Navigate / search

Ceturtais ledus laikmets by Kōbō Abe

Ceturtais ledus laikmets

Šo grāmatu nekad vēl nebiju lasījis, un ķēros tai klāt ar prieku. Mani uzmundrināja arī goodreads atrodamais citu lasītāju reitings – trīs ar kapeikām zvaigznes, tas nozīmē, ka grāmata ir lasāma. Arī nosaukums ir diezgan labi izvēlēts, lai raisītu interesi. Taču šoreiz man sanāca pamatīgs “aplauziens”.

Salīdzinoši netālā nākotnē PSRS uzbūvē pareģošanas mašīnu MASKAVA-I, tā dod lielu atspērienu tautsaimniecībai un liek kapitālistiskajām valstīm satrūkties. Skaidra lieta, ka imperiālisms gribētu plūkt šāda agregāta dotos augļus, taču tos baida nākotne. Nākotne, kas noteikti privātajam kapitālam nesolīs neko labu. Japāna kā ASV satelīts nolemj uzbūvēt savu pareģošanas mašīnu profesora Katsumi vadībā. Taču pēc tās uzbūvēšanas rodas problēma – speciālā darbu pārraudzīšanas komisija negrib simulēt nevienu nākotnes scenāriju, kas būtu saistīts ar politiku. Lai mašīna nebūtu jādemontē, Katsumi piedāvā kompromisu – simulēt atsevišķa indivīda nākotni; tagad tikai jāatrod īstais indivīds.

No viens puses kārtējais fatālistiskais japāņu gabals, kur viss ir slikti un galveno varoni velk uz suicīdu. Taču atšķirībā no Murakami šim autoram trūkst idejas plašuma (varbūt netrūkst, bet viņš neprot izteikties) un spējas strukturēti uzrakstīt savas pārdomas. Stāsts iesākas kā zinātniskā fantastika ar skaitļotājiem, kas spēj sniegt precīzas prognozes. Prognožu sniegšanas veids gan bija diezgan smieklīgi aprakstīts, un pat mūsdienās rūdītam meteoroloģijas prognožu patērētājam nākas iespringt lasot TV simulācijas aprakstus, bet nekas – bija interesanti. Tad autors pārslēdzas uz detektīvu, ļoti draņķīgu detektīvu, kas liek aizdomās turēt visus, un vēl vairāk – lasītājam pēc būtības ir pie kājas, kas tur īsti un kāpēc nogalināja. Tam seko aiz matiem pievilkta konspirāciju teorija par embriju zagļiem un viņu globāliem plāniem. Nenoliegšu, šī stāsta daļa būtu interesanta, ja vien būtu tikusi tālāk par Beļajeva Ihtindra līmeni, tajā vismaz bija piedzīvojumu elements. Te vienkārši zemūdens govju slaukšana un sivēni ar žaunām. Pēc tam seko nākotnes farss, kurā atklājas, ka vispasaules ūdens līmeņa celšanās gadījumā visā pasaulē neapplūstu vienīgi PSRS. No kurienes autors rāvis šādus faktus, nezinu, iespējams, tulkotājs no sevis pielicis klāt. Viss kopumā ir tik samocīts, ka atliek vien piekrist galvenā varoņa palīgiem, šādā gadījumā vislabākais ir piespiedu iemidzināšana.

Es jau saprotu, kādēļ padomju laikā šī grāmata bija laba, tajā kritizēja imperiālismu, parādīja PSRS pārākumu. Galu galā MASKAVA-III prognozēja komunisma iestāšanos. Vienīgais interesantais filozofiskais pārspriedums, kurš bija vērā ņemams, bija par prognozes ietekmi uz realitāti. Ja lietus vai nu ir vai nav, tad sociālie procesi ir daudz piņķerīgāka lieta, un zinot iespējamo nākotni, cilvēks var to izmainīt vai piepildīt. Lai no tā izvairītos, mašīnas procesus prognozē iterējot zināšanu par nākotni līmeņus. Uztaisa bāzes prognozi un tad simulē indivīdu, kurš jau zina prognozi un skatās jauno prognozi. Kas interesanti, latviešu valodā acīmredzot vārdu prognoze tik plaši vēl nelietoja un 1966. gada izdotajā grāmatā visu tiek lietots vārds pareģojums, kas mūsdienās vairāk saistās ar nezinātnisko sfēru.

Grāmatai varu likt 4 no 10 ballēm, varu saprast kādēļ cilvēki nekaunas ielikt maksimālo vērtējumu, klasiķis un citi saka, ka dikti laba. Man šis darbs šķita visnotaļ nevienmērīgi sarakstīts, kur autora kopumā interesantā ideja pazūd fatālismā un negaidītajos sižeta pavērsienos. Šī nu nebūtu no tām grāmatām, kuru es kādam rekomendētu.

The Long Summer: How Climate Changed Civilization by Brian Fagan

The_Long_Summer

Klimats ir spēlējis nozīmīgu lomu mūsu civilizācijas vēsturē. Neparedzamās Holocēna perioda laika apstākļu izmaiņas lika cilvēkiem pielāgoties vai izmirt. Skaidra lieta, ka nekas jau nav beidzies, klimats joprojām spēj būtiski ietekmēt mūsu dzīvi. Patlaban mēs esam nodrošinājušies pret sīkām likstām kā sausums, neražas gads, tomēr pret nopietnām ķibelēm (Golfa straumes apstāšanās Atlantijas okeānā, Saules spožuma intensitātes maiņa) mēs neesam pasargāti.

Uzreiz jāpiezīmē: autors neko neraksta par globālo sasilšanu. Pēc būtības viņa darbs skar tikai klimata apstākļu izmaiņu ietekmi uz lauksaimniecību. Nedaudz tiek apskatīta varbūtējie cilvēku migrācijas scenāriju uz Ameriku. Nedaudz tiek apskatītas pāris teorijas, kas skar Leduslaikmetu cikliskumu un iespējamie šī cikliskuma cēloņi. Diezgan virspusēji mēs tiekam iepazīstināti ar metodēm, kas palīdz zinātniekiem noteikt laika apstākļus teiksim no 3800. gada pirms mūsu ēras līdz 2400. gadam pirms mūsu ēras.

Ja cilvēks lasa grāmatu par kristietības vēsturi, viņš pēc kāda laika pamanīs, izrādās, ka tieši dēļ kristietības pasaule ir tāda, kāda tā ir. Ja viņš lasīs par sāli, sanāks, ka pasaule ir tāda kāda tā ir tikai pateicoties sālim. Tas pats būs lasot par tabaku, kokaīnu, kokakolu un jebko citu. Tomēr šī būs grāmata, kuras ambiciozais apgalvojums tiešām atbilst patiesībai.

Grāmatas plusi – tā ir bagāta ar faktiem, ir pāris labas diagrammas, kas mums rāda ekoloģisko zonu izmaiņas dinamiku Eiropā pēdējās tūkstošgadēs. Ja ir pietiekami daudz priekšzināšanu, tad lasīšana problēmas nesagādā. Kā papildus plusu var minēt to, ka uz kartēm redzama Latvija, un šur tur Baltijas reģions tiek pieminēts. Piemēram, uzskaitot gadus, kad aizsalusi Baltijas jūra (tas esot bijis raksturīgs Mazajam ledus laikmetam. Mazais ledus laikmets esot beidzies 1860-tajos gados, īsti drošs gan neviens nav.). Autors jau priekšvārdā ir atrunājis savus pieņēmumus un to pamatotību, tas palīdz nenovērsties no lasāmā ar jautājumiem: bet citur bija rakstīts tā!

Grāmatas mīnusi – autors bieži atkārtojas, atkārtoti nākas lasīt veselas rindkopas. Teksts ir visai pasauss, varētu pat teikt, ka lasīt grāmatu nemaz nav interesanti.

Var nedaudz atkārtot pasaules vēsturi, tikai šoreiz visas izmaiņas tiek pakārtotas klimatam. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izrādās, ka apstājoties Golfa straumei, Latvijai būs ziepes.

%d bloggers like this: