Navigate / search

Jaunzēlande vienpadsmitā diena

9. marts

Mūsu naktsmājas

Šorīt paguļam nedaudz ilgāk, jo nekur nav jāskrien, iekožam brokastis un dodamies uz Oparara Arkām. Skaidra lieta, ka es nesagaidu neko īpašu, jo esmu ASV bijis veselā Dabisko Arku Nacionālajā parkā. Lai uz turieni tiktu, no sākuma jābrauc uz Opararu, Ivars saniķojas un mums neizdod ceļu, vispār nekādu, pat ne pa upes gultni! Nākas braukt pēc sentēvu metodēm, skatoties norādes ceļa malās. Sākumā pa asfaltu un tad jālien mežā pa serpentīnu. Serpentīns pārmaiņas pēc ir grantēts un dikti šaurs. Atliek vien cerēt, ka te pretī nenāks autobuss ar ķīniešiem.

Oparara upe

Lai būtu labākas izjūtas, ceļu laiku pa laikam pārskrien vekas, tie tādi vistām līdzīgi putni, taču izskatās, ka ar smadzeņu kapacitāti ir vēl švakāk. Bet ko var gribēt no putna pasaulē, kur miljoniem gadu lielākais plēsējs ir wētā, circenis, kas aizpilda peles nišu. Braukšana diez ko ātra nesanāk, bet uz šī ceļa sanāktu labs rallija dops.

Oparara arka

Tikuši līdz auto stāvlaukumam, ilgi neuzkavējamies jo te namu ir klāt uzreiz; maitas grib asinis! Sākumā dodamies uz Oparara arch. Tā esot ap 200 metriem plata. Taciņa ved gar upi, diezgan smuki, nedaudz sanāk rausties uz augšu un nemaz nav tik ilgi jāiet, līdz var redzēt pašu arku. Ir grūti atrast vietu, kurā to arku var redzēt normāli. Viss ir nedaudz aizaudzis un caur kokiem neko lāgā neredz. Savukārt pieejot tuvāk, tu jau esi zem arkas un tev acīs spīd saule. Gan jau, ka paši vien esam vainīgi. Taka nav diez ko populāra, tādēļ esam te vieni paši. Kad arka ir ievērtēta, dodamies atpakaļ pie mašīnas.

Mežs
Moria Gate
Moria Gate

No stāvlaukuma ir iespējams aiziet uz vēl vienu arku. Tā saucas Moria Gate. Acīmredzams, ka Hobitu sērga Jaunzēlandē nav izskausta un vietējie tūrisma nozares bīdītāji katram štruntam mēģina piemeklēt Gredzenu pavēlnieka referenci. Šī taka ir tīrā pastaiga – smuks meža ceļš, putniņi dzied, dažus var redzēt, bet dažus ne. Ir viens, kura balsi dzirdēju katrā mežā, bet ieraudzīt tā arī neizdevās, lai cik ilgi nevaktētu. Gar takas malu ir koki ar smukām ogām, kas saucas karaka, un ja labi daudz saēdas, tad var atstiept kājas. Šis ir veids, kā šai pusē reizēm ņem galu suņi. Viņas gan var pagatavot un reiz bijusi daļa no maoru diētas, taču tur vajag pāris dienas vārīt un nedēļu strautā skalot.

Mežs

Te ir arī kivi teritorija un teltis celt nedrīkst, arī suņi te nedrīkst nākt, jo tiem dikti patīk retināt vietējo faunu. To Moiras arku nemaz tik viegli nav atrast, nonākuši taku krustojumā, mēs izvēlamies vieglāko ceļu. Te nav Gendalfs vai Gimli, kas norādītu pareizo taku. Pēc kāda puskilometra sapratām, ka, lai ar ceļš bruģēts ar betona plāksnēm, kurās iespiestas moa pēdas, tas tomēr nav īstais. Pēc nelielas diskusijas griezāmies atpakaļ. Vispār, lai tiktu līdz arkai, no sākuma nākties rāpties lejā pa akmeņiem. Maijai joprojām ir šaubas, vai esam pareizajā vietā, viņa te jau iepriekš ir bijusi un neko tādu neatceras.

Mēs gan nākot esam izlasījuši stāstu par varonīgajiem taku ierīkotājiem, iespējams, ka viņi savā dullumā ir pārbūvējuši visas takas. Jāsaka kā ir – tā Moiras arka uz bildēm izskatās iespaidīgāk nekā dabā, un to dižo noslēpumaino portālu uz citu vietu bildi var uzņemt tikai no vienas vienīgas vietas. Tev jāielien tai arkā, tad pa vienu malu jāpārlien uz smilšu sēri, tad nedaudz jāiebrien upē, jāsagaida pareizi saule un migliņa un ir! Mēs tā neķēpājāmies, ir jau smuki, galvenais, ka pavēnis un ūdens ar forši auksts. Dodamies atpakaļ.

Nolemjam, ja jau te esam atkūlušies, neaizsperties uz Box Canyon Cave būtu grēks. Jābrauc nav tālu. Te pirms takas sākuma cilvēki uzrīkojuši pikniku, skaidra lieta, ka vekām šāds pasākums ar liekas tīkams. Maija nolemj uz alām neiet un paliek mašīnā. Nu ko lai daudz saka, ala ir diezgan laba, plaša, ar labu ventilāciju. Lai vazātos pa to nemaz nav nepieciešama ķivere. Diemžēl arī šoreiz man lukturītis palicis mājās un nākas izlīdzēties ar telefona zibspuldzi.

Skats uz Scotts Beach

Mūsu nākošais pārgājiens ir Heaphy Track. Atvaram šodien ir plāns noiet vismaz 14 kilometrus, tas laikam, lai šonedēļ sasniegtu 100 km kopā vai kaut kā tā. Nu es jau nebūšu tas, kas cilvēku no blandīšanās atturēšu. Šī nav diez ko agresīva taka. No pārkinga jāpāriet pāri iekaramajam tiltam, tad jāuzrāpjas 300 metrus pakalnā un tad tikpat lejā. Kad tas izdarīts, esi nonācis Scotts Beach. Pastaiga pa mežu nu jau ir standarta padarīšana. Sāk jau pierast, ka bērzu vietā redzi kokveida papardes un kārklu nišu aizņēmuši krūmi ar neizrunājamiem vārdiem. Pašā takas augšā ir skatu laukumiņš uz pludmali un tā nudien izskatās smuka.

Scotts Beach
Jaunzēlandes rietumkrasts

Nolienot lejā var redzēt, ka te nekāda peldēšanās nebūs, viļņi tādi, ka mierīgi aiznesīs tevi līdz pašai Austrālijai. Nesen te ir bijis paisums un tagad ir sācies bēgums. Līmeņa starpība gandrīz trīs metri. Vispār jau viļņu vērošana ir tāds relaksējošs pasākums. Kādu laiku pasēdējis, nolieku mugursomu un dodos paskatīties, kas tālāk. Atrodu normālu izskalotu koku un vazājos pa piekrasti tēlojot Gendalfu. Bet īsti pārgājienu gājēji jau bez nūjām neiet. Kad esmu sataisījies iet atpakaļ, redzu, ka nāk Atvars stiepjot manu un savu mugursomu, esot izlemts iet tālāk.

Heaphy Track
Heaphy Track sākums

Es jau nedaudz zinu, kas būs tālāk, palūrēju aiz līkuma, tālāk būs vēl viena pludmale. Nolemjam nedaudz izlocīt kājas, taka ir labi iekārtota, lai ar vietām vētru izskalota. Laiku pa laikam var redzēt brīdinājuma zīmes neapstāties, jo no augšas var krist akmeņi. Mums par laimi akmeņus krītam neredzam, bet palmu audze gan ir smuka. Šķērsojam vēl pāris iekārtos tiltus un paejam garām pāris pludmalēm, nospriežam, ka dienas plānam pietiks un griežamies atpakaļ.

Kohaihai upe
Nikau palmu mežs

Vispār šo taku es liktu top trīs takās, kuras es Jaunzēlandē esmu veicis. Te ir viss kas vajadzīgs un pareizās proporcijās. Vienā pusē jūra ar mega viļņiem un klintīm, pats tu ej pa ēnainu pamežu, laiku pa laikam šķērso kādu strautu pa smuku tiltiņu. Cilvēku praktiski nav, šur tur var redzēt ložņājam pa mazputniņam. Pa ceļam sastopam atpalicējus -no Initas uzzinu, ka Maija sākusi iet atpakaļ pirms otrā tiltiņa. Maiju uz takas noķēru gandrīz jau nokāpis līdz autostāvvietai. Izlemjam apmest vēl vienu nelielu apli, kas ved pa upes palieni.

Dienas plāns ir izpildīts un varam doties atpakaļ uz Karamea, pa ceļam gan iešaujam vienīgajā vietējā veikalā. Veikals ir nopietns. Tur uz durvīm uzlikts uzraksts – ar sūdainiem zābakiem iekšā nenākt – snobi. Rīt mums atkal būs mega pārbrauciens uz Te Mahia.

%d bloggers like this: