Navigate / search

Warm & Snug: The History of the Bed by Lawrence Wright

Warm-Snug

Kas to būtu domājis, ka tādai lietai kā gultai arī ir sava rašanās vēsture. Nu vispār es par to biju domājis, bet detaļas īsti nezināju un tādēļ pasūtīju šo grāmatu. Pasūtīju jau sen, kādus četrus gadus atpakaļ. Kad tā beidzot atnāca, atklāju, ka grāmata sarakstīta sešdesmitajos gados, un atliku malā. Ej un sazin, ko tai laikā cilvēki sajēdza no grāmatu rakstīšanas. Tomēr nesen nolēmu, ka nelon grāmatai nelasītai plauktā stāvēt, un ķēros klāt.

Autors grāmatā lasītājam cenšas pavēstīt visu, ko tam ir izdevies uzzināt par gultas un ap šo mēbeli saistītām lietām. Tad nu mēs varam uzzināt, kāds izskatījies ēģiptiešu spilvens, cik riskanti ir gulēt pie ugunskura pa ķīniešu modei, kā pareizi atblusot gultu, ko tad īsti darīja tie gultas klājēji, cik bieži ir jāmaina salmi matračos, kā pareizi uzsildīt guļvietu ar zīdaini, kā pareizi rīkot kāzas gultā un daudzas citas jau aizmirstībā nodotas lietas. Var uzzināt arī par viesnīcnieku ļaunajiem darbiem, galinot nost savus īrniekus, tie nu ir bijuši rūdīti nelieši, cits pat pamanījies uzkonstruēt gultu, kas automātiski iegāž aizmigušo īrnieku stāvu zemāk esošās virtuves katlā. Dažiem cilvēkiem ir šķitis, ka kā labs ārstnieciskās terapijas līdzeklis ir govs slaukšana gultā vai vienkārši gulēt kopā ar suņiem un kucēniem.  Ja jau esi lasījis Braisona “At Home” grāmatu, tad tas labākos gabalus no šīs grāmatas jau ir pārrakstījis. Tas viss tiek pasniegts vairāk vai mazāk hronoloģiskā secībā līdz pat gulēšanai kosmosā.

Grāmata ir vairāk tāds labu un interesantu stāstu apkopojums, kas sevī ietver gan vecas leģendas, gan dokumentālus faktus. Lielākais uzsvars, protams, tiek likts uz britu gultām un matračiem. Nedaudz tiek apskatītas franču gulēšanas ieražas, bet pārējām valstīm uzmanība praktiski netiek pievērsta. Rakstīšanas stils tiešām nedaudz atšķiras no mūsdienu, autors mierīgi tekstā iebāž garus citātus franču valodā no kādas tā laika slavenības dienasgrāmatas, šķiet, reiz tas bija tīri normāli. Bet tas cītīgam lasītājam neko daudz no teksta neatņem, jo pēc tam seko brīvs iepriekš rakstītā tulkojums. Skaidra lieta, ka vairums stāstu ir saistīti ar aristokrātiju un tās gultām, jo parastajam cilvēkam jau nebija daudz laika rakstīt personisko dienasgrāmatu un iekļūt hronikās. Viens gan bija skaidrs, ja tevi lika cietumā, tev bija visas tiesības ņemt savu gultu līdzi, un vismaz Francijā sievietei, lai gulēt ejot vilktu naktskreklu, obligāti vajadzēja prasīt vīra atļauju.

Kopumā ļoti labs lasāmais, nebūt nav garlaicīgi akadēmisks un, ja neinteresē baldahīnu evolūcija, tad var mierīgi šķirt nodaļu pāri. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasījās ātri un varētu pat teikt, ka vienā paņēmienā, grāmatā ir arī ilustrācijas, kas diemžēl ir melnbaltas un diezgan pašvakas kvalitātes.

Метро 2034 by Дмитрий Глуховский

Metro2034

Šī grāmata ir tiešs Metro 2033 turpinājums. Darbība joprojām norisinās Maskavas metropolitēna stacijās. Ir pagājis gads kopš iepriekšējiem notikumiem, bet briesmas nav pazudušas. Šoreiz nezināma problēma ir pārņēmusi Tulas un Serpuhovskajas stacijas. Cilvēki, kas dodas uz turieni, vairs neatgriežas. Sevastopoles stacijas iedzīvotājiem šāda blokāde nozīmē lēnu nāvi, tādēļ tiek sūtīta ekspedīcija, kuras uzdevums ir noskaidrot problēmas cēloni. Ekspedīcijā ietilpst trīs cilvēki, viņu vada leģendārai Hanters.

No grāmatas sagaidīju vismaz tādu pašu līmeni kā no pirmās, diemžēl velti. Šī grāmata man šķita tāds kā filozofisks savārstījums. Galvenie varoņi kaut ko dara, virzās uz kaut kādu mērķi, kas katram ir savs. Hanters cenšas glābt cilvēci, viņa līdzgaitnieks Homērs vēlas kļūt nemirstīgs uzrakstot poēmu. Trešā ceļabiedrene Saša sižetā lāgā neiederas. Autors vairakkārt cenšas no viņas tikt vaļā, bet piebeigt nespēj, tā nu nabadzīte klundurē līdzi sižetam. Tas viss atstāj tāda nesaprotama jucekļa iespaidu un lasīšanu padara diezgan neinteresantu. Protams, nevar izslēgt, ka vienkārši nespēju izprast grāmatas dziļo domu. Nedaudz visu atdzīvina pāris jauku mutantu un dažas visai interesantas metro leģendas – Leģenda par „Smaragda pilsētu” un Leģenda par nocietinātu pilsētu „Tālajos Ziemeļos” .

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, šī jau ir viduvēja līmeņa post apokaliptiskā žanra darbs. Dekorācijas ir labas, bet saturs tāds – nekāds. Cerams, ka autors saņemsies un „Метро 2035” būs izcils. Lasīt ir vērts tikai tiem, kas lasījuši pirmo „Metro 2033” grāmatu. Domāju, ka arī viņiem nāksies nedaudz vilties.

Buried Alive: The Terrifying History of Our Most Primal Fear by Jan Bondeson

Buried Alive

Bailes pamosties zārkā dzīvam esot cilvēku prātus nomoka jau daudzus gadsimtus. Iespējams, ka kopš pašas cilvēces pirmsākumiem. Šī tematika mūsdienās tiek apspēlēta daudzos literāros darbos, filmās un šad tad par to varam lasīt arī kādā avīzē – tās gan parasti nosaukumā satur vārdu „sensācija”. Jāatzīst arī manu prātu šī tēma laiku pa laikam nodarbināja, tādēļ nolēmu izlasīt šo grāmatu.

Grāmata ir diezgan nopietns pētījums par bailēm tikt apraktam dzīvam. Tajā tiek apskatīti gadījumi, kad cilvēki atmodušies jau zem zemes. Lielākā daļa no šiem gadījumiem gan ir tautas un žurnālistu izdomāti. Pamatīgi tiek apskatīta problemātika, kas saistīta ar cilvēka nāves brīža noteikšanu. Kā pateikt, vai cilvēks ir dzīvs vai jau miris. Mūsdienās tas ir samērā viegli, lai arī diskusija joprojām turpinās.

Viduslaikos drošākā metode bija līķi iepūdēt. Tādēļ mūsdienu Vācijas teritorijā tika izveidoti tā saucamie Līķu nami, kur mironi ievietoja līdz tas sāka trūdēt. Jāatzīmē, ka neskatoties uz to, ka caur šādiem institūtiem cauri izgāja ~50’000 līķu, neviens tā arī neatdzīvojās. Tika izmantotas arī daudz kuriozākās metodes dzīvības noteikšanai – iedurt noasinātu zīmuli degunā, ar īpašu aparātu raustīt aizgājēja mēli 3 stundas, griezt pēdas ar bārdas nazi vai iedurt sirdī adatu.

Vesela nodaļa tiek veltīta patentētu ierīču apskatam, kas cilvēkam nonākot šādā situācijā palīdzētu sveikam un veselam atgriezties uz zemes virsas. Standarta risinājums ir zārki aprīkoti ar zvaniem, signālkarogiem, ventilāciju, rezerves izeju utml.

Lasīšanas vērtas ir arī nodaļas, kas pastāsta mums kā tad ir radusies leģenda par dzīvi aprakto. Pasaulē cirkulē 3 galvenie leģendas paveidi.

Pirmais „Sieviete ar gredzenu”– nomirst bagāta jaunkundze, kura tiek aprakta vai ielikta kapličā. Viņai uz pirksta ir palicis dārgs gredzens, kaprači to ievērojuši naktī dodas mirušo aplaupīt. Tomēr, kad gredzens tiek vilkts nost no pirksta vai pirksts nogriezts, sieviete atmostas no miega. Parasti viens no laupītājiem nomirst no izbīļa, Nāve nevar aiziet tukšā.

Otrais „Miesaskārīgais mūks” – stāstiņš ar nelielu nekrofilijas piedevu. Nomirst jauna meita. Un kāds ceļojošs mūks tiek palūgts viņu naktī apstāvēt. Tomēr mūks nenoturas un stājas ar mironi seksuālos sakaros. No rīta šamais aizceļo tālāk, bet sieviete vēl pēc kāda laika atmostas no nāves miega. Pēc deviņiem mēnešiem mūks atkal iet garām šim ciemam un atklāj, ka sievietei piedzimis bērns. Nodarītajā atzīstas un apprecas. Happy end.

Trešais „Paviršais anatoms”- mirušajam kļūdaini tiek diagnosticēta nāves iestāšanās. Cilvēks, kas veic sekciju pēc krūšu kurvja atvēršanas konstatē, ka sirds vēl pukst. Vai arī iegriežot, šķietami mirušais sāk bļaut utt. – pilna vaļa fantāzijai.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, sarakstīta tiešām labi. Vietām gan autors ieslīgst pārāk dziļās detaļās. Man garlaicīga šķita sadaļa, kas veltīta 19-20 gs. polemikai par Līķu namu ieviešanas lietderību. Grāmatu vērtēju ar 10 no 10 ballēm.

Mythago Wood by Robert Holdstock

MythagoWood

Neslēpšu, šo grāmatu tiku izlasījis jau pusaudžu gados, patikās, lai gan likās nedaudz dīvaina. Tagad, nedaudz paaudzies, šo grāmatu uztveru jau citā gaismā. Grāmatu izlasīt atkārtoti mani pamudināja šis rakstiņš. Tā nu pasūtināju grāmatiņu amazonē oriģinālvalodā un gaidīju.

Grāmatas galvenais varonis Stīvens Hakslijs (Steven Huxley) atgriežas savās tēvam mājās „Oak Lodge”, kurās dzīvo viņa brālis Christian, kurš pārņēmis sava tēva hobiju Rhyope Wood izpēti. Rhyope Wood ir viens no pēdējiem pirmatnējiem mežiem, kas saglabājies uz zemes. Mežam apkārt var apiet pāris stundās, taču ceļš līdz centram var vilkties mūžu. Šis mežs sevi sargā no cilvēkiem, varbūt cilvēkus no meža? Ne katrs var tajā iekļūt, lielākā daļa var tikai klaiņot gar meža malu. Šajā mežā tad arī dzīvo būtnes, kuras saucas Mythago. Mežs darbojas kā interfeiss starp tajā iegājušā cilvēka zemapziņu un apkārtējo pasauli. Būtnes – mītu arhetipi, kas tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē. Tā mežā parādās gan vēlīnā leģenda Robins Huds, karalis Arturs, Guiwenneth un radījumi no mītiem, kas radušies jau ledus laikmetā. Tomēr no jauna radītie mythago nav pasīvi radījumi, viņiem katram ir sava leģenda, kas jāpiepilda. Reiz radīti, viņi tik vienkārši nepazūd. Mežu var izmantot kā savas zemapziņas izpētes instrumentu, tomēr ir arī jāuzmanās, lai tava zemapziņa nepavērstos pret tevi pašu.

Grāmatas galvenā problēma ir civilizēta cilvēka sadursme ar mītisko, parādot to, cik viegli ir zaudēt civilizācijas slāni pirmatnējā vidē. Te piemērs ir Stīvena brālis Kristiāns, kas pārāk ilgi uzturoties mežā ir zaudējis lielāko daļu no savas cilvēcības, pat galvenais mērķis, kura dēļ viņš sāka meža izpēti – Guiwenneth atrašana viņam vairs neliekas būtisks, viņa dzīve ir pakārtota bēgšanai un cīņai ar Urscumug, tēva radīto mythago. Šī paša mythago Guiwenneth dēļ abu brāļu starpā rodas konflikts, kas Stīvenam liek doties Mythago meža dzīlēs, lai viņu atgūtu. Meža būtība ir sekojoša – jo dziļāk mežā, jo senāki mīti, lielāko daļu mūsdienu cilvēks vairs neatceras. Reizēm kļūt grūti saprast, kas tad ir situācijas kontrolētājs mīts vai viņš pats, kas nosaka un izvēlas notikumu gaitu – cilvēka apziņa vai zemapziņa.

Brīžiem šī grāmata šķiet kā vienkārša ķeltu laiku glorifikācija Britu salās, reizēm, ka tiek atstāstīts nodrāztais stāsts par divu brāļu sacensību vienas sievietes dēļ, reizēm paaudžu konflikts, reizēm K.Junga kolektīvās zemapziņas tēmas izvēršana. Lai lasītu šo grāmatu ir vēlams būt nedaudz informētam par ķeltu mitoloģiju, leģendām (pietiek arī ja daudz bērnībā būsi lasījis pasakas, jo lielākā daļa no leģendu tēliem ir rakstnieka izdomāti, vismaz netā viņus piemin tikai saistībā ar viņa darbiem), vēlams zināt arī kas ir arhetips un kolektīvā zemapziņa (šīs lietas eksistencei obligāti nav jāpiekrīt) un tad grāmata pārvēršas par ļoti aizraujošu lasāmvielu, kas ir pilna ar mistiku, seniem mītiem un aizmirstām leģendām. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, izlasīju vienā piegājienā.

Grāmata izdota arī latviešu valodā (Roberts Holdstoks, “Mitago mežs”, Sprīdītis, 1995).

%d bloggers like this: