Navigate / search

Starp diviem laikmetiem (Time #1) by Džeks Finejs

Turpinu savu “Fantastikas pasaulē

Starp diviem laikmetiem

” projektu, par izvēli, ko lasīt, vairs īsti nevar runāt. Nieki vien ir palikuši. Šo es tā arī īsti nevarēju atcerēties – esmu lasījis vai nē. Šķiet, ka būšu pievārējis tikai sākumu, jo tas šķita lasīts. Lai vai kā tur nebūtu, grāmatas izlasīšana man nekādu uzupurēšanos neprasīja.

Profesors Dancigers, kas ir slepena projekta autors, par kuru ļoti interesējas valdība — Baltais nams un Pentagons, bez pārgudras prātošanas atsaucas uz Einšteinu, kurš atklājis, ka mūsu pasaulei ir četras dimensijas (laiks kā ceturtā dimensija). No tā šķietami izriet, ka bijušais turpina eksistēt un mēs varam “aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums”. Profesors Dancigers uzskata, ka dažādi laika momenti pastāv līdzās un, atrodoties tagadnē, mēs esam tūkstoš saitēm saistīti ar citiem laika posmiem. Tikai nepieciešams, sasprindzinot gribu, šīs saites saraut, iedomāties, ka tu esi noteiktā gadā, un tu patiešām tur nokļūsi. Bet šādiem eksperimentiem piemēroti vienīgi sevišķi talantīgi indivīdi, kas ir ārkārtīgi jūtīgi un kam piemīt pašiedvesmas spējas. Gatavojoties pārcelties pagātnē, cilvēks aprod ar apstākļiem, kas atbilst atveidojamajam vēsturiskajam kolorītam, iejūtas attiecīgajā situācijā, mācās dzīvot un domāt līdzīgi tā laika ļaudīm, uz kuru viņam ar savu iztēles spēku jāpārceļas. Izrādās, ka Saimons Morlijs, necils reklāmu biroja mākslinieks, arī ir tāds īpašs indivīds, kura iedzimtās spējas vēl attīsta iepriekšējos treniņos.

Šī grāmata aizķer nelielu daļa no katra cilvēku sapņa, par to kā būtu, ja ceļošanai laikā nevajadzētu nekādu aparātu un kvantu fizikas, pietiktu vien ar spēju iztēloties, ka atrodies pagātnē un atbilstoši telplaika īpatnībām tu tur arī nekavējoties nonāktu. Tas nozīmētu savā veidā piemānīt dabu bez lieliem ieguldījumiem. Diemžēl cik esmu to pārbaudījis uz sevi, tas nestrādā. Taču autors ir citās domās – viņam viss strādā.

Zinātniskajai fantastikai ir viens apakšžanrs, kas nodarbojas ar alternatīvo vēsturu aprakstīšanu. Šī grāmata ir pieskaitāma pie tā. Te ir daudz kā būtu, ja būtu. Autors gan ir izvēlējies vienu no vienkāršākajiem stāstījuma veidiem – ar galvenā varoņa Saimona Morlija acīm apskatīt 1980-to gadu Ņujorku. Viņam tā ir gandrīz simts gadus veca pagātne, bet autoram tā ir iespēja izgāzt pār lasītāju paša savākto informāciju par šo laikmetu. Te ir daudz fotogrāfiju, kurām jāpiešķir autentiskums, veco māju un ielu apraksti, apģērbu apraksti utt. Es sāku saprast, kādēļ es bērnībā šo grāmatu tā arī neesmu pabeidzis, kuru bērnu gan interesēs aizgājušo laiku modes apraksts. Es kā cilvēks, kuram aptīk autentiskums un pasaules būvniecība, šoreiz esmu spiests atzīt, ka autors ir pāršāvis pār strīpu.

Arī galvenais varonis vairāk atstāj brunču mednieka iespaidu un tipisku piedzīvojumu romānu varoni. Viņa vienīgais uzdevums visa stāstā ir nonākt pie secinājuma, ka cilvēki augstākos amatos ir viduvējības, un viņu šaurās intereses nav savienojamas ar cilvēces kopējām interesēm. Projektu vada militāristi, un viņu vēlme manipulēt ar vēsturi nedomājot par sekām nav savaldāma. Dabūt Kubu par ASV štatu ir pārāk liels vilinājums. Saimonam nākas secināt, ka vislabāk ir atstāt pasaules vēsturi nemainīgu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, priekš septiņdesmitajiem bija pat ļoti labi. Vēlāk ir iznākušas daudzas ar līdzīgu sižetu, gan nopietnas, gan jautras, taču reti kura spēs stāvēt klāt salīdzinot koncepta vienkāršību.

X RALPHI INDRAE by Didzis Sedlenieks

X RALPHI INDRAE by Didzis Sedlenieks

Teikšu, kā ir, šīs grāmatas iznākšanu es gaidīju. Diemžēl latviešu autoru fantastikas grāmatas neiznāk tik bieži, lai varētu kādu arī negaidīt. Un ja jau gaidīju, tad liku uz to arī cerības. Tādēļ tās iznākšanas dienā, ieraudzījis grāmatu bodē, nopirku un pa ceļam uz mājām arī gandrīz izlasīju.

Sešpadsmitgadīgais Ralfs ir spiests pamest ierasto vidi, lai vasaras brīvlaikā pēc vecāku vienošanās dotos pie sava tēva, izcilā paleoantropologa Papandreu uz Āfriku. Dzīve fanātisko zinātnieku nometnē puisim tomēr iepatīkas, it sevišķi pēc iepazīšanās ar pārgalvīgo meiteni Indru. Viņi Afaras tuksnesī pilnīgi nejaušā kārtā kļūst par kādas cilvēku priekšteču sugas atklājējiem, un abiem par godu tā tiek nodēvēta par x ralphi indrae. Drīz vien negaidīta izdevība jauniešus nogādā ļoti tālā pagātnē, kur pašiem ir jāiejūtas pirmcilvēku x ralphi indrae ādā, un sākas piedzīvojumi, par kādiem neviens nebija spējis pat iedomāties.

Izlasījis grāmatas anotāciju, uzreiz sapratu, ka nevar būt nekā labāka par telepātiskiem cilvēkpērtiķiem, citplanētiešiem un vēl laika mašīnu. Sākšu ar labo, grāmata ir laba. Nav tā, ka ļoti laba vai izcila, bet vienkārši laba. Ja piesēžas, tad grūti no notikumiem atrauties. Pusaudžu piedzīvojumi pēc pilnas programmas. Valoda salīdzinoši vienkārša, tie pāris svešvārdi nav nekas smags, un vietām pat atrodamas zemsvītras piezīmes. Pie tam pareizajā vietā lapas apakšā nevis grāmatas beigās.

No sižetiskā viedokļa vērtējot pret zinātniskās fantastikas žanru kopumā, tad šeit nav nekādu inovāciju un jaunu konceptu ieviešanu. Viss ir kaut kur jau redzēts vai kas līdzīgs lasīts. Taču prieks, ka autors ir izvairījies no pārliekas aizraušanās ar laika mašīnas darbības principu izskaidrošanu. Autors izvēlas, manuprāt, vislabāko metodi – vispārīgi ieskicēt un detaļas, lai katrs piedomā pats pēc savas vēlmes. Arī par slaveno laika ceļotāju biedu – “tauriņa efektu” autoram ir savas idejas par telplaika inerci, un arī te viss ir pēc kanona. Nīgrāks lasītājs gan laika mašīnas pamatprincipā saskatīs veco labo teoriju (zinātniskās fantastikas literatūrā) par informācijas laukiem, kas caurvij telplaiku, kas netieši paredz laiktelpa noturību pret globālām izmaiņām.

Ceļošanai laikā ir izvēlēta tiešās iemiesošanās metode. Tai ir zināmas priekšrocības – galvenajam varonim nav jātērē laiks, lai ieberztos aborigēnu uzticībā. Viņš jau pats ir gatavs aborigēns un ierodas viņu ciltī kā vietējais. Sākumā domāju, ka autors aizies “Alu lauvas” un “Cīņa par uguni” sliedēs. Man jau nebūtu nekas pretī, senvēstures rekonstrukcija, lai ar’ kāda, vienmēr ir bijusi mana vājā vieta. Taču ar to šeit bija daudz par maz. Varēja jau nedaudz pacensties, ja nu ne pirmajā grāmatas daļā, tad vismaz otrajā.

Autors uzsvaru liek nevis uz pasaules attīstību, bet uz galvu aizraujošiem piedzīvojumiem. Kas gan liedz citplanētiešiem nolaupīt rūsganu pērtiķi, kuri savstarpēji sazinās telepātiski? Tādēļ visa darba gaitā parādās tāda nepabeigtības sajūta. Galvenie varoņi visu laiku lēkā no vienas situācijas uz otru, nedodot atelpu un atstājot daudzas lietas neatbildētas. Vietām parādās epizodes, kuras nekur tālāk neattīstās, piemēram, Ralfa tēva un katoļu kardināla saruna. Viņa acīmredzot ielikta, lai pafilozofētu par apziņu un dvēseli, bet nekādu ietekmi uz grāmatu tā neatstāj. Iespējams, ka pusaudzis nav tik cimperlīgs un viņam pietiek, ka tiek rosināta viņa fantāzija. Bet man kā pieaugušajam cilvēkam ir zināmas pretenzijas. Es negribu lasīt grāmatu ar izslēgtu loģisko aparātu. Sižeta struktūra ir laba asaka, uz kuras gribēju redzēt vairāk uzaudzētas miesas.

Nākamā problēma ir konflikta trūkums. Galvenais varonis Ralfs ir puņķains tīnis, kuram visa dzīve vēl priekšā. Tēvs ar mammu dzīvo katrs savu dzīvi, un bērni ir pamesti novārtā. Tik daudz viss ir labi, kuram bērnam gan neliekas, ka viņam pievērš pārāk maz uzmanības? Vecāki viņam liek darīt lietas, kas nepatīk. Taču tā kā grāmata nav smalks psiholoģisks romāns, kur galvenais varonis ir pats savs lielākais ienaidnieks, trūkst tāda nopietna spēka, kas uz dzītu uz priekšu sižetu. Laiku pa laikam situācija saasinās, bet pat pret saasinājuma izraisītājiem nerodas nekādas sajūtas, tie ir bezmaz vai kā dabas spēki un ko nu uz tiem apvainoties. Tas pats ir sakāms par Ralfu un Indru, bija grūti ar viņiem identificēties un just tiem līdzi. Skraida pa pasauli tāds standarta pusaudzis un pusaudze, un nav nekas kur emocionāli pieķerties.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Var labi lasīt kā piedzīvojumu grāmatu, un jaunākajai paaudze labi noderēs kā ātrs grāmatu bada remdinātājs. Lasīt var, bet pieaugušā vecumā būs diezgan daudz iebildes pret varoņu rīcību un notikumiem, tā kā riskējiet paši!

Mani bērnības lasīšanas paradumi II

Zinātniskā fantastikas manuprāt ievērojamākie darbi un autori.

Vakar, izlasot kārtējo grāmatu no krievu sērijas ФАНТАСТИЧЕСКИЙ БОЕВИК, secināju – kārtējais sviests. Pēdējā laikā „sviesta” problēma kļūst arvien aktuālāka, jo Terry Prattchet grāmatas ir beigušās un lasāmlaiks tiek aizpildīts ar salīdzinoši nekvalitatīvu literatūru. Tā kā šajos žanros izlasīto grāmatu kopapjoms ir jau pāris tūkstoši, tad salīdzinoši nestandarta sižetu atrast ir grūti.

war of the worlds

Bērnu dienās mana pirmā zinātniskās fantastikas grāmata bija Herberts Velss „Pasauļu kari”. Šī grāmata mani aizrāva tā, ka izlasījis to pirmo reizi, tūdaļ izlasīju arī otro. Tagad gan saprotu, ka Velss šo grāmatu sarakstījis no tipiska britu izolacionista skatu punkta, viss svešais ir ļauns, nesaprotams un agresīvs, šī ideja novērojama arī grāmatā „Pirmie cilvēki uz Mēness”. Tomēr pats stāsta koncepts ir ļoti spēcīgs un cilvēku sociālā uzvedība diezgan labi atspoguļota.

Nākamā grāmata, kas atstāja neizdzēšamus iespaidus ir S.Lema „Ijona klusā zvaigžņu ceļojumi”, nedaudz satīrisks zinātniskās fantastikas darbs, kur galvenais varonis Ijons apceļo dažādas zvaigžņu sistēmas un dalās savos piedzīvojumos. No šīs grāmatas manā leksikonā ienāca vārds kurdelis, kuru šad tad lietoju vēl tagad. Vēl tika lasīts un pārlasīts „Neuzvaramais”, stāsts par kosmosa kuģa Neuzvaramais apkalpi, kas nonācis uz planētas, kurā mistiskos apstākļos iznīcināts cits šādas pašas klases kosmosa kuģis Kondors. Te pirmo reizi sastapos ar Lema kibernētikas un automātiski pareplicējošos robotu koncepciju. Roboti tiek parādīti kā jauna dzīvības forma.

I_Robot

Aizeks Azimovs „Es, robots” – domāju, ka šo darbu ir lasījis katrs ZF lasītājs. Klasika ar lielo burtu, robottehnikas trīs likumi tiek pieminēti vairumā šī žanra darbos. Kad lasīju šo grāmatu pirmo reizi, mani, protams, īpaši neinteresēja kibernētikas attīstības ētiskie aspekti. – Vai robots ir kaut kādā veidā dzīvs?, Vai viņam ir tiesības lemt pašam? Vai ir ētiski izmantot robotu, lai darītu pāri citiem? Mani aizrāva pats sižets un tā loģiskais izvērsums, kur katra stāsta beigās viss nostājās savās vietās un radās viela pārdomām. Tas ļāva mierīgi gulēt, jo bija skaidrs, ka A.Azimova roboti pasaulē varu nesagrābs nekad. Nākamā šī autora grāmata, kas nonāca manos nagos bija „Paši dievi”. Stāst sekojošs zems zinātnieki izgudrojuši, lētu enerģijas avotu Sūkni, kas tungstenu 186 pārvērš plutonijā 186, atklājas ka process enerģiju ņem no paralēla visuma un ilgstoša tā izmantošana novedīs pie mūsu un viņu visuma bojāejas. Kas ir labāk – lēta enerģija šodien un problēmas kaut kad rīt? Vai tomēr nākotne?. Problēma tiek apskatīta gan no zemes iedzīvotāju, gan no paralēlo būtņu viedokļa. „Slaveno triloģiju „Foundation” izlasīju salīdzinoši nesen, kādus astoņus gadus atpakaļ. Manuprāt, viens no labākajiem autoriem kāds jebkad šajā žanrā ir bijis.

Techincolor time machine

Harijs Harisons, bērnu dienās no viņa grāmatām, man pieejam bija tikai viņa „Fantastiskā sāga”, grāmata ar vienu garāku stāstu „Fantastiskā sāga” un pāris īsie stāstiņi. Domāju, ka PSRS „Fantastiskā sāga” tika publicēti tikai pateicoties Harisona ironijai par kapitālismu. Tiek izgudrota laika mašīna, tomēr vienīgais pielietojums, kas tai atrasts, ir kinoindustrija, lai ieekonomētu uz dekorācijām un aktieriem. Protams, ir arī daudz jautru laika paradoksu. Grāmata tika izlasīta no vāka līdz vākam pāri par desmit reizēm. Nākamais viņa darbs, kas tika izlasīts bija „Ēdenes” triloģija, cilvēku un ķirzaku civilizācijas konflikts. Autors tiešām izdomājis unikālu pasauli, kurā kopā dzīvo cilvēki un ķirzakas, katras civilizācijas ētika un likumi un jautājums vai tik atšķirīgas būtnes, kādreiz spēs dzīvot mierā un saticībā. Nebija slikta arī „Nerūsējošā tērauda žurka” cikls, lai arī kosmiskā odiseja, tomēr saistošs un interesants. Pēdējais lasītais „The Hammer and the Cross” – alternatīvā pasaules vēsture, nedaudz reliģijas piešprices un advancēts 9 gadsimts.

Klifords Saimaks, manuprāt, ir viens no labākajiem rakstniekiem zinātniskās fantastikas jomā. Viņa darbi ir ar humānisma ievirzi un fantastika tiešām zinātniska. Katrs stāstiņš ir unikāls un, ja gadās atrast, kādu vēl nelasītu stāstu, tad vari būt drošs, ka neko tādu iepriekš lasījis nebūsi. Bērnībā pieejams bija tikai „Naudas koks”, bet par to viņš dabūja ciest no daudzkārtējas pārlasīšanas. Kad iemācījos lasīt krieviski, papildus izlasīju „Way Station”, manuprāt izcilāko viņa darbu. ASV pilsoņu kara veterāns ir izvēlēts par Galaktiskās pārsēšanās stacijas uzraugu, Zemei draud kodolkarš un arī citplanētieši nav ieinteresēti Zemes nākotnē. Aizraujoša grāmata.

Roberts Šeklijs „Šis tas par velti” stāstu krājums, arāmatu atradu sava tēva skapī kolhoza mehāniskajās darbnīcās. Kā viņa tur bija nokļuvusi nezinu, bet pievācu uzreiz. Grāmata jau tad bija nedaudz neprezentabla, kāds uz tās bija turējis eļļainas blīves, dzēsis cigaretes, izskatījās, ka reiz iemesta arī peļķē. Tomēr tas netraucēja grāmatas lasīšanai, stāstiņi ir dzēlīgi humoristiski. Vislabāk atceros stāstu „Biļete uz Tranaju”, patikās viņa ironiju par iedomāto un patieso. Arī „Šis tas par velti” pieminētā mašīnīte, kas izpildīja praktiski jebkuru īpašnieka vēlmi, manu bērna prātu nodarbināja visai pamatīgi. Un protams šis citāts man galvā ir iespiedies uz visiem laikiem:

„”No mistake,” Jang said. “They’re very short of labor. Have to go recruiting all over for it. After the first thousand years you won’t mind it. “

Collins started to follow Jang toward the quarry. He stopped.

“The first thousand years? I won’t live that long!”

“Sure you will,” Jang assured him. “You got immortality, didn’t you?” …

He led Collins toward the quarry. “Naturally, they give that away for nothing.””

Tomēr pašu labāko atklāju vakar – man grāmatu plauktā atradās R.Šeklija 100 labākie stāsti krievu valodā, nopirkti un aizmirsti. No tiem satura rādītājā skatoties pusi nemaz nebiju lasījis, tā ka vēl ~1100 lappuses prieka ir palikušas.

Spēcīgu iespaidu uz bērna prātu atstāja arī Kita Pedlera un Džerija Deivisa „Mutants-59, plastmasu ēdājs”, patiesībā iespaids nekur nav pazudis. Katru reizi, kad izdzirdu ziņas, ka zinātnieki radīs baktēriju, kas palīdzēs paātrināt plastmasas biodegradāciju, man galvā iešaujas Mutants-59 aprakstītās ainas. Grāmatas saturs vienkāršs, bet liek aizdomāties, kas notiks ar mūsu pasauli, ja kādai baktērijai iegaršosies plastmasa? Pārlasīta vismaz piecas reizes.

Jāatzīst, ka arī PSRS rakstnieki tai laikā nebija zemē metami. Labi atmiņā palicies Aleksandrs Šaļimovs ar savu “Tuskaroras noslēpums” par padomju sociālistu un japāņu kapitālistu konfliktu zemūdens pasaules apguvē, nedaudz futūristiska ar detektīva pieskaņu, 10 gadu vecumā šo grāmatu nopirku Dundagas grāmatu veikalā, kur viņa stāvēja kā „second hand”, lieki piebilst, ka kamēr biju ticis līdz mājām ar autobusu, grāmata jau bija daļēji izlasīta. Arī stāsts “Ledus tuksneša spoki” likās ļoti saistošs, pētnieku grupa Antarktikā sastopas ar Plutona apdzīvotājiem (starp citu šim stāstam ir divi dažādi nobeigumu otrs atrodas stāstu krājumā “Dārdu aizas noslēpums”). “Dārdu aizas noslēpums” man personīgi nepiederēja, nācās ņemt no bibliotēkas, ņēmu aptuveni reizi gadā, lai pārlasītu, jauki stāsti nedaudz par dinozauriem un citplanētiešu instalācijām Gobi tuksnesī. Pēdējais stāstu krājums „Pēdējā atlanta atgriešanās” iznāca jau PSRS pēdējos gados, tomēr idejiski tie jau ir mainījušies, jūtams tāds kā pesimisms, uzsvars likts uz cilvēces tendenci uz iznīcību, gan Atlanta stāsts, gan stāstiņš par zemi pēc kodolkara.

Ivans Jefremovs „Andromedas miglājs” stāsts par vispasaules civilizāciju, kur uz Zemes ir uzvarējis komunisms, cilvēce ir spērusi pirmos soļus citu zvaigžņu sistēmu izpētē un kosmosa flagmaņa apkalpe nonāk neapskaužamā situācijā uz Dzelzs zvaigznes. Interesants futuroloģisks skatījums, ir daudz komunisma ideju, bet stāstam tas nemaz netraucēja.

Strugacku „Pikniks ceļmalā” man vispār likās un liekas joprojām šedevrs. Īsta kulta grāmata ar superīgu ideju apakšā. Ir laika gaitā nācis sastapt daudzus šāda paša satura daiļdarbus, par zonu, citplanētiešu anklāvs, bet teikšu godīgi – neviens tiem īsti nevelk.

Lieki būtu pieminēt, ka visiem augstākminētajiem darbiem dodami 10 no 10 balles.

Fantasy žanrs manā bērnībā kā tāds nemaz neeksistēja, jo ateistiskā pasaulē bērniem nav ko piesārņot smadzenes ar misticismu un citādu antimateriālistisku pasaules uzskatu.

PS. Pagaidām saliku bildites no grāmatām angliski, kad būšu ticis līdz bērnības mājām, tad visu smuki safočēšu vai saskanēšu.

ПЛАЦДАРМ by Игорь Недозор

Placdarms

Patiesībā par grāmatas tematiku visu pasaka vāka bilde, fantastika, tanki un dēmoni, tātad mūsdienu armija nokļūst magu pārvaldītos viduslaikos.

1980-desmitajos gados PSRS notiek laika mašīnas izmēģinājumi. Armijnieki vēlas paceļot pagātnē un sagatavot placdarmu vispasaules komunistiskās revolūcijas nodrošināšanai, taču tā vietā, lai atrastos Vidusāzijas stepēs neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma, armijnieki atklāj, ka ir nonākuši paralēlā pasaulē, kurā valda magu ordeņi. Eksperiments tiek turpināts, taču tagad mērķis jau ir komunisma ieviešana veselā pasaulē.

Pašā grāmatā gan komunisma ieviešanas ideja ir tikai dekorācija, cilvēki ikdienā ir nodarbināti ar daudz piezemētākām lietām, kā uzvarēt un izdzīvot. Tiek apskatīti dažādu cilvēku likteņi ģenerālis Tihomirovs, topošais mags Artjoms, specdienestu pārstāvis Aleksejs. Planētas Arguerlail iekarošana tiek apskatīta arī no tās pamatiedzīvotāju redzespunkta. Pamatiedzīvotāji ir iedalāmi trijās kategorijās magi, kas reāli valda pār pasauli, daži brīvie iedzīvotāji, tirgoņi un klejotāji, pārējie ir vergi. Redzam, ka pasaule to vien vēlas, lai tajā ieviestu komunismu. Kultūršokam vislabāk piemērojas tieši magi, jo viņiem ar pārdabiskām radībām nākas sastapties ikdienā.

Man vienmēr ir interesējušas grāmatas par tēmu – helikopters pret viduslaiku pilsētu. Lai lasītājam nebūtu pārāk garlaicīgi, spēkus izlīdzina jaunās pasaules magi, kuri, ja saņemas, spēj diezgan turēt pretī agresoriem tankos. Tomēr arī magi vairāk ir ieinteresēti tikt varas piramīdas virsotnē, pat ja tam jāupurē savas tautas intereses. Daudz interesantu faktu par iekarojamo planētu, kuri padara reālāku un nav tradicionālie – rūķi, troļļi un elfi, kas ar laiku tomēr rada tādu kā apnikumu. Bet vai es no šīs grāmatas kaut ko ieguvu, neko daudz, tikai un vienīgi labs laika kavēklis.

Grāmatas sižets ir sadrumstalots un uzdod vairāk jautājumus nekā atbildes, ir skaidrs, ka grāmatai ir plānots turpinājums. Pašai grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt tikai žanra cienītājiem. Ja parādīsies turpinājums,w lasīšu obligāti, varbūt sadrumstalotība izveidosies tīri sakarīgā bildē.

Kā mājas apstākļos izgatavot laika mašīnu

IMG_1315

Šajā rakstā es katram cilvēkam saprotamā valodā pastāstīšu kā izgatavot laika mašīnu, kas ļaus tev ceļot nākotnē un tur darīt dažādas lietas.

Šīs laika mašīnas priekšrocības ir sekojošas:

-lēta izgatavošanā;
-viegli izvairīties no dažādiem temporālajiem paradoksiem;
-nav nepieciešamas nekādas priekšzināšanas kvantu fizikā;
-praktiski pati pārvietošanās laikā nepatērē nekādu enerģiju.

Laika mašīnas galvenais trūkums:

-ceļošana nākotnē iespējama tikai tavas dzīves robežās.

Un tagad kā to paveikt Read more

Night Watch by Terry Pratchett

Night Watch (Discworld) by Terry Pratchett

Kārtējā vēl nelasītā Diskzemes grāmata, kas nu jau ir izlasīta. Diemžēl nelasītās kļūst arvien mazāk. Šī grāmata ir veltīta pilsētas sardzes ciklam.

Pilsētas sardzes komandors Vimes , vajājot psihopātu vārdā Cancer, nonāk 30 gadus pagātnē. Šeit Ankh Morpork vēl nav tāda, kādu to pazīstam mēs, Vetinari vēl nevalda un pilsētā kārtība ir nosacīts jēdziens. Šis ir arī laiks, kad Vimes pagātnē bija tikko iestājies Pilsētas sardzē. Šis bija arī viens no Ankh-Morpork barikāžu laikiem. Komandoram Vimes ir jāizvēlas vai atstāt notikumus nemainīgus vai tomēr iejaukties.

Acīmredzot ik katram rakstniekam pienāk brīdis, kad viņš nolemj izmantot laika mašīnas konceptu, tādā vai citādā veidā. Šajā gadījumā galvenie laika pārvaldītāji Vēstures mūki ir atbildīgi par šo notikumu. Šis ceļojums laikā tiek veikts, lai iepazīstinātu lasītājus ar dzīvi Ankh-Morpork tad tā, lai viņš spētu salīdzināt to ar tagad.

Daļa sižeta tiek veltīta arī Pilsētas sardzes, no iepriekšējām grāmatām pazīstamo personāžu, izveidošanās. Vis spilgtāk man atmiņā iespiedās aina, kurā Nobby Nobbs, tad vēl mazs ielas klaidonītis, filozofē par karavīra iespējām nodarboties ar marodierismu. Jau tad viņam varēja uzticēt dzīvību, bet ne dolāru. Seržants Colon gan izskatās nav mainījies nemaz. Protams, visvairāk ir mainījies pats Vimes. Izrādās tai laikā pilsētā uzdarbojusies slepenpolicija saukts „Unmentionables”, tad vietējais KGB variants.

Nedaudz tiek ironizēts par revolūcijām un valdīšanas gāšanām un, protams, tam sekojošo amnestiju visiem. Par to, kas patiesībā ir nemiera cēlāji, politiskām provokācijām, karogiem un himnām.

Kopumā šī man liekas viena no spēcīgākajām Pilsētas sardzes cikla grāmatām, personāži visi ir pazīstami un autoram iespējams tieši tādēļ bija jāatgriežas atpakaļ pagātnē, lai ļautu mums viņus iepazīt no nedaudz cita skata punkta. Grāmatai lieku stabilas 10 no 10 ballēm.

‘Don’t see why not, the enemy reaches all the way to the ground,’ said Nobby. ‘Anyway, people’re lyin’ down when you get their boots off. Ol’ Sconner, he says the money’s in teeth and earrings but I say every man’s bound to have a pair of boots, right? Whereas there’s a lot of bad teeth around these days and the falseteeth makers always demand a decent set-‘

‘Do you mean to tell me that you want to join the army just to loot the battlefields?’ said the major, completely shocked. ‘A little… lad like you?’

‘Once when ol’ Sconner was sober for two days together he made me a little set of soldiers,’ said Nobby. ‘An’ they had these little boots that you could-‘

‘Shut up,’ said the major.

‘take off, and tiny tiny little wooden teeth that you could-‘

‘Will you shut up!’ said the major. ‘Have you no interest in honour? Glory? Love of city?’

‘Dunno. Can you get much for ‘em?’ said Nobby.

Physics of the Impossible by Michio Kaku

Pilnajā nosaukumā: „Physics of the Impossible: A Scientific Exploration into the World of Phasers, Force Fields, Teleportation, and Time Travel” by Michio Kaku

Šī šogad jau ir otrā M.Kaku grāmatu, ko lasu. Pirmā bija „Visions”, kas sarakstīta desmit gadus atpakaļ. Šoreiz biju nedaudz uzmanīgāks un, izvēloties grāmatu, veltīju uzmanību arī tās iznākšanas gadam.

Šī grāmata ir autora mēģinājums aprakstīt cilvēkiem sen interesējošus fenomenus ar fizikas likumiem. Šie fenomeni tiek iedalīti trīs klasēs.

Pirmās klases neiespējamības sevī ietver tehnoloģijas, kuras šodien ir neiespējamas, bet nepārkāpj mums zināmos fizikas likumus. Par tādām autors uzskata – Spēka laukus, Neredzmību, Teleportāciju, Telepātiju, Psihokinēzi, Saprātīgus robotus, NLO, Starpzvaigžņu kosmosa kuģus un Antimatēriju.

Otrās klases neiespējamības ir tehnoloģijas kuras atrodas mūsdienu zināšanu pašā perifērijā, kuras, ja arī ir iespējamas, to realizācija varētu notikt labi, ja pēc tūkstoš gadiem. Par tādām autors uzskata – Ceļošanu ātrāk par gaismu, Laika mašīnu, Paralēlo visumu detektēšana un ceļošana tajos.

Trešās klases neiespējamība ir tehnoloģijas, kuras ir pretrunā ar fizikas likumiem un kuru realizācija prasītu kardinālu fizikas izpratnes maiņu. Tie ir Mūžīgie dzinēji un Nākotnes notikumu zināšana.

Katram no šiem fenomeniem – tehnoloģijām autors velta pārdesmit lapaspuses, parādot no kurienes nāk pati ideja, ja ir veikti kādi pētījumi šajā nozarē, tad īsumā tiek aprakstīti arī to rezultāti, tālāk tiek apskatīti fizikas likumi, uz kuriem balstoties šo tehnoloģiju varētu izveidot, iespējamās sekas un kas no tā sanāktu.

Sen mani neviena grāmata tā nebija aizrāvusi, tie, kas šad tad lasa manu blogu , būs pamanījuši, ka manu lasāmo grāmatu sarakstā, šāda tipa grāmatas ir vairumā. Bet šī ir tāda, kas saliek visu pa plauktiņiem. Tā atbildēja uz manu jautājumu, cik ātra ir gravitācija. Izrādās gravitācija izplatās ar gaismas ātrumu. Uzzināju īpatnēju koncepciju, ka antimatērija patiesībā ir matērija, kas vienkārši virzās atpakaļ laikā, šo lietu es papētīšu dziļāk, visticamāk, ka izlasīšu šai tēmai veltītu darbu.

Jauka lasāmviela ir arī CIP pētījumu apraksts, kuros viņi mēģina atrast cilvēkus ar ekstrasensorām spējām, gudro Hansu –zirgu telepātu, mūžīgo dzinēju bumu agrāk un mūsdienās.

Dažām lietām es autoram īsti nepiekritu, viņa skatījums likās pārāk optimistisks, kaut vai tajos pašos kodolsintēzes reaktoru izstrādes tempos un jautājumos par AI (mākslīgais intelekts). AI jautājumos es tomēr vairāk esmu Penrose, ka nav iespējams izveidot AI uz esošo datoru un skaitļošanas tehnikas bāzes, mēs varam radīt izcilu ekspertsistēmu, bet viņai nebūs apziņas. Grāmatu novērtēju 10 no 10 ballēm un tiešām ieteiktu izlasīt visiem, kurus šie jautājumi interesē. Tā atbildēs uz daudziem jautājumiem par šo tēmu un dos papildus zināšanas aspektos par kuriem līdz šim pat neesi spējis iedomāties.

%d bloggers like this: