tas gan, rādās, jau aizskars visa multiversa problēmas un, iespējams, Kajs beigās jau būs tāds supercilvēks, ka varēs atdauzīt visus Marvel a komiksu supevaroņus vienā piegājienā.

ПАГУБА by Сергей Малицкий

Paguba

Turpinu savu projektu izlasīt pērn, manuprāt, labākās krievu fantasy grāmatas. Kā es nosaku grāmatu labākumu? Pavisam vienkārši, es lasu to autoru darbus, kurus jau agrāk esmu atzinis par labiem esam. Tas nekas, kaesmu viņiem licis tikai 7 no 10 ballēm, labākas lietas jau šajā žanrā ir visai grūti atrast.

Tātad grāmatas galvenais varonis Kajs ir tipisks bāreņa tēls, kas dzīvo visai dīvainā pasaulē. Pasaule atrodas aplī, kura diametrs ir aptuveni 4000 vietējo kilometru. Debesis te ir ķieģeļkrāsas, nu to sarkano nevis silikātu. „šajā pasaulē dzīvo divpadsmit klani, kas laiku pa laikam savā starpā uztaisa pa kariņiem, ir vietējā inkvizīcija, kas pārstāv globālo Tukšuma reliģiju. Tehnoloģiju un maģijas attīstība tiek stingri ierobežota. Tāpat tiek kontrolēts iedzīvotāju daudzums, ja kaut kas no šiem parametriem neizpildās, sākas liela nelaime. No tukšuma (barjeras, kas norobežo pasaulīti no pārējās planētas daļas) iznāk Tukšuma kalpi un sāk metodiski izkaut visus civiliedzīvotājus, kas nav paspējuši paslēpties.

Kajs savulaik ir bijis viena no vadošā klana līdera bērniem, tomērTukšuma kalpi nolēma, ka klans ir kļuvis pārāk bīstams, un izkāva visus tā locekļus. Kajam izdevās izgklābties un piesisties kādam ceļojošajam cirkam, kur tad viņš arī pavadīja savu bērnību. Bet laiki mainās, un kārtējā tīrīšana nav aiz kalniem, Tukšuma kalpi vietējam valdniekam uzstāda ultimātu, vai nu līdz vasaras beigām Kajs dabū galu, vai arī sākas kārtējais genocīds. Skaidra lieta, ka tādu iznākumu neviens negrib, un sākas reālas medības.

Grāmata, lai arī cik smieklīgs no malas nešķistu izklāsts, ir visai laba. Galvenais varonis, lai ar labi kaujas ar zobeniem un nelielām maģijas spējām, nestaigā riņķī pa pasauli kaudams savus naidniekus. Galu galā viņš cirkā ir audzināts elitāra slepkavu klana pārstāvja uzraudzībā. Ļaunumu neatriebtu netstāj, bet baigi uz nažiem pats arī neraujas, šad tad lasītājs tiek atalgots ar nopietnām bosu cīņām, kur nogalēts tiek kāds īpaši ļauns izdzimtnis. Bet tā lielākoties puisis slapstās pa ceļmalām un vāc sev aizvien lielāku ienaidnieku baru.

Kopumā labs viduslaiku komandoss gabals ar misticisma elementirm. Pasaule autoram ir izdevusies ļoti laba, cerams, ka turpmākajās grāmatās uzzināsims, kādēļ tad šāds anklāvs ir izveidojies un kas slēpjas aiz barjeras. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, man patika. Izskatās, ka autoram pēdējie darbi uzlabojas, nav vairs tik daudz bezmērķīgu dialogu, ir atrasts pareizais balanss starp pasaules aprakstu, vēstures izklāstu, varoņa tēlu un sižeta darbības intensitāti.

ВАКАНСИЯ by Сергей Малицкий

Vakansiya

Paskatījos te viendien savā blogā un biju pārsteigts. Izrādās, ka pēdējo reizi krievu fantasy gabalu esmu lasījis tikai pērnā gada oktobrī. Skaidra lieta, ka tādu netaisnību nevarēju pieļaut un atliku malā visus saplānotos amerikāņu un angļu autorus, un ķēros pie šīs grāmatas.

Grāmatas galvenais varonis Dorožkins strādā par vidējā līmeņa menedžeri kādā loģistikas firmā. Kas viņam tur īsti jādara, mums stāstīts netiek, jo galu galā tur notiekošās fantastiskās lietas tomēr ir loģiski izskaidrojams ar parastām drukas kļūdām. Pieteikts tiek vienīgi tas, ka Dorožkins ir absolūti cītīgs darbinieks, kas strādā no zvana līdz zvanam un domā loģiski, ir ļoti labsirdīgs un nekad nedusmojas. Tad viņam darbs izbeidzas, un viņš metro ierauga sievieti ar nimbu virs galvas. Tad vēl kāpjot ārā no metro viņš pamanās sadauzīt savu egrāmatu lasītāju. Teikšu kā ir – te tas nu reāli raksturoja viņa dzīves melno periodu, jo sliktāk jau vairs nevar būt. Un tad pēkšņi pie viņa ierodas divi vīreļi, kas piedāvā Dorožkinam darbu Kuzminskā par izmeklētāju.

Tā nu viņš nonāk vampīru, raganu un ekstrasensu ciematiņā, kur fantasy romāni tiek lasīti kā lauku dzīves ainiņu apraksti, un viss būtu ļoti labi, ja vien Dorožkinam nešķistu, ka no viņa kaut kas tiek slēpts. Nu neteiksim, kas šā žanra darbos būtu kaut kas inovatīvs.

Kopumā tāds fantasy ar nelielu detektīva pieskaņu. Nekā izcila, tomēr virs vidējā. Tāds smadzenes relaksējošs darbs. Darba sākums uzrakstīts ļoti labi līdz brīdim, kad varonim sākas zudušās atmiņas uzplaiksnījumi. Tas man nepatika, tā ir tīra krāpšanās un, manuprāt, grāmatas vidū sižetā iebāzt kaut kādus pusgadu iepriekš notikušas lietas, kuras vairs pat varonis neatceras, ir diezgan jocīgi. Tad kļuva skaidrs, ka lasīto mēģināt saprast nemaz nav vērts, ikdienas dzīves notikumiem ar sižetu nebūs nekāda sakara, jāgaida vien nākamais uzplaiksnījums.

Diemžēl cerības uz labi uzrakstītām beigām arī neattaisnojās, radās iespaids, ka autors rakstījis, rakstījis un tad atcerējies, ka grāmatai ir noteikts apjoms. Rezultātā beigas ļoti sasteigtas un tādas nekādas. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, vietām jau lasīt bija pat ļoti interesanti.

САФАРИ ДЛЯ ПОБЕДИТЕЛЕЙ by Артем Каменистый

SafDPobe

Nu patīk man šī autora darbi, šaubos vai maz kādu viņa sarakstīto grāmatu esmu atstājis neizlasītu. Šoreiz arī tiek teleportēti cilvēki no vienas pasaules uz otru. Pirms septiņdesmit gadiem kāds cilvēks vārdā Endžers Kongo nodarbojās ar ceļubūvi, tika teleportēts uz mūsu pasaulei paralēli esošo maģijas pasauli. Tur viņam bija jāpiedalās turnīrā, kas atjaunotu maģijas un tehnikas līdzsvaru multiversā (trīs paralēlajās pasaulēs). Tomēr Endžera kungs uz to neparakstījās un veiksmīgi aizmuka, aizbēdzis pie konkurentiem, uzsāka industriālo revolūciju un nesa demokrātiju visai pasaulei.

Pēdējie tirāni tiek sakauti, tomēr vienai viņu atvasei izdodas aizbēgt. Skaidra lieta, ka viņš nav palicis viens, viņam ir skolotājs, pa ceļam piesitās viens barbars kanibāls, pāris lojālisti. Uz viņiem tad arī tiek organizēts safari, kas ļautu Endžeram uzskatīt sevi par totālu uzvarētāju. Safari gan neizvēršas tik vienkāršs kā bija ieplānots.

Arī varētu teikt , ka standarta tehnomaģijas līnija, viduslaiki sastop moderno pasauli, vieniem ir maģija otriem trīslīnijnieces un aeroplāni. Vieniem ir zelts, otriem ir dzelzs un tā tālāk. Šajā aspektā te viss iet standarta ceļu. Situāciju nedaudz glābj tas, ka bēgļiem pakaļ nedzenas veselas armijas, kas laiku pa laikam tiek sakautas, bet gan viens tanks un neliela karaspēka daļa. Cīņa ir padarīta nedaudz līdzīga un arī bez maģijas te neiztiek, tomēr tas nav viens ņem un uzsper gaisā visu bataljonu. No tēliem visinteresantākais tēls autoram ir izdevies tieši pats ļaunais personāžs. Viņš ir pilns ar fobijām un neirozēm, īsts sadists un neģēlis, tomēr, kā saka, viss likuma ietvaros.

Savukārt galvenais bēdzējs, teiksim godīgi, ar neko īpašu neizceļas. Šad tad izdod pa kādai pavēlei, pavārtās drudzī, varonīgi atsit zombiju uzbrukumu, bet visu piedzīvojumu smagumu uz saviem pleciem nākas iznest viņu biedriem. Tie tad nu arī dara ko var, lauž kājas, nonāk gūstā, apšauda tanku ar ballistām un nodarbojas ar citiem piedzīvojumos svarīgām lietām. Par garlaicību tur neviens sūdzēties nevar.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ceru, ka šai sērijai nebūs turpinājuma, beigas bija visai negaidītas un ironiskas, vismaz raugoties no mūsu pasaules iedzīvotāja skatu punkta. Kas interesanti autors centies, šajā pasaulē iezīmēt vismaz kaut kādas ekonomikas aizmetņus, un industrializācijas problēmas. Parasti jau šajā žanrā neviens neķēpājas ar jautājumiem, kur ienaidnieks ņemt tankiem degvielu vai tēraudu, šeit nedaudz, bet ir par to padomāts.

Ceturtais simts

Tā nu ir sanācis, ka visā šī bloga pastāvēšanas vēsturē esmu izlasījis jau četrsimt grāmatas. Par visām viņām ir atrodams garāks vai īsāks apraksts, kurā esmu centies atspoguļot savas domas par izlasīto. Manus aprakstiņus diez vai var nosaukt par recenzijām, tie vairāk ir kā atslēgvārdi man pašam.

Nav jau nekāds noslēpums, man pēc grāmatas izlasīšanas tās saturs galvā turas labi ja pāris mēnešus. Pēc gada es vairs spēju tikai aptuveni pateikt kopējo sižetu, ja tā ir daiļliteratūra. Populārzinātniskajās grāmatās pēc gada es atceros tikai interesantākos faktus un ko kur var atrast. Tādēļ blogs man kalpo kā rīks savas atmiņas uzlabošanai.

Jāatzīstas, ka laiku pa laikam man tomēr uznāk apnikums rakstīt grāmatu apskatus, pērngad tas bija vesels mēnesis un neaprakstītas palika viss mēneša lasījums. Viss Žeļaznija Amberas cikls, pāris krievu fantasy gabali un kādas pāris populārzinātniskas grāmatas par Haosu, kosmoloģiju un citplanētiešiem. Bet tas nekas, gan jau izlasīšu viņas vēlreiz.  Vēl ir piesaucamas kādas divdesmit grāmatas, kas veltītas tanku tēmai, kādreiz nodarbojos ar tanku modelīšu līmēšanu un tad nedaudz nācās iedziļināties tēmā. Tagad līmēšana ir izpalikusi, bet grāmatām par tankiem garām paiet nevaru.

Bija doma izveidot baiso statistiku ar izlasītājām lapaspusēm, populārākajiem žanriem , lasīšanas dinamiku pa mēnešiem un labākajiem autoriem. Beigās nolēmu, ka tā būs tikai tāda krāna staipīšana un no nodoma atteicos (nez kā varētu nosaukt šo ierakstu).

Priecē arī tas, ka visus šos gadus Latvijas blogosfērā vienmēr ir bijis atrodams vēl kāds blogs, kas raksta par grāmatām. Un pavisam liels prieks ir par to, ka pēdējos gados rakstītāji par grāmatām ir kļuvuši daudz vairāk kā jebkad. Tagad man vismaz ir iespēja izlasīt īsumā par grāmatām, kuras iespējams pats nekad tā arī nesāktu lasīt un uzzināt par viņām kaut ko vairāk par parastu patika, nepatika vai grāmatas aizmugurējā vāka teksta pārdrukāšanu. Liesls paldies te ir sakāms Lasītājai un Doronikei, viņu blogus es lasu pat cītīgāk kā pats savējo.

Uz jautājumu, kur es ņemu visas grāmatas, joprojām varu atbildēt – no sava grāmatu plaukta. Gandrīz visas manis lasītās un blogā apskatītās grāmatas ir atrodamas manā grāmatplauktā, izņemot krievu fantasy, kuru es iepērku elektroniski un pāris grāmatas, kas tika nopirktas, lai notestētu, kā tas ir lasīt grāmatu telefonā un uz iPad.

Ceru, ka tuvākā gada laikā tikšu arī līdz piektajam simtam.

АУТОДАФЕ by Алексей Пехов

Autodafe

Kaut kad gadu atpakaļ izlasīju šī autora darbu, kas saucās СТРАЖ. Grāmatiņa bija izveidota kā stāstu krājums, kas veltīts Ludviga von Normaijena ceļojumiem pa pasauli un cīņai ar pārdabiskām un ne tik pārdabiskām parādībām. Arī šī grāmata nav savādāka , galvenais varonis joprojām ir Ludvigs un viņš jo projām cīnās pret ļaunajām dvēselēm un citiem kaitīgiem radījumiem.

Lai arī katrs stāstiņš pēc būtības ir diezgan neatkarīgs, tos tomēr ir vēlams lasīt hronoloģiskā secībā, lai spētu izsekot sižeta galvenajai līnijai. Šajā ziņā šādai stāstu struktūrai ir pat priekšrocība. Cik esmu novērojis, tad fantasy stāstos, kur galvenais varonis glābj karaļvalstis, vai cenšas gāzt pastāvošo iekārtu, lielākoties viņam nākas pārvietoties no punkta A uz punktu B. Nabaga autors, kurš teiksim karaļvalsts superstipro pierobežas cietoksni ir novietojis divu mēnešu jājienā no varoņa patstāvīgās dzīvesvietas, vienkārši nezina ar ko šos divus mēnešus aizpildīt. Tad nu varonim pa ceļam ir jāsatiek dažādi rūķi un elfi, jāapslaktē viesi ceļmalas bandīti, jānodedzina sliktie krogi un pus ceļš jābēg no vajātājiem. Tad beigās, starp citu, jāsakauj ļaunais un var doties atpakaļ, pēc atalgojuma, atkal kaujot laupītājus un no ceļa nogājušus magus. Šādā veidā autors ir izvairījies no apnicīgā ceļojumu izklāsta un var uzreiz ķerties problēmām pie ragiem.

Galvenā sižeta līnija turpinās Sargiem ir izdevies nedaudz atkratīties no Taisnīguma Ordeņa un pievērsties pašiem savām problēmām. No tām galvenā, kas ir Sargu ienaidnieki un kādēļ tie tiek nogalināti to maģisko dunču dēļ. Ar laiku jau viss pamazām nostājas savās vietās un tiek dots neliels ieskats sargu vēsturē, kas nemaz nav tik balta un pūkaina kā varētu vēlēties.

Kopumā grāmata ir lasāma, daudz interesantu stāstiņu par ļauno dvēseļu un citu necilvēku radījumu dzīvi, iznīcināšanas metodēm. Katram stāstiņam mainās lokācija un darbojošies personāži, tas neļauj tiem kļūt apnicīgiem. Laiku pa laikam kāds no sižeta līnijas galvenajiem varoņiem atdod galus un arī tas piešķir stāstam zināmu dzīvīgumu. Kopā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ja iznāks trešā obligāti izlasīšu.

ВЫБОР НЕВМЕНЯЕМОГО by Юрий Иванович

Vibor Njevmenjajemovo

Kārtējais (septītais) Ivanoviča garadarbs, kas veltīts Kremona brīnumainajiem piedzīvojumiem tāltālā pasaku zemē. Grāmatas autors paralēli strādā pie četriem lieliem grāmatu cikliem. Skaidra lieta, ka tas atsaucas uz darbu kvalitāti. Katra nākamā grāmata nedaudz zaudē savu sākotnējo kvalitāti un Kremona pasaule savu novitāti. Bet, labi, atcerēsimies, ka šī ir izklaidējošā literatūra. Nekādas milzu dzīves gudrības mēs te neiegūsim, bet pārsimt lapaspušu garu izklaidējošu stāstiņu gan.

Kremons, ja atceramies no iepriekšējās grāmatas, ir zaudējis visas savas maga spējas un ir spiests ziedot lielāko daļu no sava laika ārstniecības kursam. Sanatorija atodas Ogu karalistē, tad nu tur Kremons tiek dakterēts. Tur arī dzīvo viens no viņa daudzajiem bērniem. Kremonam ir vājība pārgulēt ar visām princesēm, kas gadās viņa ceļā. Tomēr ne par to ir šis stāsts. Viltīgās Ogu karalistes pavēlnieces ir nolēmušas paverdzināt Kremonu un padarīt viņu par savu marioneti. Tādēļ viņu nabagu hipnotizē, seksuāli izmanto, apkar ar gribu nomācošiem amuletiem un šķir no draugiem. Par laimi Kremonam ir īsti draugi, kas viņu no piespiedu gūsta atbrīvo, reversē smadzeņu skalošanas kursu un pie reizes kopā ar viņu iztīra vienu Seno civilizāciju eksperimentu poligonu – purvu, kas pilns ar monstriem.

Kopumā tipisks Ivanoviča gabals, daudz darbības, notikumi seko viens otram. Galvenais varonis knapi spēj visur paspēt. Labi, ka viņam ir ģeniāla īpašība – konstatēt acīmredzamo un mobilizēt esošos resursus, kuri vienmēr ir pietiekami problēmas atrisināšanai. Protams, viņam arī ļoti veicas. Ja viņš Latvijā spēlētu bingo, tad katru dienu pievāktu visu laimestu. Kas interesanti, šoreiz visa darbība notiek tik paredzami, ka pat autors pamanās sevi neiedzīt stūrī, un nekādas pārlieku brīnumainas nejaušības nav jāizdomā.

Kopumā zināju, uz ko parakstos, nopērkot šo grāmatu. Esmu jau tomēr iepriekšējās sešas izlasījis. Tāds viduvējs krievu fantasy darbs, nekas izcils. Tomēr, ja esi sācis lasīt, tad ir diezgan grūti nolikt viņu malā. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: