Ilgus gadus nebiju lasījis latviešu vēsturiskos romānus, kaut kā piemirsās, neatlika laika. Nu ir laiks atgūt nokavēto, nesen izlasīju „Ceļojošā cirka gūstekņus” , nu pienāca laiks „Viestura Zobenam”, kur dabūju ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību.

Grāmatas darbība noris 1219. gadā. Zemgaļu valdnieks Viesturs ir nonācis grūtas izvēles priekšā. Viņš pirms sešpadsmit gadiem ar vāciem noslēdzis miera līgumu, un tas arī tapis ievērots. Bet nu laiki ir mainījušies – vāciešu ir kļuvis vairāk, viņi sāk atcerēties, ka līgums ne tikai paredz mieru, bet arī palīdzību karošanā. Viņa kaimiņi kurši savukārt baidās no dāņu uzbrukuma un meklē iespējas noslēgt militāras sadarbības līgumu. Arī pašā Zemgalē nav vienotības, Mežotnes valdnieki ir nosvērušies vāciešiem par labu un gatavi pat pieņemt kristietību.

Šādā visai sarežģītas situācijas fonā noris grāmatas notikumi. Grāmata sākas ar visai traģisku ziņu -Viestura dēls un mantinieks  Alnis tiek nogalēts un nākas meklēt jaunu. Par jauno mantinieku tiek izvēlēts māsasdēls Naris. Kopumā dzīve Zemgalē tiek pasniegta tādā idealizētā pagātnē. Vīri dūšīgi, ja vajag, arī vareni karotāji, sievas čaklas. Visi daudzmaz draudzīgi, bet ārpus savas teritorijas īpaši neceļo. Paēduši ir visi, laiku pa laikam jau uzbrūk kādi sirotāji, bet nekas nopietns. Skaidrs, ka viss tā tiek pasniegts tādēļ, lai dramatizētu nākošos vēstures pavērsienus, pēc kuriem Latvijā vairs nebūs neatkarīgu ķēniņvalstu un visu pakļaus svešzeminieki.

Viestura zobens savukārt ir paša Viestura simbols un neatņemama viņa kā valdnieka sastāvdaļa, tas ir spējīgs ievest viņu gan tumsā, gan gaismā. Viņu kopā ar visiem pavalstniekiem. Ja zobena īpašnieks būs vājš, tas viņu pakļaus un izdarīs pa savam. Pašu zobenu Viesturam izsniedzis vietējais Zintnieks, kurš pēc vietējo nostāstiem ir praktiski nemirstīgs.

Grāmata man atgādināja bērnu dienās lasītos stāstus par seno Latviju un tās iedzīvotāju piedzīvojumiem. Sarakstītā vienkāršā valodā, izmantoti diezgan daudz vecvārdu, lai piešķirtu stāstam senatnīguma noskaņu. Tā kā laiks ir pagājis diezgan daudz, tad autoram ir bijušas atraisītas rokas un fantāzijai ļauta vaļa. Jāatceras, ka tā ir daiļliteratūra, kurai par pamatu ir ņemtas Indriķa hronikas, bet nekas vairāk. Manuprāt, autors ļoti labi parāda tā laika Latvijas iedzīvotāju sašķeltību. Katrs pats savas sētas saimnieks, mīl uzbrukt kaimiņiem vai to uzmest. Visi vairāk vai mazāk ir iegrimuši savstarpējās ķildās, un īstermiņa mērķu sasniegšanai ir gatavi uz jebko. Stratēģiskas domāšanas faktiski nav, un Viesturs ir Zemgales pēdējā cerība.

Gribējās jau, lai autors uzraksta par vēl kādiem pāris gadiem. Par sliktu nenāktu, ja autors aprakstītu arī parasto ļaužu dzīvi, saprotu jau, ka tiek risinātas lielas lietas, un tur parastam baurim nav ko līst. Bet gribējās nedaudz vairāk uzzināt par to ekonomisko pamatu, kas Viesturam ļāva īsā laikā sapulcināt pārsimts karavīrus. Šie karavīri savukārt spēja stāties pretī vāciešiem.

Kopumā laba pamācoša un nedaudz patriotiska grāmata, kas pievēršas vienam konkrētam Latvijas vēstures posmam. Lieku 8 no 10 ballēm. Un nevajag aizmirst, ka Viestura ordenis ir nosaukts par godu šim Viesturam, kas 1219. gadā uzsāka cīņas pret vāciešiem. Ja gribas izlasīt vēsturisko avotu, tad ieteiktu 23. nodaļu no Indriķa hronikas.