Navigate / search

Lāčplēsis. Atgriešanās by Valdis Rūmnieks

Lāčplēsis atgriešanās

Jāatzīst, ka pašu eposu Lāčplēsis esmu lasījis tikai vienu reizi skolas laikos. Tad šis darbs bija obligātās literatūras sarakstā. Izlasīju vasaras sākumā, un kad pienāca laiks rakstīt sacerējumu par šo darbu, ielikos slimnīcā un veiksmīgi izvairījos no šī darba. Tomēr uzzinot, ka ir iznākusi grāmata, kurā aprakstīts iespējamais notikumu turpinājums, nolēmu šo grāmatu izlasīt. Tas nekas, ka viņa domāta bērniem, man jau ar’ vēl šis tas no bērna ir atlicies. Pie grāmatas “Lāčplēsis. Atgriešanās” tiku pateicoties izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Lāčplēsis savā pēdējā cīņā ar Melno bruņinieku iekrīt Daugavas atvarā, un ar to beidzās Pumpura eposs. Šī grāmata sākas tur, kur eposs beidzas. Lāčplēsim izdodas izdzīvot un tikt no upes ārā. Tomēr viņš ir zaudējis savu spēku, jo ausis nocirstas un nākas samierināties ar to, ka viņš ir tikai parasta cilvēka vērtē. Nedaudz atguvies, viņš nolemj uz Lielvārdi atpakaļ nedoties. Ko gan viņš tur darīs – vadonis bez spēka? Tādēļ tiek nolemts apmesties uz dzīvi Dziļajā mežā. Tomēr pa ceļam uz savu jauno mītnes vietu Lāčplēsis satiek Rūsiņu – pusaugu zēnu, ar kuru dzīve apgājusies vēl trakāk kā ar Lāčplēsi. Tas liek viņam saņemties un turpināt savu cīņu pret jodiem, velniem un vācu bruņiniekiem. Un kas zina, iespējams, atgūt savu zaudēto spēku.

Lasot šo grāmatu es iemācījos sev ļoti nozīmīgu lietu. Nekad, nekad nelasi priekšā četrgadniekam grāmatu, kuru pats pirms tam neesi lasījis un kura domāta vienpadsmitgadniekam. Nav jau tā, ka viņš nebūtu dzirdējis brāļu Grimmu pasakas, bet nu šī, manuprāt, pārspēja pat tās. Ja jums liekas, ka Troņu spēles ir asiņains pasākums, tad, domāju, šī grāmata pārsitīs pat to. Vismaz sākumā noteikti. Tādu pēc pirmajām nodaļām man nācās iesaistīties diezgan smagā sarunā ar savu dēlu par nāvi, slepkavībām, vecāku zaudēšanām. Beigās novienojāmies, ka grāmatu turpināsim lasīt pēc pāris gadiem.

Sen nebiju lasījis bērnu grāmatas, un bija jau piemirsies, cik tās ir asiņainas, ja balstītas uz pasakām. Arī šajā ne nodaļa nepaiet bez kādas slepkavības vai izkaušanās. Nav jau tā, ka viņa propogandētu vardarbību. Cilvēki cīnās pret apspiedējiem un izmanto tādus pašus ieročus, kā viņu pretinieki. Ja tā padomā, lielākā daļa pasaku ir tieši tādas. Kur nu vēl runāt par maniem iemīļotajiem sengrieķu eposiem. Šeit viss ir kategorijās melns un balts, to nosaka mērķauditorija, kurai šāda pasaules uztvere vēl ir dominējoša. Arī beigas ir absolūti skaidras bez nekādām „ja nu”. Un Rūsiņš, protams, ir tēls, ar kuru puišelis labprāt identificēsies. Kuram gan nepatīk būvēt mežā zaru būdas, cīnīties pret mošķiem un šaut ar loku?

Kopumā grāmata, lai arī nav izcila, bet atzīstama par labu. Domāju, ka desmit gadu vecumā to būtu labprāt izlasījis un pēc kāda laika pārlasījis. Un nevajag satraukties par asinīm līdz ceļiem, kas sastopamas bērnu grāmatās, bērni ir pietiekoši gudri, lai atšķirtu izdomāto no realitātes. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: