Navigate / search

Massive: The Missing Particle That Sparked the Greatest Hunt in Science by Ian Sample

massive

Laiku pa laikam man uznāk luste palasīt kaut ko, kas saistīts ar elementārdaļiņu fiziku. Šoreiz nolēmu nedaudz no sava laika veltīt daļiņai, kas nomāc zinātnieku prātus jau pāris desmitgades – Higgsa bozonam.

Kaut kad piecdesmitajos gados zinātniekus sāka nodarbināt jautājums, kādēļ vielai ir jāpiemīt tādai īpašībai kā masa. Tad nu teorētiķi lika savas galvas kopā un domāja. Beigu beigās Higgs atklāja, ka masa būtu iespējama, ja eksistētu kāds lauks, kas, mijiedarbojoties ar matēriju, šo masu radītu. Nekādi citādi šis lauks neizpaustos, jo tā potenciāls būtu nemainīgs visur. Tātad risinājums bija neredzams un nedetektējams. Skaidra lieta, ka kādu laiku šī teorija tika uzskatīta par tikai matemātisku. Tomēr ar laiku tās paredzējumi sāka piepildīties. Tika atrasti W un Z bozoni, kas lika domāt, ka Higgsa lauks ir objektīva realitāte un, ka neliela telpas daļā iepumpējot milzīgu enerģijas daudzumu, mēs varam atraut no šī lauka kādu daļu Higgsa bozona veidā. Lieki piebilst, ka ar šo lietu patlaban nodarbojas Lielais Hadronu Paātrinātājs.

Grāmatas autors cenšas, cik varēdams, pasniegt sarežcģītas lietas vienkāršas, nezaudējot visa pasākuma jēgu. Jāatzīmē, kas tas viņam izdodas diezgan labi. Viņam pat izdodas izveidot interesantu stāstu, kas sevī sasaista gan Higsa bozonu, gan milzu daļiņu paātrinātājus. Patiesībā grāmata zināmā mērā dublē pirms kāda laika lasīto Collider. Bet tas nekas, jo stāsta aspekti ir vairāk sadzīviski un parāda zinātniekus kā cilvēkus ar savām vājībām un tikumiem. Labi atspoguļota arī zinātnieku savstarpējā konkurence, kas ir viens no zinātnes pamatdzinuļiem.

Kā lasamviela grāmata bija daudz labāka nekā biju sagaidījis, kur gan citur es būtu uzzinājis, ka zinātnieki cer atklāt veselus piecus Higgsa bozonu paveidus, tas gan sagrautu esošo standarta modeli, bet toties pavērtu plašas iespējas. Interesants ir arī pats atklāšanas mehānisms. Tas nav tā, ka vīri samauc kopā dažus protonus un ārā izkrīt Higgsa bozons, šīs daļiņas ir nestabilas un eksistē labi, ja nanosekundes. Tad nu nākas pētīt to sabrukšanas atliekas. Arī pati šī izpēte ir balstīta uz statistiskajām metodēm nevis uz tiešu novērojumu.

Kopumā grāmata lasāma. Ir jau pāris standarta stāstiņi, bez kuriem neiztiek neviena populārzinātniskā grāmata lielā ASV paātrinātāja bēdīgais gals un LHC tunelis, kas ved zem Ženēvas lidostas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Collider: The Search for the World’s Smallest Particles by Paul Halpern

286203_cover.indd

Kārtējā grāmata, kas veltīta elementārdaļiņu fizikai. Pareizāk gan būtu teikt, vienam no pazīstamākajiem viņas instrumentiem. Aparātu, kurš var aizņemt pārdesmit kilometrus garus tuneļus, mūsdienās nemaz nav tik daudz, un katrs bērns zina, kas ir Lielais Hadronu Paātrinātājs. Grāmata mūs soli pa solim aizved no elementārdaļiņu izpētes pirmsākumiem līdz Lielajam Hadronu Paātrinātājam, kurš iespējams jau šogad liks sadurties 7 TeV protoniem un, iespējams, atklās Higgsa bozonu.

Šo grāmatiņu nopirku tās iznākšanas dienā, bet izlasīšana gan visu laiku atlikās. Strukturējums, kā jau populārzinātniskai vēstures grāmatai. Iesākumā lasītāju iepazīstina ar apskatāmās jomas pamatlietām, pa ceļam izklāstot pamatlietu atklājēju biogrāfijas. Tā kā šī man bija jau kāda desmitā grāmata šajā tēmā, tad iesākums šķita tāds neinteresants. Nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu līdz ciklotronam, tādēļ grāmata man sākās, tā teikt, tikai ar 75. lapaspusi, kur sākas nodaļa, veltīta daļiņu paātrinātājiem. Izlasījis nodaļu par ciklotronu, radās pat ideja uzbūvēt ko tādu pašam mājās intereses pēc, bet diemžēl nevaru atcerēties, kuram esmu aizdevis savu astoņtonnīgo magnētu. Tas projektu nedaudz aizkavē, lai gan pirmais ciklotrons uz bildes un pēc apraksta izskatās līdzīgs modificētai reņģu bundžai. Pēc ciklotrona sekoja lineārie daļiņu paātrinātāji, tad palasījos par sinhrotroniem un beidzot arī par pašiem „kollaideriem”.

Grāmatai ir viens manuprāt būtisks mīnuss, tajā viss ir tikai un vienīgi par Rietumu pasaules sasniegumiem šajā jomā. Biju gaidījis, ka, iespējams, kaut kas tiks pastāstīts par PSRS sasniegumiem, ja tādi ir. Tomēr nekā tāda nebija. Bija tikai Tevatrons, Super Proton Synchrotron un ASV nedzīvi dzimušais Superconducting Super Collider projekts.

Par plusu savukārt var nosaukt grāmatas pēdējās trīs nodaļas, kas mums izskaidro, kādēļ ir vērts iztērēt vairākus miljardus eiro šāda agregāta uzbūvēšanai, tā vietā, lai visu šo naudu novirzītu, teiksim Āfrikas badacietējiem. Tātad galvenās cerības tiek liktas uz Tumšās matērijas noslēpumu atklāšanu, Higgsa bozona novērošanu, Papildus dimensiju atklāšana un mikroskopisku melno caurumu radīšanai. Tas viss mums dotu papildus informāciju par mūsu Visuma uzbūvi.

Pāris lapaspuses tiek veltītas arī dažādu „pasaules galu” vēstošu praviešu apgalvojumu kritikai. Piemēram LHC var radīs mikroskopiskus melnos caurumu, kas iznīcinās Zemi. Cilvēks, kas kaut cik lasījis par astronomiju zinās, ka Zemi regulāri bombardē kosmiskie stari, kuru daļiņu enerģija ir daudz lielāka par LHC griestiem, ja mikroskopiskie, melnie caurumi būtu tik briesmīgi, tad mūsu nemaz nebūtu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tas dēļ augstāk minētā tikai rietumnieciskā piesitiena.

%d bloggers like this: