Navigate / search

The Illustrated Insectopedia by Hugh Raffles

The Illustrated Insectopedia

Kādus piecus gadus atpakaļ mani bija aizrāvusi kukaiņu tēma. Sapirkos grāmatas, dažas izlasīju, dažas ne. Tagad nolēmu ķerties pie projekta, kas saucas izlasīt tās grāmatas, par kurām es esmu samaksājis naudu. Nezinu, cik ilgi spēšu noturēties, bet pacentīšos kādas desmit no sava izlasāmā plaukta nomīnusot.

Kukaiņi un cilvēki dzīvo viens otram līdzās, un mēs esam daudz vairāk saistīti nekā varam iedomāties. Ja tā padomā, cik kukaiņi atrodami kaut vai vienā gaisa kubikilometrā? Tas nekas, ka mēs viņus ikdienā nemanām, ja ieskatās, tad viņi ir mums līdzās. Kukainis var kalpot mums kā ēdiens, izklaide vai vienkārši traucēklis. Viņi var pat noteikt kultūras trendus, ietekmēt ekonomiku un kalpot par klimata indikatoriem. Autors ir antropologs, un viņu ļoti ieinteresējusi šī cilvēku un kukaiņu mijiedarbība, kas notiek augstākā līmenī nekā vienkārša fiziskā saskarsme.

Grāmatas koncepcija ir jauka, par katru alfabēta burtu uzrakstīta eseja veltīta kukaiņiem. Esejas svārstās no pāris rindkopām līdz pārdesmit lapām. Jāņem vērā, ka autors ir antropologs un nav liels kukaiņu speciālists, tādēļ centrālais temats ir cilvēki un to mijiedarbība ar insektiem. Te var palasīties par circeņu cīņu industriju Ķīnā, siseņu uzlidojumiem Āfrikas valstīs, sen aizmirstiem entomologiem, kuri ir kulta figūras Japānā, par Japānas degunradžvaboļu bumu, Bišu dejām, kukaiņu homoseksuālismu un kukaiņu redzi. Šo stāstu dēļ vien bija vērts grāmatu lasīt. Vispār jau rodas priekšstats, ka aziāti ir kā traki uz kukaiņiem, sevišķi japāņi, vismaz salīdzinot ar eiropiešiem. Afrikāņi kukaiņiem savukārt pieiet tīri utilitāri, vismaz siseņu gadījumā, kā to pareizi pagatavot. Dīvaina bija arī nodaļa par kukaiņiem un seksu, tā lielākoties tika veltīta kukaiņu mīdīšanas fetišam. Nemaz nezināju, ka tādi dīvaini cilvēki, un filmas arī eksistē.

Diemžēl vietām pavīd pa pseidozinātnes kripatiņai, kuru autors iekļāvis vai nu nezināšanas vai savu personīgo uzskatu dēļ. Mani tracināja nodaļa par Černobiļu, kur kāda Šveices māksliniece novēro kukaiņos dīvainas deformācijas. Viņai šķiet, ka pie vainas ir radiācija un brīnās, ka visi insektologi ignorē viņas “pamatotās” bažas. Tai pat laikā viņa nepiedāvā nekādus pierādījumus kā vien savus zīmējumus. Šī nodaļa bija tīrākā pseidozinātnes propagandēšana, bet varbūt autors to vienkārši bija iekļāvis savā grāmatā, lai būtu arī kāds “nesaprastais” cilvēciņš.

Pozitīvais – garās izvērstās nodaļas lielākoties ir lasīšanas vērtas, un tās var ne tikai lasīt, bet arī pārlasīt. Autors problēmu ir izpētījis pamatīgi un spēj savu aizrautību nodot citiem.

Negatīvais – redziet grāmatas nosaukumā vārdu Ilustrētā! Tad, lūk, ilustrācijas visas ir melnbaltas un ar diezgan švaku izšķirtspēju. Tā kā lasot par krāsainajiem tauriņiem, nākas minēt, kā tur īsti viss izskatās. Daļa no esejām ir nekādas – aptuveni 30% no grāmatas. Eseju kvalitāte variē, reizēm šķiet, ka autoram par kādu burtu nav bijis lāgā ko rakstīt, un tad viņš izpaudies mākslinieciski.

Vietām aizraujoša, vietām garlaicīga, vietām smieklīga. Grāmata ir lasāma un, ja ir vēlme palūkoties uz kukaiņiem no cita redzes punkta, tad arī ir vērts lasīt, lieku 7 no 10 ballēm. Ja esi insektofīls, tad droši lasi, nenožēlosi!

Grāmatas mājas lapa atrodama šeit.

Betty In the Sky With a Suitcase: Hilarious Stories of Air Travel by the World’s Favorite Flight Attendant by Betty N. Thesky

Izlasīju pie Lasītājas par grāmatiņu, kas saistīta ar aviācijas industriju un lidošanu. Tas man atgādināja, ka man pašam mājās par šo tēmu stāv veselas divas grāmatas nelasītas. Nospriedu, ka ir pēdējais laiks tām ķerties klāt un sākt lasīt. Grāmatas autore pati strādā par stjuarti sākumā veidoja podkāstus par dažādiem interesantiem un smieklīgiem notikumiem dažādās aviolīnijās ar pasažieriem, komandu un priekšmetiem, kas atgadījušies reisā. Kad nu notikumu bāze bija savākta pietiekami liela, autore izdeva šo grāmatu. Tā kā pašam sanāk lidot visai bieži, tad šādas grāmatas man vienmēr ir izraisījušas interesi.

Kā jau katrs cilvēks var noprast pēc personīgās pieredzes, smieklīgi atgadījumi lidmašīnā var notikt tikai saistībā ar – tualeti, dīvainu bagāžu, ēdienu un kapteiņa paziņojumiem (ja ir noveicies un kapteiņa murmināšanu tiešām var saprast). Tad vēl izrādās ir smieklīgi atgadījumi, kurus mēs nepamanām, tie notiek pilota kabīnē vai pie stjuartiem virtuvē. Lielākā daļa no šiem notikumiem, šķiet, ir risinājušies laikā kad aviolīnijas vēl bija terorisma nesamaitātas. Un apkalpe debīlu pasažieri varēja pasūtīt bekot, nebaidoties par tiesas prāvām un milzu kompensācijām. Galvenais uzsvars šeit, protams, tiek likts uz tualetēm un tualetes apmeklēšanas kultūru. Izrādās indusi mīl kāpt uz poda ar kājām, jo viņi nav pieraduši pie Eiropas izgudrojuma. Gadoties, ka dažiem pasažieriem pods ierauj iekšā veselu kleitu un ir iespējams veikt triku, kura rezultātā pods iesūc veselu atritinātu tualetes papīra rullīti.

Tad vēl, protams, ir dzīvnieki bagāžā. Citi deklarēti, citi ne. Interesanti bija palasīties par no mugursomas izmukušām žurkām, oposumiem, kaķiem un suņiem. Ja godīgi nekad neesmu spējis saprast cilvēkus, kas vazā līdzi savus mājlopus. Tad nu tie nabagi visu apčurā, apkakā un nesēž savā vietā. Vēl ir kašķīgi pasažieri, kuriem nekad nav labi, māmiņas, kas nejēdz saviem bērniem paņemt līdzi maināmas drēbes un pamperus. Reizēm kāds atdod galus reisā. Reizēm piloti ir īsti jokdari (šie gabali man šķita ņemti no sešdesmitajiem gadiem), kas samētā dažādas detālas pa salonu un pēc tam staigā lasīdami skrūvītes un iesaista pasažierus.

Grāmata sarakstīta interesanta, daži no stāstiem ir patiešām smieklīgi, citi savukārt ne visai. Kopumā lieku 8 no 10 ballēm. Pašam ir nācies redzēt gadījumu, kad pie nolaišanās kādam nabaga epileptiķim sākas lēkme un stjuarti reāli nezina ko darīt.

%d bloggers like this: