Navigate / search

Neliela blandīšanās pa Franciju IV

Šodien mums plānā ir atstāt La Rochelle un veikt pārbraucienu uz Tūru (Tours). No rīta brokastīs apēdam, kas vēl ēdams palicies, savācam mantas un dodamies čekoties ārā no viesnīcas. Tur Maija franču valodā veic pārrunas ar viesnīcas administratori. Es no visa dialoga nesapratu pat kopējo jēgu un palaidu garām to vietu, kurā man jādod sava kredītkarte, lai samaksātu. Tā kā man dabūja piebakstīt.

Iesēdušies mašīnā devāmies Poitiers pilsētas virzienā. Šajā pilsētiņā atrodas viens atrakciju parks, vārdā Futuroscope. Latviski – Nākotnes rādītājs. Futuroscope apkārtnē pārbūvēti ceļi un Ivars, tos nezinādams, mūs pieved pie kaut kāda žoga un iesaka griezties pa labi. Mēs atkal redzam, ka ar Ivaru pašu nav diez ko labi, braucam atpakaļ uz ceļa un vadāmies pēc zīmēm.

Kā īsti latvieši esam tur ieradušies jau diezgan paagri. Franču nav daudz, laikam vēl mājās ēd kruasānus ar sieru. Samaksājam apmeklējuma maksu 30 eiro un tagad esam tiesīgi šeit tusēties visu dienu. Parciņš uzbūvēts pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un daļēji joprojām ataino tā laika futūrisma ideja.

Tā kā es šādos pasākumos nekad nebiju bijis, man likās pasākums tā neko. Pirmais, ko ievēro, ir dažāda paskata un ģeometrisku daudzskaldņu formā sabūvēta mājas. Likās – oho, nu tik būs. Nekā jau tāda tur patiesībā nebija. Katra māja sevī ietilpināja kaut kādu atrakciju. Lielākā daļa no atrakcijām ir IMAX kino skatīšanās uz liela ekrāna.

Pirmais pasākums, ko apmeklējam, sola mums atklāt jūras un putnu noslēpumus, patiesībā tā ir 20 minūšu gara IMAX filmiņa, nez kāpēc biju iedomājies, ka tā būs 3D un brīnos kādēļ mums neizsniedz attiecīgas brilles. Pavisam šādu atrakciju ir pāri trīsdesmit.

Nākamais pasākums, kurā iekūlāmies, bija planetārija simulācija, veda ceļojumā pa kosmosa ārēm. Ak jā, piemirsu pateikt viss notiek tīrā franču mēlē, tā kā no teiktā saprotu tikai vārdus saule, zvaigznes, galaktika, precesija un paralakse.

Tad manis ietekmēti visi dodas uz nākotnes dzīvnieku simulāciju. Biju jau par to bukletos vakar saskatījies un domāju, ka tas būs kaut kas mega kruts. Laikam lasot būšu bijis galīgi bērna prātā, protams, interaktīvais ceļojums tā neko, jaunās tehnoloģijas 3D zvēru projekcija, putneļi, kas sēž tev uz plaukstas, bet nav tas, ko gaidīju.

Tālāk sekoja vēl visādi pasākumi, kas saistās ar vārdiem 4D kino, kratās krēsli, pūš acīs ūdeni, mugurkaulam ir ko norauties. Atmiņā iespiedies kāda jauna cilvēka ceļojums uz savām kāzām, viņa galvenais palīgs, koka rūķis ar hroniskām iesnām, kas no ekrāna šķauda tev ģīmī. Nezinu, laikam nebiju noskanojumā, bet frančiem gan šis šķita ļoti labs joks, labi, ka ar tortēm nekur neviens nemētājās.

Ap šo laiku man jau bija nobriedis plāns, par visu varu gribēju aizvilkties uz pasākumu, kur rāda jūras dzelmi 3D. Pa ceļam vēl piedalījies dejās ar robotiem, izskatījas pēc pārbūvēta mehāniskā pacēlāja ar pāris kardāna krustiņiem, kas ļauj cilvēku griezt uz riņķi 360 grādus šad tad atstājot ar galvu uz leju un gandrīz salaužot sev žokli pie asākiem rāvieniem, beidzot esam klāt. Līdz šovam vēl padsmit minūtes.

Un ko tu iedomājies visiem ceļabiedriem pēkšņi sagribas ēst, vot tūlīt un tagad vajag iet paēst. Pat Maija, kura nupat manā acu priekšā noēdusi šokolādes batoniņu apgalvo, ka vēl stundu bez ēšanas viņa vienkārši neizturēšot. Ja godīgi, tad es nedaudz apvainojos, bet ko darīt – ejam ēst.

Protams, ēšana jau ar nebūs tāda, ka metīsies iekšā pirmajā ēstūzī – tie tur ir pāri pa desmit. Atvars izvirza ideju, ka vajag iet uz turieni, kur ēda tie sīkie. Visiem tā liekas laba doma un kādas 20 minūtes meklējam to vietu, tā atrodas parka otrā malā. Ēdnīca tāda paša kā pie mums Padomju Savienības laikos vai parastā korporatīvā tagad. Kaut kādu paiku salasu, paņemu kolu un par diezgan brangu naudu esmu ticis pie pieticīgām pusdienām. Salātus esmu izvēlējies dīvainus un atlieku uz beigām, kartupeļu frī ar zivi gan ir okei. Maija ēd kaut kāda nenosakāma putna kāju sinepju mērcē, zinot, kur putni mīl kasīties, man tie nekad nav garšojuši.

Tagad, kad esam paēduši, neviens nemaz negrasās iet atpakaļ uz 3D jūras šovu. Papriekš mēs paceļamies panorāmas tornī, līdzīga uzparikte baudīta jau Singapūrā, tikai te ir vēsāks, nedaudz zemāks un blakus sevi ar dziesmām neuzmundrina ekskursijā atbraucis strādnieku kolektīvs. Skats jauks uz pašu parku, pārējie 180 grādi no skata domāti tiem, kam patīk pļavas un lielveikali.

Tad Maija ar Aiju iedomājušās, ka jāiet uz atrakciju Vertigo, tā kā augstuma simulācija nu ejam ar. Mani noinstruē franču valodā kā jālieto acīm perpendikulāri novietotais spogulis utt., tad ieraugot manu ģīmi pajautā vai es vismaz saprotu angliski, nemeloju, saku, ka saprotu un esmu spiests noklausīties pamācību vēlreiz. Lai neteiktu neko vairāk, atrakcija reāli sūkā. Nekādas augstuma sajūtas manī tā neradīja. Tad vēl pa ceļam izglābām Atlantīdu un beidzot tikām pie 3D zivīm.

Niršanā jūras dzīlēs, bija tā neko, protams es ar dzīlēm biju sapratis dziļūdens radījums, nācās samierināties ar parastiem koraļļu rifu iedzīvotājiem. Bet nu gribēto biju dabūjis un pēc tam nekas mani aizraut vairs nespēja, pat dresētais sunītis Aibo ne. Vēl kādu laiku pasēdējuši un pablandījušies nolemjam doties uz Tūras pusi. Pa ceļam ieejam suvenīru bodē, godīgi sakot nav ko ķert. Vienīgā ievērības cienīgā lieta bija A3 lapas lieluma kalkulators.

Kāpjam mašīnā un atklājas, ka Ivars nemaz nezina mūsu viesnīcas adresi; ievadam aproksimāciju un dodamies ceļā. Pa ceļam vēl noskaidrojas, ka viesnīca nav pašā Tūrā, bet gan piepilsētā Joue-les-Tours. Tikuši līdz vietai, kur Ivaram vairs ticēt nevar, vadību uzņemos es un aizvedu visus galīgi pretējā virzienā. Tad pār mani nāk apskaidrība, šad tad gadās, atrodu pie IP mūsu viesnīcu un pēc 10 minūtēm esam klāt.

Viesnīcā mūs, bauru pēctečus, nometina pagrabstāvā, kuram tikai neliels lodziņš. Nekas, toties viesnīcā ir baseins. Šovakar gan nevienu tas neinteresē, jo notiek spēle Horvātija pret Turciju, esmu licis uz Horvātiem, pēc spēles varu iet mierīgi gulēt.

Neliela blandīšanās pa Franciju III

Šorīt pamostoties atklāju, ka kuģošanas plāniņš atkrīt, jo ārā laiks ir reti riebīgs. Viss nomācies un izskatās, ka līs. Patiesībā mani jau nemaz nevelk visu dienu blandīties pa jūru ar kuģi. Tālab, iekoduši brokastis, dodamies uz La Rochelle atrodamo akvāriju. Pa ceļam uznāca neliels lietutiņš un mēs muzejā nonācām nedaudz izmirkuši, lietussargi jau ir priekš vārguļiem.

Akvārijs, jāatzīmē, ir diezgan iespaidīgs priekš tādas mazas pilsētiņas. Iesākumā tevi iebāž lifta paveidā, kas simulē nolaišanos okeāna dzīlēs. Simulācija tā ne visai, bet mazākiem bērneļiem varētu patikt. Protams, ka paši pirmie akvāriji tiek apskatīti ar īpašu rūpību, lai gan nevarētu teikt, ka ekspozīcijas ir izcilas. Labākā šķita Atlantijas okeāna simulācija ar austerēm, zivīm.

Katram akvārijam klāt ir tā tilpums litros, tas dod diezgan reālu priekšstatu kāds spiediens ir jātur akvārija stiklam. Zivis ir klasiskās, nu tādas, kuras redz visos nopietnos akvārijos. Jaukas ir zāles, kur vesela siena ir 800 000 litru akvārijas, pa kuru ņemas dažāda puccūķa lieluma zivteles, ieskaitot haizivis.

Ar laiku man sajūtas notrulinājās un kādu brīdi akvāriji vairs interesanti nešķita. Interese atgriezās vērojot Pakavkrabja pūliņus apmesties atpakaļ uz kājām. Pakavkrabis, tā saucamā dzīvā fosilija, dzīvo ASV piekrastē un ir saglabājies nemainīgs no Paleozoja. Patiesībā viņš ir lielāks radinieks zirneklim nevis krabim.

Tālāk pavēroju mazos Nemo un tad dodos uz akvārija megahitu 1 250 000 litrīgo akvāriju. Tur tiek dota iespēja vērot haizivis, tā arī kādas desmit minūtes nosēžu skatoties, kā peldas dažādas zivtiņas, cerot, ka kādai no haizivīm aizkritīs širmis un tā sadomās iekost ar kādu no zivtelēm. Diemžēl manas cerības nepiepildās, haizivis un zivtiņas peld šurpu turpu un neviens nevienu neēd.

Pie izejas apmeklējam suvenīru veikaliņu, kurā pārstāvētos suvenīrus, tikpat mierīgi var nopirkt arī Rīgā, ja izdomā kā ar flomi zem zivtiņas magnētiņa pierakstīt La Rochelle. Jā, grāmatas par zivīm gan bija vesels lērums, tikai diemžēl franču valodā. Ārpusē mūs savukārt gaida lietutiņš, virzāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai tiktu pie mašīnas.

Redzot, ka La Rochelle dzīves nav, nolemjam doties uz pārdesmit kilometrus attālo Rochefort. Tā kādreiz bijusi franču flotes militārā osta. Iepriekšējā dienā vienā bukletiņā esam redzējuši pusbūvētu franču fregates Hermione repliku, tā kā šitādas lietas mūs interesē, vismaz mani ar Atvaru, nolemjam doties uz to muzeju.

Ivarā esmu ielicis aptuvenu adresīti, tādēļ mašīnu atstājam pie jahtu ostas. Nekādi nesaprotu, kā tie jahtu īpašnieki, ja viņiem rodas vēlme izbraukt, dabū jahtu ārā no stāvvietas. Vienai otra no jahtām stāv iespiesta starp vēl piecām. Tad nu pēc nelielas pastaigas pa jahtu ostu atrodam arī jūraslietu muzeju.

Nopērkam biļetes gan uz pašu muzeju, gan uz Hermiones apmeklējumu. Pats muzejs tā viduvējs, pirmā izstāžu zāle parāda mums virvju vīšanas mākslu, mezglu siešanu. Noskatījos filmiņu kā mehanizēta virvju vīšana un dodos uz nākamo trīšu zāli. Tur parādīts trīša spēks, katrs kurš vēlas var cilāt 50 kilogramus – fizika strādā arī Francijā.

Tad izstāde veltīta franču Panamas kanāla rakšanai, dažas dokumentālās filmas, noskatos lielāko daļu, interesanti. Tik interesanti, ka esmu pasūtījis no Amazon.com grāmatiņu par kanāla vēsturi. Tā kā puse naudas par biļeti jau atpakaļ dabūta (viss cītīgi apskatīts un, kas mācēts, izlasīts), dodamies uz pašu Hermioni.

Hermione atrodas lielā angārā, kas savukārt uzsliets uz virs sausā doka. Pats 1166 tonnīgais kuģelis savulaik, 44 metru garumā un 11 metru platumā, kuģojis pa jūrām no 1779. gada līdz 1792. gadam. Braucis uz Ameriku un kur tik ne, beigās nogrimis pie Korsikas krastiem. 1997. gadā laikam vietējais kuģu modelētāju pulciņš (visur gan saukts par entuziastiem) nolēma 1:1 kuģi atjaunot. Nodibināja sabiedrību ielika ķīli un sāka būvēt. Plāns bija jau pērngad visu pabeigt un braukt jūriņā, tomēr zināt jau, kā tas ir -siens jāvāc, lopi jākopj un kuģis puspabeigts stāv dokā joprojām. Un labi vien ir – vismaz es dabūju to apskatīt.

Apskates process ir vienkāršs, ganies pa angāra malā esošajām galerijām, gar kuģa sastatnēm un skaties ko vēlies. Patiesībā izskatās pēc šķūņa, kura spāru svētki vēl tikai gaidāmi. Lai papildus izklaidētu tūristus, gar malām izlikti informatīvi materiāli franču valodā, bet šo to man saprast izdodas. Jau ejot ārā no muzeja nolemju izprovēt agregātu, kas par vienu eiro un pieciem eirocentiem piedāvā iespēju dabūt bļembuku ar Hermion bildi pēc savas izvēles. Tā kā ar šī veida agregātu biju redzējis jau senāk, tad tā izmēģināšana bija sens sapnis. Salieku iekšā naudiņu izvēlos bildīti un dabūju savu transformēto bļembuku. Līdz ar dabūšanu mans ģīmis izstiepjas bļembuka ovāla formā. Es biju domājis, ka transformēta tiks eiro monēta nevis pieccentnieks.

Nākošais plāna punkts ir pusdienošana, atrodam pilsētas centru un sākam apskatīt piedāvājumu. Citur pusdienas vairs nedod, citur vispār slēgts, beigās atrodam picēriju ar nosaukumu Saules dārzs. Pasūtām ēdienu, porcijas reāli lielas, paēdam, padzeram un prasām rēķinu. Rēķinu mums atnes kaut kādu dīvainu, par trīs picām un vienu otro plus dzeramo mums jāmaksā tikai deviņi eiro. Kāpēc tik maz nemaz neskaidrojām, samaksājām un devāmies vien prom.

Sākās nākošais interesantais punkts automašīnas meklēšana, iesākumā tiek sajauktas debespuses un aiziets pretējā virzienā, tad dodamies atpakaļ līdz upei kā plānots no sākuma. Pa ceļam ievēroju interesantas konstrukcijas paceļamo tiltu un vietējo bomzīti, bomzis no biezajiem, pats ar savu ričuku, mobils tā sakot.

Tālāk dodamies Saintes pilsētiņas virzienā. Nu kā var neaizbraukt uz vietu, kas jau saucas svēta! Pa ceļam atklājas, ka Ivars neko nezina par jauno maksas štrāsi un nākas vadīties pašiem pēc ceļazīmēm. Te pirmo reizi izbaudām, ko nozīmē Francijas apdzīvotība. Ceļš vijas cauri daudzām mazām pilsētiņām, kuras citu no citas atdala pāris kilometri. Apbūve zema un arī pašas pilsētiņas visnotaļ labā paskatā.

Aizripinājuši līdz Saintes sadomājam pastaigāt ar kājām un atstājam mašīnu kādu kilometru no centra dodamies uz pilsētu. Zinām, ka pilsētā kaut kur ir romiešu laiku amfiteātris un un Svētā Eutrope baznīca. Meklējot amfiteātri nošaujam greizi un atrodam vēl Sv. Pierre (tas pats Pēteris) baziliku. Ja godīgi, tad šāda projekta baznīcu neesmu vēl nekad redzējis. Viņa nez kāpēc celta kalna palejā, pasākums sācies jau divpadsmitajā gadsimtā, nezinu kā izskatītos, ja projektu novestu līdz galam. Sākotnējais projekts paredzēja augstu un slaidu baznīcas torni, kas padarītu katedrāli vēl divas reizes augstāku, taču laikam finansējuma dēļ torņa vietā sanāca tikai neliels kupoliņš.Pastaigājuši pa iekšieni, ko tur slēpt, kā īsts Diablo spēlētājs pārbaudīju vai nav kādas durvis uz pagrabiem, durvis bija, bet pagrabi slēgti. Devāmies tālāk meklēt amfiteātri. Neteiksim jau, ka amfiteātris ir baigi noslēpts, visas norādes jau ir, ja vien skatās, atrodas kāda parciņa malā. Amfiteātri var aplūkot no diviem skata punktiem, pirmais par velti, stāvi pie žoga un skaties cik lien. Otrais par maksu, ne ar ko neatšķiras, tikai vari arī brīvi klejot pa pašu amfiteātri. Mirkļa vājuma rezultātā izvēlamies otro variantu.

Bez mums šo brīnumu apmeklē vēl divi tūristi, tā ka varam visu izpētīt. No paša amfiteātra nekā daudz pāri nav palicis. ~ 40 to gadu būvēts, tagad pāri ir palikušas tikai drupas. Man rodas “resna” aizdoma, ka no amfiteātra akmeņiem droši vien ir uzbūvēta pus vecpilsēta. Bet arī atlikušais ļauj saprast, ka kādreiz būve ir bijusi diezgan nopietna.

Pablandījušies pa amfiteātri dodamies uz St. Eutrope – pirmais evanģelizētājs, moceklis šajā apgabalā, un viņa vārdā nosaukto baznīcu 1096. gadā esot iesvētījis pats pāvests Urban II. Nav slikti priekš pilsētiņas ar 15 000 iedzīvotājiem. Tradicionāli ieejam baznīcā, paskatāmies iekšpusi , neviena tur nav.

Tad nolemjam nokāpt pagrabos, pagrabos diemžēl nestrādā elektrība. Mani un Atvaru tāds nieks neattur no svētā pīšļu apskates un dodamies tik tālāk. Bišķi jau gaisma kaut kāda ir. Apskatam iespējamo svētā atdusas vietu, askētiska priekš benediktīnieša. Redzam, ka pagrabs tiek izmantots arī veco grēksūdzes skapju glabāšanai.

Tālāk seko ceļš atpakaļ uz La Rochelle viesnīcu, Ivars atkal grib uzdzīt mūs uz bāņa un mēs viņu neklausām. Viesnīcā ēdam vakariņas un skatāmies futbolu spēlē Vācija pret Portugāli. Kanāls franču, komentētājs franču, iemācos izteicienu „Ollalā!”, to izmanto sevišķi asos brīžos, labi izklausās arī spalgi izkliegts „Švainštaigēr”. Noskatos pirmo puslaiku un dodos gulēt.

Neliela blandīšanās pa Franciju II

No rīta pamodos, īpaši nesteidzoties, pabrokastoju ar iepriekšējā vakara kebabu. Tad jau arī pārējie ceļabiedri bija gatavi braucēji. Pirmais šodienas galamērķis ir sala Ile de Re. Šajā vietā esam nolēmuši iznomāt velosipēdus un nedaudz pabraukāties. Kā maršruta galapunktu Ivaram lieku Saint Martin de Re.

Salu apmeklējot jāšķērso tilts, jāatzīst, ka visai skaists. Veselus 3 kilometrs garš un diezgan augsts, laikam, lai varētu cauri izbraukt kuģi. Cik tāds pasākums viņiem izmaksājis nav ne jausmas, bet Latvijā mums tādam naudas nepietiktu no teikti izmaksātus kādus 10 miljardus. Par tilta izmantošanu ir jāsamaksā simboliska nodeva (~10 – 16 eiro) atkarībā no gadalaika.

Braucot uz salu, laika apstākļi indicē augstu lietus varbūtību, kas nedaudz skumdina. Ivars tradicionāli aizvada mūs līdz pilsētiņas centrālajam laukumam, tur gan mašīnai vietas neatrodas. Nedaudz pabraukājuši atrodam perspektīvu mašīnas novietni. Tagad jāveic otrais etaps – velosipēdu īre.

Izrādās, ka esam apstājušies pilsētiņas nomalē, nu labi, pilsētiņa jau arī ir tāda, kurai cauri var iziet desmit minūtēs. Cauri gan neejam, bet gan vienu malu apkārt, gar jūru. Netālu no ostas atrodam arī jauku velo nomu. Ričuki nesanāk dārgi padsmit eiro par ričuku, ņem un brauc. Protams, ir viena riskanta lieta, iznomātājs pieraksta tavu kredītkartes numuru. Gadījumā, ja tu aizbrauc uz visiem laikiem, tad tev līgums paredz 200 eiro sodu par velosipēdu. Tā nu tagad jūtos visu četru velosipēdu pagaidu īpašnieks. Mūsu braukšanas plāns, ja godīgi, nav izdomāts vispār. Galvenā mirkļa ideja ir aizbraukt uz salas otru galu.

Veloceliņi uz salas ir ļoti labi, tikai dažās vietās tie ir apvienoti ar autoceļiem, arī norādes ir pietiekoši informatīvas, lai neapmaldītos. Kamēr esam tikuši pie velosipēdiem, laika apstākļi ir uzlabojušies un ir patīkami saulains laiks ar nelielu vējiņu.

Brauciens sākas gar jūras krastu, tā kā jūrā ir bēgums, tad var redzēt vienu no vietējo iedzīvotāju galvenajām nodarbēm – austeru un molusku ievākšanu. Shēma vienkārša, jūrā iebrauc traktors, cilvēki uzvelk gumijniekus un apskata savus drāšu molusku maisus, krauj kuzavā un ved uz mājām. Tika novēroti daži individuāli velosipēdisti, kas nodarbojās ar austeru medīšanu. Jūra tur atkāpjas diezgan tālu un dažāda kalibra laivas izskatās visai dīvaini.

Pabraukuši gar jūras malu, veloceliņš mūs ieved salas iekšienē. No sākuma neiebraucu, kas ceļa malā tie tādi par maziem sekliem dīķeļiem. Dīķeļus savā starpā saista sarežģīta meniķu sistēma un pats galvenais viņi nelāgi ož. Tikai pēc neilga laika attapos, ka tā tak sāls ieguves metode, tvaicējot jūras ūdeni. Dīķi smuki arī dažādi – putniņi tur dzīvojas – laikam nodarbojas ar sāļu koncentrācijas palielināšanu tajos.

Iebraucam Les Portes En Re, pa ceļam sanāk braukt cauri kaut kādam putnu rezervētam, tur vācu tūristi ar binokļiem cītīgi ornitoloģēja. Portes vispār nav ko darīt un dodamies uz Phare des Baleines, skaitās viens no izcilākajiem salas landmarkiem. Pa ceļam nedaudz piebraucam pie jūras un uzmetam acis Otrā pasaules kara krasta apsardzes nocietinājumu paliekām.

Bāka izskatās diezgan smuka. Pirms došanās uz turienes nolemjam nedaudz iekost. Domājam, ka nav vērts ņemt tradicionālus ēdienus un pusdienojam ar dažādiem jūras radījumiem, garšoja tā neko, ja pieēd klāt daudz maizes un kartupeļus.

Iekoduši dodamies uz bākas pusi, pa ceļam melnie brāļi piedāvā ziedot pārdesmit eiro Āfrikas bada cietējiem. Izskatās elementāra tūristu mānīšana, advancēts naudas iegūšanas veids. Bākā ir iespēja uzkāpt tornī, par nelielu, bet taisnīgu samaksu. Tā kā jau nobraukti jau pāri par 25 kilometriem, nospriežam nekur nekāpt, bet doties atpakaļ.

Atpakaļceļu izvēlamies pa citu veloceliņu, cik vien tas ir iespējams. Velosipēdistu ap dienas vidu ir kļuvuši daudz vairāk. Tagad jau aiz lēnākiem braucējiem sāk izveidoties korķi, apdzīšanas iespējas limitētas, lai vai kā ap trijiem esam atpakaļ pie velonomas. Rēķinām, ka esam nobraukuši ap 50 kilometriem, kas nav peļami. Riteņi tiek atdoti un paši ēdot saldējumu aizejam līdz Saint Martin de Re ostiņai. Tur vietējie zvejnieki, atgriezušies no zvejas, pārdod savu guvumu tūristiem. Tā viņiem tāda tradīcija, daļu pārdot, lai varētu ejot mājās nopirkt ko dzeramu (ne jau limonādi).

Pasēdējuši, atpūtinājuši kājas, nolemjam doties atpakaļ uz cietzemi. Tagad braucot sanāk nedaudz izvairīties no velosipēdistiem, jo to ir pilna sala. Nedaudz ievērtējam tiltu un braucam uz savu viesnīcu.

Vadoties pēc ceļa norādēm neizdodas atrast nevienu lielveikalu, tiek nolemts aizbraukt uz viesnīcu pārgrupēties. Pēc pārgrupēšanās un veikala kā galamērķa ievadīšanas Ivarā, veikals atrodas, un nepieciešamie pārtikas un sadzīves resursi tiek iepirkti.

Vakarā tiek nolemts iziet mazā pastaigā pastaigā pa La Rochelle. Nākošajā dienā ir plāns ar kuģīti aizbraukt uz Fort Boyard (kādreiz pat pa Krievijas Tv rādīja šo franču šovu), tāpēc noskaidrojam kuģīšu atiešanas grafikus, nedaudz pabildēju ostas nocietinājumus un dodos atpakaļ.

Pa ceļam uz viesnīcu ieraugu dīvainu apbedīšanas biroja stāvvietu. Izlikti kapu dekorācijas paraugi un pie autostāvvietas rakstīts, “Tikai klientiem”, nav ar nekāds brīnums, ka stāvlaukums tukšs.

Vakars nolemts pavadīt skatoties saulrietu. Atrodam nelielu mākslīgu pludmalīti, kurā tad arī vērojam saules nolaišanos aiz horizonta. Nekas izcils – jauka nodarbe, ja vēlies vari akmeņos ķerstīt krabjus, vai mēģināt uz gliemežvākiem pārgriezt kājas. Turpat jūrā redzama bāka, kas esot autentiska Čīles galējo dienvidu bākai. Diemžēl apraksts tikai franciski, neko daudz nesapratu.

Un tad jau kā sakot pienāca vakars un arī laiks likties čučēt. Čučēšanu gan traucē no saules velobrauciena laikā dabūtie ādas apdegumi.

Neliela blandīšanās pa Franciju I

Tā kā nekad savā mūžā uz Franciju nebiju bijis, tad piekritu šovasar vienu no atvaļinājumiem pavadīt tieši tur. Ceļojuma galvenie mērķi bija apskatīt slavenas franču pilis, izbraukāties ar velosipēdu un, ja paliek laiks, apskatīt arī Parīzi.

Mazāki mērķi bija atrast varžu kāju ēšanas vietas, nedaudz iemācīties franču valodu, paskatīties kā cilvēki dzīvo revolūcijas šūpulī un pie izdevības apēst kādu gliemezi.

Gatavošanās ceļojumam jau notikās pērn, tika nopirktas aviobiļetes. Viesnīcas un mašīna gan tika rezervētas tikai mēnesi iepriekš. Kā jau katru reizi, īpaši ar bagāžas līdz ņemšanu neaizrāvos, cik varēja ielikt mugursomā tik arī paņēmu. No brāļa tika aizlienēts Ivars, kuram bija jābūt galvenajam ceļojuma plānošanas atspaidam. Karte gan nebija no jaunajām, bet kas tad tādā frančzemē mainās? Braucām nelielā grupiņā es, Atvars, Maija un Aija. Četri cilvēki vēl ir tas cilvēku daudzums, kuri spēj laicīgi noorganizēties un savākties noteiktā laikā.

Braucot uz Rīgas lidostu, lietutiņš bija sadomājis, ka nu Jāņiem tuvojoties ir nedaudz jāsarauj un lija tā neko. Tradicionāli pie iečekošanās kasēm rindās nestāvējām, jo šo lietu tak var izdarīt elektroniski no mājam, gājām vien uz drošības kontroli. Drošības kontrolē, kā jau vienmēr, Atvaram tika nedaudz patīrīts mugursomas saturs, atņēma viņam skuvekļus – laikam, lai nepārgriež lidmašīnā visiem rīkles. Es atkal kārtējo reizi pārliecinājos, ka manu jostas sprādzi nedektetē.

Charles de Gaulle

Līdz izlidošanai bija kādas četrdesmit minūtes, kuras pavadīju lasot kārtējo pasaku grāmatu. Pie iekāpšanas pasažieri kārtējo reizi bija nolēmuši, ka laikus neiestājoties rindā tev var nepietikt vietas lidmašīnā, neatkarīgi no tā, kas rakstīts uz biļetes. Tad nu visi draudzīgi šturmēja lidaparātu. Notika brīnums – vietas pietika visiem un pat palika pāri.

Lidmašīnu pilots gaisā dabūja ar pirmo piegājienu, visas tualetes durvis bija izdevies aizvērt, lidmašīnā bija arī viens aptuveni divgadīgs bērns, kas nozīmēja, ka lidojums nebūs garlaicīgs. Bērns sevi attaisnoja, lidojuma laikā kliedzot vismaz piecpadsmit minūtes no vietas, tīrais sīkums salīdzinot ar pāris zīdaiņiem, kas tika dzirdēti lidojumā uz Singapūru. Tad nu labi palasījis grāmatu sagaidīju nolaišanos Charles de Gaulle lidostā. Tur nācās nedaudz pagaidīt lidmašīnas piebraukšanu pie izkāpšanas geita, bet pa ceļam varējām apskatīt Concorde lidmašīnu, kas visu pamesta stāvēja lidostas teritorijā.

Pirmais plāniņš, nonākot Francijā, bez tualetes apmeklēšanas, bija automašīnas atslēgu dabūšana. Mēs jau Europcar bijām rezervējuši VW Golf IV TDI, bet, protams, ka nekas tāds mūs tur negaidīja. Biroja darbinieka izvilktās atslēgas liecināja, ka būs mums jāsamierinās ar Renault markas automašīnu. Kā par brīnumu Atvara dati viņu datubāzē atradās uzreiz, tomēr sākās daži sīkumi, Atvara kredītkartes termiņš bija beidzies un mums lika saprast, ka nekas nespīd, vajadzīga tieši šofera kredītkarte.

Tā kā situācija neizskatījās diez ko cerīga, nolēmu nedaudz pamanipulēt ar patiesību. Iedevu ofisa darbiniekam savu mācību braukšanas atļauju, pasi un kredītkarti, teicu, lai formē uz mani. Risks gan bija, jo šamais pāris minūtes atpakaļ bija redzējis, kā izskatās īstas Latvju tiesības, tomēr viss process tālāk risinājās bez aizķeršanās un es tiku pie nomātas mašīnas bez autovadītāja apliecības. Mācība – ES vecajās valstīs, lai iznomātu mašīnu un braukātu ar to, autovadītāja apliecība nav obligāta. Braukšana gan tika uzticēta Atvaram. Vienīgais, kas samaitāja prieku bija garantijas depozīta novilkšana no kartes 1000 EUR apjomā, parasti šamie ņem tikai nomas maksu.

Bānis

Iesākumā nedaudz pablandījāmies pa autostāvvietu līdz atradām savu mašīnīti, tā bija Renault Scenic 1.6 litru benzīnnieks, uz kuru paskatoties bija skaidrs – jauns mironis. Bet kā tautā saka – kā ir, tā jādzīvo,. Sēdāmies iekšā, Ivaram likām atrast La Rochelle un devāmies savā 500 kilometru pirmās dienas ceļojumā. Gandrīz divas stundas nosēdējām Parīzes apvedceļa sastrēgumos, kur arī Atvars apguva nepieciešamās iemaņas braukšanai Francijā, galvenā atšķirība no latvju zemes, motociklistiem tiek atstāta brīva vieta, šaura papildjosla, starp otro un trešo joslu. Izlīduši no Parīzes pa bāni diezgan brašā tempā devāmies uz La Rochelle pusi, pa ceļam nedaudz iekodām benzīntankā un ap pusdesmitiem vakarā bijām jau savā viesnīcā. Pareizāk sakot, uz trīs naktīm izīrētā dzīvoklī. Ēdot benzīntankā bija jāatzīst, ka cenas Latvijā un te nemaz neatšķiras un Eiropas cenu līmenis mums jau ir sasniegts.

La Rochelle

Iekārtojušies dodamies uz La Rochelle slavenajiem tornīšiem, kas iebūvēti ostas teritorijā. Kādreiz starp viņiem varējuši novilkt ķēdi un nelaist ostā nevienu iekšā. Jāatzīst, ka skats vakarā tiešām ir visnotaļ iespaidīgs un smuks. Uz vācu zemūdeņu dokiem gan jāatzīst, ka tā arī neaizgājām. Pastaigājām nedaudz pa promenādi, ievērtējām dažas ieliņas, nopirkām vakariņās kebabu un devāmies pie miera.

Jāatzīst, ka pirmajā dienā nevienu īstu francūzi, izņemot pārdevējus veikalā, nemaz neredzēju, un tā teikt dabiskos apstākļos izņemot šoseju viņu nenovēroju. Uz šosejas viņi uzvedas godīgi, ātrumu nepārsniedz, apļveida krustojumos nerāda pagriezienus, motociklisti uzskata, ka viņiem ir priekšroka, paldies saka paceļot labo roku (avareiku vietā).

Vasaras atvaļinājums II

Ir pienācis laiks kārtējam atvaļinājumam. Šogad neplānoju nekādus tālus ceļojumus, esmu nospriedis nedaudz pablandīties pa tām Eiropas valstīm, kurās nemaz neesmu bijis un tādu ir daudz. Šīs vasaras plānā man ir nelielas Francijas daļas apskatīšana.

Domāju, ka Francijā būšu jau nākošo otrdien. Tur fiksi paņemsim nomā mašīnu un līdz vakaram mēģināsim nokļūt pirmajā paredzētajā gala punktā La Rochelle.

Bilde no Travelfrance.

Tad neliels laika periods tiks pavadīts Saules salā jeb Ile de Re.

Bilde no Tripadvisor.

Tad dažas dienas tiks veltītas Luāras ielejas pilīm.

Bilde no gmu.edu.

Un tad nelielu laika sprīdi veltīsim arī Parīzes apskatei. Tā kā biļetes jau ir nopirktas un viss sarezervēts atliek vien gaidīt 17. jūniju. Žēl, ka neprotu franču valodu, divas reizes esmu mēģinājis iemācīties, bet pacietība nekad nav pietikusi ilgāk kā vienai dienai. Bet tā kā līdzi tiks ņemts Ivars tad vismaz ar ceļa prasīšanu jānodarbojas nebūs.

%d bloggers like this: