Navigate / search

Bargie taifūni by Alberts Laurinčuks

Bargie taifūni

Šoreiz izvēloties “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas nākamo lasāmo, daudz jau vairs nav palicis, nolēmu izlasīt kaut ko no padomju literātu ceļojumu aprakstiem. Ēvalds Strods un Žanis Grīva mani vispār no šī žanra pamatīgi atgrūda, bet daudz jau vairs nav palicis, sakodu zobus un sāku vien lasīt.

Izrādās, ka Alberts Laurinčuks vismaz grāmatas izdošanas laikā ir bijis pazīstams lietuviešu rakstnieks. Cik var noprast no grāmatas, viņš regulāri braucis uz dažādām literātu sanāksmēm, bijis ārzemju korespondents un, domājams, režīmam pietiekoši lojāla persona. Grāmata sevī ietver rakstnieka iespaidus par Āzijas valstīm, kas radušies tās apmeklējot pērnā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Autors apraksta Filipīnu, Mongolijas, Vjetnamas, Laosas, Kampučijas, Indijas un citu Āzijas valstu dabu, dzīvi, paražas, sabiedriskās iekārtas īpatnības. Daudz vietas veltīts šo valstu vēsturei un kultūrai.

Šādu grāmatu normālos apstākļos es nudien nekad nelasītu, tādēļ nācās vien sevi piespiest. Un kas var būt labāks piespiešanas veids, kā gulēt slimnīcā palātā ar vienu vienīgu grāmatu. Labi, bija vēl telefonā viss amazones klāsts pieejams, bet tomēr. Šīs stratēģija nostrādāja, un dienas laikā gribot negribot trīs ceturdaļas no grāmatas biju pievārējis. Neteikšu, ka lasīšana man sagādātu īpašu prieku, vienkārši man nepatīk padomju rakstnieku ceļojumu apraksta stils.

Pirmkārt – komunisma kā iekārtas pārākuma izcelšana pār kapitālismu. Reizēm tas tiek piesaukts vietā, bet visbiežāk nevietā. Nevietā pierāda to, ka autors īsti nezina nedz to, kā viņa paša valsts strādā un kā strādā kapitālistiskās valstis. Bet to viņam varētu piedot, jo viņam nav pieredzes dzīvot kapitālismā, un smadzenes ir ideoloģijas izskalotas. Tās pašas ideoloģijas dēļ ķīniešiem nākas nopietni ciest, jo autors tos sunī vienā laidā, kā kas – tā ķīnieši vainīgi. It kā komunisti, bet reizē izrāda kapitālistu cienīgu vēlmi uz ekspansiju, un Kultūras revolūcija vispār ir murgs.

Otrkārt – rakstniekam nez kādēļ ir vēlme aizrauties ar pseidozinātni un izplatīt to saviem lasītājiem. Āzijā viņš apmeklē daudzus zāļu večus, stāsta par mūmija apbrīnojamām īpašībām, slavē labi norūguša ķēves piena dziedinošās īpašības. Šajā jomā viņš ir no tiem, kurš tur prātu tik atvērtu, ka pilnīgi smadzenes gāžas laukā. Bet šī kaite piemīt lielai tā laika ceļotāju literātu brālībai, viņi vienmēr centīsies pieminēt to, kā kādā eksotiskā valstī kāds ir izārstējis pakaļas vāti.

Treškārt – spriedumi par vēsturi un kultūru tiek pasniegti caur diezgan lielu komunisma prizmu un beigu beigās reducējas uz sarežģītajām ārpolitiskajām attiecībām. Viss, ko nesuši kolonisti, ir slikts un viss, ko devis PSRS, ir labi. Līdz tautu pašnoteikšanās sākumam visi bija mežoņi, tādas valstis kā Mongolija no feodālisma pārgāja komunismā un, skat, dzīvo cepuri kuldami, savukārt Kampučija padevās imperiālistu un ķīniešu uzkūdītiem sarkanajiem khmeriem, un viss aizgāja pa pieskari. Arī arābi tā vietā, lai izvēlētos idillisko komunismu, ir padevušies imperiālistiem, un elite nokāš visas zemes dzīles bagātības.

Jā, pa vidam ir arī ceļojumu apraksti, taču tas viss izskatās pēc PSRS ārpolitiskā kuras reklāmas nevis pēc neatkarīga ceļotāja trāpīgajiem vērojumiem. Piemēram, par Irānu un Afganistānu stāstot viņš nemaz nekautrējas sagrozīt vēstures faktus. Tad kāda var būt ticība šādam ceļotājam? Protama lieta nekas netiek stāstīts no praktiskā viedokļa, kā tas īstā ceļojumu grāmatā pienāktos. Jo 99.99% no PSRS iedzīvotājiem bija tikpat liela iespēja nokļūt uz Marsu, kā aizsperties uz Filipīnām. Tātad atpletiet mutes un klausāties, ko stāsta cilvēks, kurš ir bijis pat ASV.

Kopumā lieku 5 no 10 ballēm, lasīt var, bet vai vajag? Grāmata atstāj labi norūguša ķēves piena pēcgaršu ar nelielu mūmijas smaržas piesitienu.

Akmens krūze by Ēvalds Strods

Akmens krūze

Turpinu lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz lasāmo grāmatu izvēlējos pēc biezuma, paņēmu kaut ko ļoti plānu un nelasītu par ceļojumiem. Kas gan mūsu tumšajos rudens vakaros varētu būtu labāks lasāmais par saulainās Vjetnamas un Laosas aprakstiem. Tas par vakariem bija joks, es grāmatu lasot ar siltām tējas krūzēm nekrāmējos un pledos netinos, mājās apkure labi strādā un neesmu arī no salīgajiem. Tāpat tumsa un aukstums manī neraisa nedz depresiju, nedz nostalģiju pēc saules. Bet nu par grāmatu.

Latviešu padomju rakstnieka Ēvalda Stroda ceļojumu grāmata stāsta par Vjetnamu, Laosu un Kampučiju, atklāj Indoķīnas tautu vēsturi, kultūru, sadzīvi, akcentē šo valstu revolucionāros pār­veidojumus. Grāmata ilustrēta ar krāsainajiem diapozitīviem.

Padomju laikā bija populāri (vismaz man rodas tāds iespaids lasot šo sēriju) literātam kaut kāda kongresa ietvaros apceļot draudzīgās sociālistiskās valstis un tad pēc desmit gadiem par savu ceļojumu uzrakstīt grāmatu. Katrs, kas kaut reiz ir mēģinājis rakstīt ceļojumu aprakstu, zinās, ka pusgads ir maksimums, līdz kuram vari atlikt apraksta veidošanu. Pēc tam tu ne vairs lāga atminies, ne arī gribi ko rakstīt. Šim autoram ceļojums ir bijis 1979. gadā, bet grāmata viņam iznākusi 1987. gadā. Iespējams, ka autors visu bija uzrakstījis jau sen un, kas zina, pat braukājis riņķī stāstot par brālīgajām sociālisma valstīm lasot lekcijas, neņemos spriest.

Grāmata ir domāta kā sociālisma propaganda, un tas netiek slēpts. Grūti jau noslēpt, ja nodaļas sākumā ieliek kādu citātu no Centrālās Komitejas plēnuma lēmuma. Ceļojums par Vjetnamu ir absolūti garlaicīgs. Pirmā puse ir piebārstīta ar Ho Ši Mina atziņām, par to kā jābūvē sociālisms Vjetnamā, par to kā cīnīties pret kolonizatoriem un imperiālistiem. Pārējā daļa ir par Vjetnamas karu ar ASV, Vjetnamas karu pret Ķīnu un Vjetnamas karu pret Kambodžu (tad vēl Kampučiju). Vjetnamas vēsture autoram ir apbrīnojami melnbalta, un viņa viedoklis sakrīt ar uzvarētāju viedokli. Nekādas analīzes un salīdzinājumus te neatrast, te ir HES apraksti, PSRS palīdzības novērtējums, ceļojumi pa vietējiem kooperatīviem un jūsmošana par vjetnamietēm.

Laosas daļa ir analoga Vjetnamas, uz turieni autoram ir izdevies aizbraukt veselas divas reizes, taču viņa redzētā pieraksts ir tāda pati vāji slēpta propaganda. Par to, cik sociālisms ir labs. Tas nekas, ka tam paralēli piekopj budismu, izaugs jauna paaudze, un viss mainīsies. Te gan pavīd tas, ka Laosas tautai pat pēc sociālisma nav nekādas nojausmas par savu vēsturi. Nu jā, džungļos ir tempļi, kam un kāpēc, kuru tas interesē? Rodas priekšstats, ka autors ceļojumā apmeklē tikai citu socvalstu būvētās celtnes, parunā ar dažiem kara upuriem, tam seko gari citāti no oficiālās vēstures par Laosas brīvības cīņām. Tam visam klāt tiek piemaisītas vietējās leģendas, šķiet, ka vidējais laosietis dikti mīl visu paskaidrot, runājot caur pasakām par drakoniem un ķēniņiem. Tā kā es daļu no šīm pasakām jau zināju, man šķiet, ka autors tās ir vienkārši iepinis stāstā, lai būtu vismaz kaut kas bez sociālisma sasniegumiem.

Liela daļa tiek veltīta arī imperiālisma seku likvidēšanas aprakstu, opija lietotāji vēl nav iznīcināti, prostitūtas joprojām meklē klientus, bērni ubago, jaukie laosieši joprojām nav sapratuši, ka no Taizemes televīzijas nāk tikai propaganda un meli, pašiem viņiem vēl nav spēcīgas televīzijas. Tā kā viss nav tik labi saules pielietajā ielejā. Vēl autoram ir vājība – pseidozinātnes. Tās viņš netieši slavina visos iespējamos veidos, ir smieklīgi lasīt, kā autors skeptiski kritizē astroloģiju, bet tai pašā laikā čurā karstu no akupunktūras un homeopātijas.

Un kā ar ilustrācijām? Nu diapozitīvi ir diezgan pavājas kvalitātes, jo literāts nenozīmē labs fotogrāfs un cilvēkam, kas radis pie mūsdienu HD kvalitātes, tās liksies graudainas un miglainas. Un kas ir tās akmens krūzes? Vjetnamā izrādās ir milzīgas akmens vāzes, kuras vietējie izgatavojuši nezināmos nolūkos mūsu ēras sākumā. Idejas ir visdažādākās – no musonu lietus uzkrāšanas līdz rīsu šņabja brūvēšanas ietaisei.

Kopumā 2 no 10 ballēm, normālam cilvēkam nav jēgas lasīt, ja vien nevelk nostalģija pēc PSRS pēdējo gadu ideoloģijas propagandas. Tomēr ja saņemies un esi gatavs lasītājs, tad ieteiktu papriekš ieraut uz oktobrēna zvaigznītes nostādinātu graķīti!

%d bloggers like this: