Navigate / search

Central Station by Lavie Tidhar

Šo grāmatu es aizpērn dabūju dāvanā no Andra vārda dienā. Teikšu godīgi, izlasījis aizmugures vāka anotāciju, nolēmu atlikt uz vēlāku laiku. Iespējams, ka vēlākais laiks nekad nebūtu pienācis, ja vien es nebūtu izlasījis kādā žurnālā recenziju. Tikai tad es sapratu, ka plauktā marinēju bezmaz vai šedevru.

Telavivu ir kļuvusi par piepilsētu kosmosa stacijai. Stacija, kas savieno cilvēkus ar planētām dominē un ietekmē apkārtni. Taču cilvēki turpina savu dzīvi, lielākoties tās ir atsevišķas diasporas, kurām nav nekādas daļas par kosmosu, viņiem ir sava pasaule, un ar to pietiek.

Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem, kas katrs veltīts savam tēlam, lielākoties stāstījumi ir saistīti, taču nevar teikt, ka te tiktu ievērota kaut kāda globālā stāsta struktūra un mērķis. Katrs nākamais balstās uz iepriekšējiem, bet tai pat laikā ir paši par sevi. Pasaule ir tā teikt tipiskā gandrīz distopiskā nākotne. Cilvēce vairs nedzīvo tikai reālajā pasaulē vien, daļa no reālās pasaules ir arī virtuāla. Lieki piebilst, ka virtuālā pasaule ir tā, kur pelna naudu. Pasaule ir pārbāzta ar šo pasauļu kompozītiem, taču neviens tam nepievērš uzmanību, jo visiem taču ir implanti, kas ļauj pieslēgties virtuālajai realitātei no jebkuras Saules sistēmas vietas.

Tā nu lasītājs var palasīt par dakteri Borisu Čongu, kas atgriezies no tālajām planētām, uz kakla nesdams Marsa simbiotu, viņš mēģina aizbēgt no ģimenes lāsta. Viņa vectēvs reiz aizgājis pie Orākula ar vēlmi, lai viņu vienmēr atcerētos. Nu visi viņa pēcnācēji sinhronizē atmiņas reālajā laikā. Borisa tēvs savu un svešu atmiņu pārmākts mēģina atrast tajā visā savu dzīvi. Karmela reiz vēlējās apmeklēt Zemi, taču ceļā uz to viņa ir kļuvusi par datu vampīru, kādā no kariem šādi vampīri bija ierocis, praktiski viņi skaitās iznīcināti, taču daļa laiku pa laikam parādās. Karmelai nepaveicās un viņu inficēja. Daudz lielāks jautājums ir, kā viņa izkļuva cauri karantīnai.

Un tad vēl Citi, mākslīgais pašreplicējošais intelekts, ko reiz mākslīgā intelekta tiesību aizstāvji atbrīvoja no slēgtajiem serveriem un kura personības tagad pēc būtības valda pasaulē. Daža iesaistās cieši, citi Citi lido uz tālām zvaigznēm, daļa ir fona troksnis Sarunās. Cilvēki reizēm viņus jauc ar dieviem un ir piemirsuši, ka Citi tomēr pamatā ir tikai algoritmi.

Pāris personāži vispār robežojas ar maģiju un misticismu. Vecais atkritumu savācējs Ibrahims Pamesto lietu Kungs ir tik sena pilsētas sastāvdaļa, ka atrodams, katra iedzīvotāju bērnības atmiņās. Viņa adoptētais dēls Ismaēls, kuru ne vienmēr visi var redzēt sevī atkārto Mozus atrašanas stāstu. Eliezers mākslinieks, kurš iespējams nemaz nav cilvēks, viņam nav nekas pretī laiku pa laikam uzradīt kādu dievu un tie vienmēr ir svētki, kas ieskandina pārmaiņas.

Savdabīgs notikumu un cilvēku kaleidoskops, pasaulē, kur reālais un virtuālais ir nešķirami. Ja patīk interesantas idejas un nemeklē katrā darbā aizraujošu pakaļdzīšanos, tad iesaku izlasīt, ja ne labāk, tad citādāk! 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: