Navigate / search

Kruīzs XII jeb noslēguma pārdomas

Costa Concordia

Šajā sadaļā esmu nolēmis apskatīt jautājumus, kas pirms kruīza nomāca manas domas, un par kuriem man īsti nebija nekādas informācijas. Varbūt kādam noderēs.

Kā izvēlēties kajīti?

Šī lieta ir atkarīga no katra maciņa biezuma, jo lielāka rocība, jo augstākas kategorijas jāņem. Bet vidusmēra cilvēkam kajītes izvēlē vajadzētu vadīties pēc sekojošiem principiem. Kajīte jāņem ar iluminatoru (logu), bez logiem gan ir lētāk, tomēr diez vai tev ilgi patiks dzīvot mucā bez saules gaismas. Ir vēlams arī izvēlēties kajīti, kuras atrašanās vieta ir tuvu kuģa vidusdaļai, tam ir daži plusi, vētras vai stipras viļņošanas gadījumā tevi tik daudz nešūpos un nebūs dzirdama dzenskrūvju skaņa. Mana hajīte bija kuģa aizmugurē un es dzenskrūves dzirdēju diezgan labi. Neņemiet kajīti zem galvenā kuģa izklaižu klāja, lai arī kāda ir skaņu izolāciju, ļautiņu stampāšanu vienmēr varēs dzirdēt. Ja nu nav izvēles, vai arī gribi būt augstāk virs jūras līmeņa, tad vismaz kuģa plānā iečeko, lai nesanāk gulēt zem diskotēkas telpām. Bet, ja tev ir labs un ciešs miegs, tad šo lietu var droši ignorēt.

Kā norēķināties uz kuģa?

Te nu lieta ir pavisam vienkārša, vismaz manā gadījumā uz kuģa tev tiek izsniegta magnētiskā ID karte, ar kuru tad tu arī norēķinies. Lai kompānijai nerastos problēmas, šo ID karti viņi piesaista tavai kredītkartei, vai arī, ja tev patīk vazāt līdzi čemodāniņu ar naudu, tad tev visu laiku ir jāiemaksā garantijas summa un iepriekšējās dienas tēriņi, ja tie pārsniedz garantijas summu jākompensē skaidrā naudā. Domāju, ka tas tā ir uz visiem kuģiem.

Kas ir iekļauts kruīza cenā?

Parasti kruīza cenā ir iekļauta dzīvošana uz kuģa un ēdināšana, ēst vari cik gribi. Par velti var dabūt arī sulu no automāta, tēju, kafiju un ūdeni. Par alkoholu un atspirdzinošajiem dzērieniem ir jāpiemaksā, parastā kolas bundžiņa mums maksāja trīs eiro, Minerālūdes 2l ~divi eiro, kokteiļi no 3-10 eiro. Papildus ir jāmaksā arī par visām ekskursijām, tās nav iekļautas kruīza cenā. Tāpat nāksies piemaksāt par dažādiem spa pakalpojumiem, frizieru apmeklējumiem, brokastīm kajītē un kuģa fotogrāfa safotogrāfētajām bildēm. Toties par velti ir visādas itāļu valodas kursi, viktorīnas utt. Papildus izmaksas sastādīs arī kajītes uzkopšana 9 eiro no kajītes dienā, toties uzkopj viņu vismaz divas reizes dienā. Arī visai šmigai automātiski uzčārdžos 10% dzeramnaudu. Papildus biļetē ir atruna, ka maksa var mainīties ostu nodevu izmaiņu dēļ.

Kā man zināt kad un kur sāksies ekskursija un kā nepalikt krastā?

Ja godīgi, šis jautājums mani kā visai bailīgu cilvēku nomāca visvairāk. Visvairāk man nepatīk nokavēt. Sevi mierināju ar domu, ja jau vācu pensionāri tiek galā, tad jau arī es izkulšos. Viss izrādījās „easy peasy”, uz kuģa katru dienu iznāk avīze, kurā sīki un smalki norādīts, kad un kurā vietā tev jāierodas. Un, ja tu esi pieteicies ekskursijai un neierodies, tevi iet pat meklēt uz kajīti. Arī krastā palikt ir mazas izredzes, jo gidi par tevi ir personīgi atbildīgi, katrā pulcēšanās vietā visi tiek pārskaitīt un nekas nenotiek, kamēr visi nav atrasti. Ja grupa aizkavējas, gidi sazinās ar kuģi un kuģis gaida. Mūsu kruīza kuģis visā ceļojuma gaitā nezaudēja nevienu pasžieri, galvenais ir ierasties noteiktā vietā noteiktajā laikā.

Telekomunikācijas un sakari kā uzzvanīt radiem, lai palielītos?

Uz kuģa bija mobilo sakaru bāzes stacija, bet tarifs vienkārši zvērīgs – 5 eiras pa minūti, tā kā iesaku tomēr sagaidīt nonākšanu krastā, jo pat Ēģiptē zvani uz Latviju izmaksās daudz lētāk. Arī internets, kuru nodrošina satelītpieslēgums maksāja 50 eirocentus pa minūti, saku uzreiz – nevienu lapu man atvērt tā arī neizdevās. draugiem .lv lādēja pāris minūtes un nekas nenotika, arī manu blogu atvērt neizdevās. Rezultāts – pakāsti četri eiro un apņemšanās kuģa interneta kafeinīcu neapmeklēt.

A ja man uz kuģa piemetas aklā zarna?

Vispār uz kuģa ir stacionārs, nezinu gan vai tur ir arī ķirurgi, vizīte pie ārsta dienas laikā maksā 30 eiro, bija pieejama arī aptieka, bet tajā aktīvo ogli nepārdeva. Tā ka slimot var, gan jau izārstēs. Un bonuss – zāles pret jūras slimību izsniedz par velti.

Cik daudz mantu un drēbju ņemt līdzi?

Tas atkarīgs no cilvēkiem pašiem, bet kajītē vietas varētu pietikt 2 kubikmetru mantu izvietošanai. Vērtslietām ir pieejams seifs, mums gan bija tāds ar visai dīvainu kodēšanas sistēmu, pēc katras durvju atvēršanas, atslēga jāvada iekšā pa jaunu, bet nu nekas – bija kur portatīvo datoru nobāzt, tur gan iekšā pas tikai „Acer one”.

Vai var dzert krāna ūdeni?

Var, bet neieteiktu, jo krānos te pilda atsāļoto jūras ūdeni, garša ir biku tāda dīvaina, bet veselībai esot nekaitīgs.

Un protams, ja kādam ir vēl kādi jautājumi par šo tēmu, droši uz priekšu atbildēšu.

Kruīzs XI

21. septembris

Nakts pagāja reāli jautri, kuģis viļņos reāli šūpojās. Nebija jau tā, ka tevi no šūpošanās valstītu pa gultu. Sajūta vairāk kā šūpolēs, kurās tu pats nenosaki svārstības amplitūdu. Iemigt uzreiz neizdevās, jo traucēja dažādi trokšņi.

Galvenais trokšņa radītājs bija šampanieša aukstumtrauks, tā bleķa vāciņš grabēja kā neliels zvaniņš. Šo problēmu novērsu ātri – noņēmu vāku un noliku to uz grīdas. Tālāk gulēšanu traucēja griestu apšuvuma grabēšana, to nācās nostiprināt ar kartona gabaliņu. Izskatās, ka šāds hobijs man nav pirmajam, dažos uzreiz nepamanāmos stūrīšos tika ieraudzīti kartona gabaliņi, kas varonīgi pašuzupurēdamies slāpēja vibrāciju.

Vienu problēmu gan nespēju atrisināt, kajītes durvīs apakšā ir tāds ventilācijas režģis, ar kuru tu teorētiski vari regulēt gaiteņa gaisa ieplūdes apjomu kajītē. Tad nu šis režģis grab, bet izdarīt tu neko nevari.

Some island

Pēc šādiem priekšdarbiem likos gulēt un par miegu nesūdzos. Kaut kad no rīta kuģis peldēja cauri Strombolli šaurumam, bet es to nogulēju, tā kā dienas vislielākā atrakcija tika nokavēta. Pārējā dienas daļā bija tikai jūra, jūra vien.

In case of emergency

Bez regulāru ēdienreižu apmeklēšanas apmeklējām arī sapulci, kurā mums tika apstāstīta procedūra, kas atbild uz jautājumu – Kā rīt nokāpt no kuģa? Visi pasažieri tiek sadalīti grupās kurus ar pusstundas intervālu laidīs nost no kuģa. Šoreiz nav numuri, bet krāsas. Pirmie kuģi atstās Red team, pēdējie Black team. Mēs esam visšvakākajā grupā – Brown team. Tas ir sēdēsim līdz pusdienas laikam un gaidīsim transfēra autobusu uz Milānu, bet pusdienas uz kuģa mums nespīd.

Resting

Izsniedz arī lencītes, ko pielīmēt bagāžai, lai to pa nakti varētu savākt un no rīta zinātu, kur jālādē. Tālāk nodarbojos ar slaistīšanos pa kuģi, fotografēju visu, kas nav piesiets un to kas ir piesiets, fotografēju kā piesiets. Vienkārši aiz gara laika. Tā kā priekšā nekādas ekskursijas vairs nav sagaidāmas, tad gribu ātrāk tikt krastā.

Restricted area

Pirms vakariņām apmeklējam Deborah prezentāciju par kuģa aizkulisēm. Izrādās uz mūsu kuģa darbojas atsāļošanas iekārta, un autonomi jūrā viņš var kursēt veselus divus mēnešus. Diennaktī kuģa apdzīvotāji pamanās notriekt 700 tonnas ūdens, vakariņas gatavo 140 pavāri un priekš vakariņām ir jāmazgā 3000 šķīvji. Pasniegšanas stils viņai nav uzlabojies un visnotaļ interesanti fakti tiek pasniegti reti garlaicīgi.

Vakariņas kā vienmēr ir okei, kopā ar Maiju nokopjam atlikušos vīna krājumus, atvadāmies no Minguel un dodamies uz vakara šovu.

Vakara šovā uzstājas kuģa apkalpes locekļi, dziedātāji un dejotāji. Dziedātāji tiešām viņiem ir izcili, var redzēt, ka savās Filipīnu salās ar to ļaudis ir nodarbojušies profesionāli. Dejotāji gan ļoti, ļoti švaki. Šovs beidzas, paaplaudējam un ejam gulēt. Pirms gulētiešanas izstumjam ārā savu čemodānu, ap vieniem pamostos, jo tiek cītīgi vākta bagāža.

22. septembris

Tā kā kajītes mums jāatstāj 8:30, tad brokastīs īpaši nemaz neraujamies, guļam līdz pēdējam brīdim. Tad apskatu atnesto pastu, kurā uzrādīts cik daudz naudiņas esmu uz kuģa notriecis, apskatos vai neesmu apšmaukts. Viss ir kārtībā, saskan ar manu uzskaiti cents centā. Tā kā no kredītkartes summu atvilks automātiski varu uzskatīt, ka par visu ir samaksāts.

Costa Concordia

Kuģis piestāj Savonas ostā, tā kā Costa terminālī jau atrodas kuģis „Costa Concordia” tad mūsējam nākas parkoties konteineru terminālī. Parkošanās process noris veselu pusstundu tā ka ir, ko darīt.

Tad savācam savas krodas un dodamies brokastīs. Brokastojam maksimāli ilgi. Tā dara daudzi. Tad nedaudz pablandāmies pa kuģa klājiem, paskatāmies bagāžas izkraušanas procesu. Un ejam meklēt vietu, kur gaidīt pulksten 12:30 pienākšanu.

Waiting for passangers

Darīt negribas neko un lasu grāmatu pie Ocean bar galdiņa. Lēnu garu pienāk arī mūsu laiks kāpt nost no kuģa. Jaunie iemītnieki sāka kāpt augšā jau labu laiku pirms mūsu nokāpšanas. Beidzot pienāk arī mūsu nokāpšanas laiks, bet nekas nenotiek, apriebjas gaidīt un dodamies uz norādīto izkāpšanas vietu, pēdējās divas stundas visas balsis no skaļruņiem ir runājušas itāliski, un uzmanību tām ievērsuši neesam. Izkāpšanas vietā nekā nav ne trapa, ne atvērtu durvju. Labie stjuarti mūs novirza uz iekāpšanas trapu, pa kuru tad arī dodamies ārā.

Tomēr tālu netiekam mūs pārķer policija. Un sūta atpakaļ, sak pa šejieni jūs ārā netiksiet. Nekas, stjuartes pavadībā dodamies atpakaļ izstāvam rindu pie fotografēšanās stenda, fotografēties atsakāmies un stjuartes vadīti, pārkāpjam ierobežojošajam nožogojumam, esam ārā no kuģa zonas. Ierodamies bagāžas saņemšanas zonā, savācam savu bagāžu un gaidām transfēra autobusu.

Izrādās mūsu Brown team nokāpšana noritējusi no trešā klāj nevis sestā, no kura lejā nospērāmies mēs un viņi no kuģa tika ārā divdesmit minūtes vēlāk. Mani iegāza paša mūžīga skriešana notikumiem pa priekšu. Būtu klausījis Maiju, nokāptu no kuģa kā cilvēkiem pienākas. Vienīgais pluss ir tas, ka transfēra autobusā esam pirmie un varam sēdēt kur vēlamies.

Tālāk sekoja trīs stundas garš ceļš uz Milānu. Pusceļā gan tika paņemta pīppauze benzīntankā, lai cilvēki varētu paēst. Nopirku kolu un šokolādi. Pirkšanās procesa laikā ievēroja dažas interesantas īpatnības. Priekšā stāvošs itālis vienmēr pērk loterijas biļeti, kuru uz vietas nokasa. Kase ir tikai viena, bet rindas divas, katra savā kases pusē. Kasieris apkalpo vienu no vienas rindas un nākamo no otras.

Milano Cathedral

Paēduši, padzēruši esam Milānā 200 metrus no savas viesnīcas un dodamies iereģistrēties viesnīcā. Viesnīca tā pati Hotel Albert. Iečekošanās notiek fiksi un vakaram mums ir divas idejas – šopings un vakariņas. Viesnīcā noskaidrojam galveno šopinga ielu, saucās laikam Buenos Aires un devāmies tur. Pa bodēm blandījāmis kādas divas stundas, man jau nu piegriezās ļoti.

Caffe Dante

Tad gājām uz Milānas doma laukumu, tā bija mana iniciatīva, nu ļoti man šī ēka patīk, būtu gatavs tur aizlidot vēlreiz, lai to apskatītos. Vakariņojam Caffe Dante, turpat kur iepriekš, pica ir okei, visu nespējam apēst to mums iepako līdzņemšanai. Bez ēšanas te papildus izklaidi piedāvā ielu muzikants, kas kādus 20 metrus tālāk spēlē krievu dziesmas un zvirbuļi, kas uzvaktē krītošas maizes drupačas (viņi te uzņēmušies baložu funkcijas).

Atpakaļ braucam ar metro. Pērkot biļeti var novērot, kā četri policisti noķēruši kaut kādu cilvēciņu, poliči šamo iekausta. Cilvēciņš ir visai sparīgs, domājams, ka mucis labu gabalu, un tad norāvies pa muti no pakaļskrejošo policistu kolektīva, ģīmis lupatās. Lamāties gan nejēdz vienīgais vārds, kas tiek izsaukts dažādās tonalitātēs ir „putana” (vieglas uzvedības sieviete itāliski). Arī Milānas centrālajā stacijā tiek ķerstīti bezpajumtnieki, šamiem tiek baudīti dokumenti, laikam visi strjomā pēc Neapoles grautiņa.

Aizbraucam uz viesnīcu, paskatāmies CNN par globālo krīzi un gulēt.

23. septembris

Šodien ir diena, kad atgriezīsimies Latvijā. Domāju, ka tur jau būs reāli vēsi salīdzinot ar Vidusjūru. Lidmašīna izlido ap diviem, tā kā līdz divpadsmitiem mums ir daudz laika.

Milano repair tram

Paēdam brokastis, izčekojamies no viesnīcas, nododam bagāžu viesnīcas glabātuvē un dodamies atkal nelielā pastaigā pa veikaliem. Ap pus vienpadsmitiem es atklāju, ka esmu kaut kur pakāsis savu iPod, saskumstu un steidzos atpakaļ uz viesnīcu. Izstāstu savas bēdas viesnīcniekam, dabūju savu existabiņas atslēgu un šmonīju – nikā, saskumstu pavisam daudz. Savācam savu bagāžu un tur mugursomā, kā gadījies kā ne iPods atrodas. (Tagad domāju par viņa implantēšanu.)

Milano Airport

Ceļš uz lidostu elementārs, brauciens ar divstāvīgu vilcienu, kā par brīnumu uzrodas arī kontrole. Pirms iečekošanās paspējam paēst vietējā maķītī, tur reklāma „Jā, tā ir patiesība čīzburgers tikai 0,50 eiro”, vēlāk vakarā braucot no lidostas Rīgā redzēju reklāmu „Jā, tā ir patiesība čīzburgers tikai 0,80 lati”, skaidra lieta, ka Latvijā par paiku ir reāli jāmaksā.

Mažeiķu nafta

Pēc Mcpusdienām, stājamies rindā un iečekojamies reisā. Iepirkām nedaudz konfektes un vinčiku un skat jau izlidošanas laiks ar pienāca. Standarta rinda, iekāpām vieni no pēdējiem un sēdējām ar pašā astē. Palasījos Latvijas avīzes, nekā jauna un gaidīju piezemēšanos. No latvju svaigā gaisa neapdullu un tēvzemē nonācis uz ceļiem zemi skūpstīdams nemetos. Tā vietā lidostas autobusā diskutēju ar konduktori, par jautājumiem kāpēc man jāpiemaksā par bagāžu? Kāpēc bagāžai nav speciālas biļetes? Bet atzīstu – man nebija taisnība. Vakars jau tika pavadīts savās mājās šķirojot suvenīrus un brīnoties, kāda velna pēc es esmu nopircis piecas krūzes?

Kruīzs X

20. septembris

Olympic flame

Šorīt mūsu plānā ir Olimpijas apmeklējums. Jā, tās pašas vietas, kur laiku pa laikam ar saules staru palīdzību tiek aizdegta Olimpiskā uguns un tad vazāta riņķī pa visu pasauli. Protams, tā ir arī vieta, kur risinājās pasaulē pirmās olimpiskās spēles. Rodas jautājums, Olimpija ir iekšzemē – kā tur var piebraukt ar kuģi? Viss ir ļoti viltīgi: ar kuģi tur neviens klāt nebrauc, klāt brauc ar autobusu. Bet nu par visu sīkos vagoniņos.

Grand Princess

Rīts ir visdraņķīgākais kāds vien ir bijis visā ceļojumā, ārā līst lietus un ir visai drēgns. Mūsu kuģa galamērķis ir neliela pilsētiņa Katakolona, kurā dzīvo labi, ja tūkstoš iedzīvotāju. Bez mums mazajā ostiņā ir piestājis vēl viens kruīza kuģis „Grand Princess”. Mēs ar Maiju smejamies, ka tūlīt pēc brokastīm abu kuģu pasažieriem iedos galda dakšiņas un liks iet uzbrukumā pilsētelei. Mūsu pusē ir reāls spēku pārsvars.

Lai cilvēki nesalītu, pirms ekskursijas visiem tiek izdalīti vienreizēji lietus mēteļi. Ne jau tāpēc, ka D&G dizains, bet gan tāpēc, ka tādus uzvilkt var tikai reizi. Mūsu izvēlētā ekskursija sevī ietver Olimpijas apmeklējumu un vietējo grieķu virtuves nobaudīšanu Maksā 65 eiras no sejas.

Kad visi nolasīti, kāpjam ārā piestātnē, pirmais, kas pārsteidz ejot 200 metrus uz autobusu ir smaka. Pēc smakas var spriest, ka ostā tiek laista iekšā arī kanalizācija. Pamanu, ka arī pārējie cilvēki sāk iet uz priekšu ātrāk, lai tiktu autobusā. Atkal esam kopā ar spāņiem!

Katakolon

Pati Katakolona ir pilsētiņa ar divām paralēlām ieliņām. Uz vienas ar skatu uz piestātni atrodas restorāniņi, jeb kā tos sauc tūristu ceļvežos „īsti jūrnieku krogi”, uz otras ieliņas tuvāk kalnam suvenīru bodītes. To visu piefiksēju braucot ar autobusu cauri pilsētelei.

Pats brauciens uz Olimpiju aizņem kādas četrdesmit minūtes un ar neko izcilu tiešām neizceļas. Tipiska Grieķijas ainava un viss. Beidzot esam pie Olimpijas, lai uz turieni nokļūtu no autobusu stāvvietas ir jākāto pret kalnu kāds puskilometrs. Protams, tur ir iespēja uzbraukt ar zirgvilkmes ratiem par taisnīgu samaksu. No mūsu grupas viens tantuks atkrīt uzreiz, ieraudzīja kalnu, paņēma taksi un devās atpakaļ uz Katakolonu.

Olympic ruins

Pie ieejas senajā Olimpijā neliela drūzmēšanās, kamēr dabū biļetes, kamēr visi tiek iekšā. Biju domājis, ka tā Olimpija nekas nav – stadions un viss. Izrādās, ka te ir agrākos laikos ir bijis vesels rekreācijas komplekss. Ar kojām sportistiem, Templi, kur upurēt dedzināmos upurus, pirti un vēl visādām saimniecībā nepieciešamām lietām un vietām.

Zeus temple

Tad nu mūsu gide lēnā garā sākot no kompleksa viena stūra sāk mums stāstīt visu, ko viņa zina par Olimpiju. Gidei baigais pluss bija balss, tāda labi nostādīta, vari klausīties bez piepūles un neapnīk. Tā nu lēnām ejam cauri drupām uzzinām to nozīmi. Zeva templis izskatās te ir bijusi visgrandiozākā būve. Galvenie tempļa izpostītāji bija kristieši, kas to izmantoja savas baznīceles celtniecībai, pilnībā templi piebeidza zemestrīce 500-tajos gados. Tā nu tagad templis atrakts izskatās visai bēdīgi, daļa pat ir aizvazāta uz Franciju. Viena kolona gan uzslieta stāvus, izskatās iespaidīgi, bet visu renovēt neviens netaisoties.

Olympic cheater

Tā nu staigājam līdz nonākam pie ieejas pašā stadionā. Tur stāv tādi postamenti statujām. Ja tevi pieķēruši šmaucoties Olimpiskajās spēlēs, tad tev par savu naudu esot bijis jāuzstāda sava statuja, kur postamentā tu iegravē savu vārdu, tēva vārdu un pilsētas, no kuras nācis, nosaukumu. Tā paliekot tautas atmiņā uz mūžu kā īstens blēdis. Tādas statujas tur bija veselas četrpadsmit. Domāju, ka arī mūsdienās, šo praksi vajadzētu atjaunot.

Olympic stadium

Pats stadions nemaz tik liels neizskatās – tāds grantēts laukums, arī tribīnes kas domātas 50 000 cilvēkiem rada šaubas, vai visus tur var sasēdināt? Te nu mums tiek dots brīvais laiks veselas 15 minūtes, kas nozīmē, ka varam sākt doties atpakaļ uz autobusu. Sākumā gan pārejam pāri dižajam stadionam. Uz stadiona otru galu tūristi nemaz neraujas, laikam slinkums iet. Pavērojam pusapdegušo Kronosa pakalna peizāžu un dodamies uz autobusu.

Katakolon food street

Tālāk seko neliela pārējo gaidīšana un braukšana atpakaļ uz Katakolonu, kur īstā jūrnieku dzertuvē ēdīsim grieķu ēdienus un skatīsim grieķu dejas. Kad esam tikuši līdz pilsētelei, līdz ēšanai palicis pārdesmit minūtes brīvā laika. To izmantojam iepērkot suvenīrus, tiem te ir dempinga cenas. Un ja esi visu Grieķijas kruīza daļu nokodis tā, ka nav sanācis nopirkt suvenīrus vietās, tad te klāsts aptver visu Grieķiju. Fascinēja magnētiņš ar uzraksta Katakolon uz kura attēlota Santorini sala, laikam drukas kļūda. Iepirkušies šī vārda pozitīvajā nozīmē, dodamies uz ēstuvi.

Parasts, tipisks tūristam domāts ēstūzis, saklāti galdi neliels ēdamā daudzums. Sēž palīgtelpā arī trīs tipiņi (laikam vietējais personāls), kas vēsā mierā pīpē kaut ko prīmveidīgu. Smaka neciešama. Viņu apkaimē pie galda neviens nesēž. Kad ļautiņi salasījušies visi metas virsū ēdienam un diezgan ātri uz galda paliek tikai maize un OZO, vietējais šņabis. Tad sākas deju paraugdemonstrējumi. Neko baigi interesantu es tur nesaskatīju, vīri un sievas dīvaini lēkā un plaukšķina rokas. Labi, man jau arī latvju tautas dejas ne visai. Lēnām dancošanā sāk iesaistīties arī mūsu itāļu tūristi un tad es saprotu – no šejienes ir jātinas prom.

greek dance

Ne jau ka mani baidītu itāļu dejošana. Tā kā pasākums atrodas otrajā stāvā un svētku līksmībā lēkā jau 50 dejotāji 10 kvadrātmetros, fizikas likumi dara savu, grīda sāk manāmi šūpoties. Grīdai šūpojoties, es sāku atcerēties ziņās lasīto, par kāzām kur nositušies n dejotāji, kas dejojuši otrajā stāvā un grīda ielūzusi. Pirmajā izdevīgajā brīdī mēs ar Maiju notinamies. Nebrīnīšos, ja reiz avīzē redzēšu virsrakstu „Katakolonā tūristiem organizētā pasākumā bojā iet x tūristi”.

Katakolon ship

Pablandāmies pa pilsētiņu, kas pēc lieluma ir kā Origo + Stockman + Autoosta un dodamies uz savu autobusu. Aizgājuši tur saprotam, ka neviens te vēl nav atvilcies, nolemjam uz kuģa doties ar pašu kājām, nekāds gaisa gabals jau nu nav labi, ja puskilometrs. Atvadāmies no gides un dodamies uz kuģi. Ātri pārvaram neciešamās smakas zonu un esam jau savā kajītē. Esam ieradušies kādu pusstundu pirms kuģa atiešanas tā, ka varam vēl vēlot pilsētiņu no devītā stāva augstuma.

Pārējo dienas daļu kuģis nodarbojas ar braukšanu uz Savonu, darīt īsti nav ko slaistāmies pa kuģi, nu jau vairs trepes nejūk un kuģa plānā īpaši jāskatās nav. Vakara pusē sākas jauna atrakcija – vētra. Avīzītē jau bijām brīdināti, ka vakara pusē būs liela viļņošanās, tad ap vakariņu laiku tā arī sākas. Vakariņas pa smuko paēdu un padzēru pamatīgi. Parunājāmies ar mūsu oficiantu, izrādās mūsu Minguel savulaik Indijā vadījies deju grupu, vinnējis vietējā šovā un pat filmējies Bolivudā, tomēr tā kā tas reālus ienākumus nav spējis nodrošināt, nācies vien doties uz ārzemēm. Mums parādīja arī cilvēkus, kas gatavo ēst viņi tur lejā ir simtiem. Ejot atpakaļ uz kajīti nevarēju saprast vai esmu tā pielacies vai arī kuģis ļoti šūpojas.

Kruīzs VIII

18. septembris

Šodienas plānā ir Rodas salas apmeklēšana. Kuģis plāno ienākt rodas ostā tikai ap pulksten vieniem, rīts ir brīvs. Mēs ar Maiju to izmantojam pēc pilnas programmas, no rīta guļam maksimāli ilgi un uz brokastīm ierodamies pēdējā brīdī, tā lai nenokavētu. Izskatās, ka kārtējo reizi neesam vienīgie tādi gudrie, rinda uz brokastīm tāda pati kā vienmēr.

Te nu varētu nodoties filozofiskām pārdomām, vai braucot brīvdienās kruīzā tās patiešām ir brīvdienas. Jo ēšanas reizes tev ir jācenšas nenokavēt, uz ekskursiju apjoms, ko tev piedāvā, vai arī esi ierobežots laikā (tik ilgi cik kuģis stāv ostā). No otras puses tev ne par ko nav jāsatraucas un piedāvātais komforta līmenis atbilst ļoti labai viesnīcai.

Rītu noslaistos blandoties pa kuģi, iepērku dažādus suvenīriņus, kādu laiku pavēroju kazino spēlētājus un, ko tur slēpt, paskatos televizoru. Kad gar iluminatoriem sāk slīdēt Grieķijas saliņas, nodarbojos ar to aplūkošanu. Drīz vien esam klāt arī Rodas salai.

Rhodos

Līdz šim man Rodas sala ir asociējusies ar vienu no antīkajiem pasaules brīnumiem – Rodas Kolosu. Koloss jau sen gājis bojā zemestrīcē un pārdots pa lūžņu cenu, bet viduslaiku Rodas pilsēta vēl turas. Šī līdz šim ir viena no skaistākajām ostām, kurā esam piestājuši. Nenoliegšu, Grieķu salas man vienmēr ir patikušas, lai gan esmu bijis tikai Krētā un Santorini.

Rhodos 1

Tā nu ganāmies pa klāju un vērojam pilsētiņu. Šī nu ir viena no reizēm, kad mani sākt mākt šaubas vai bija labi izvēlēties ekskursiju. Tā vien gribas vienkārši pastaigāt pa Rodas pilsētu. Pa ostu gar mūsu kruīza kuģi braukalē mazs kuģītis ar stikla dibenu, gan jau ka te ir ko pētīt jūras dibenā. Šoreiz kuģis pārmaiņas pēc piestāj pasažieru ostā. Nekāda termināla gan te nav, kāp ārā pa taisno piestātnē.

Mūsu šodienas izvēlētā ekskursija ir Lindos apmeklēšana. Lindos ir neliela pilsētiņa četrdesmit minūšu braucienā no Rodas. Paši vietējie Lindos sauc par vienu no skaistākajām vietām pasaulē, uz to arī uzķērāmies, skaistākās pasaules vietas ir jāapskata, arī darba kolēģis, ar kuru iepriekš konsultējos, izprašņājis pieejamās opcijas, nešaubīdamies ieteica Lindos, tā nu sapiķojuši 56 eiras, dodamies pulcēties ekskursijai.

Tradicionālais process – Ocean bar un autobuss. Šodien dodamies kopā ar spāņiem, knapi esam izbraukuši no ostas teritorijas autobuss apstājas, izrādās esam aizmirsuši divus spāņus. Pastāvam un pagaidām, kamēr šie atskrien. Tā kā grieķu zemes esmu jau apmeklējis agrāk, pētu supermārketus, kioska lieluma veikaliņus. Kad nu visi ieradušies, dodamies uz Lindos.

Lindos

Piebraucot pie Lindos pilsētas un skatoties uz to, ir jāpiekrīt vietējiem – šī tiešām ir skaista pilsēta. Skaists līcītis, uz kalna uzbūvēta pilsētiņa, kuru no augšas pārrauga Akropole, templis, kas veltīts dievietei Atēnai. Tūristu autobusus pilsētā laikam neielaiž, tādēļ uz pilsētu dodamies ar mazu Shuttle bus. Nonākuši pilsētiņā nedaudz uzkavējamies pie nelielas baznīciņas un kāpjam augšā uz Akropoli.

Lindos from above

Akmens, no kura veidots celiņš, ir ļoti slidens, tā kā celiņš ved kalnā un ir bez margām, tad ir vēlams uzmanīties. Celiņa malā vietējie tirgo pašu rokām darinātus izšuvumus, tas te laikam pensionāru bizness.

Lindos Acropolis

Pie akropoles, paveras brīnišķīgs skats gan uz Lindos, gan uz tās līcīšiem. Gide mums divdesmit minūtes stāsta par tempā vēsturi. Priecājaties, ka es jums te neatstāstīšu un tad tiekam palaisti savā vaļā, lai izpētītu Akropoli.

Lindos bay

Seno civilizāciju būvniecības māksla mani vairs neizbrīna, jā, tad cilvēki tiešām, ja būvēja, tad būvēja. Kā jau tas notiek visur notiek, arī šādi tādi renovācijas darbi. Pastāvam un pabaudām skatu, tad dodamies atpakaļ uz pilsētiņu. Blandāmies pa ieliņā un suvenīru bodēm, sev iepērku Rodas olīveļļu. Kolas cenas pabaismas – divi eiro pa bundžiņu.

Lindos bay1

Pienāk laiks doties uz autobusu, pa ceļam izbaidījuši dažas kazas, kāpjam augšā kalnā uz tūristu autobusu stāvvietu. Līdz autobusa atiešanai palikušas pāris minūtes, kuras veltu iepērkot vietējā supermārketā kolu pa lēto.

vase

Visi savākti un dodamies atpakaļ uz kuģi. Pa ceļam angļu un spāņu gids mums stāsta vietējo vēsturi, spāņu valodā stāsts ir vismaz pusotras reizes informatīvāks, tā kā klausāmies tos. Iebraucam vienā keramikas darbnīciņā, kur mums parāda, kā pareizi jāizgatavo vāzes.

Amatnieku bizness te ir augstā līmenī, viss roku darbs, arī krāsošana. Krāsots tiek ar akrila krāsām un ar rokām. Tā kā arī saviem tankiem šo to ar rokām piekrāsoju, tad šo podnieku meistarību un precizitāti apskaužu. Pats nopērku Arhimēda krūzi, tāds nieciņš kuru vari piepildīt tikai līdz noteiktam līmenim, ja ielej vairāk – pilnīgi viss iztek.

Sunset in Rhodos

Tikuši pie kuģa, nedaudz paklaiņojam pa piestātni , vēlāk jau tikuši uz klāja vērojam saulrietu virs Rodas. Man jau galvā briest plāns, pēc kura vajadzētu apceļot Grieķijas salas, obligāti iekļaujot tajā Rodu. Vakariņās nopietni uzspiežam uz kūkām, tā šoreiz viņiem padevusies garšīga un ejam gulēt. Rīt būs agrais rīts un apmeklēsim Atēnas.

Kruīzs VII

16. septembris

Pēc Ēģiptes izskatās neviens vairs nav bijis dzīvotājs, kuģa diskotēka stāvu augstāk vispār neuzsāka darbību. Jūra naktī kā parasti mierīga, miegs nāca ļoti labi. Un tā kā Limassol ostā ienākam divos dienā, tad no rīta var kārtīgi izgulēties. Izskatās, ka arī pārējie domā tieši tāpat un, lai arī atvelkamies uz brokastu beigām, rindā jāstāv ir tik un tā.

Paēdu un atkaļ dodos sauļoties, lai kaut kā nosistu laiku. Cilvēki te ir iedalāmi dažādās grupās, piemēram, tie kas sauļojas, tie kas dzer bārā un, tie kas sēž kazino. Es parasti sauļojos un lasu grāmatu, ainava tradicionālā jūra līdz pašam horizontam. Kad apnīk cepināties, dodos uz kajīti vēl nedaudz pagulēt. Pārbraucieni sāk nedaudz apnikt, jo lāga negribas neko darīt.

Limassol

Beidzot ap pulksten vieniem tiek pamanīti Kipras krasti. Neesmu bijis vienīgais, kuram jūra apnikusi, ļaudis gar bortu stāv bariem. Redzēt jau īsti nav ko, sala kā sala, bet tomēr pārmaiņas. Tā kā piebraukšana aizņem Limassolas ostā aizņem labu laiku, tad paspēju vēl paēst pusdienas un doties skatīties tālāk kā kuģis parkojas. Parkošanos jeb piestāšanu piestātnē cenšos nelaist garām. Te laikam osta tāda nedaudz seklāka, jo nedaudz tiek uzkulti dubļi. Neesmu gan nekāds baigais hidrodinamikas speciālists, bet pieļauju, ka pāris metru rezerve vēl tomēr ir.

Limassol port

Pasažieru termināls jau ir pilns ar kruīza kuģiem un no sākuma nevaru iebraukt, kur tad mēs piestāsim. Atrisinājums izrādās pavisam vienkāršs- mēs piestājam konteineru terminālī, tur vietas pietiek. Šodien mūsu izvēlētā ekskursija sevī ietver Apollo tempļa apmeklējumu, Kourion vieta, kur kādreiz atradusies romieša Eustolios villa un amfiteātris, un tad mūs vedīšot uz tūrisma nesagandēto Omodos ciematiņu. Tam visam mēs patērēsim četras stundas laika un tas izmaksās 49 eiras no sejas.

Sākās viss jau pēc pierastās procedūras, sapulcējamies Ocean bar, tur vienmēr ir jāpulcējas angliski un vāciski runājošajiem. Tur austrāliešu pāris uzskata, ka mēs esam no Anglijas, lai gan esam sēdējuši jau viņiem blakus kādas piecas minūtes sarunādamies latviski. Vārds pa vārdam, parunājam nedaudz pa dzīvi, ūdeni Austrālijā, Austrālijas darba tirgus īpatnībām, un apkures sistēmām Ņujorkā. Viņus ļoti interesē kā mēs Latvijā ziemā spējam izdzīvot, kur sals var sasniegt par vairāk nekā mīnus divdesmit grādus.

Vēl ir divi kolorīti tantuki no Amerikas, viena izskatās dzīvo pavisam citā realitātē, jo katru lietu pārprasa vismaz piecas reizes, toties iet kā pulkstenis, otrai ar saprašanu viss ir okei, bet ar iešanu ne. Tā nu viņas viena otru papildina. Esam jau pieraduši pie šiem cilvēkiem, tādi kā mūsējie. Tradicionāli mūsu bārā ieklīst arī pāris itāļi, kas nekādi nevar saprast, ka viņiem (itāļiem) visas pulcēšanās pirms ekskursijām notiek Grand Teatre. Bet tā ir ar tiem itāļiem, lielo skaitļu likums, viņu ir tik daudz, ka vienmēr kāds kaut ko sajauc.

Deborah mums paziņo, ka šoreiz viņa došoties ekskursijā kopā ar mums. Visi tiek salādēti autobusā, mēs šoreiz braucam kopā ar spāņiem. Tas nozīmē, ka varēšu uzlabot savas spāņu valodas zināšanas. Autobuss neilgi pariņķo pa ostas teritoriju un iebraucam Limassol un tikpat ātri šo pilsētu arī pametam.

Orange plantation

Ekskursijas aprakstā stāv rakstīts: „ … a scenic drive through large plantations of oranges …”, diez ko jau tā ainava neizskatās, apmēram tas pats, kas brauktu garām Pūres ābeļdārziem, tikai ābeļu vietā sastādīti apelsīni. Bet nekas – zaļumus jau ar vajag redzēt. Autobusam logi nospeķoti pamatīgi, tā kā safotografēt ainavu nekā lāga neizdodas.

Mūsu gide šodien tāda ļoti aktīva, izmetas ārā no autobusa pirmā un kapā prom uz Apollona templi. Tā kā grupā vairākums no tūristiem ir pensionāri, tad distance starp gidi un viņiem izveidojas ap desmit metriem. Par šādiem trikiem gide tūdaļ saņem Deborah pārmetumus par neprofesionalitāti. Izskatās, ka te ekskursijās notiek liela kvalitātes kontrole, jo gide tūdaļ sagaida un šādus spurta izrāvienus vairs neatkārto.

Temple of Apollo

Tad nu kādas 40 minūtes mēs pavadām staigājot pa tempļa drupām, tiek parādīti laukumi, kur cīnījušies atlēti Apollonam par godu, tiek pastāstīts, kā visus tos, kas tagad fotografējas uz altāra, grieķu laikos jau sen būtu aizstiepuši uz klints krauju, lai spriestu taisnīgu tiesu. Kārtējo reizi pārliecinos, ka lai no ko, bet būvēt tajos laikos prata. Kolonas gan var redzēt ir mūsdienu veidojums, lai tūristam rastos priekšstats pār tā laika būves dimensijām.

therma

Otra interesantā lieta šeit ir termiskās pirtis, jāatzīst, ka tās šamie ir izveidojuši pēc visai viltīgas, bet efektīvas sistēmas, tagad gan visa iekārta ir daļēji izjaukta, laikam jau visas detaļas pēc pāris tūkstošiem gadu tā arī nav izdevies atrast. Ekskursijas beigās gide mums visžēlīgi dod piecas minūtes brīvā laika. Pa piecām minūtēm tu mierīgi vari tikai paspēt aiziet uz autobusu.

mosaic kurion

Tālākais ceļš, kas patiesībā ir ceļš atpakaļ, ved mūs uz šajā reģionā slaveno Eustolios māju. Šī villa reiz piederējusi kādam vīram vārdā Eustolios, tā vismaz rakstīts grīdas mozaīkā. Tad Kipru piemeklējusi zemestrīce un daudzi palikuši bez pajumtes, tad nu šī māja kā pirts tika atvēlēta publiskai lietošanai, un tad 7. gadsimtā uznāca zemestrīce un māja tā sakot aizvērās. Tagad viss ir smuki atrakts, labā kondīcijā ir saglabājušās tikai mozaīkas.

Kurion amphitheater

Kristiešiem tika stāstīta leģenda, ka šo māju 2. gadsimtā esot būvējis kāds nezināms kristietis, par ko liecinot pusnodzēsts uzraksts. Māja bijusi visai nopietna ar 30 istabām. Tālāk mēs tiekam aizvesti uz amfiteātri, kurā ik gadus notiekot vietējie teātra svētki. Vairāk gan izskatās pēc gatavošanās rokkoncertam, jo gides stāstīto dzirdēt nemaz nevar, visu laiku skan mūzika.

Sea near Kurion

Tā kā viss šis pasākums atrodas kalna galā, tad labi var redzēt pludmales apakšā, izskatās, ka te cilvēki labprāt nodarbojas ar kiteboardingu. Jūras krāsa – klasiskā Vidusjūras. Kipras iedzīvotāji ir galvenokārt orientēti uz tūristiem un lielāko daļu gar pludmalēm stiepjas hoteļu rindas, kādreiz šī zeme esot bijusi visnevērtīgākā, jo smiltīs neko nevarēja izaudzēt, tagad viss mainījies. Lai nopirktu māju Kiprā esot jārēķinās uz 200 000 eirām kā minimums un smukā vietā pie jūras cenu griesti ir neierobežoti.

Valley near Kurion

Beidzot braucam uz neskarto Kipras ciemu Omodos. Pa ceļam mums tiek izstāstīts par Kipras un Turcijas konfliktu, kā galvenie vaininieki turki, bet nekas, ar laiku okupanti būs spiesti aiziet. Jaušams gides rūgtums pret amerikāņiem, kas viņasprāt to visu ir pieļāvuši. Kam nu tur ir taisnība, es personīgi nezinu, neesmu iedziļinājies. Pats ciemats atrodas ielejā, un no tā kalnu galos var labi redzēt dažādas radaru stacijas.

Omodos

Ieejot Omodos ciematiņā uzreiz ir skaidrs, ka tik tūristu nesamaitāta viņa nemaz nav. Personīgi šaubos, ka normālā Kipras ciematā (tūristu nesamaitātā) vietējie arī visi nodarbojas ar vīna un suvenīru tirgošanu tūristiem. Pirmais apstāšanās punkts plānots nelielā klosterītī, kas saucas The Monestery of Holy Cross. Taču tur jau iepriekšējais autobuss plosās, tā tiekam vesti uz vīna degustāciju. Vinčuks man šķita tāds ūdeņains un domu pirkt nemaz neapsvēru, bet tas jau ir gaumes jautājums, daļai tas ļoti gāja pie sirds.

monastery of true cross

Kad nu visi bija sadegustējušies, bija laiks iet uz klosteri. Nu nekas liels jau tas, protams, nebija, klosteris sen likvidēts, palikusi vien maza grieķi pareizticīgā baznīciņa un neliela Īstenā Krusta šķēpelīte kā galvenā relikvija. Šī varētu būt jau kāda desmitā „Īstā Krusta” šķēpele, ko savā mūžā redzu un nekādas emocijas neizsauc, aizdomas par iespējamu krāpniecību gan. Tālāk visiem dots brīvais laiks staigāt, kur acis rāda veselu pusstundu. Nopērkam dažus suvenīriņus apskatām abas ciematiņa ielas un dodamies uz autobusiem.

Pa ceļam gidi pārmaiņus angliski un spāniski (spāniski stāsta divas reizes vairāk un reizēm pavisam kaut ko citu) mūs iepazīstina ar vietējo dzīves īpatnībām, vidējās algas viņiem te esot 1600 eiro un, ja gribot, tad ziemā varot pat atrast sniegu, kur paslēpot. Tā jau pa autobusa logu Kipra skatoties atstāj neitrālu iespaidu, nez kāpēc šķiet kārtējā grieķu sala, sajūtu iespējams pastiprināja klasisko civilizāciju drupu apmeklējums. Skaidra lieta, ka uz šīs salas ir daudz kas vēl apskatāms, bet kuģis jau negaidīs. Domāju, ka braucot uz Kipru atsevišķi te kādas trīs dienas būtu ko darīt, vēl jau neapskatīta palika Paphos (Afrodītes dzimšanas vieta), Par Nikosiju neko daudz nezinu, Kipras turku daļa un daudz dažādu Krusta karu laiku palieku, bet ilgāk gan diez vai. Protams, dirnēšanai jūras krastā un sauļoties, lai vakarā patusētos vieta varētu būt labu labā, tikai vidējie ienākumi, gan liek domā ka visai padārgi tas sanāktu.

Back to ship

Pēc kādām m minūtēm četrdesmit esam atpakaļ uz kuģa un varam doties vakariņās, tā kā kuņģis no Ēģiptes nav attapies tad ēdu minimāli, un vakarā ir slinkums pat aiziet uz mīmu šovu.

Kruīzs VI

15. septembris

Šorīt kā jau tas bija paredzēts, ceļamies jau pussešos, lai dotos brokastīs. Nokāpšanai no kuģa paredzēts sākties septiņos. Ejot brokastīs uzkāpjam uz skatu klāja, no kurienes tālumā var redzēt pašu Aleksandrijas ostu. Iebraukšana ostā gan ir tāda dīvaina, blakus galvenajam (iespējams) kuģu ceļam mētājas pusnogrimuši kuģu vraki, zinot stāstus par arābu uzņēmību, brīnos, ka tie te nav nosperti lūžņos.

Aizmirsu piebilst, iepriekšējā dienā mēs dabūjām atpakaļ savas pases ar tajās iespiestām Ēģiptes vīzām, tad tagad, kad dodamies uz ekskursijām, bez parastās reģistrācijas mums vēl tiek pārbaudīta vīzu esamība. Šodienas ekskursija mums ir kopā ar vāciešiem, tas priecē, jo vācu valodu saprotu tīri labi. Ekskursijā paredzēts apmeklēt Gizas piramīdas, Sfinksu, pabraukāt ar džipu pa tuksnesi, izjādelēties ar kamieli, apmeklēt Mereruka kapavietu un Zosera piramīdu (viss šis prieks maksā 144 eiras no sejas), pati ekskursija ilgs 13 stundas.

Par tirgotāju apsēstajiem kruīza kuģiem savulaik bija nācies dzirdēt diezgan daudz dažādu interesantu pastāstu, tāpat arī par viņu mākslu pārdot, tādēļ līdzi ņemu tikai skaidru naudu un, lai vājuma mirklī nenopirktu totālus mēslus, kurus man nemaz lāgā nav, kur likt, ierobežoju savu budžetu ar 40 eirām. Izkāpjot no kuģa nedaudz pārstiedz svelme, kas te jau ir pašā rīta agrumā. Sāku jau apšaubīt savu ideju neņemt līdzi cepuri. Pirmais, ko redzu, sperot kāju uz Āfrikas zemes (šajā kontinentā vēl nebija nācies pabūt), ir tūristu autobusu stāvvieta, no kuras mūs šķir vārtiņi, kurus apsargā vīri ar AKM-40 automātiem un neviena tirgotāja.

Tirgotāji parādās tūlīt aiz vārtiņiem. Tev uzreiz tiek piedāvāts iegādāties reālu arābu galvassegu, papirusa glezniņu un kaftanu. Ignorēšana ir visērtākais veids no viņiem tikt vaļā. Tiekam līdz savam autobusam, tas ir ar kondicionieri, tualeti un gidi.

Gide mums pavēsta, ka līdz piramīdām brauciens aizņems veselas 3 stundas, ja kāds grib nopirkt dzeramos to varot izdarīt pie šofera, kurš ir gatavs par vienu eiro šķirties no Coca-cola bundžiņas vai no divām ūdens pudelēm. Viņa mums ceļojuma laikā pastāstīs par Senās Ēģiptes kultūru un paražām (paražas arī tagadējās). Un brauciens uz piramīdām var sākties.

Alexandria side street

Pirmais, kas iekrīt acīs braucot cauri Aleksandrijai, ir netīrība un žiguļi. Ja galvenās ielas ir kaut cik sakoptas, tad iemetot aci sānielā visbiežākais skats ir noplukušas daudzstāvu mājas un atkritumu kaudzes uz ielas. Savas mašīnas vietējie mīl, žigulīši rīta pusē brauc nopulēti, ka spīd. Dažam labam stāvvietā ir uzmests virsū pārsegs, laikam, lai mājas iedzīvotājiem iznesot atkritumus (izmetot tos pa logu) tie neapskādētu mašīnu. Pa pašu Aleksandriju diez ko daudz nebraucam un pēc kāda laika esam uz šosejas, kas mūs vedīs uz Gizu.

Ceļš, kas ilga trīs stundas viennozīmīgi bija viens no interesantākajiem manā mūžā. Nekad vēl nebiju bijis arābu valstī un kontrasti, kas slīdēja garām autobusa logam bija nepārspējami. Ēzelīšu transports te ir populārs, tie tiek izmantoti gan kā mopēds, gan arī kā kravas vilkšanas rīks. Cilvēki mierīgi sēž uz šosejas malas un izskatās neiespringst par garām braucošajām mašīnām. Vietējās satiksmes autobusiem kondicionieri kompensē atvērti logi un durvis. Ceļa malā pie reti noplukušas būdeles var mierīgi greznoties spīdīgs kolas automāts.

Egyptian peasants

Kā laukos augušam, īpašu uzmanību piesaistīja lopu ganos vešanas tehnoloģijas. Mazi kazlēni tiek nesti uz pleciem, tam es piekrītu kā racionālam veidam, jo tos lopus ar striķi kaut kur aizvilkt ir „nāve priekš acīm” liellopi tāpat kā Latvijā šņoris ap ragiem un uz priekšu. Aitas tiek dzītas barā. Atšķirības ar Latviju praktiski nekādas. Ja jāved uz tālākām ganībā vai „mūžīgiem medību laukiem”, tad radību sapako pikapa kuzovā un transportē tā.

Truck drivers

Paši ēģiptieši savu satiksmi uzskata par astoto pasaules brīnumu, un te nu viņiem ir taisnība, brauc kā pagadās, pavorotus nerāda, avāriju gan redzējam tikai vienu. Ceļa malas gan brēktin brēc pēc cūkmena , bet pieņemu, ja Latvijā ceļa malās zāles vietā būtu smiltis, skats būtu tikai nedaudz knapāks. Ceļa malas ainava brīžiem ir visai dīvaina, pamestas puspabeigtas ēkas, nogāztas laternas un reklāmu stabi (pie tam blakus bieži stāv pilnīgi jauns). Puspabeigti mūri, kas daļēji apjož nekurieni. Sajūta tāda it kā te būtu noticis atomkarš, katrā ziņā ir, ko redzēt.

Arī gidi te nav ar pliku roku ņemami. Pēc herioglifiskās rakstības pamatu apstāstīšanas, visiem autobusa braucējiem tiek piedāvāts pašiem pasūtīt savu vārdu ierakstītu zeltā ar herioglifiem, pieejami gan piekariņi, gan gredzeni, vakarā iebrauksim vienā veikalā un tur pasūtītāju jau gaidīs gatava prece. Papildus iepējams pasūtīt kokvilnas kreklu ar savu vārdu, šo iespēju Maija izmanto.

Hefren's pyramid

Beidzot esam tikuši arī līdz Gizai, kurā dzīvojot veseli 2 miljoni iedzīvotāji. Ja godīgi, iedzīvotāji mani neinteresē, mani interesē piramīdas. Piramīdas bija galvenais iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši šo kruīzu nevis citu, jau no bērna kājas man bija tāds neliels sapnis, reiz aizbraukt apskatīties kādas tās piramīdas īsti ir. Autobuss apstājas Heopsa piramīdas piekājē un viss varu doties skatīties. Izkāpjot no autobusa jūtams karstums, nopietnāks nekā Latvijā – 42 grādi ēnā, bet tīri labi paciešams. Gide jau mūs ir brīdinājusi, kartiņas maksā 10 vienu eiro, gar kamieļiem, ja nav vēlmes maksāt un jādelēt riņķī neslamstīties, beduīnus un viņu kamieļus nefotografēt (tie pēdējā laikā esot aptrakuši un varot pat noplēst 15 eiro par bildi).

Cheop's pyramid

Tad nu ar Maiju klaiņojam gar piramīdām, mums uzreiz mēģina iesmērēt kartiņas izliekos, ka nesaprotu par ko ir runa. Kaut ko bļauj kamieļu īpašnieki, paklausām padomu un tos cītīgi ignorējam. Ar neslēptu interesi skatos kamieļu kauju starp policistu un beduīnu, tas laikam pārāk piesējies tūristiem.

Beduin

Pašas piramīdas atstāj mani nedaudz vīlušos, biju gaidījis kaut ko monumentālāku, grandiozāku. Jā, viņas ir 4000 gadus vecas, un lielākā ir 140 metru augsta, bet tas augstums kaut kā pazūd, papildus tev visu laiku ir jāignorē uzbāzīgie arābi, ka pašām piramīdām atliek maz kas pāri. Nenoliegšu šie ir iespaidīgākie akmens krāvumi, kādus man jebkad ir nācies un nāksies redzēt, bet kaut kā no filmām biju iedomājies viņas lielākas. Bet pa gabalu piramīdas tiešām izskatās ekselenti. Te vajadzētu garu dzejisku aprakstu, bet labāk šādas lietas tomēr ir apskatīt pašam ar savām acīm.

Arī policisti nav sliktāki diņģētāji kā beduīni, viens piedāvā palīdzēt mums safočēties. Skaidra lieta, ka būs jāpiķo un grūti jau arī atteikt cilvēkam, kam pāri plecam pārmests automāts. Puisis pafotografē tad piramīdas ēnā parāda savu veikumu, bildes ir ok, samaksāju šim divus eiro. Protams , tūdaļ klāt kaut kāds vīrelis zilā kreklā (nez kāpēc galvā nāca vārds seržantelis), kas uzskata ka arī viņam kaut kas pienākas. Paskatos uz seržanteli kā uz idiotu un dodamies tālāk.

Caravan

Beduīniem ar kamieļiem ir interesantas bildē iekļūšanas metodes, redzot kādu cītīgi fotografējām, šis var izauļot starp tevi un objektu ar kamieli. Vai vienkārši nagla grozīties tavas kameras priekšā, tomer tā kā arī viņiem nauda ir jāpelna un nevar katram tūristam veltīt daudz laika, tad ja tev pietiek pacietības viņam nepievērst uzmanību minūti, viņi parasti pārslēdzas uz citiem potenciālajiem klientiem. Arābi nez kādēļ mūs ar Maiju uzskata par kanādiešiem vai frančiem, vismaz mēģinot uzminēt valsti no kurienes nākam, šīs versijas ir vienas no pirmajām. Iztērējuši noliktās četrdesmit minūtes dodamies atpakaļ apskatīt Sfinksu.

Spynx and pyramids 1

Sfinksa jau nemaz nav tālu, no piramīdām to var redzēt ar neapbruņotu aci, ar kājām iet neļauj, jābrauc ar autobusu. No mūsu grupas neviens nolaupīts nav un visi braucam uz Sfinksu. Piebraucam, izkāpjam ārā un atkal es viļos, arī Sfinksa ir mazāka nekā biju domājis. Kamieļu braucēji, te klāt netiek, jo tempļa komplekss ir iežogots, arī tirgotāji ir tikai tie, kas savas vietas ir nopirkuši, reāli liela Sfinksu izvēle, tāda pati kā Centrālās stacijas suvenīru bodē. Tā kā man nav nekādas vēlmes iepirkt mēslus, dodamies uz pašu Sfinksu. Šis nu ir īsts tūrisma objekts, nākas izstāvēt diezgan lielu rindu līdz tiec tuvāks sfinksai. No šejienes arī piramīdas izskatās daudz iespaidīgāk un nopietnāk. Pašu Sfinksu tāpat kā piramīdas laika zobs, franču lielgabalisti un arābu marodieri ir pamatīgi apskādējuši. Arī te mana iedomu Sfinksa bija vismaz divas reizes lielāka par reālo. Nosecinu, ka man ir gigantomānija un izklaidējos pētot piramīdas no tālienes un Sfinksu no tuvuma.

Channel in Giza

Tā nu ir pienācis pusdienlaiks un visiem jādodas pusdienās. Lai uz kuģa nebūtu dizentēŗijas vai holeras uzliesmojums pusdienot, mēs tiekam vesti uz Saqqara Country club. Lai tur nokļūtu, nākas braukt cauri Gizai. Gizai cauri tek kanāls, kura ūdens nāk no pašas Nīlas. Pēc ūdenī peldošajām atkritumu kaudzēm var redzēt, ka ūdens ir nācis labu gabalu. Cilvēki kanālu izmanto gan kā izgāztuvi, gan kā ūdens ņemšanas vietu. Laiku pa laikam ir redzami sūkņi – viņu nozīmi ekonomikā tā arī nespēju atšifrēt.

Saqqara club

Pie iebrauktuves pusdienu vietā sanāk neliels aplauziens. Barjera, kas ierobežo piekļuvi, ir aizlauzta un mūsu autobuss nesabuktējot jumtu tur iekšā iebraukt nevar. Seko visai skaļa bļaustīšanās starp autobusa šoferi un vietējo personālu, kas barjeru apkalpo, bet džekiem nerūp, vienkārši nerūp, kaut kādas tur autobusa šofera problēmas. Nākas vien mums tūristiņiem kāpt ārā no autobusa un uz viesnīcu slāt ar kājām. Ieraugot tūristus sarosās vietējais ansamblis dīvainos tautastērpos. Vīru trio grabina sitaminstrumentus, grozās un cer ka par šādu perfomanci viņiem atmetīs naudu. Vācieši un angliski runājošie ir reti skopi, viņi pat nepievērš tiem uzmanību.

Ēdamais bija tā neko, iespējams, ka tāpēc ka jau pagājušas sešas stundas no pēdējās ēdienreizes, vienīgais, kas man negaršoja ir baklažāni, pārējo visu noprovēju un atzinu par labu esam. Maize šķita reti labas, sevišķi kopā ar mērci. Pasteidzoties notikumiem priekšā, man ir aizdomas, ka tieši šīs dzīres man izraisīja pamatīgu caureju, ar kuru varonīgi cīnījos vairākas dienas pēc Ēģiptes apmeklējuma. Paēduši paēduši tiekam salādēti atpakaļ autobusā un vesti uz Mererukas kapavietu.

Piebraucot pie kapa mums gide paziņo, ka fočēt tur aizliegts un fotoaparātus līdz labāk neņemt. Neņemu ar, jo fotografēšana man jau ir nedaudz pieriebusies. Ja kāds domā, kas pie velna ir Mareruka? Tad paskaidroju, tas ir puisis, kas attēlots slavenajā cilnī par tēmu ēģiptiešu faraons brauc medībās papirusu biezoknī. Tā ir atrodama gandrīz katrā senās vēstures grāmatā. Pašas kapenes lepojas ar visai labi saglabātiem ciļņiem un uz dažām vietām pat turas oriģinālais krāsojums, lai gan izskatās, ka ilgi vairs neturēsies, jo visi uzskata to par pienākumu aptaustīt.

Pašās kapenēs bez gida stāstītā, kas pēc laika apnīk, un ciļņiem ir arī kapeņu uzraugs. Arābs, kas visu laku vaktē, ka tikai kāds nepiespiežas pie sienas. Fotografēšanas aizliegums laikam tomēr nav spēkā, jo Itāļi bildē uz nebēdu, gids būs aizmirsis pateikt, ka nedrīkst. Vienīgais labums ir vēsums, ja neesi cilvēks, kuram ir svarīgi teikt es te biju, vai arī kuru interesē ēģiptoloģija, tad šo vietu var droši skipot. Tad mūsu gide salamājas ar spāņu gidu par tēmu, kurš te kuram traucē, arābu valoda izskatās ir laba tieši, lai lamātos. Nesaprotu ne vārda. Ejot ārā kapeņu uzraugs bičo naudu, sak re kā es te visu labi uzraudzīju, mani tas neaizkustina.

Zosser pyramid

Nākamais pieturas punkts ir Zosera kāpņveida piramīda. Domā, ka tieši šī piramīda ir vēlāko piramīdu prototips. Piramīda izskatās tiešām interesanta. Man patīk, ka vienā malā vēl ir sastatnes, laikam nav vēl pabeiguši būvēt. Fotogrāfēju uz nebēdu, viens arābs piedāvājas nofočēties godājamajam kanādietim kopā, arī viņu izliekos viņu neredzam tāpat kā atklātnīšu un cepuru pārdevējus. Šajā dienas brīdī mani kaitināja fakts, ka vietējie tevi uzskata par staigājošu bankomātu, kuram par visu ir pienākums maksāt. Pētu tālumā esošo „līko” piramīdu (kāda faraona neveiksmīgs projekts), blakus atvelkas vietējais tūristu policijas pārstāvis un saka – redz kāds te labs skats uz līko piramīdu un stiepj rociņu. Iesākumā apstulbstu no šitādas nekaunības. Biju jau domājis, ka pie visa jau esmu pieradis. Pagriežos un eju prom, puika kādu laiku velkas nopakaļus saukdams „bakšiš, bakšis” un atšujas. Tad eju atpakaļ un turpinu savus novērojumus, seko Gizas piramīdu pētīšana un blandīšanās pa Zosera piramīdas priekšā esošo laukumu. Tagad jau piramīdas man sāk iepatikties, sevišķi, kad ir redzētas pāris sagruvušas.

Curved pyramid

Laiks doties uz autobusu, pie izejas atkal ubagojošie uzraugi, kreļļu tirgoņi, īstā papirusa izplatītāji un cita „sušera”. Man viss jau kļuvis vienaldzīgs. Atpakaļceļā atkal pusstundu braucam cauri Gizai, riņķī ir vieni vienīgi Papirusu muzeji un tepiķu institūti. Spellings uzrakstos ir kāds nu pagadās, vismaz izklaide. Atgriežamies Saqqara Country Club, barjera ir nozāģēta mūs sagaida vizināšanās ar džipiem un izjāde ar kamieļiem.

Teiksim tā vizināšanās ar džipiem asas izjūtas neizraisa, tā pabraukā pa tuksnesi nekas ekstrēms. Mašīna kā mašīna, šoferis arī naudu nemēģina izspiest, kas pārsteidz. Mani arī pārsteidz, ka līdz Zosera piramīdai pa tuksnesi ceļš aizņem vien 5 minūtes. Kādas divdesmit minūtes vizināti tiekam aizvesti uz vietējo beduīnu lokācijas punktu, kur atrodas mūsu kamieļi.

Camel ride

Izkāpjam no mašīnas, sēžamies virsū kamieļiem un dodamies iejādē. Kā jau es to vienmēr esmu zinājis, kamielis ir smirdīgs lopiņš, šeit visu pasliktina visai netīrie sedli, bet tā laikam vietējā eksotika. Paša braukšana tā neko, mūsu kamieļu pavadā vedējs flegmatisks jauns cilvēks, kas šķiet lāgā nerunā pat angliski. Izjādes laikā mums visu laiku seko pāris džipi, laikam garantē mūsu drošību. Sasnieguši apkārtgriešanās punktu tiekam nofotografēti. Tālumā var redzēt lielās Gizas piramīdas, tās pētu cītīgi un dodamies atpakaļ uz Saqqara Club. Pa ceļam ir iespēja apskatīt viena izkomplektēta kamieļa kaulus . Prasu vedējam kā sauc manu kamieli, viņš padomā pāris minūtes un apgalvo ka Moses (tā izrunāja), lāgā tomēr neticu dēļ ilgās aiztures.

Gide mums stāstīja, kamieļu vedējiem divi eiro no sejas un viss, šie protams prasīs vairāk, bet ja negrib nedodiet. Tā nu galapunktā nonākuši, kamieļi tiek noparkoti, manējais pēkšņi sadomā gāzties uz sāniem. Nezinu varbūt vietējiem tas tāds triks, lai no piespiestā muļķa tūrista nokāstu vēl kādu naudiņu vai citādi. Es vienkārši no komieļa fiksi nolecu zemē un tad, lai šis tur vārtās, cik lien. Puisim samaksāju nominālo dzeramnaudu un dodos prom. Šaimais mani panāk un jautā vai man gadījumā neesot banknotes. dusmīgs nodomāju: „Nabagam laikam kapeikas biksēm kabatas plēš”, saku, ka nav gan un ar Maiju dodamies uz autobusu.

After camelride bakshish

Maijai vispār veicās, viņai neviens nemēģināja izspiest naudu, tā vismaz man šķita. Viņu vienīgais fascinēja, ka dižajā Lauku klubā sieviešu tualetē stāvot arābs, kas rādot, kur atrodas tualetes papīrs. Tā dienas obligātā daļa ir beigusies, atlicis vien papirusa institūts, kur mums parāda kā izgatavo papirusu un piedāvā iepirkt papirusa bildītes. Man un Maijai tādi krāmi liekas bezjēdzīgi, dodamies savākt pasūtīto kreklu, iepirku suvenīros nelielu krūzīti (tā starp citu tagad mētājas plauktā nevienam nevajadzīga). Mani pārsteidza vietējā cenu politika, kā jau tūristiem domātā bodē te nekādas kaulēšanās nebija visur uzlīmētas cenas Ēģiptes mārciņās, norēķināties vari kādā valūtā vien vēlies, vienīgais kursu nosaka pārdevējs brīvā formā. Protams, ka pārmaksāju, bet tā kā summa bija zem desmit eirām, tad mani tas nesatrauca. Un galvenais, kad veic pirkumu, tev pārdevējam jāpasaka, kurš gids tevi šai veikalā atveda, laikam tā viņi pelna bonusus.

Alexandria port

Tālāk seko ceļš atpakaļ, satumst, bet ēģiptiešu šoferi parasti gaismas iekšā neslēdz, taupa līdz pēdējam. Iebraucot Aleksandrijā esmu visai noguris, pulkstenis gan ir tikai ap septiņiem vakarā. Ainavu izskaistina smuki izgaismotas naftas ieguves vietas un naftas pārstrādes rūpnīcas. Atpakaļceļā braucam cauri ostas nabadzīgo rajonam, bērneļi izskatās reti noskranduši, bet tomēr tādi dzīvespriecīgi.

Kāpjot uz kuģa secinu, ka diez vai kādreiz uz šejieni vēl braukšu. Noteikti padzīvojot pāris nedēļas un pierodot pie vietējās mentalitātes viss liktos normāli, tomēr pirmajā dienā arābu uzbāzīgums rada nelielu šoku.

Uz kuģa pa taisno dodamies vakariņās un apsriežam redzēto ar mūsu oficiantu Minguel, šis esot bijis tikai uz pilsētas centru, bet arī viņu taksisti esot mēģinājuši apšmaukt, par braucienu no ostas līdz centram prasot 20 eiro, atlicis vien šim meklēt taksistu, kas draudzējas ar galvu. Minguels palūdz parādīt šodien safočēto, ar esot gribējis braukt uz piramīdām, bet diemžēl šoreiz neesot sanācis.

Pēc vakariņām nedaudz atpūšamies un dodamies uz klasiskās mūzikas koncertu. Izpildījuma kvalitāte tiešām pārsteidz. Tad gan liekamies gulēt rīt jau kuģis mūs būs aizvedis uz Kipru.

PS. Atvainojos par ļoti garo aprakstu.

Turpinājums sekos …

Kruīzs V

15. septembris

Kā jau iepriekšējā apraksta komentāros tika minēts, kuģim esot tranzītā uz tā īsti darīt nav ko un laiku var pavadīt lasot grāmatas. Protams, ja esi apkalpē, tad tu vari cītīgi mazgāt un krāsot. Arī šī diena ir tāda pati – nekur nav jābrauc, var mierīgi gulēt, cik tīk.

Mēs ar Maiju no rīta tā arī darām un uz brokastīm ierodamies jau pašās beigās. Pārtikas izvēles klāstu tas nemaz nav mainījis un ēst ir ko. Viena interesanta lieta, ko esmu novērojis stāvot brokastu rindās – cilvēki visu laiku runā par ēšanu. Itāļi kā atver muti, tad to vien dzird – mandžāre, mandžāre. Franči un spāņi ir tādi paši. Arī es, lai neatpaliktu no citu tautību pārstāvjiem, stāvot rindās esmu pasācis pie sevis dungot dziesmiņu, kas sastāv no viena vārda un skan apmēram šādi „ēst, ēst, ēst, ēst, ēst …”.

Kad atgriežamies no brokastīm uz kajīti, atrodam paziņojumu, ka mūsu izvēlētā rītdienas ekskursija nenotiks, nav nokomplektēta pietiekoši liela grupa, neko darīt ejam izvēlēties citu, būs jābrauc kopā ar vāciešiem.

Sauļošanās klājs

Pēc tam kā pieredzējis dīkdienis atrodu sev sauļošanās beņķīti, sauļojos un lasu grāmatiņu, joprojām par Austrāliju vai arī vienkārši gulšņāju. Nekas ievērības cienīgs nenotiek, riņķī gozējas vaļi un spīd saule. Pēkšņi uz sauļošanās klājiem sākās rosība ne pa knapi – ir pamanīti delfīni. Nav jau nekāds brīnums, visi skrien pie bortiem viņus apskatīt, man nekur nav jāskrien es jau esmu pie borta, atliek vien pagriezt galvu pareizajā virzienā. Tā kā Maija šajā laikā ir atradusies citur, tad šis pasākums man dod iespēju plātīties visu dienu, ka esmu redzējis delfīniņus brīvā dabā. Viņa gan atsaucas uz faktu, ka Jaunzēlandē tādi redzēti kaudzēm, mani tas nepārliecina.

titāniks

Tad seko pusdienas un atkal gozēšanās saulē, faktiski sēžu pie borta un lasu grāmatu, laiku pa laikam uzmetu acis jūrai, bet tur nekā interesanta nenotiek, viļņi vien, šad tad kāds kuģītis parādās un viss.

Pēcpusdienā balss no debesīm mūs uzaicina apmeklēt lekciju par Vidusjūras valstīm un kultūru. Aiz neko darīt aizejam, mūsu Deborah tiešām nav nekādas nojausmas kā jāveido un jālasa prezentācijas. Viss tiek lasīts no lapas, slaidi iepaliek un laiku pa laikam minūtē tiek parādīti četri uzreiz, lai pēc tam pēdējais stāvētu kādas piecas minūtes.

Patiesībā nav jau tā, ka uz kuģa nebūtu ko darīt. Vienkārši es biju nolēmis atpūsties un slaistīties. Ja kāds vēlas viņš var iet deju kursos, piedalīties dažādos konkursos, mācīties gatavot lazanju, spēlēt tenisu, mācīties itāļu valodu utml.

sunset

Vakaru iesākam ar saulrieta noskatīšanos, smuki izskatās un tikai tad dodamies ēst. Ēdiena izvēle kā vienmēr bagātīga, porcijas mazas, bet ņemt var, cik vēlies. Viena lieta gan mani itāļu virtuvē izbrīna – viņi neko nemāk pagatavot no kartupeļiem. Sajūta tāda, ka viņu šefpavāram (kas pēc vārda izskatās ir itālis) kartupeļa paņemšana rokā izraisa līdzīgas sajūtas kā vidusmēra latvietim patisons. Tu zini, ka tas ir ēdams, ka to var kaut kā pagatavot, bet kā tev nav ne jausmas. Vārīts kartupelis netiek izvārīts līdz galam, salātos iegrieztais vispār ir puszaļš, vienīgais viņi māk izcept to kartupeli folijā un tas arī ir viss. Paēdam un liekamies gulēt, jo rīt būsim Ēģiptē un jāceļas būs jau pussešos.

Turpinājums sekos…

Kruīzs IV

14. septembris

Nedaudz iemidzis, naktī pamostos no trokšņa, kāds lēkā pa mūsu kajītes griestiem, tāda sajūta, ka augšā notiek diskotēka. Atsaucis atmiņā kuģa plānojumu, saprotu, ka diskotēka tiešām notiek, jo tieši virs mūsu galvām atrodas iestādījums Ladonte Disco. Labi, ka publika nav diez ko izturīgi dejotāji, pēc divdesmit minūtēm viss norimst un ir miers. Nākošā pamošanās notiek jau kuģim forsējot Stromboli šaurumu, braucot garām Sicīlijai, debesīs notiek gaismas šovs, zibeņo kā traks.

No rīta ceļamies augšā salīdzinoši vēlu un dodamies uz brokastīm, nu jau zinu, kas ir ņemams un kas nav, tā ka šoreiz šķīvī daudz nekas pāri nepaliek. Pēc paēšanas nolemju aiziet pasauļoties. Laiks gan ir tāds nekāds – brīžam mākoņains, ka sauli neredz, brīžiem cepina pamatīgi. Apkārtējā publika atgādina peldkostīmos iespīlētus vaļu mazuļus. Lai sauļošanās process būtu produktīvāks, lasu grāmatu par Austrālijas kolonizāciju.

binoklis

Pasauļojies dodos uz kajīti atpūsties. Te nu ir jāpastāsta par vienu cilvēku sugu uz kuģa, tie ir cilvēki ar binokļiem. Binoklis uz kuģa ir reāla vērtība, ar to tu vienmēr vari stāvēt un pētīt apvārsni. Ja jūrā parādās kāds kuģis (un viņi parādās vismaz divi stundā), tad tu vari mierīgi, varētu pat teikt, demonstratīvi atvērt futlāri, izņemt ķīķīzeri, visu kārtīgi nopētīt, paskatīties ar nožēlu uz cilvēkiem, kuriem nav binokļa un iepakot atpakaļ. Bija uz kuģa tāds vīriņš, kas staigāja ar binokli, kurš noteikti ļāva skaitīt rūsas pleķus uz 2 km attālumā esoša kuģa reliņiem.

krásotájs

Pusdienu laikā bez ierastās pusdienošanas visu noskaloju ar 0,5 litriem sangrijas, nevarētu teikt, ka dzeramais atstātu kādu iespaidu, laikam puikas bārā to šķaida ar ūdeni. Tad vienu laika sprīdi blandījos pa kuģi, skatījos ar ko īsti nodarbojas kuģa apkalpe. Apkalpes top nodarbošanās lietas ir mazgāšana un krāsošana, šīs lietas viņi var darīt stundām ilgi, daži arī nodarbojās ar tauvu cilāšanu un pārtīšanu, kopumā pat skatīties garlaicīgi.

Šodien visu dienu balss no griestiem ziņoja, ka notiek lekcija „Senās Ēģiptes piramīdu noslēpumi” lasa Carlo Scopelliti (domāju kāds zinātnieks izrādās cultural lecturer), visās valodās jau bijis, tikai angļu vēl ne! Beidzot pienāk arī mūsu kārta, es tur iet nevēlos, bet Maija mani pierunā. Tematika standarta, piramīdas orientētas pēc Oriona zvaigznāja, šahtas pēc vēl citiem zvaigznājiem, standarta dievību uzskaitījums un viss, nekā jauna nekā oriģināla tā arī noslēpumus neredzēju. Visu laiku atsaucās uz otro lekciju, kas veltīta piramīdu būves noslēpumiem, tomēr angliski šī lekcija tā arī nenotika. Kopumā beigās jutos pakāsis veselu stundu.

IMG_3440

Tagad beidzot ir pienācis laiks, kad uz kuģa ir iespējams dabūt picu. Esmu sacerējies ne pa knapi, aizejot uz norādīto ēstūzi aplauziens ir nepajokam, jo pica ir tikai vienīgā paveidā tomātu mērce ar sieru! Biju ļoti vīlies, jo biju domājis, ka būs problēmas izvēlēties.

Vakarā uz kuģa megapasākums balle ar kapteini, visiem jāierodas vakartērpos un uzvalkos, tā ka man šādas apģērba kārtas nav, tad pasākumu noskipojam. Vakarā uzzinājām, ka vienīgais bonuss ir bijis šampanietis un foto kopā ar kapteini. Vakariņas noris standarta formā, vienīgais ko es nesapratu, kādēļ, ja vīna pudeles aizkorķēšanai izmantots plastmasas korķis, oficiants tev to pasniedz apskatei, neesmu dzirdējis, ka plastmasa pelētu. Uz vakara šovu neejam – slinkums.

Kruīzs III

13. septembris

No rīta pamostos labi izgulējies. Kuģi naktī tikpat kā nešūpoja un tas patiesībā miegam tikai nāca par labu. Reizēm gan bija tāda sajūta it kā kuģis brauktu pa veļas dēli, bet pie tā ātri pierod. Protams pēc pamošanās pirmais jautājums ir: “kur dabūt ēst?”. Uz grīdas tiek atrasta arī kuģa avīze “Costa Today”, kurā viss aprakstīts. Ir pat aprakstīts otrais mani nomokošais jautājums: “Kad dosimies ekskursijā?”.

Brokastis mēs ar Maiju tradicionāli devāmies ēst uz devīto klāju. Cilvēkiem uz kuģa vispār patīk nodarboties ar ēšanu, rinda pie bufetes ir vienmēr. Ēdienu izvēle ir milzīga, domāju, ka katram tur sev ir iespējams atrast normālu paēdienu, pat tādam, kas ēd tikai speķi. Ar rupjmaizi gan ir problēmas, tā kā jāņem vien kruasāns. Par brīvu ir dabūjama kafija, tēja, greipfrūtu un apelsīnu sula. Ja gribas sākt dropēt jau no rīta, tad jāmaksā papildus.

Paēdis ķēros pie rīta otrā pasākuma, nē ne spļaušana jūrā no kuģa augstākās vietas, bet kredītkartes reģistrēšana. Process, kura rezultātā tava pasažiera karte “Costa Card” kļūst par vietējas nozīmes kredītkarti ar piesaisti tavai īstajai kredītkartei. Par šo lietu ir dzirdēti dažādi stāsti, vācu pensionāri iedomājoties, ka uz kuģa viss ir “na haļavu”, pērk un uzdzīvo uz nebēdu un beigās redzot gala rēķinu nokrīt ar sirdi. Pats reģistrācijas pasākums notiek nedaudz haotiski. Pie ieejas stāv numuru izsniegšanas mašīnīte, paņemu numuru un eju iekšā. Tur daži cilvēki stāv rindā (he duraki nodomāju), daži sēž un gaida savu kārtu. Sēžos arī es, vietējais personāls pēc pāris minūšu rosības paziņo, ka numuru mašīna nestrādā un visi var stāties rindā. Nu ko – stāvu ar. Pats reģistrācijas process neaizņem daudz – aptuveni minūti, Tavu karti novelk karšu lasītājā, Tu paraksti līgumu, ka apmaksāsi savus tēriņus un brīvs. Praksē gan viss ir sarežģītāk, karšu lasītājs pie datoriem tiek pievienots ar USB vadu, kuram kā starpsavienojumi kalpo vēl vesela čupa ar vadiem. Cilvēkam, kas nolasa karti ir jāatrisina neliela mīkla, kā visus vadus sastiķēt, laimīgais, kas to atrisinājis neapkalpo klientus, bet palīdz citiem kolēģiem, tā rinda kādas minūtes 10 nekust ne no vietas.

Tālāk nolemjam izmēģināt spēkus kuģa viktorīnās. Tas tur viens no tādiem izklaides veidiem. Ja nav nekā cita ko darīt, vari doties noteiktā laikā uz norādīto vietu un atbildot uz 10 jautājumiem iespējams arī kaut ko laimēt. Mēs ar Maiju aizgājām uz 2 šādiem pasākumiem abas reizes palikām otrie. Ģeogrāfijā “nolohojāmies” paši, bet Mūzikā viktorīnas vadītāja mūziķu uzvārdus izrunāja tik dīvaini, ka bija problēmas ar saprašanu, par ko iet runa.

ischia

Tuvojoties Neapolei varējām apskatīt Ischia salu, tikai garāmbraucot. Tā kā tā bija dienas pirmā ievērojamā izklaide, tad gar kuģa labo bortu (angļiem pat ir speciāls vārds starboard) ir grūti atrast sev vietu, kur nomesties. Kā jau viss ar laiku cilvēkiem, tas apnīk un bads dara savu, iebraukšana Neapoles ostā jau tiek vērota no pusdienu galda perspektīvas. Ostā ir redzams vēl viens kruīza kuģis, tas izskatās šikāks par mūsējo, bet nekas – mūsējais tomēr foršāks. Ostā vēl ir vērā ņemams ASV “demokratizators” – neliels kara kuģis, kuru izdaiļo uz klāja izdzītas Hummer mašīnītes.

Mūsu izvēlētā ekskursija saucas “Capri and Anacapri” no cilvēka tas papildus izmaksāja 70 eiras (nerakstu tāpēc, lai lielītos, bet tāpēc, ka cilvēkus šāda tipa informācija ļoti interesē) . Tikšanās angļiem nozīmēta Ocean bar, angļu grupa mazskaitlīguma dēļ tiek pievienota Itāļiem, visiem izsniegts numuriņš 4 un parādīts ceļš nost no kuģa. ‘Deborah, sieviete, kas atbildīga par visiem angliski runājošiem, iesaka visiem somas iespiest padusē, lai Neapoles zaglēni neapzagtu.

Costa europa

Nokāpuši no kuģa, attopamies pasažieru terminālī, tur sagaidām gidi, sapulcējamies un dodamies ceļā. Gide varonīgi ved visus uz kuģīti, kas vedīs mūs tālāk uz Capri salu. Es gan nedaudz izbrīnījos, kad kuģītis nākot tam tuvāk, sāka izskatīties pēc parastā ķīmisko kravu kuģa. Mūsu pasažieru katamarāna tipa kuģelis atrodas otrpus žoga. Tā kā cauri žogam neviens izet nemākam, nākas iet atpakaļ un sākt visu no sākuma pa citu ceļu. Mūsu grupiņa pie katamarāna nonāk pirmā un mēs arī pirmie ieņemam labākās vietas. Atrodu labu vietu pie loga apsēžos un gaidu, kad kuģītī sakāps arī pārējās grupas. Beigu beigās kuģītis pilns un brauciens var sākties.

Capru passenger ship

Kamēr kuģītis tiek ārā no ostas aizvēja, cilvēki jautri runājas, smejas, apbrīno Vezuvu, man pat sāka šķist, ka labāk tomēr vajadzēja kāpt augšā Vezuvā, bet visu jau nevar paspēt. No Maijas paspēju uzzināt, ka Capri un Anacapri nav vis divas salas (tā es domāju), bet Anacapri ir ciematiņš salas otrā galā. Un tad kuģītis izbrauc jūrā, kur protams arī vilnīši ir pavisam citi. Kuģis mazs, viļņi šūpo un cilvēki – cilvēki vemj. Nekad nebiju iedomājies, ka no šūpošanās tiešām nāk vēmiens, man personīgi nekādu efektu tas viss neatstāja. Kad kļuva dzirdama pirmā rīstīšanās, kuģīša apkalpes loceklis visiem, kas vēlējās izdalīja pa plastmasas maisiņam, lai pusdienas būtu vienuviet. Brauciens ilga kādas 45 minūtes, no kurām pusstunda noritēja ar vemšanas trokšņiem fonā.

Capri island

Kāpjot ārā gide mums liek doties uz pilsētas pusi un piestātnes galā pagaidīt. Aizdodamies un kādas desmit minūtes gaidām, kamēr visi ekskursanti sapulcēsies. Pati sala atstāj diezgan jauku iespaidu, uz visai pastāva kalna nogāzes uzbūvēta itāļu pilsētiņa. Mūsu pirmais mērķis ir Anacapri, vēl precīzāk Aksela Muntes māja.

Lai tur nokļūtu mēs tiekam sasēdināti autobusiņos, izskatās kā neizauguši satiksmes autobusi un kādas 15 minūtes tiekam vesti pa līkumotajiem kalnu celiņiem. Iesākumā pat izbraucam cauri Capri pilsētiņai. Tā kā visu mūsu grupiņu varēja ietilpināt trijos autobusos, tad augšā netālu no A.Muntes mājas mēs atkal pavadām 10 minūtes gaidot pārējos. Ārā ir jau ap 40 celsija grādiem saulē, ēnas jau aizņēmuši ķīnieši. Kad nu visi sagaidīti gide nolasa mums nelielu lekciju par Capri salas vēsturi, kā te jau romiešu imperatori atpūtušies, pastāsta par vietām, kuras mēs neapmeklēsim un varam doties uz A.Muntes māju.

A.Munte home

Pa ceļam uz māju mēs tiekam iepazīstināti ar vietējo sandaļu meistaru veikaliņu un izrādās, ka te par brīvu dod degustēt citronu liķieri. Pie mājas mūs sapulcina, itāļiem nolasa lekciju 5 minūšu garumā, angliski to pašu var pastāstīt divās minūtēs, protams, pusi izlaižot. Īsumā vietējie ar A.Munti ļoti lepojas jo viņš ir:

a) Uzrakstījis grāmatu par savu dzīves posmu Capri salā – Sanmikela;

b) Kādu laiku tur ārstējis cilvēkus;

c) Atstājis lielu māju, kurā sanācis labs memoriālais muzejs;

d) Viņiem vairs nav jāiztiek tikai ar Zilo grotu.

Capri harbour

Tā ka mājā neieiet nevarējām, cilvēki memoriālos muzejus apmeklē tāpat citās zemēs kā pie mums, tas ir ar neitrālu sejas izteiksmi lēnā gaitā izsoļojot cauri ekspozīcijas istabām, ja ir fotoaparāts, tad tiek fotografēts uz nebēdu. Es daru tāpat un tad steidzos uz dārza galu, kurā ir jauks skats uz Capri. Tur arī ir neliela rinda, bet, nedaudz palienot, jau esi ticis pie margām. Munte ir zinājis, kur vislabāk būvēt māju. Skats kas paveras ir vienkārši brīnišķīgs un, ko tu domājies? Capri ostā ieraugu jahtu, kas manuprāt pieder pašam Raikonenam!

Raikonen yacht

Pie mājas svētnīcā ir arī kaut kāda sfinksas, kurai pieskaroties laime un vēlmju piepildījums garantēts. Uz turieni neraujos, nav man ticības brīnumiem. Tā kā mums ir dotas 20 minūtes laika pašiem sev nopērku dažus suvenīrus, nosmēķēju citronu liķieri. Kā jau gide mums stāstīja Capri balstās tikai uz tūrismu, paši šo to uzmeistaro un pārdod tūristiem.

Capri other side

Paslaistījušies pa Anacapri, dodamies ar tiem pašiem autobusiņiem uz Capri. Tur mums tiek dots brīvais laiks un varam darīt ko vēlamies. Mēs ar Maiju izstaigājam pilsētiņu krustām šķērsām, vairāk gan gareniski. Redzam arī pāris vietējos, kas nodarbojas ar nekā nedarīšanu. Mūsu mērķis iesākumā bija uzrāpties pēc iespējas augstāk, cik nu sanāca laiks, tik tālu arī aizgājām, ja godīgi, tas nebija neko daudz. Pa ceļam izdevās arī atrast veikalu, kurā iepērkas vietējie, tādu kur kolas bundžiņa nemaksā eiro un pamatīgi uztankoju savus Coca-cola krājumus. Tad devāmies atpakaļ uz galveno laukumu 20×20 metru liels pleķītis, palūkojāmies uz ostu. Tad nu arī pienāca brīdis doties atpakaļ uz autobusu pieturu un braukt uz ostu. Mums visiem bija pieteikts nekavēties – kuģis negaidīšot.

Naples sunset

Pa ceļam uz kuģīti iečekoju vēl suvenīru bodītes, nez kāpēc te tiek tirgots arī Hitlera „Mein Kampf”, laikam ir pieprasījums, ir arī ķīniešu rotaļlietu piedāvājums. Man gan viss ir apnicies un dodos uz kuģīti, kas vedīs mūs atpakaļ uz Neapoli. Tagad gan izvēlos sēdēt pašā kuģa priekšā tur ir interesantāk, kad Šamais lēkā pa viļņiem un arī vēmēji tur vairs nelien. Kuģītim paredzētais atiešanas laiks tiek kavēts, jo vien tantuks ar debīlu cepuri izšūtu ar spīgulīšiem nejēdz laicīgi atvilkties uz piestātni, nokavējam 10 minūtes.

Cruis ship night

Atpakaļbrauciens ir vēl viļņaināks un lietaināks, cilvēki, kas vēl var pavemt izmanto iespēju uz pilnu klapi. Lielais kruīza kuģis galu galā nokavē atiešanu par pusstundu, mēs savukārt knapi paspējam uz vakariņām. Minguels šovakar reti satraucies, dakšas krīt ārā no rokām. Es pasūtu siera salātus, man atnes siera plati un arī salātus, nav slikti. Pēc vakariņām izejam paskatīties jūru, mūsu kursam paralēli peld vēl viens kruīza kuģis, naktī tiešām neizskatās slikti – kā pils uz ūdens.

Rītdien nekur nepiestāsim, jo ir sācies divu dienu pārbrauciens uz Aleksandriju. Es liekos gulēt, atkal uz šoviem neejam.

Turpinājums sekos…

Kruīzs II

12. septembris

Rīts sākas visai agri, ceļamies ap septiņiem, jo autobuss uz Savonu aties deviņos. Dodamies ievērtēt hoteļa piedāvātas brokastis. Jāsaka, ka nekāda dižā izvēle nav, kruasāni, daži kēksi, sula un siers. Kafiju gan var izvēlēties dažnedažādu, tomēr mēs to uzzinām, kad esam jau pasūtījuši parasto melno kafiju. Paēduši sakravājām mantiņas un devāmies meklēt mūsu transfēra autobusu.

Autobusa iespējamo atrašanās vietu mēs jau bijām uzmeklējuši jau vakar un nebijām kļūdījušies. Loģiskā izslēgšanas metode reāli strādā arī Itālijā. Autobuss bez nekādām pazīšanās zīmēm stāvēja kā briedis. Bet tā kā visiem somas bija aplīmētas ar kruīza kuģa lentītēm, tādām pašām kā mums, sapratām – ir atradies. Lapiņu ar uzrakstu „Costa Europa” firmas pārstāvis gan uzlika pirms pašas autobusa atiešanas. Nodevām bagāžu, parādījām savas biļetes un rausāmies iekšā autobusā.

Brauciens uz Savonu aizņēma veselas trīs stundas, pa ceļam bija gan kalni, gan pļavas un arī lieli kalnu tuneļi un tilti pāri ielejām, kuru izmaksas man Latvijas izcenojumos ir bail iedomāties; domājams, ka triljoni kā minimums. Lielāko brauciena daļu, vismaz man tā šķita, pavadījām forsējot Milānas priekšpilsētas. Ceļš notika bez starpgadījumiem, piestājām gan vienā benzīntankā. Kā smējās mūsu pavadonis, vienam tantukam esot caureja (tas tika paziņots tiešā tekstā), uzkavēsimies divas minūtes un pēc piecpadsmit minūtēm jau būsim Savonā. Ar piecpadsmit minūtēm puisis bija samelojies, jo kapājām vēl vairāk kā stundu. Vienīgais ievērojamais notikums benzīntankā bija cilvēks, kas nekautrējoties laida uz stacijas sienas.

Savona

Nonākuši ostā izsniedza numurus, dažiem „6” mums ar Maiju „7”. Tālāk visus ietransportēja pasažieru terminālī un kādu pusstundu nelikās ne zinis. Tad sākas uzkāpšana pa grupām, paziņo arī, ka var sākt pieteikties ekskursijām. Tā kā vienas grupas iekāpšanai nepieciešamas veselas 10 minūtes un ekskursijas mums sen izdomātas, stājamies rindā un piesakāmies. Itāļiem ir tāda tieksme mēģināt nedaudz pielīst rindai priekšā, izmantojot dažādus sānu atzarus (ķipa nesaprotu, kur te rindai gals un sākums), bet pietiek aizdomīgi uz viņiem paskatīties, lai šamie nokaunētos. Sagaidījuši savu kārtu, nododam mūsu izvēlēto ekskursiju sarakstu, puika ir šokēts, ka mēs jau zinām, ko darīsim katru dienu.

Tālāk kādu pusstundu sēžam un gaidām, kad uz tablo parādīsies numurs septiņi un garlaikojamies. Beidzot arī mūsu ielā ir svētki – numurs parādās. Stājamies rindā uz pasu kontroli. Šis ir viens no interesantākajiem pasākumiem, ko esmu redzējis. Iekšā laidējs no sākuma pārbauda vai dokuments tiešām ir pase un tev ir biļete. Latvijas pasi meitietis neatpazina un divas minūtes konsultējās ar kolēģi par tālākās rīcības plānu. Tālāk sekoja rinda uz pasu kopēšanu. Kam tas bija vajadzīgs, tajā brīdī nesapratu, bet kopija atdeva mums. Šajā laikā izdevās uzmest aci nevīžīgi novietotam sarakstam ar kruīza dalībnieku tautībām. Aptuveni 800 itāļu, 400 spāņu un 4 latvieši. Protams, radās jautājums, kuri ir vēl divi? Tālāk sekoja metāla detektors, tad fotografēšanās pie vecā laiduma kuģa stūres un tad sapratām, kāpēc kopēja pases. Pases mums konfiscē, atstājot kopijas, un viss – vari iet uz kuģi.

Costa europa front

Tikuši kuģī sapratām, ka mums nav ne jausmas uz kurieni doties, iečekojām norādes un jau devāmies uz savu septīto klāju, kad mums paziņoja, ka kajītes vēl nav sakoptas, bet esam laipni aicināti papusdienot. Tā kā man brokastu kruasāns, jau labu laiku atpakaļ bija izgulsnējies, tad šādam piedāvājumam nespēju atteikt. Devāmies uz devīto klāju un stājāmies bufetes rindā. Rinda bija pagara un uz priekšu gāja lēni. Toties, kad tikām pie izvēles, es uzvedos kā īsts negausis un visa kā paņemto ierobežoja tikai šķīvja izmēri. Atradu vietu kur piesēst un sāku pusdienot, lieki piebilst -apēdu labi ja pusi, priecēja, ka nebiju tāds vienīgais, tādi paši bija vēl puse pasažieru. No dzērieniem pieejam bija tikai kafija, tēja un ūdens ar ledu. Paēduši devāmies uz savu kajīti.

kajīte

Kajīte, vieta, kurā mums būs jāpavada veselas nepilnas divpadsmit diennaktis, man par pārsteigumu, neatrodas vis kuģa vidū, bet ir trešā no kuģa pakaļgala. Tas nozīmē, ka vētras gadījumā pamatīga šūpošanās garantēta. Tad tiek notestēts televizors, kurā ir veseli divdesmit kanāli, trīs veltīti Costa Cruises reklāmām dažādās valodās. Pieci, kuros visu ceļojuma laiku rādīs „Simpsons movie”, katrā kanālā savā valodā ik pa trīs stundām. Vienīgais prieks ir BBC kanāls un kanāls, kas ļauj sekot kuģa ātrumam, atrašanās vietai un lokācijai uz kartes. Un tad atskanēja balss no debesīm, kajītes griestos iebūvētā skaļruņa, iesākumā itāliski, tad spāniski, tad angliski, tad franciski un tad vāciski tika paziņots, ka uz kuģa pēc neilga laika notiks mācību trauksmes mēģinājums. Atskanēšot septiņi īsi signāli, tos izdzirdot visiem, jārauj vaļā savi skapji, jāuzvelk glābšanas vestes un skriešus jādodas uz devīto klāju. Kajītē atrodam arī divas plastikāta kartes, kas mums ar Maiju uz kuģa kalpos kā identifikācijas un kredītkartes. Ja ko pērc iedod karti un summu atvilks tev no kredītkartes. Durvis slēdzas ar parastu perfokarti.

Skaidra lieta, ka rosība kuģī apklust un visi gaida solītos signālus. Beidzot tie noskan, mēs ar Maiju uzvelkam vestes un dodamies uz norādīto klāju. Paskatos uz ļautiņiem un saprotu, ka nedod dies kuģim iet pa burbuli. Lielākā daļa vestes nemaz nemāk aizsiet, daļa ir aizsējuši tā, ka iekrītot ūdenī paliktu bez vestes, daļa nav aizsējuši vispār un vestes saites velkās aiz viņiem pa zemi. Uzkāpjam augšā un kuģa komanda ņemas visus nostādīt. Izrādās, ka sievietes stāv pirmajās rindās, vīri pēdējās. Tad seko instruktāža itāliski un pēc tam pārējās četrās kuģa pamatvalodās. Filmēt un fotografēt aizliegts, it kā lai netraucētu instruktāžu, es gan domāju, ka vairāk, lai radiem mājās rādot nofilmēto tie aiz smiekliem neņemtu galu. Tad visiem noskanē kartes un varam doties atpakaļ savās darīšanās.

Mūsu kuģis saucas „Costa Europa” Bruto reģistra tonnas 53’000, 243 metrus garš, 31 metru plats, spēj uzņemt 1744 viesus būvēts 1984. gadā pāris gadus atpakaļ nedaudz pārbūvēts (pārgriezts uz pusēm un vidū iemetināti papildus 40 metri kuģa). Tā ka iesākumā ir ko izpētīt. Pētīšana gan nav diez ko interesanta. A, B un trešais klājs ir praktiski nepieejami, visinteresantākais ir 8. klājs ar restorāniem un veikaliem.

Bārs

Uz kuģa ir arī sava avīze, kas iznāk reizi dienā. Avīze nes cēlo nosaukumu „Costa Today”, galvenā informācija tajā ir, cikos un kur jāpulcējas uz ekskursijām, kad sākas vakariņas, brokastis un pusdienas, aicinājumu nekāpt baseinā ar pamperiem, aicinājumu piesaistīt savu kredītkarti kuģa kartei un nez kāpēc norādītais galamērķis ir Barselona, lai gan es skaidri zinu, ka tā ir Neapole. Uzzinām, ka mums 18:00 jādodas ģenerālsapulci angliski runājošajiem, kur mums pasniegs īso kursu kā izdzīvot uz kuģa. Saku uzreiz – no sapulces neko daudz neatceros, tik cik pabļaustījāmies „Hello” un „Yes”.

Kuģim atstājot Savonas ostu uz klājiem izskrien domājam 95% pasažieru. Es sākumu nokavēju un tādēļ pie reliņiem vietu dabūt vairs nebija reāli, priekšgalā cilvēki vispār stāvēja četrās rindās ar deguniem kursa virzienā. Nu osta jau no jūras izskatījās tīri smuki, tikai nez kāpēc, vecajā cietoksnī plīvoja Austrijas karogs. Burzmā izdzirdu latviešu valodu un esmu veiksmīgi identificējis nezināmos divus latviešus. Kā jau īstenam kurzemniekam pieklājas, nemaz neskrienu iepazīties, bet turpinu savu ceļu, jo šis tas ir jāpafotografē.

Pienāk vakariņu laiks un dodamies uz restorānu, avīzē rakstīts ar šortiem neielaidīs. Mums 62. galdiņs un tavu brīnumu, pie šī paša galdiņa sēdošie arī ir latvieši. Tad šeit arī iepazīstamies Andra un Guntis arī ir pieredzējuši ceļotāji un vakariņu laikā mums jauka kompānija bija nodrošināta. Porcijas gan bija mazas, bet toties pieci ēdieni un ēdienkarte ar ~30 ēdienu izvēli, tā kā badā nomirt nevarēja. Arī mūsu oficiants Minguel bija ļoti dzīvespriecīgs kadrs no Indijas. Viņa asistents mums uzreiz nopārdeva vīnu komplektu pa 60 eirām. Vīna komplekts izpaudās četros vīna un septiņos ūdens talonos. Vienu vīna talonu atprečojām uzreiz.

Paēdis likos gulēt kā tāds pensionārs un uz nekādiem vakara šoviem nemaz nedevos. Kuģa šūpošanās gulēšanai netraucēja, bet nāca tikai pa labu. Reizēm gan bija sajūta it kā vannu vilktu pa veļas dēli, bet pie tā ar laiku pieradu.

Turpinājums sekos …

%d bloggers like this: