Navigate / search

ЗНАМЯ ХИМЕРЫ by Алексей Александров

Znamja Himeri

Kārtējais fantasy gabals, rakstniekam šis acīmredzot ir pirmais darbs, jo nekādas atsauces uz agrākiem veikumiem atrast neizdevās.

Sižets klasiskais – pasaule, kuru apdzīvo elfi, rūķi, goblini, orki, drakoni un ķirzakcilvēki. Šoreiz dominējošā lomā ir elfu rase, kas zem sevis ir pakļāvusi visus pārējos, izņemot drakonus. Galvenais varonis Leklis – nepatiesi elfu „uzmests” karaļdēls cīnās par savu taisnību. Ir jāatgūst respekts, karaļvalsts un jāiznīcina nezināms ienaidnieks, kuru sauc Voron. Galvenais varonis tradicionāli sakomplektē sev uzticamu komandu un sāk cīņu.

Tātad kārtējo reizi apbižots cilvēks cīnās par savu statusu ļaunajā pasaulē. Nekāda sociālā konteksta ar dziļu domu šeit, protams, neatrast, bet kā izklaidējoša lasāmviela ir pašā laikā. Notikumi risinās spraigi. Lasītājam lielais noslēpums par lietu patieso dabu tiek atklāts lēnām un pakāpeniski, un tas kā normālā detektīvā notur uzmanību.

Autoram ir arī izdevies izvairīties no iekšējām pretrunām grāmatā, galvenajam varonim gan šur tur palīdz dažādas nejaušības, tomēr tās nav uzkrītošas un saturu nemaitā. Arī labie un ļaunie tēli nav krasi polarizēti, kur labais ir labs un ļaunais ir ļauns kaut kādā abstraktā izpratnē. Te var būt visādi un katra ļaunums vai labums tiek grāmatas gaitā pamatots – citam tā ir vienkārši alkatība, citam varaskāre. Arī galveno varoni par labo tēlu nenosauksi un tieši tas grāmatu padara interesantu. Protams, varonim ir arī dažas varoņa slimības, pasaules glābšanas sindroms, „es gribu, lai labi ir arī citiem”, „laba mērķa vārdā var upurēt arī citus”. Interesanti, ka arī antagoniskais tēls slimo ar tieši šādām pašām kaitēm.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Skaidra lieta, ka būs turpinājums, ceru, ka pietiekami drīz tuvākā pusgada laikā, citādi aizmirsīšu par ko tad īsti bija lieta.

ТЕМНЫЙ БОГ by Сергей Карелин

Tumshais Dies

Pirmo grāmatu par rūķa Mirna piedzīvojumiem es jau izlasīju un aprakstīju, un pēc inerces izlasīju arī otro daļu. Rūķa Mirna piedzīvojumi turpinās, ticis labā maizē, šis dzīvo cepuri kuldams, tomēr ļaunie tēli viņu nemaz nav aizmirsuši un joprojām kāro iegūt savā īpašumā Gnorma akmeni. Parādās galvenais ļaunais tēls tumšais dievs Inindra, kas plāno sagrābt varu visā Enikejas pasaulē. Tad nu Mirnam vispasaules miera labā nākas stāties pretī ļaunajiem un nobeigt Gnorma akmens lietu līdz galam.

Parasti es pēc diezgan paknapas pirmās grāmatas otro nelasu. Šoreiz kaut kā bija nopirkušās abas grāmatas uzreiz, un kaut kā bija žēl grāmatu antikvariātā iztērētie 50 santīmi, un tomēr izlasīju. Galvenais pozitīvais grāmatā ir salīdzinoši lielie drukas burti un mazais lapaspušu skaits. Pats sižets no taisnvirziena ir kļuvis par tādu kā bezmērķīgu klaiņošanu no viena varoņdarba uz otru.

Galvenais, kas apbēdina, lasot grāmatu, rodas sajūta, ka autors lasītāju uzskata par totālu idiotu, kas nespēj atcerēties iepriekšējā rindkopā rakstīto. Visas grāmatā aprakstītās pilsētas ir ar augstiem, neieņemamiem mūriem, tomēr magi spēj atvērt portālus un teleportēties visur. Tātad no mūriem nekad nav bijusi nekāda jēga un arī nav (tikai kā vieta no kurienes vērot kaujas). Rūķis Mirns, izmests nezināmā apkaimē no teleporta, nosaka atrašanās vietu ar maģijas palīdzību, taču nākamajā rindkopā secina, ka maģija šajā mežā nestrādā.

Joprojām varoņi tā vietā, lai teleportētos, labprāt pārvietojas ar zirgiem. Jaunais gaišais tēls Vorfols vispār pārvietojas ar lidojošu tepiķi un tādu sarūpēt viņam nekad nav problēmas, taču īpaši steidzamos gadījumos visi riskē ar dzīvību braucot ar dzīvību. Izskatās, ka grāmatai redaktors nav bijis vispār, lai gan beigās tiek pieminēts. Inindra kā ļaunais tēls ir kā multeņu varonis, absolūti ļauns un viltīgs, bet nez kāpēc nekādu pievienoto vērtību sižetam nedod, lai arī ir visas šīs jezgas vaininieks. Arī taisnības cīnītājs Mirns ar aktīvu līdzdalību neizceļas, bet peld līdzi straumei. Kā būs tā būs un, ja ir ziepes, tad gan jau kāds izglābs. Grāmata ir pilna ar tādām lažām un brīnumainiem sižeta pavērsieniem, ka sižets pārvēršas farsā jau pēc pirmajām piecdesmit lappusēm.

Tagad rodas jautājums, kādēļ es tādu „ļoti švaku” darbu vispār esmu lasījis? Viens no iemesliem, es nevarēju noticēt, ka cilvēks var tādu sviestu dzīt četrsimt lapaspuses, kļūdījos. Var un dzen mierīgi. Otrs iemesls ir viņa agrākais grāmatu cikls „Šandalas hronikas”, kas bija diezgan baudāms gabals tālajā 2001. gadā. Kopā grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, pat iepriekšējā „ГНОМ” ir daudz labāka.

ГНОМ by Сергей Карелин

Gnom

Tipiska krievu fantasy grāmata. Karelina grāmatas ir nācies lasīt agrāk, tā kā nekādus pārsteigumus šis autors man sagādāt nespētu. Sižeti viņam vienmēr ir taisni kā slotas kāti un galvenie varoņi ar īpašu iekšējo emocionālo dzīvi neizpaužas.

Rūķis vārdā Mirns dzīvo savā rūķu ciematiņā, kurā arī strādā par šahtas lifta uzraugu. Rūķim nav paveicies, jo tēvs viņam ir bijis cilvēks un jaukteņi šajā rūķu ciemā nav cieņā. Par brigadieri viņam nekļūt. Un te vienu dienu viņš atrod dīvainu akmeni, vēlāk sižeta gaitā uzzinām, ka šis akmens ir paša rūķu dieva Gnorma veidojums un sākotnēji domāts rūķu rases apvienošanai. Bet, kā saka, dievs domā, dievi dara un nekas nesanāca. Mūsu varonis neko par to nezina un jau pirmajā vakarā akmeni uzsit gaisā svešiniekam. Par labu naudu, starp citu. Un tad sākas ziepes – rūķis mēģina savās rokās dabūt gan magi, gan dēmoni, gan citi rūķi.

Darba struktūra tipiska žanram, galvenais varonis izveido komandu, kurā ieklīst dažādi dzīvē nesaprasti personāži, bet katrs ar savām unikālām spējām, kas sinerģiski palielina komandas izredzes izdzīvot grāmatas darbības laika. Rūķim šāds palīgs ir trollis Moz, kas pabeidzis filosofijas fakultāti.

Galvenais varonis, kā jau Kareļina grāmatās ierasts, peld līdzi notikumiem, pats neko īpaši neizvēlas – tik iet, bez mērķa un tālākiem plāniem. Ja kāds viņam stājās pretī, tad veiksmīgas apstākļu sakritības un pēkšņi parādījušās superspējas ar viņiem mierīgi tiek galā.

Grāmatas galvenais mīnuss ir stāstījuma nesakarība – viena rindkopa var būt pretrunā ar citu, hronoloģijā, piemēram. Ir arī vesela kaudze ar loģiskām problēmām. Galvenā varoņa komanda ceļo pārsvarā ar zirgiem, tomēr izrādās, ka viņiem nav nekādas pārvietoties ar portālu palīdzību. Vispār Rūķa pasaulē ar portāliem pārvietojas visi, kam nav slinkums. Mirns vienā nodaļā var sevi slavēt, kā personu, kuru ļoti interesē maģija, nākamā apgalvot, ka maģijas nodarbības viņam faktiski riebjas.

Arī galvenie labie un galvenie ļaunie ir ekstrēmi tēli, ļaunajiem tēliem nav nekādu citu motīvu kā vien valdīt pār pasauli un visiem parādīt (īsti psihopāti), arī lielās pasaules nemīlēšanas motivācija mums netiek izskaidrota. Labie tēli nav daudz „labāki”, lai arī mazākā apjomā, pilnīgi balti un pūkaini. Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm.

ПЕХОТА АПОКАЛИПСИСА by Александр Золотько

Pehota Apokalipsa

Šī grāmata ir turpinājums grāmatai Последняя крепость Земли (šī grāmata tika izlasīta pirms bloga izveidošanas). Brāļi ir pazuduši, sadraudzība vairs nav nepieciešama. Visi Brāļu draugi ir kļuvuši lieki un ienīsti. Vai tiešām citplanētieši Zemei ir bijuši tik vajadzīgi? Vai zemes iedzīvotāji paši sevi iznīcinās jau pirmajos bezbrāļu mēnešos?

Kā jau kārtīgai turpinājuma grāmatai pienākas, tā sākas neilgi pēc iepriekšējās grāmatas beigām. Iepriekšējās grāmatas supercilvēks Grifs ir aizgājis tādā kā pasīva novērotāja lomā, viņam viss ir vienalga. Dzīvo savā pilī Melnās jūras krastā, šad tad humāni neitralizē iebrucējus. Bijušais kārtības nodrošinātājs Iļjins, nodarbojas ar pārkvalificēšanos no brāļu specdienesta darbinieka par karavīru, tomēr izrādās, ka tas viss ir sekundāri.

Arī Zemes galvenie virsuzraugi Vecākais un Jaunākais nodarbojas ar parastu kaitniecību, spēlējot viens pret otru. Pasaulē ir palikušas divas lielvaras Krievija un Eiropas Savienība, ASV tika iznīcināta jau Brāļu iebrukuma sākumā, par to autoram ir neslēpts prieks. .

Autors acīm redzami ir nolēmis stiept sižetu garumā, tiek ieviesti jauni spēlētāji, tomēr viņu parādīšanās neko neizmaina. Es šādus pasākumus uzskatu par tipiskiem naudas pelnīšanas projektiem. Arī pati grāmata ir tāda kā fantastikas lubu literatūra, kuru izlasot priekš sevis nekādas jaunas atziņas neiegūsi. It kā visu laiku kaut kas notiek, darbība risinās, bet paskatoties no malas totāls sviests, neloģiska.

Beigas jau nu bija reti patētiskas, es tiešām ceru, ka šī ir šis sērijas pēdējā grāmata. Sākumā šķita, ka šī būs kaut kas līdzīgs Strugacku „Stalker”, bet nekā. Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm un tikpat visai sērijai.

АРХАНГЕЛ by Данила Соловьев

Arhangel

Pēc dažādu grāmatiņu izlasīšana, nolēmu nedaudz pievērsties fantastiskā bojevika sērijai. Ilgi nebiju neko no šī žanra lasījis.

Grāmatas galvenais varonis vērdā Šalfejs – pēc savas būtības ir kiborgs, kas radīts vienā no zemes slepenajām laboratorijām. Protams, ka laborotorijā viņš ilgi savas dienas nevada, bet izbēg. Dažādu sakritību rezultātā, puisis nonāk citā visumā, kurā dzīvo elfi, harpijas un valda maģija. Pats varonis diezgan bezprincipiāla būtne, kas bez noteikta mērķa blandās pa pasauli, cenšoties izdzīvot.

Šo grāmatu droši varētu likt kategorijā – “Lielākais gada sviests, ko esmu lasījis”. Grāmatas autors ar oriģinalitāti izceļas tikai vienā vietā, iedodot varonim vārdu. Pārējais viss ir klišeja uz klišejas. (Kiborgs radīts slepenā laboratorijā, galvenais varonis nemirstīgs, varonis neko neatceras no iepriekšējās dzīves, varonim ir vesela kaudze ar superspējām, varonis iesākumā neko nespēj pasākt pret maģiju, varonis laika gaitā savāc komandu ar dzīves pabērniem, ar varoni manipulē nezināmi spēki). Pie tam sižets neizceļas ar monolītumu, izskatās, ka vietām autoram ir pietrūcis izdomas. Tādēļ laiku pa laikam daļa personāžu tiek nogalēti un viss sākas pa jaunam. Izskatās, ka lapas ir pierakstītas tikai apjoma pēc.

Taču to visu vēl varētu pieciest, ja vien autors nesāktu gvelzt stulbības, kas skar fizikas jomu. Šalfeja smadzenēs elektroni aizstāti ar prozitroniem, fotonam ir masa, gravitācijas traktējums ir reti īpatns, kalifornijam tiek piedēvētas superīpašības, nemaz nerunāšu par jauno metālu izgudrojumiem. Sviests, iemests katlā, samaisīts kopā ar rasolu un izklāts uz lapas, rada lielāku zināšanu apjomu, nekā šīs grāmatas izlasīšana. Grāmatai lieku 1 no 10 ballēm.

Tagad atbilde uz jautājumu, kādēļ es vispār tērēju laiku šāda mēsla lasīšanai? Galvenais iemesls bija interese par to cik tālu aizies autors savā stulbumā. Man nav nekas pret “hit and slash” žanru, jeb krieviski sauktās broģilkas. Bet grāmatai nav nekāda sižeta, galvenais varonis ir šizofrēniķis un lasītājam ar to būtu jāsaprot viss, darbība mijas ar gudriem skaidrojumiem (tukšu muldēšanu). Tas viss laikam liecina, ka krievu fantasy rakstnieku vidū ir sākusies krīze, ja jau armada ir bijusi ar mieru publicēt šādu draņķīgu darbu. Bet, kas ir pats interesantākais, grāmatai ir gaidāms turpinājums. Vai es viņu gaidīšu? 100 punkti, ka nē!

ААРГХ by Андрей Белянин

Aarghs patiesībā ir autora izdomātas rases nosaukums. Ko viņš tur īsti izdomājis nezinu, rezultātā sanācis paliela auguma cilvēks, dikti stiprs, dzīvelīgs un no cilvēka atšķir uz āru izvirzīti ilkņi. Tā sakot fantāzijas nekādas. Aarghs vārdā Mazulis sapinas ar vienu grāfu, kas savukārt izmeklē raganu leļļu kontrobandas lietu. Protams grāfu visi grib nomušīt, bet Aerghs neļauj, jo ir nolīgts par miesassargu. Lai pasākums būtu vēl klišejiskāks, Mazulis atšķirībā no saviem ciltsbrāļiem ir ļoti gudrs un māk lasīt, tāpēc šo sauc par nepareizu aarghu.

Grāmata laikam iecerēta rakstīt kā jautrs pastāsts, lai gan pēc 50 lappuses joki sāk atkārtoties un, ja nedod dievs esi lasījis kādu no autora iepriekšējiem gara darbiem, tad jaunu joku nav vispār. Arī pats Mazulis grāmatā iet un klopē visus, lai kas tie arī nebūtu. Vispār sižeta sapiņķerētības un „negaidītu pavērsienu” ziņā pielīdzināms vidējam meksikāņu seriālam.

Tomēr, ja pirms tam visu nedēļu esi lasījis par patēriņa ietekmi uz inflāciju augoša akciju tirgus apstākļus un starpbanku likmes palielināšanas efektu uz akciju tirgu, tad lasāmais liekas tīri normāls. Kopumā dodu 6 no 10 ballēm, jo reāli vīlos rakstniekā, biju gaidījis ko vairāk.

%d bloggers like this: