Navigate / search

The Illustrated Insectopedia by Hugh Raffles

The Illustrated Insectopedia

Kādus piecus gadus atpakaļ mani bija aizrāvusi kukaiņu tēma. Sapirkos grāmatas, dažas izlasīju, dažas ne. Tagad nolēmu ķerties pie projekta, kas saucas izlasīt tās grāmatas, par kurām es esmu samaksājis naudu. Nezinu, cik ilgi spēšu noturēties, bet pacentīšos kādas desmit no sava izlasāmā plaukta nomīnusot.

Kukaiņi un cilvēki dzīvo viens otram līdzās, un mēs esam daudz vairāk saistīti nekā varam iedomāties. Ja tā padomā, cik kukaiņi atrodami kaut vai vienā gaisa kubikilometrā? Tas nekas, ka mēs viņus ikdienā nemanām, ja ieskatās, tad viņi ir mums līdzās. Kukainis var kalpot mums kā ēdiens, izklaide vai vienkārši traucēklis. Viņi var pat noteikt kultūras trendus, ietekmēt ekonomiku un kalpot par klimata indikatoriem. Autors ir antropologs, un viņu ļoti ieinteresējusi šī cilvēku un kukaiņu mijiedarbība, kas notiek augstākā līmenī nekā vienkārša fiziskā saskarsme.

Grāmatas koncepcija ir jauka, par katru alfabēta burtu uzrakstīta eseja veltīta kukaiņiem. Esejas svārstās no pāris rindkopām līdz pārdesmit lapām. Jāņem vērā, ka autors ir antropologs un nav liels kukaiņu speciālists, tādēļ centrālais temats ir cilvēki un to mijiedarbība ar insektiem. Te var palasīties par circeņu cīņu industriju Ķīnā, siseņu uzlidojumiem Āfrikas valstīs, sen aizmirstiem entomologiem, kuri ir kulta figūras Japānā, par Japānas degunradžvaboļu bumu, Bišu dejām, kukaiņu homoseksuālismu un kukaiņu redzi. Šo stāstu dēļ vien bija vērts grāmatu lasīt. Vispār jau rodas priekšstats, ka aziāti ir kā traki uz kukaiņiem, sevišķi japāņi, vismaz salīdzinot ar eiropiešiem. Afrikāņi kukaiņiem savukārt pieiet tīri utilitāri, vismaz siseņu gadījumā, kā to pareizi pagatavot. Dīvaina bija arī nodaļa par kukaiņiem un seksu, tā lielākoties tika veltīta kukaiņu mīdīšanas fetišam. Nemaz nezināju, ka tādi dīvaini cilvēki, un filmas arī eksistē.

Diemžēl vietām pavīd pa pseidozinātnes kripatiņai, kuru autors iekļāvis vai nu nezināšanas vai savu personīgo uzskatu dēļ. Mani tracināja nodaļa par Černobiļu, kur kāda Šveices māksliniece novēro kukaiņos dīvainas deformācijas. Viņai šķiet, ka pie vainas ir radiācija un brīnās, ka visi insektologi ignorē viņas “pamatotās” bažas. Tai pat laikā viņa nepiedāvā nekādus pierādījumus kā vien savus zīmējumus. Šī nodaļa bija tīrākā pseidozinātnes propagandēšana, bet varbūt autors to vienkārši bija iekļāvis savā grāmatā, lai būtu arī kāds “nesaprastais” cilvēciņš.

Pozitīvais – garās izvērstās nodaļas lielākoties ir lasīšanas vērtas, un tās var ne tikai lasīt, bet arī pārlasīt. Autors problēmu ir izpētījis pamatīgi un spēj savu aizrautību nodot citiem.

Negatīvais – redziet grāmatas nosaukumā vārdu Ilustrētā! Tad, lūk, ilustrācijas visas ir melnbaltas un ar diezgan švaku izšķirtspēju. Tā kā lasot par krāsainajiem tauriņiem, nākas minēt, kā tur īsti viss izskatās. Daļa no esejām ir nekādas – aptuveni 30% no grāmatas. Eseju kvalitāte variē, reizēm šķiet, ka autoram par kādu burtu nav bijis lāgā ko rakstīt, un tad viņš izpaudies mākslinieciski.

Vietām aizraujoša, vietām garlaicīga, vietām smieklīga. Grāmata ir lasāma un, ja ir vēlme palūkoties uz kukaiņiem no cita redzes punkta, tad arī ir vērts lasīt, lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi insektofīls, tad droši lasi, nenožēlosi!

Grāmatas mājas lapa atrodama šeit.

Zoodārzs manā pagalmā by Ingmārs Līdaka

Zoodārzs manā pagalmā

Grāmatas par dzīvniekiem mani sāka interesēt jau bērnībā. Tad man mīļākā lasāmviela bija grāmata, kas saucās “Meža avīze”. Grāmatu sērija “Stāsti par dabu” bija viena no manām mīļākajām. Bet kad paaugos, grāmatas par dzīvniekiem manā lasāmo grāmatu sarakstā kļuva arvien retākas. Nav jau tā, ka izzuda pavisam, pāris gadā par šo tēmu izlasu joprojām. Kad uzzināju, ka izdota Ingmāra Līdakas grāmata “Zoodārzs manā pagalmā”, kas veltīta Latvijas teritorijā sastopamajiem dzīvniekiem, uzreiz biju gatavs lasītājs.

Grāmatas galvenais uzdevums ir iepazīstināt lasītāju ar dzīvniekiem, putniem un kukaiņiem, kas bieži vien pilnīgi nemanīti dzīvo mūsu pagalmos, netālajā dīķī vai mežā. Autoram ir ne tikai dzīvās dabas novērotāja talants, bet arī izcilas redzētā aprakstīšanas spējas. Ar katru no aprakstītajiem dzīvās dabas pārstāvjiem autoram ir nācies sastapties aci pret aci, viņa paradumus papētīt un arī nobildēt. Lielākā daļa no grāmatā aprakstītajām radībām ir atrodamas turpat autora dzimtās mājas „Skaru” pagalmā. Grāmata nav uzziņu literatūra, tādēļ nebūs nekādu putnu un zvēru svaru un mūža ilgumu, bet stāsts par tiem būs izcils. Grāmatas bonuss ir bagātīgs fotogrāfiju klāsts, kas ļauj lasītājam saprast, kā aprakstītā radība dabā izskatās.

Mani grāmata aizveda atpakaļ bērnībā, kad dzīvoju laukos un varēju novērot lielāko daļu no autora aprakstītajiem dzīvniekiem dabā. Man gan nebija tieksmes līst augšā kokos un meklēt putnu ligzdas. Tomēr, ja kāds interesants zvēriņš pa ceļam uz skolu vai ganiem gadījās, labprāt appētīju. Esmu pielaidis daudzas autora grāmatā aprakstītās standartkļūdas, kuras cilvēks var pielaist attiecībā pret savvaļas dzīvniekiem. Piemēram, esmu piedalījies mēģinājumos izbarot mazu zemē atrastu putnēnu, tas ir nereāli.

Labākais stāsts noteikti ir par ezi, tas nemaz nav tik mīļš un jauks piena dzērājs, kā tas iegājies folklorā. Arī ābolus nemaz uz muguras viņš nenes. Mana mīļākā bilde grāmatā ir pupuķis ar zemesvēzi knābī. Pirms pārcelšanās uz Jūrmalu es ne vienu, ne otru nemaz nebiju dabā redzējis, mūsu dārzā šie putneļi ir visai bieži viesi, jo te vairumā ir patstāvīgie iemītnieki zemesvēži.

Nācās konstatēt arī, ka diezgan tumšs lauciņš man ir Latvijas putni. Domāju, ka šeit es neatšķiros no parasta vidējā Latvijas iedzīvotāja. Stārķi, zosi, dzērvi, zvirbuli un balodi atpazīstu, bet sīkāk pa sugām nav ne jausmas. Tad nu šī grāmata man atklāja dažas visai pārsteidzošas lietas. Piemēram, tagad vairs neesmu drošs par to ,vai gadījumā es čurkstes nesaucu par bezdelīgām, nākamvasar laukos nāksies pārbaudīt smalkāk, kas mums tās pažobeles apsēdušas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Vienīgais tās trūkums ir mazais lapaspušu skaits. Ceru, ka autors pildīs pēcvārdā doto solījumu un sarakstīs vēl kādu grāmatu. Jo mūsu zemes daba vēl ir pietiekoši bagāta, lai būtu par ko rakstīt. Grāmatu iesaku izlasīt visiem, kurus interesē dzīvā daba, nenožēlosiet!

The Earwig’s Tail: A Modern Bestiary of Multi-legged Legends by May R. Berenbaum

earwig tail

Kā jau var redzēt pēc nosaukuma, šī grāmata ir veltīta kukaiņiem, nedaudz arī zirnekļiem. Būtu jau diezgan neprātīgi domāt, ka ir iespējams sarakstīt veselu grāmatu veltītu spīļastēm. Nē, es neizslēdzu, ka kāds spīļastu entuziasts ir sarakstījis veselas monogrāfijas veltītas šai tēmai, bet diez vai tās ir domātas plašākai publikai.

Tātad, ja tevi ikdienā uztrauc jautājumi: Kādēļ kamene lido, lai gan tā teorētiski nemaz nevarētu lidot? Vai tiesa, ka uz sienām manāmajiem garkājainiem zirnekļiem ir tik spēcīga inde, ka varētu nogalināt cilvēku, bet par laimi viņa zobi (heliceras) nespēj pārkost cilvēka ādu? Kā pasauli redz kukaiņi un vai viņi redz cilvēku kino? Vai tiesa, ka pēc atombumbas uzmešanas dzīvi paliktu tikai tarakāni? Uz kuru pusi nokrīt piedzērusies skudra? Un kāpēc anglosakšu zemēs cilvēki uzskata, ka spīļastes mīl ielīst cilvēku ausīs?

Grāmata solījās būt diezgan interesanta dažādu „pilsētas leģendu” krātuve un analīze. Nav jau tā, ka augstākminētie jautājumi mani ikdienā īpaši nomocītu, bet tie pieder pie tās grupas, uz kuriem es labprāt uzzinātu atbildes. Tomēr, lai arī nodaļu nosaukumi ir izdomāti labi un arī problemātikas izklāsts sākas tā neko, izskatās, ka autorei spēks ir bijis tikai pirmajām pāris nodaļām. Uz grāmatas vidu autore bieži vien mīl novirzīties no tēmas, apcerēt savu dzīves gājumu, uzskaitīt interneta forumos izlasīto un stāstīt visu ko citu, tikai ne atbildi uz jautājumu, cik ilgi tarakāns var nodzīvot bez galvas. Tas nedaudz kaitina. Radās tāds iespaids, ka autore spiež uz apjomu. Visādi citādi grāmata ir pilna ar bagātu faktoloģisku materiālu un sarakstīta saistoši, tomēr no šīs grāmatas droši varētu divas trešdaļas mest ārā, un grāmata tikai iegūtu.

Ja Tevi interesē kukaiņi un zirnekļi, tad ir vērts padomāt par šīs grāmatas lasīšanu, ja šī lieta neinteresē, tad var arī nelasīt. Grāmatai gan ir viens liels pluss viņa ir pārbagāta ar leģendām un, tā kā es neesmu audzis ASV, tad lielu daļu no kukaiņu leģendām nemaz nezināju. Grāmatai dodu 8 no 10 ballēm.

PS. Kamenes lido, jo leģendā piesauktā formula der tikai planieriem, drozofilu izredzes izdzīvot pēc atombumbas ir augstākas par tarakāniem, tarakānu sugu ir tik daudz, ka, iespējams, kāda arī dzīvo bez galvas deviņas dienas, un vienīgā iespēja dabūt ausī spīļasti ir gulēt mitros pagrabos uz grīdas, piespiežot ausi pie tā pagraba stūra, kurā jau dzīvo spīļaste.

%d bloggers like this: