Navigate / search

Madeira I

20. Jūnijs

Šodien plānā galvenais ir tikt līdz Madeirai, kur tad arī tiks pavadīts viss ceļojums. Ceļojumā mēs esam nolēmuši ar kājām izblandīt visu salas austrumu pusi vidēji dienā veicot 15 kilometrus un apskatīt vietējo dabu. Katrs vakars mums būs jāpavada citā viesnīcā. Varētu šķist, ka piecpadsmit kilometri jau nekas daudz nav, bet mums jau nekur nav jāsteidzas.

Lai nokļūtu līdz Madeirai mēs sākumā no Rīgas lidojam uz Londonu un tad no tās līdz Funchal lidostai. Lidojums līdz Londonai nekādas problēmas nesagādāja, tik cik pirmdienu garās iečekošanās rindas izstāvēt un pārliecināt iečekotāju, ka ir iespējams iečekot mūsu bagāžu līdz galam. Sakāpjam lidmašīnā un lidojam prom.

Nonākuši Londonas lidostā, to mēs ar Maiju jau pārzinām kā savu kabatu, mēs plānojam  divus galvenos mērķus. Nopirkt Crunchies šokolādītes un iegādāt kādu grāmatu, ko palasīties. Taču lai to veiktu, mums sākumā jāiziet cauri tranzīta zonai. Te nu briti nebeidz pārsteigt. Nē, saprotams, kādēļ atkal jāiziet drošības pārbaude, tomēr problēmas mums rada fakts, ka esam jau iečekojušies līdz gala mērķim. Drošības dienesta sievišķis sasauc veselu konsīliju, kuram ir jāatbild uz jautājumu, kā tas var būt, ka mēs jau esam saņēmuši biļetes līdz galamērķim, ja priekš tā te sēž speciāli cilvēki, kuri mums šīs biļetes varētu izsniegt. Beigās visi vienojamies, ka pasaule ir brīnumu pilna un, ka tā nebeigs mūs pārsteigt līdz pat mūža galam. Tad sākas drošības pārbaude. Maijai tā nekādas problēmas nesagādā, man gan esmu aizmirsis izņemt no kabatas telefonu un noņemt jostu. Telefons tiek konfiscēts tuvākai pārbaudei, kurpes arī. Ja ar kurpēm viss ir kārtībā, tad ar telefonu gan acīmredzot viss nav lāgā. Drošībnieks viņu noskenē ar parasto aparātu, tad paņem vēl citu agregātu un paskenē vēl, pajautā uz kurieni mēs dodamies, ar kādu aviolīniju un ko darīsim. Beigās šķiramies kā draugi, drošībnieks iesaka mums vienu vietējo ēdienu, kas obligāti jāpagaršo un viss, varam steidzīgi iepirkt grāmatas un končas.

Tiekot līdz TAP Portugal iekāpšanas vārtiem ir skaidrs, šis ir pensionāru reiss, vidējais pasažieru vecums varētu būt ap septiņdesmit gadiem, un to samazinām tikai mēs ar Maiju un pāris bērni, un viņu vecāki. Sajūta tāda, ka dodamies pensionāru ekskursijā. Visu lidojuma laiku lasu grāmatu, aviolīnijas piedāvātā uzkoda ir tāda puscepta maizīte ar gaļas šķēlīti, sieru, burkānu un olīvi.

Funšalas lidosta

Nolaišanās Funchal lidostā ir superīga, lidmašīna nolaišanos sāk jau virs okeāna un arī skrejceļš beidzas okeāna krastā. Piloti visu ir labi aprēķinājuši un mēs nolaižamies uz zemes. Pati lidosta ir miniatūra, vienīgais bagāžas saņemšanas punkts ir lielāks par Rīgas. Mūsu soma atnāk bezmaz pati pirmā, britu tantuki sajūsmā saka „lucky day” un smejas. Dodamies uz sagaidīšanas zāli, tur mūs būtu jāsagaida New Experience Holiday pārstāvim. Te nu mūsu lakī dei beidzas, neviens mūs negaida. Mēs pagaidām desmit minūtes un zvanām uz kontakttālruni. Īsumā: pāris iepriekšējie reisi kavējušies, un šoferis vienkārši nav paspējis atgriezties. Beidzot mūs savāc un aizved uz miestiņu ar nosaukumu Camacha, ceļi ir vieni vienīgi serpentīni un tuneļi, un no visiem redzams okeāns (no tuneļiem ne vienmēr).

Viesnīca

Apmetamies viesnīcā Residencial Relogio. Te mūs noinstruē, kur un kā mums katru dienu būtu jāiet, kur mūs savāks un kur zvanīt, ja esam nomaldījušies. Nomaldīties te gan nav iespējams, riņķī tak okeāns. Nobrīfoti sarunājam ar tūrisma firmas pārstāvi ekspedīciju uz supermārketu, kur iepērkam paiku un ūdeni rītdienai. Atpakaļ jau velkamies ar kājām, kādi divi kilometri nav slikti, ja visu dienu esi sēdējis lidmašīnā.

Sjkats no viesnīcas

Tagad mums ir atlikušas tikai vakariņas. Teikšu uzreiz, uz vakariņām mums bija jāgaida ļoti ilgi. Tika pārspēti pilnīgi visi Gan Bei uzstādītie rekordi. Labi, ka mums bija jauks „progress bar”, kuru vērot, tas bija kāds prāmītis, kas brauca garām salai, tā lēni un pietika tikai pusstundai. Tad vērojām lidmašīnu nolaišanās manevru sākumu, tādi šovi mums bija veseli pieci. Tad skatījāmies, kā viesmīles kārto uz galda salvetes, tad skatījāmies, ko ēd kaimiņu galdiņi, tādi gan bija tikai divi. Pirmās divdesmit minūtes par tevi neliekas ne zinis, tad atnes maizīti un pasūtīto vīnu un atkal liek tevi mierā uz pusstundu. Tad atnes pirmos, un tad tu saproti, ka bija vērts gaidīt. Tik lielas porcijas manas acis vēl nevienā restorānā nebija redzējušas. Izēdot tikai zupu es jau biju paēdis, otrais arī mega porcija, to spēju pievārēt tikai līdz pusei un tad deserts. Pieliku māgu un gāju gulēt.

Intelektuāls jautājums LXXXIII jeb kā sēsties lidmašīnā

IMG_1787

Tā kā pēdējā laikā sanāk daudz lidot, tad arī jautājumu izvēlējos saistītu ar lidošanu. Iedomāsimies situāciju:

Pie ieejas lidmašīnā stāv rinda ar simts pasažieriem. Pasažieris, kas rindā stāv pirmais ir pazaudējis savu iekāpšanas karti (tā ir tāda lapiņa, kas norāda pasažiera sēdvietu un reisu). Viņš to skaļi neizziņo, iekāpjot lidmašīnā, viņš vienkārši apsēžas brīvi izvēlētā vietā. Nākamie pasažieri rīkojas pēc sekojoša algoritma, ja viņa iekāpšanas kartē norādītā vieta ir brīva viņš apsēžas tajā, ja vieta jau aizņemta, viņš izvēlas jebkuru citu brīvu vietu. Lidmašīnā ir 100 pasažieru vietas.

Tagad jautājums, kāda varbūtība ir pēdējam pasažierim, kas iekāpj lidmašīnā, ir atklāt, ka viņa vieta jau ir aizņemta?

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXVI

2007. gada 18. jūlijs (Singapūra -> Rīga)

Šo dienu varēs droši saukt par garāko manā mūžā. Vispirms plānā ir nolidot 13 000 kilometrus un diennakts garums sanāks 28 stundas. Tad nu pusnakti sanāk sagaidīt Singapoure Airlines lidmašīnā, kas septiņās stundās mūs aizvedīs uz Dubaju, bet Dubajā nolaidīsimies ap trijiem. Lidmašīna ir laba, ēdināšana nav tik laba kā Emirates, daži salāti vispār ir neēdami. Mūsu grupa ir izmētāta pa visu lidmašīnu un īsti neviena ar ko komunicēt nav. Izdzeru 3 glāzes vīna un nolūztu, lai atmostos tikai uz brokastu izsniegšanas laiku. Lidmašīna jau tuvojas Dubajai.

Ielidošana Dubajā notiek bez jebkādiem ekscesiem, esam atlidojuši trīs stundas ātrā nekā, ja lidotu mūsu paredzētajā reisā. Tas mūs diez ko nepriecē, jo Dubajas lidostā tā īsti nav ko darīt. Iesākumā domājam saņemt jaunās biļetes līdz Londonai. Un tad sākas – izrādās, ka Singapūrā mūsu biļetes reisā Dubaja – Londona ir anulētas un pārceltas uz reisu trijos dienā. Super, dodamies uz biļešu kasi, tur mūs sūta uz Back Office. Tikuši līdz ofisam izstāvam rindu un stāstām problēmu. Iesākumā mūs brutāli mēģina atšūt, sak lidojāt ar Singapore Airlines, tad paši ar tiekat galā. Par laimi, no Singapūras šiem atsūtīts meils par mūsu likteni. Tad attieksme mainās un pēc pusstundas mēs esam atlikti atpakaļ mūsu reisā. Lai gan nācās pierādīt, ka mums ir reiss uz Rīgu, uz kuru mēs viņu neizdarības rezultātā nepaspētu. Tad dodamies uz drošības pārbaudi. Drošībnieki mūs palaiž pat nepaskatoties, kas un kā.

Tagad mūsu rīcībā laiks līdz septiņiem, lai nu kā, bet 3 stundas Dubajas lidostā ir garš laiks. Izstaigājam jau zināmās bodes, paēdam brokastis. Tagad izlidošanas geits nav jāuzmin, jo tablo darbojas un rāda reisu laikus un attiecīgos vārtus. Tad nu kādu stundu vienkārši sēžam un atpūšamies.

Beidzot sākas iekāpšanas reģistrācija. Tā kā apnicies gaidīt, stājamies rindā un gaidām. Rindas priekšā divi nēģeru puikas nav iečekojušies un rāda savu elektronisko biļeti, viņus dzen uz iečekošanos, šamie neklausa un nostājas rindas galā pa jaunam. Tikuši iekšā uzgaidāmajā telpā ieņemam sēdvietas un gaidām iekāpšanu. Atkal pirmie bērni un invalīdi, pēc tam pārējie.

Lidojums uz Londonu aizņem septiņas ar pusi stundas, garlaicīgs līdz ārprātam; gribas jau tikt mājās ātrāk. Noskatos pāris filmas, klausos Moby albumu, palasu grāmatu. Ēdināšana kā vienmēr ir līmenī. Lidmašīnā lido vesels bariņš ar jaunajām māmiņām, kuras ar savu sīko pārtīšanu veido pie tualetēm milzīgu rindu. Bet visādi citādi nekā īpaša.

Gatwikā ierodamies ap divpadsmitiem. Atkal dodamies uz starpterminālu autobusu. Šoreiz nokāpju lejā palūrēt vai autobuss ir. Tur tādas automātiskās durvis uz pieturu, kuras nez kāpēc neveras vaļā, atveru ar spēku izmantojot rokas palūru riņķī, redzu nāk autobuss. Fiksi ielienu atpakaļ un aiztaisu durvis. No autobusa izkāpj šoferis, kas pie durvīm ievada kodu, durvis atveras. Mums jāuzrāda aviobiļetes un tikai tad tiekam ielaisti autobusā. Tikuši līdz North terminal, dodamies pēc biļetēm, lai tiktu līdz Rīgai. Drošības kontrole salīdzinot ar Darvinu liekas smieklīga, tikai jānovelk kurpes un somas izlaiž caur rentgena aparātu. Man mugursomā rāda melnu pleķi un neko citu, paskaidroju, ka tās ir grāmatas.

Tikuši līdz iečekošanās kasei, atkal sastopamies ar angļu darbinieku dīvaino sejas izteiksmi, kas liecina, ka viņiem nav ne jausmas par to ko viņi dara. Lai vai kā biļetes dabūjam un ejam uz tax free zonu. Mums Gatwikā jādzīvojas līdz sešiem, jeb veselas piecas stundas. Darīt tur nav ko. Pablandāmies pa veikaliem un tad dodamies uz vietu, kur var novērot lidmašīnu pacelšanos un nolaišanos. Tur tad arī lielāko daļu laiku sēžu un lasu grāmatas.

Reisa atiešanas laiks tuvojas, bet uz tablo nekas nerādās. Kad līdz izlidošanai atlikusi stunda, uzraksts Riga parādās. Bet par vietu no kurienes nekādu ziņu nav. Eju pie uzziņu biroja interesēties. Šie zina tikai to ka reiss aizkavējies un neviens vēl nezinot no kurienes tas izlidos. Beidzot parādās arī tablo gate no kuriem lidmašīna izlidos. Dodamies uz turieni un pirmo reizi trīs nedēļu laikā, visapkārt mums dzirdama latviešu valoda. Reiss nedaudz kavējas, viens krievu večuks iet pie lidostas darbiniekiem kačāt pravas. Kas tā par lietu, jau jālido, bet lidmašīnas nav un viņam vecam cilvēkam te jāgaida! Protams viss tiek teikts krieviski cilvēkam, kurš izskatās, ka saprot tikai angļu valodu. Kad sākas iekāpšana, letiņi tradicionāli izveido megarindu, it kā lidmašīna varētu aizlidot bez viņiem, vai arī varētu pietrūkt sēdvietas.

Iekāpjam lidmašīnā, tur visiem liek piesprādzēties. Protams atrodas viens meitietis, kas nepiesprādzējas un vēl plātās par to pa visu salonu. Nodomāju, ka man jau nav nekas pretī, ja viņa savas dumjās smadzenes izšķaida pa salonu, bet žēl to cilvēku, kurus šamā ar savu iespaidīgo masu lidodama pa salonu apspiestu. Pēc pacelšanās aizmiegu un pamodos tikai, kad lidmašīna sāk nolaisties Rīgas lidostā.

Rīgas lidostā izejam pasu kontroli un dodamies gaidīt bagāžu. Kā par brīnumu visa bagāža no pašas Singapūras ir atnākusi un varam doties mājās. To arī darām un ap pusdivpasmitiem jau esmu mājās. Ja godīgi gulēt ejot vēl īsti neticējās, ka šodien esmu bijis Singapūrā, Dubajā, Londonā un Rīgā.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmit trešā diena.

Ceļojuma beigas.

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXIII

2007. gada 15. jūlijs (Batchelor -> Darvina)

Rīts sākas ar brokastīm un vispārēju revīziju. Tā kā pēc aprēķiniem sanāk, ka parīt jālido prom, nolemjam pārbaudīt, pasu un biļešu esamību. Pārbaudes rezultātā atklājas fakts, ka patiesībā mūsu lidmašīna uz Singapūru izlido šonakt ap trijiem. Tas visus nedaudz pārsteidz un sanāk, ka šī ir pēdējā diena Austrālijā.

Tad sākas mantu revīzija esam pamatīgi apauguši ar tām. Viss liekais tiek nolemts palikšanai Austrālijā. Gāzes plīts, Guļammaisi, piepūšamie matrači, sausās zupas (no tām varētu veselu spaini ar nūdelēm izvārīt) un citas lietas. Kaudze ir iespaidīga. Administratorei pasakām, ka mantas ir jaunas, lietotas pāris reizes un ja vajag var savākt, ja nē lai met ārā. Ir jau cerība, ka lietas savu dzīvi nav beigušas izgāztuvē. Atsvieduši lieko un paturējuši vajadzīgo, ar pustukšu mašīnu dodamies uz Darvinu.

Pirmā pieturvieta ir atkārtots Crocodile Park, kur iepērkam krokodilādas izstrādājumus. Ja gribi tikt tikai suvenīru bodē ieejas maksa nav jāmaksā. Katram izstrādājumam dod līdzi izcelsmes sertifikātu, lai varēt dabūt to pāri robežai.

Nākošais pieturas punkts lidmašīnu muzejs. Tas atrodas Darvinas lidostas teritorijā. Muzejs piebāzts pilns ar dažādiem lidaparātiem, no pašskrūvēta žiroplāna līdz lielajam B-52. B-52 ir muzeja lepnums un kvalitātes zīme. Agregātam uztaisīts speciāls angārs un pati lidmašīna šad tad vēl lido vietējos aviācijas svētkos vairs nelido, jo citādi muzejs tai pat brīdī paliktu bez sava galvenā eksponāta. Ir arī dažādi iznīcinātāji, japāņu Zero detaļas, tas notriekts pie Darvinas. Izrādās japāņi II pasaules karā Darvinu vairākkārt bombardējuši un šiem ir bijis grūti, jo savu gaisa spēku lāga nav bijis, kā arī flote nekāda. Bet ar amīšu un angļu atspaidu izkūlušies sveikā cauri.

Muzejam veltam, kādas divas stundas, gaiss vēss un patīkami tur uzturēties. Ja vēlas var skatīties filmas par Darvinas bombardēšanu un protams par B-52. Suvenīru bode veltīta lidmašīnām. Grāmatas ir seckond hand par lidmašīnām Austrālijā. Pāris Discovery diski ar uzskrūvētām cenām.

Braucam uz Darvinas centru bīdīt lietas par mašīnas atdošanu. Mums īre ir līdz nākošās dienas 10:00, ejam prasīt vai varam šonakt, mašīnu atstāt Darvinas lidostas Eurocar punktā nevis Darvinas centrā. Menedžeri pretimnākoši un atļauj. Nākamais plāna punkts ir Darvinas pazemes naftas tuneļi.

Pie naftas tuneļiem tantuks kasieris apjautājas no kurienes esam, uzzinājis, ka no Latvijas, saka, ka no tādas valsts ekskursantus viņa nav manījusi, bet vismaz zina kur tā atrodas. Paši naftas tuneļi būvēti otrā pasaules kara laikā. Kad sākusies bumbošana, visiem pielecis, ka virszemes rezervuāri ir viegls mērķis un jāmeklē alternatīvas. Tad nu celtnieki sākuši grandiozu būvi, kas tolaik izmaksājusi valdībai dažus miljonus, kas tajos laikos bijusi reāla nauda. Galu galā, kad tuneļi uzbūvēti, karš beidzies un degviela tajos nekad tā arī nav glabāta, bet nauda iztērēta. Tagad vietējie vēsturnieki atvēruši tuneļus publikai.

Pats tunelis pa kuru ļauj pastaigāties ir ap simts metriem garš. Parasts betona un metāla veidojums. Nedaudz mitrs no kondensāta, gar tuneļa malām izliktas bildes, kas stāsta par Darvinu un tās apkārtni II pasaules kara laikā. Interesanti, bet biju gaidījis daudz ko vairāk.

Izpētījuši vietējo naftas industrijas palieku, dodamies uz pludmali. Nolemjam izmēģināt laimi peldēties pludmalē Fannie Bay rajonā pretī Alexander lake. Aizbraukuši atklājam, ka sācies bēgums un peldēties vienkārši nav kur. Nolemjam pastaigāties tāpat a jūras dibenu. Pludmale pilna ar sīkiem krabīšiem un putniem, ka viņus ēd. Lielākie krabīši ierakušies interesantās alā, ja alu aizber, viņš ieeju tūlīt attīra. Pacietības krabītim ir vairāk nekā cilvēkam, man pēc piecu minūšu ņemšanās bija apnicis bērt ciet alu, bet viņam attīrīt ne. Tā nu staigājām un vienā vietā iekūlāmies, plūstošas smilts rajonā. Kamēr apjēdzām, kas notiek kājas jau smiltīs grima iekšā jau līdz puscelim. Bet nekas ārā tikām veiksmīgi. Palasījām gliemežvākus un krāsainus akmentiņus nolemjam doties pusdienās.

Pa ceļam aizbraucam uz East point military museum, bet tur tikai nobraucam garām, iekšā neejam. Parasts krasta aizsardzības baterijas forts. Paēst nolemjam jau zināmajā lielveikalā. Taču izrādās, ka tas svētdienās strādā tikai līdz trijiem, mums vēl ir pusstunda laika. Ēdam McDonalds restorānā. Paika tāda pati kā Latvijā. Pēc tam dodamies atpakaļ uz pludmali.

Pludmalē ir sācies paisums un ejam peldēt. Peldamies īpaši nestresojot kādu pusstundu, kamēr mums klāt nepienāk vietējais un nebrīdina, ka tik dziļi labāk nelīst. Vajag peldēties vietā, kur ir līdz vidum, tur tevi neapdraudēs indīgas medūzas un arī krokodilam būs grūtāk nepamanītam tikt klāt. Šādi padomi sabojā visu peldēšanās prieku un lienam ārā krastā.

Netālu no mums pludmalē iekārtojas vēl ļautiņi un neticu savām ausīm, samie runā tīrā latviešu valodā. Tā jau ir, ja pludmalē būs normāls pleķis, tad tur tūlīt salasīsies latvieši. Šie ceļotāji esot no Kuldīgas. Viņu ceļošanas stratēģija ir lidot starp Austrālijas pilsētām ar iekšzemes reisiem tā cenšoties aptvert visu kontinentu.

Mēs ar Maiju nolemjam aiziet uz pludmales tirdziņu kas esot netālu pēc mūsu priekšstatiem. Atstājam ceļabiedrus un paši ejam. Gar ceļa malu redzamas villas, varbūt vienkārši smukas mājas ar skatu uz Fannie bay. Līdz tirdziņam sanāk pāris kilometri iešanas. Pats tirdziņš vairāk spiež uz pārtiku un suvenīriem. No ātrās paikas dominē ķīniešu, vjetnamiešu un citu “šu” virtuves, kas pēc piedāvājuma klāsta neatšķiras. Pārdod arī sulu un kokteiļus. Arī mēs nedaudz pastaigājuši nopērkam ēdienu un ejam jūras krastā pasēdēt un paēst. Saulīte riet, ēdamais ar garšīgs smuki. Pasēžam un dodamies atpakaļ pie kolēģiem.

Pa ceļam netālu no Jahtkluba pavērojam saulrietu, izskatās jau smuks, kā nekā Austrālijā ir ļoti tīrs gaiss. Atgriezušies pie kolēģiem visi vienkārši sēžam pludmalē, pētām jūru un zvaigznes un dalāmies ceļojuma iespaidos. Tad nolemjam, ka ir laiks doties uz lidostu. Pa ceļam vēlreiz iebraucam pludmales tirdziņā, pablandāmies. Ievērtēju vietējo aborigēnu priekšnesumu. Izskatās ka puikas ir slinki, klapē divas koka nūjiņas, priekšā ziedojumu trauks un paši runā savā starpā. Izskatās, ka izpeļņa atbilst kvalitātei. Turpat arī, koncertē vietējās nozīmes rokgrupa nu tā gaudulīgi un garlaicīgi. Toties ilgi, kad es biju pirmo reizi tirdziņā viņi jau dziedāja un dzied arī tagad. Kad kolēģi iepazinušies ar tirdziņu dodamies uz benzīna tanku pieliet pilnu bāku un braucam uz lidostu nodot mašīnu.

Pie lidostas, sekojot ceļazīmēm, neatrodam stāvlaukumu īrētām mašīnām, pareizāk sakot pabraucam garām. Ar otro piegājienu viss izdodas, atrodam Eurocar stāvvietu, savācam bagāžu un dodamies uz lidostas pusi. Atslēgas nododam lidostā viņu birojā, nekādas problēmas.

Lidmašīna izlidos trijos iečekošanās varētu sākties ap divpadsmitiem mums veselas divas stundas brīvā laika. Darvinas lidostā uzgaidāmajā zālē ir reāli mīnusi. Nav kur sēdēt, cilvēku daudz, nav ko īsti darīt, jo strādā tikai viens kafūzis, kurā visi galdiņi aizņemti un cilvēki cītīgi tēlo, ka dzer kafiju, jo citur nav kur sēdēt.

Mēs iekārtojamies uz grīdas un izklaidējamies kā mākam, lasām grāmatas, štukojam ko darīt papildus dienā Singapūrā. Tad mums parādās jauna izklaide divi tantuki ap 70 gadiem, kas uzskata, ka viņiem netiek nodrošināts pienācīgs serviss. Piesienas visam apkalpojošajam personālam. Lamā iečekotājus, ka viņām neļauj iečekoties savā reisā pie citas aviokompānijas iečekošanās punkta. Tad tantuki bija panākuši, ka viņām izsniedz ratiņkrēslus, kuros gan nesēdēja, bet skraidīja riņķī kačājot pravas. Mums pa to laiku izdodas ieņemt vietu un tikt pie krēsliem. Sēžam un gaidām sava reisa iečekošanās sākumu.

Un tapa vakars un tapa rīts – divdesmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu VIII

2007. gada 30. jūnijs (Dārvina)

Lidojums no Singapūras uz Dārvinu aizņēma aptuveni 4 stundas un izdevās arī nedaudz nosnausties. Tuvojoties Austrālijai, Dārvina pa lidmašīnas logu izskatījās reāla mazpilsēta. Lidostā piezemējāmies 2:30 un devāmies uz pasu kontroli. Pirms doties uz pasu kontroli cilvēkam jau lidmašīnā ir jāaizpilda neliela imigrācijas kartiņa, kurā uzrādi savus personas datus, ceļojuma mērķus un nolūku.

Pasu kontrole Dārvinas lidostā nebija nekāda bērnu spēle. Visi stāv rindā un pa vienam pieiet pie lodziņa pa vienam. Pirms mums viens ķīniešu indusu puika, izrādās visos jautājumos tipa; „Vai vedat ieročus, narkotikas, dzīvnieku izcelsmes produktus?”, saķeksējis YES, kas šokē pasu kontolieri. Šamajam prasa: „Do You speak english?”, ķīnietis induss saka: „Yes”. Tad šim jautā „Do you understand questions?”, šamais: „Yes”. NU ko nolika puiku malā uz interviju. Bet diez vai kādu gadsimta sazvērestību tur atklāja.

Pienāca mūsu kārta, mēs visi barā aizejam, paņem mūsu kases nočeko, vīzas pat neprasīja, laikam jau datorsistēmā viss redzams. Vienu no ceļabiedriem pasauc sānus un saka, pasēdi parunāsies ar imigrācijas dienestu. Pārējie var iet. Pārējie nedaudz izbrīnīti arī iet un savāc bagāžu, kas šoreiz ir atnākusi visiem. Un stājās rindā uz bagāžas pārbaudi. Ja jau mums anglijā likās, ka pārbauda visu tad Dārvinā izlases kārtībā, katra otrā soma plus aizdomīgās tika izkrautas uz galda un pamatīgi pārbaudīts viss saturs. Pēc kādām 10 minūtēm atgriežas arī ceļabiedrs, kuru izsauca uz pārrunām. Šamam esot uzdoti jautājumi: „Ar ko tu kopā ceļo?, Kā viņus sauc?, Kādēļ neceļojat ar tūrisma firmu?, Kāpēc ielidojāt Dārvinā?, Ko gatavojaties apmeklēt?, kur nakšņosiet? utt.”. Pienākot mūsu kārtai mums par laimi somas nevienam nepārbauda un beidzot varam spert kāju uz Austrālijas kontinenta.

Nokļūšanai uz Gecko Lodge, mūsu nakšņošanas vietu, izvēlamies taksometru. Taksometra šoferis izskatās pēc filipīnieša, bet ir ļoti informēts, šamais zina, kur ir latvija un vispār eiropas lietās orientējās labi. Apstāstīja mums kā nokļūt līdz autonomas punktam un par visu braucienu samaksājām 26 AUD. Kā arī iešķiebu šim par suvenīru vienu latvijas latu.

Gecko Lodge internetā izskatījās viduvēja backpakeru iecienīta vieta ar pankūkām brokastīs. 4:00 ierodoties, viesnīca atstāj nolaista ūķa iespaidu. Istaba itkā ir, taču visas mēbeles ir bišku palauztas, un kā tumbočka kalpo kartona kaste arī nedaudz ieplēsta. Tā kā citas alternatīvas nav liekamies vien gulēt. Pēc kāda laika atklājas arī, ka viesnīcai ir plānas sienas, jo blakusistabā kādam backpackerim uznāk klepus. No rīta ap 7:00, kādam no viesiem vairs neguļas un šamais lēni stampā uz riņķi pa augšstāvu tēlodams nelielu zilonīti, tas laikam liecina, ka griestu plānums korrelē ar sienu plānumu. Ap 9:00 sataisījies iet brokastīs atklāju, ka brokastu trauki pašam jāņem līdz, un ja godīgi tad brokastošanas vieta izskatījās tik antisanitāra, ka nolemjam paēst pilsētā. Arī baseiniņš, kas minēts reklāmā ir, bet tīrīts nav kādu mēnesi, lush tropical garden -laikam tā sauc 3 palmas.

Dodamies uz autonomas punktu, tā atrašana nekādu problēmu nesagādā. Kā par brīnumu mums iedod tieši to mašīnu, ko bijām rezervējuši Subaru Outback Forester, tipisks parketa džipelis, bet ir okei. Noslēdzam līgumu sapiķojam un dodamies tālēs zilajās. Pareizāk sakot uz vietējo ēstuvi, kurā normāli pabrokastojam un apspriežam dienas plānu. Dienas plānu vienmēr zināja mana draudzene, kas arī bija galvenā plānotāja. Nolemja pamest Gecko lodge un nakšņot kempingā teltī, jo sliktāk tu diez vai būs. Iesākumā aizbraucam uz Darvinas pludmali un pamielojam acis ar superīgi zilu jūru un debesīm, kuras gan izkropļo meža ugunsgrēku dūmi. Turpat parkā ieraugam arī pirmo aborigēnu, kurš jau rīta sutā saguris atpūšas uz soliņa. Melns kā zābaka šekte, bet citādi cilvēks, kas cilvēks. Dodamies uz Gecko lodge un izčekojamies. Uz jautājumu: „Kāpēc?”. Liekulīgi atbildu: „Our plans had changed”.

Iekāpuši mašīnā dodamies uz tuvāko supermārketu un iepērkam paiku, ūdeni. Tālāk dodamies uz Crocodile Park. Tas ir tāds lokāls centriņš, kurā audzē krokodilus un pie reizes arī izglīto ļautiņus par to uzvedību un paražām. Ierodoties fermā uzzinām, ka līdz lielajam barošanas šovam mums vēl ir pusotra stunda, kuras laikā varam apskatīt parka zvēruļus.

Pirmais, ko redzējām bija krokodilu dīķis, kura malās gulšņāja divmetrīgi krokodilēni un tēloja baļķus. Tālāk sekoja betona bunkuri, kuros turēja 3 līdz 5 metrīgus monstrus. Kuri arī tēloja baļķus, daži gan bija atvēruši muti pasīvai ventilācijai. Tālēk sekoja zoodārzs ar emu, dingo, lauvām, valabijiem, ķenguriem, bruņrupučiem un mērkaķēniem. Parka galā atkal bija krokodilu basieni, bet tajos dzīvoja divgadīgie vienā baseinā 800 otrā 700, visnotaļ saspiesti, bet kamēr jauni, krokodili mīl čupoties. Ak jā gandrīz visi krokiji bija sālsūdens vai salty, vietējo valodā.

Pēc slaistīšanās sekoja krokiju feedings, tas tiešām bija šovs, tika demonstrēts, kā krokodils var izlekt no ūdens pilnā augumā, ka šamais nemaz nav tūļa, un skaņa ko izdod žokļi, kas aizcērtas, vieš respektu. Var piedalīties arī pats, ja esi pietiekami aktīvs vari no vietējā reindžera dabūt koka makšķeri, kur galā piesieta vistas gaļiņa un kaitināt krokodilu. Tāču nevienam tas neizdevās ilgāk par kādām 3 minūtem. Tur arī uzzinām, ka NO WORRIES tev, lai aizmuktu no krokodila, kas var skriet pat 20 kmh, nav jāskrien ātrāk par krokodilu, pietiks, ja skriesi ātrāk par saviem draugiem.

Pēc šova aplūkošanas devamies uz suvenīru veikalu, kurā starp citu ir vislētākie, krokodilādas izstrādājumi visā NT daļā. Sapirkām suvenīriņus un devāmies uz lielveikalu.

Lielveikalā tika iegādāta portatīvā gāzes plīts, ēst gatavošanai, piepūšamais metracis telts labiekārtošanai un vēl nedaudz paiku. Lonely planet izlasam par Hidden valley kempingu un dodamies to meklēt. Darvina ir privātmāju pilsēta ar augstceltnēm tikai centrā, tādēļ tajā ir daudz piepilsētu visādi rajoniņi, kas sapresēti 10 x 10 km laukā. Hidden valley savu nosaukumu attaisnoja, meklējuši kādu pusstundu, pajautājām padomu vietējam sētniekam, kas pateica, ka karte ir nepareiza un norādīja virzienu. Karte tiešām bija nepareiza un Hidden Valley atradās.

Tā kā ieradāmies vakarā, nācās vien samierināties ar teltsvietu netālu no skudrupūžņa. Telti bijām veduši no pašas Latvijas līdz ar guļammaisiem, uzstādīšana veicās ātri tika piepumēts arī matracis, tad izrādījās ka notikusi miskomunikācija un visiem būs jāguļ uz viena matrača. Tas gulēšanu padarīja sarežģītāku, taču uz Gecko Lodge nevienu atpakaļ nevilka. Tad nu iedzēruši pašgatavoto tēju, parunājušies likāmies gulēt.

Par nelaimi mums izrādījās ka 30. jūnijs ir NT day, un visi cītīgi rībināja salūtus, kas arī izskaidroja dienā novēroto daudzo bodīšu skaitu ar uzrakstu Fireworks. Arī netālā motokrosa trase nodarbojās ar sacīkstēm un līdz pusnaktij par miegu nebija ko domāt. Protams, arī latvijas radi kuriem Austrālijas naktī ir pusdienas laiks iedomājas pazvanīt un pajautāt kā tad klājas. Bet kopumā pārnakšņojām labi.

Un tapa vakars un tapa rīts – piektā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu V

2007. gada 27. jūnijs (Dubaja -Singapūra)

Pats ar paēdis nosnaudos un pamodos, kad lidmašīna jau lidoja gar Irākas robežu. Kaut kādu iemeslu dēļ Irākas teritorijā lidmašīna neielidoja. Jāatzīst, ka gulēšana lidmašīnā ir diezgan nepateicīgs pasākums. Salonā bija lidoja pāris zīdaiņi, kas koncertēja īpaši nevadoties pēc pulksteņa laika. Tad netālu no manis sēdēja viens pavecāks nēģeru onkulītis ar spieķi, kurš nakts vidū, nometis zemē avīzi, aizrautīgi ar spieķi to mēģināja sabakstīt apakšā zem citu sēdekļiem, procesu pavadot ar dzīvespriecīgu čabināšanu.

Pirms nolaišanās mums pasniedz brokastis, kas jāatzīst ir visnotaļ garšīgas, lai neteiktu izcilas. Emirates tiešām rūpējas par ēdināšanu un ir ok! Lidojot virs Dubajas neko daudz ieraudzīt neizdodas – viss tīts dūmakā. Nu tā pilsētas biznesa centru jau redzēt varēja.

Nolaišanās Dubajā notiek bez starpgadījumiem. Lidmašīnas pamešana atgādina izkāpšanu pirtī – ārā ir tikai 6:30, bet gaisa temperatūra jau bija pāri 30 grādiem. Es nosvīdu momentāli. No izkāpšanas vietas uz lidostu tikām transportēti ar autobusu, kurš par laimi bija ar gaisa kondicionētāju.

Lidostā nācās pavadīt aptuveni 2 stundas. Pati galvenā problēma bija noskaidrot Dubaja – Singapūra lidmašīnas izlidošanas geitu. Tablo kā par nelaimi bija salūzuši un neko mums palīdzēt nevarēja. Taču, mums vērojot tablo, klāt pienāca vietējais vīrelis ar papīra lapeli rokā un vienam no mūsu ceļojuma biedriem pārliecinši apgalvoja, ka mūsu reisa gate esot 39. Nopriedām ka tad jau tā arī būs un gājām ievērtēt Tax free veikalus. Bija dzirdēts, ka Dubajas Tax free esot izcili labs. Diemžēl jāatzīst, ka nebija ne labs, ne daudzveidīgs, ja nu vienīgi cilvēkiem, kas nolēmuši iegādāties Rolex par lētāku naudiņu. Pati lidosta bija ienkārši pārblīvēta ar ļautiņiem, no kuriem puse izskatījās pēc Pakistānas viesstrādniekiem, kas dodas mājās.Šamie ļoi mīlēja savas nomešanās vietas iekārtot tieši pie tualetēm. protams, bija arī daudzi tradicionālajos paltrakos ģērbti arābi, kuri gan (paltraki) variēja no tikko ar Ariel mazgātiem, līdz reāli nošmulētiem.

Lidmašīna uz Singapūru izlidoja ar stundas nokavēšanos, kaut kāda daļa pasažieru bija aizkavējušies. Lidojums ilga aptuveni 7 stundas, bija jau pierastās ēdienreizes un klusās stundas evivalents, kad visi guļ. Virs Indijas okeāna ~ 1500 km no Singapūras sakās reālas gaisa bedres, kas rezultējās apnicīgā kratīšanā. Taču lai vai kā līdz Singapūrai tikām. Pirms piezemēšanos aizpildīju lapeli, kas jāiesniedz Singapūras imigrācijas dienestam. Nolaidāmes 1 Terminālā un vācām mantiņas izkāpšanai. Arī te neiztika bez ekcesiem, priekšējā slonā vienam nēģeru puikam uznāca epilepsijas lēkme, kas aizkavēja izkāpšanu uz kādam 10 minūtēm.

Izkāpuši no lidmašāinas devāmies meklēt savas mantas, kurām vajadzēju mums sekot no pašas Rīgas. Nevienam nebija īpašs pārsteigums, ka visas somas nepienāca. Viens no ceļabiedriem bija palicis bez somas. Fakts bija visnotaļ bēdīgs, kuru gājām risināt uz nozaudētās bagāžas punktu. Tur tik aizpildīts pieteikums, norādīta Singapūras adrese un viss pasākums viesa cerību, ka soma atradīsies.

Tālāk devāmies uz 2. Terminālu, kur bagāžas glabātuvē nodevām visas mantas, kas mums Singapūrā bija liekas. Tālāk devāmies meklēt taksi ar kuru nokļūt līdz mūsu apartamentiem hotelī Summerwiev. Takša atrašanu regulēja speciāls cilvēks, kurš ļautiņus laida pa vienam ārā pa durvīm un sēdināja taksī. Sagaiadījuši savu kārtu arī mēs tikām pie taksometra, kurš kā jau paredzams brauca par nepareizo ielas pusi. Taksometra šoferis nezināja, kur atrodas latvija, toties viņš zināja, kur atrodas Eiropa un Francija. No viņa sapratām, ka ceļojums uz Eiropu ir dārgs prieks, labāk ir doties uz Ķīnu. Uzzinājām,ka ar Eiropas mašīnām Singapūrā braukā tikai biezie. Šoferis tika arī iztaujāts ar apskates objektiem, viņa tops bija Sentosas sala un Night safari. Viss brauciens no Lidostas līdz pilsētas centram izmaksāja mūsu naudā 5 Ls.

Ap 23:00 jau bijām nonākuši viesnīcā, uzrādījām rezervāciju un tikām pie numuriem. Viesnīcas numurs atgādinaja ventspils viesnīcu “Dzintarjūra”, viss nedaudz nolaists ar vannas istabu skapī. Vanna jāatzīst bija domāta vidusmēra ķīnietim. Bet kopumā bija ok. Ar ceļojuma biedriem nolēmām satikties brokastīs 8:00 un gājām gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – otrā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu IV

2007. gada 26. jūnijs (Rīga – Londona – Dubaja)

Tad nu lielā diena bija pienākuse, somas sakravātas un lidmašīnu biļetes n reizes pārbaudītas uz esamību. Kaut kā tā bija sanācis, ka ar katru no līdzbraucējiem biju sarunājis ierasties lidostā citā laikā un pats ar draudzeni ieradies vēl padsmit minūtes agrāk. Protams sāku abu atlikušo ceļa biedru apzvanīšanu, jautājot, kur tad šamie palikuši. Uzzinājis savus sarunātos laikus, dūšu nezaudēju – iestājos rindā, lai iečekotos pats un nodotu bagāžu.Bagāžas nodošanas plāns bija reti viltīgs, kas sevī ietvēra bagāžas iečekošanu līdz pat Singapūras lidostai. Galvenā ideja bija aiztaupīt laiku, lai nebūtu katrā lidostā jāstāv pie lentes gaidot savu bagāžu un čekojot to pa jaunam. Bagāžās pieņēmēja un boarding pass izsniedzēja, gan apšaubīja iespēju, ka bagāža līdz Singapūrai varētu nokļūt, jo redz Getvikā viņu pakāsīšot ar varbūtību 50:50. Tas gan mūsu sparu nemazināja un bagāža tika iečekota līdz pat Singapūrai.

Pēc iečekošanās izrādījās, ka lidostas teritorijā mums jānobumbulē vesela pusotra stunda, kuru tad arī noslaistījām izlidošanas termināla tālākajā galā. Bumbulēšanas laikā tika veikts arī zinātnisks eksperiments, kurā nskaidroja ūdens virpuļa kustību latvijas izlietnēs, lai varētu salīdzināt to ar Dienvidu puslodes virpuli. Bija dzirdēts, ka rotācija notiekot pretēji.

Iekāpjot lidmašīnā pirmais pārsteigums bija turku ekipāža. Izrādījās, ka Air Baltic čarterē turku lidmašīnas. Man jau no paša sākuma likās, ka nekas ap ko šiverē turki nestrādās. Tā arī izrādījās ļočenes izlidošana aizkavējās par veselu sutundu. Šīs stundas laikā pasažieri varēja novērot, kā turku ekipāža rosās ap priekšējo lidmašīnas tualeti, kaut ko skrūvējot un ķimerējot. Lai vai kā lidmašīna gaisā tika dabūta un lidojums līdz Getvikai ar neko īpašu neizcēlās.

Ierodoties Getvikā lidmašīna no Latvijas kā tāds bārabērns piestāja Dienvidu termināla pašā tālākajā galā. Tad nu rausāmies ārā un gājām meklēt ceļu uz Ziemeļu terminālu no kurienes tad mums bija jāizlido uz Dubaju. Ceļš atradās viegli, zīmes norādīja North terminal transfer. Transfērs izrādījās neliela telpa koridora malā, kurā televizori cītīgi rādīja reisu grafiku. Tur pat melns uz balta bija rakstīts: “Autobus kursē ik 15 minūtes gaidiet, šoferis Jūs pasauks”.

Apsēdāmies un sākām gaidīt. Atnāca krievu tautības ģimenīte, kas lidoja uz Maljorku un arī gaidīja. Pagāja 20 minūtes, gaidot bija apložņāta tuvējā apkārtne, noskaidrōjās, ka trepes uz leju ved uz autobusa pienakšanas punktu, tieši tāpat kā lifts. Diemžēl automātiskās durvis vaļā vērās tikai ar kodu. Tika atrasts arī balts telefons ar kura palīdzību varēja sazināties ar lidostas administrāciju, ja nemaldos numurs bija “159”. Pagāja vēl dažas minūtes mūsu kompānija jau sāka meklēt cilvēku, kurš zvanīs administrācijai, ar tekstiem, davai pazvani tu utml. Bija cerības uz krievu ģimenīti, taču izteiciens: “Umeļi bi govoriķ po angļiski, mogļi i pozvaņiķ i sprosiķ!”, tās sagrāva. Tad nu saņēmos un pazvanīju pats. No administratora uzzināju, ka buss ir ceļā un tūlīt būs klāt. Kā par brīnumu tiešām autobuss pēc 10 minūtēm pienāca.

Šoferītis pārbaudījis mūsu biļetes aiztransportēja mūs uz Ziemeļu terminālu. Tur, atraduši Emirates aviolīniju iečekošanās punktu, atklājām, ka apkalpojošā personāla tur nav, bet toties ir balts telefons. Nu jau zvanot citam uzzinājām, ka personāls ir ceļā, lai pagaidot. Atnākusī sieviete, izsniedza mums boarding pass Londonai un Dubajai. Tālāk dodamies uz drošības pārbaudi. Visiem lik novilkt kurpes un jostas, dažiem “laimīgajiem” tiek izkrautas visa rokas bagāža. Mēs neesam “laimīgo” vidū un diezgan ātri varam doties uz Getvikas tax free zonu, kurā, ja godīgi, nekā jēdzīga nav.

Nonākot Boarding Gate un gatavojoties 7.5 stundu lidojumam uz Dubaju, ievēroju, ka šī reisa pasažieru vidū mēs esam gandrīz vienīgie baltie cilvēki. Iekāpšana lidmašīnā notika standartā, sievietes ar bērniem, invalīdi un tad pārējie. Vienam mūsu ceļabiedram reāli nepaveicās, viņam priekšā sēdēja hiperaktīvi arābu sīkie, kas nodarbojās ar aktīvu dauzīšanos un plūkšanos. Visvairāk mani izbrīnīja bērneļu mātes attiekme, pilnīgs pofigs, lai sīkie ņemas. Paceļoties gaisā mums pasniedza uzkodas, pēc kurām lidmašīnas pasažieri sāka iemigt.

Un tapa vakars un tapa rīts – pirmā diena.

Turpinājums sekos…

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu II

Transporta izvēle

Plānošanas sākotnējā stadijā, nebija īsti skaidrs, kādā veidā mēs pārvietosimies ceļa gabalu no Dārvinas līdz Uluru. Tika apskatīti visādi varianti, vietējo piedāvātās tūres, Satiksmes autobusi, Iekšzemes pārlidojumi, Mašīnas īre. Apskatot visus variantus un to kombinācijas secinājām, ka
a) vietējo organizētās tūres ir grūti skaombinēt tā, lai divās nedēļās visu ieplānoto paspētu izdarīt;
b) satiksmes autobusi ir pārāk neelastīga padarīšana, jo galvenās atrakcijas no pilsēteles ar autobusa pieturpunktu, bieži vien atrodas 50 km attālumā;
c) iekšzemes pārlidojumi samērā dārgi, jo Quantas aviolīnijām tur tāds kā monopols un no lidostas līdz apskates objektiem ir vēl tālāk;
d) mašīnas īre dārgs pasākums plus vēl nepārtrauktas investīcijas degvielā, toties sniedz reālu elastību.

Galu galā, izšķīrāmies par mašīnas īres variantus un veikt, izmaksu samazināšanas nolūkā, ceļotāju grupiņas palielināšanu no ceļojums diviem uz ceļojums četriem. Par ceļa biedriem izlēmām ņemt divus pašiem ļoti labi pazīstamus draugus, kuri kā par brīnumu, šādai avantūrai arī piekrita.

Aviobiļešu iegāde

Arī aviobiļešu iegāde nebija nekāds vieglais pasākums, jo izrādījās, ka Latvju lidmašīnas nelido uz Hītrovu, bet tikai uz Getviku, tā kā nekādi tiešie reisi Londona Singapūra pa saprātīgām cenām nespīdēja. Galu galā tika atrasts optimāls variants, kas paredzēja ceļu uz Singapūru veikt ar pārsēšanos Dubajā izmantojot Erimates aviolīnijas. Cena bija visnotaļ izdevīga un bija pūliņu vērta. Nākamais posms bija izštukots jau pašā sākumā un nesagādāja nekādas problēmas. Āzijā arī ir lētās aviolīnijas un viena no tām Tiger Airways kā reiz bija sākusi lidot maršrutā Singapūra -> Dārvina, biļetes maksāja tikai dažus Singapūras dolārus. Neadaudz grūtāk bija sadabūt biļetes no Rīgas uz Londonu vajadzīgos datumos, bet pateicoties viena no ceļabiedra pūlēm šis jautājums tika eleganti nokārtots.

Visu šo procedūru rezultātā bijām iegādājušies biļetes uz reisiem:

26.06.2007 Rīga -> Londona
26.06.2007 Londona -> Dubaja -> Singapūra
29.06.2007 Singapūra -> Dārvina
16.07.2007 Dārvina -> Singapūra
18.07.2007 Singapūra -> Dubaja -> Londona
18.07.2007 Londona -> Rīga

Turpinājums sekos …