Navigate / search

Civilizācijas skatlogs Stāstu krājums

Civilizācijas skatlogs

Šai grāmatai manā plauktā ir grūts liktenis, es viņu vienmēr sajaucu ar ko citu nelasāmu. Iespējams, tas ir vāka dēļ. Izvēloties “Fantastikas pasaulē” sērijas nākamo grāmatu, es šo paņēmu sagatavojies uz mocībām pārsimts lapaspušu garumā. Liels bija mans pārsteigums, kad šī grāmata izrādījās tas stāstu krājums, kura nosaukumu es nekādi nevarēju atcerēties.

Ko darīt ar «Eifiju»? Kurts Vonnegūts – ko darīt situācijā, ja būtu iespējams padarīt cilvēkus laimīgus? Autoram raksturīgi ironiskais un tai pat laikā savā būtībā patiess. Ilgstoša eiforija pie laba gala cilvēci nenovedīs, bet ja tāda būs iespējama, neviens nespēs atteikties. 10 no 10 ballēm.

Īssavienojums R. Skots – trako un ģeniālo zinātnieku stāsts, par mašīnu, kura spēj izpildīt tikai trīs vēlēšanās. Tā nu ir ar tām Galaktikas nomales planētu iedzīvotājiem, kuriem nav pašiem sava konta un jāiztiek ar to, ko var dabūt par brīvu. 7 no 10 ballēm.

Nolaupītais ķermenis F. Pols – šis bija antimilitāristiskais stāsts, par zinātnieku, viņu izgudrojuma mēģinājumu pielāgot kara un slepeno dienestu vajadzībām. Un beigu beigās visi tiek apmānīti. Ideja interesanta, bet pats stāsts pārāk iestiepts. 7 no 10 ballēm.

Operācija «Skunkss» Klifords Saimaks – tipisks Saimaka gabals vārda vislabākajā nozīmē. Ko darīt citplanētietim, kas izskatās pēc skunksa un kurš grib tikt atpakaļ uz savu planētu? To mēs sapratīsim stāsta beigās, bet galvenais varonis – kolorīts lauķis, dzērājs un viņa sagrabējusī mašīna, ir ko vērts. Ja kaut kas izskatās pēc skunksa, viņš smird arī nesmirdēdams. 10 no 10 ballēm.

Civilizācijas skatlogs J. Cucui – viss, kas jāzina par fonoskatu, apbrīnojami aktuāls mūsdienās, kad ir visādi videozvani, live streams un videočati. Autors jau tad aizsenajos laikos saskatīja problēmas sakni, slēpto ekshibicionismu. 8 no 10 ballēm.

Nirējs klintīs Harijs Harisons – nav no tiem izcilākajiem autora darbiem, bet ideja ļoti laba, noteikti mūsdienās pietiktu seriālam ar pārdesmit sezonām. Par klinšu pētnieku, tādu kā jaunā Aļaskas zelta drudža upuri. Tikai te cilvēki prot iet cauri klintīm, ar acīm ir vieglāk noteikt iegulas. Bet kur ir nauda, tur ir bandīti un sīvā konkurence. 8 no 10 ballēm.

Ceturtā dimensija M. Leinsters – ideja par paralēlo pasauļu konverģenci un objektu paņemšanu no tām nav slikta, bet viss tas tika pasniegts kā pašvaka komēdija. Varbūt man nebija noskaņojuma, tādēļ 5 no 10 ballēm.

Profesora Feirbenka kļūda R. Rasels – par spēju ieskatīties pagātnē, mūža darbs un upuri, kas tādēļ nesti. Par veiksmīgu demonstrāciju un maksu par saviem darbiem. Diezgan standartizēts stāsts, 6 no 10 ballēm.

Spoguļspēle Aizeks Azimovs – kārtējais stāsts par robotikas likumiem. Tipisks detektīvs, kurās jānoskaidro pirmatklājēja tiesības. Pirmatklājēji ir matemātiķi, un viņu roboti sniedz pretrunīgas liecības, nākas iejaukties psihologam. 8 no 10 ballēm.

Miriona Flauersa pasaule F. Pols, S. Kornblats – rasisms un neveiksmīgs izgudrojums. Tāds visnotaļ traģisks stāsts, par to kā būtu, ja tu zinātu, ko apkārtējie par tevi domā. Autors uzskata, ka nekas labs no tā nesanāktu. 7 no 10 ballēm.

Pasteidzies, Džo! T. Šereds – par to, kā būtu, ja kāds izgudrotu aparātu, kurš spēj parādīt jebkuru vēstures punktu. Ko ar tādu aparātu iesākt un ko tas nozīmētu cilvēcei? Iespējams, ka antīkā vēsture būtu interesanta, taču tas parādītu arī visu mūsu grēkus un darbus. Interesants tēmas izklāsts, 10 no 10 ballēm. Protams, ka valdībām tas nepatiktu.

Arī šis ir stāstu krājums, kuru es nebaidītos ieteikt zinātniskās fantastikas cienītājiem. Bet tie jau šo grāmatu noteikti būs lasījuši! Tēmas aktuālas vēl šobaltdien, kā jau visas, kas balstītas uz cilvēku dabu. Lieku 9 no 10 ballēm.

Galapagu salas by Kurts Vonnegūts

Galapagu salas

Gada sākumā man parādījās jauna krāšanas mānija. Biju nolēmis savākt visas izdevniecības Tapals izdotās Kurta Vonnegūta grāmatas. Savākt bija visai viegli, lai gan priekš lietotām grāmatām viņu cenas bija iespaidīgas. Gandrīz visas savācu un, tad skatoties, cik smuki viņas izskatās plauktā man radās jautājums, kad es viņas visas izlasīšu? Tehniski jau lasīšana nav nekas grūts, paņem grāmatu atšķir pirmo lapaspusi un tad sākot no augšējā kreisā stūra lasi rindiņu uz labo pusi, kad ticis galā, pārslēdzies uz rindiņu zemāk, kad rindas lapaspusē beidzas, tad pāršķir lapaspusi un tā līdz grāmatas beigām. Taču, lai paņemtu grāmatu un sāktu viņu lasīt, ir nepieciešams kāds stimuls. Šīs grāmatas izlasīšanas stimuls bija Spīganas un Baltā runča ierosinātā grāmatblogeru akcija, kuras ietvaros pieminot Vonnegūta 9. nāves gadadienu līdz 11. aprīlim izlasām kādu viņa grāmatu un nopublicējam par to atsauksmi. Es nolēmu piedalīties.

Ironiski, ka Galapagu salas, kas reiz cilvēkiem ļāva izprast lielās dzīvības sacensības pamatprincipus, atkal uznāk uz skatuves, lai palīdzētu cilvēku sugai pārveidoties daudz konkurētspējīgākā veidolā. Lasītājs tiek pārnests miljons gadu senā pagātnē uz 1986. gadu, kad kāds izpriecu kruīzs pēkšņi pārvēršas par sugas saglabāšanas ceļojumu. Pēc apokalipses neliela izdzīvojošo grupa nonāk kādā no Galapagu salām. Šie cilvēki ir jaunās, drosmīgās, citādās un gandrīz perfektās cilvēku rases priekšteči.

Pirms sāciet lasīt šo grāmatu, paverieties apkārt un pārliecinieties, ka tuvumā nav nedz haizivju, nedz zobenvaļu. Tāpat atcerieties, ka pats lasīšanas process var iznīcināt visas evolūcijas dotās priekšrocības, varbūt uzreiz pēcnācējiem nepazudīs nedz mīkstā spalva un pleznas, bet ir risks, ka tiks ierosināts kāds latentais Lielo smadzeņu gēns, tādēļ esiet tik pat uzmanīgi, kā brīžos, kad jums nav pilns vēders.

Vonnegūta darbi man patīk, taču lai sakarīgi izskaidrotu, kādēļ tas tā ir, man nāktos nedaudz iedzert. Pirmais, kas piesaista, ir autora ironija par cilvēci vispār. Katrs cilvēks atsevišķi nav peļama būtne, neskatoties uz saviem trūkumiem, taču kopā kā sabiedrība viņi nekam neder. Grāmatā ir izcelts cilvēku galvenais vājais punkts – lielās smadzenes. Lielās smadzenes atrauj cilvēku no realitātes, liek tiem dzīvot izdomātā pasaulē, melot, izlikties un ignorēt to, kas nepatīk. Tas atstāj tik maz resursu dzīves un nāves jautājumiem, ka par to cilvēks pieņemot lēmumus nemaz vairs nedomā. Līdz ar to arī vērtību sistēma ir nobīdījusies, cilvēks vairāk domā par materiālajām vērtībām, tā vietā lai skatītos uz to, vai kāds neapdraud viņa dzīvību. Kad cilvēce evolucionēs pēc miljoniem gadu, viņus vairs tāds nieks kā lielās smadzenes neapgrūtinās, viņi uztvers pasauli tieši tādu kāda viņa ir – ar zobenvaļiem un garšīgām zivīm. Te nonākam pie nākošās tēmas.

Pilnie vēderi – tā nu ir sanācis, ka cilvēku likteņa lēmējiem vienmēr ir pilni vēderi. Cilvēks ar pilnu vēderu nekur neder kā lēmējs, viņš nejūt briesmas. Tāds guļ saulītē un mierina sevi ar domu, nekas slikts nevar notikt, jo man taču ir pilns vēders. Evolūcija diemžēl vēl strādā pie pilnā vēdera problēmas risināšanas, zobenvaļi un haizivis palīdz, cik var, taču cilvēks ar pilnu vēderu joprojām nespēj uztraukties par savām personīgajām nāves briesmām, kur nu vēl par citiem.

Garā bērnība – tas pēc būtības ir lielo smadzeņu blakusprodukts, jo ilūziju pasaulē dzīvot ir jāiemāca, tur nevar jaundzimušo palaist vienu pašu, viņš var nesaprast, tādēļ liela enerģija tiek patērēta audzinot jaunos. Reizēm tas ilgst pat divdesmit gadus. Tas noved pie dzīves izniekošanas, jo cilvēkam zobi kalpo tikai līdz trīsdesmit gadiem! Evolūcija šo problēmu labi atrisinās, samazinot iespējamo dzīves ilgumu līdz zobu kalpošanas ilgumu. Bērniem nāksies pieaugt ātrāk.

Tas par jauno un brašo cilvēci. Nu nedaudz par grāmatas varoņiem. Visus notikumus mēs uzzinām no Leona Trauta – jā, tā paša Kilgora Trauta dēla, kurš ir spiest pavadīt uz zemes miljons gadu un novērot cilvēces evolūciju. Taču viņš īpaši neieslīgst evolucionārajā bioloģijā, viņš labprāt stāsta par jaunās cilvēces senčiem. Un tie nudien ir kolorīti personāži – kapteinis fon Kleists, kurš neparko negribēja radīt bērnus, pat ja no tā būtu atkarīga cilvēces nākotne. Viņam kā Ekvadoras admirālim jebkurā brīdī varēja pakaļ atbraukt zemūdene, uzņemt un ienirt uz visiem laikiem jūras dzelmē, kā tas Ekvadoras jūras spēkos pieņemts. Un ko pēc tam lai dara sieva ar bērniem? Mērija – bioloģijas skolotāja, kas labi orientējas Galapagu salu faunā un florā, kas tikko zaudējusi vīru, viņai ir savas idejas par cilvēces turpināšanu. Akiko – japāniete, kuras gēni nodrošināja cilvēcei pavisam jaunu evolūcijas virzienu. Makintošs – veiksmīgs biznesmenis, kuru tikai pašās beigās pievīla paša lielās smadzenes un pilnais vēders.

Autoram ir arī interesants veids kā pasniegt stāstu, lasītājs jau no pirmajām lapaspusēm uzzina, kā viss beigsies. Lai nebūtu pārpratumu, tad cilvēkiem, kuri drīz mirs autors pirms vārda pievieno zvaigznīti. Varētu domāt, ka tas nomaitekļos tekstu līdz nelasāmībai, taču tā nav. Tas liek izvirzīt scenārijus par to, kādā veidā tiem pienāks gals un padara lasīšanas procesu interesantu. Bonusā, lai pierādītu tehnoloģiju bezspēku, kad runa ir par evolūciju, viss teksts ir piebārstīts ar no Mandaraksa ņemtiem citātiem. Mandarakss ir kaut kas līdzīgs viedpulkstenim, kas satur visas pasaules gudrības, ir medicīnisks diagnostikas aparāts un zina daudzas valodas. Taču diemžēl izrauts no civilizācijas konteksta, tas ir tikai bezjēdzīgi citātu krātuve. (Mandaraksu 2016. gada 9. maijā fon Kleists iesviedīs okeānā, tādējādi saraujot visas saites ar bijušo civilizāciju).

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izcils un ironisks stāsts par cilvēkiem, cilvēci un iespējamo alternatīvu. Domājams, ka nekāda evolūcija nespēs mainīt cilvēka dabu, bet kas zina – varbūt reiz mēs atteiksimies no lielajām smadzenēm par labu zivīm un iekšējam mieram. Taču pats galvenais ir atrodams grāmatas pēdējā nodaļā, tās sniedz izcilu alternatīvo skatījumu uz iepriekšējās lapaspusēs izlasīto.

%d bloggers like this: