Navigate / search

Saules aptumsums 2017 Otrā diena

13. augusts

Brauciena video atrodams te.

Screenshot 2017-10-01 22.19.47

Pa nakti nekāda dižā gulēšana nesanāk, jo neesam vēl lāga aklimatizējušies, tādēļ ap pusčetriem visi jau ir pamodušies. Nākas gaidīt līdz brokastīm. Brokastīs tad arī pa lielam saprotam, kādi mums būs rīti Amerikā. Piedāvājums nav diez ko dižs, un tā tas būs visās mūsu viesnīcās, taču, ja labi grib, tad paēst var. Protams, nākas nolaisties pat līdz vafeļu cepšanai. Eiropā līdz šim neesmu redzējis šādas uzpariktes, lai gan man pēc tam Maija stāstīja par vienu viesnīcu Briselē, kur arī tāds brīnums esot pieejams. Brokastlaikā mums piesitas viens vietējais, kas vēlas uzzināt no kurienes esam. Viņam pirmais iespaids ir holandieši vai austrieši. Apskaidrojam, ka esam no Latvijas, viņš apjautājas, vai neesam inženieri.

Paēduši, izčekojamies no viesnīcas un dodamies uz auto, kamēr Indulis instalē visas sistēmas, galvenokārt videoreģistratoru, kura uzdevums ir fiksēt visu mūsu veikto ceļu, ar visiem komentāriem fonā (Vēlāk, skatoties fragmentus, man nācās konstatēt, ka brīvā vaļā palaists esmu tāds pats rupeklis kā Lembergs ar Šleseru. Visu vainu par šādu uzvedību es noveļu uz mehāniskākajās darbnīcās pavadīto bērnību), mums atkal uzrodas tas pats sarunubiedrs. Vārds pa vārdam, izrādās, šis atbraucis paciemoties pie savas meitas ģimenes, saimniekojot Meksikā pie Belizas robežas. Viņam globālā sasilšana jau ir ikdiena, koraļļi mirstot, un viss ir diezgan švaki. Ieteica mums paskatīties uz Hūvera dambja rezervuāru, lai novērtētu ūdens līmeņa krišanos. Saules aptumsumu gan viņš skatīšoties pa televizoru, jo nav laika sperties tik augstu, jāoperē plecs un tā.

Hūvera Dambis

Mūsu dienas pirmais apmeklējuma punkts ir Hūvera dambis, Ivars šo objektu zina un līdz tam tiekam bez starpgadījumiem. Pa ceļam lēnām sāk atklāties mūsu auto kuslā daba, kas Atvaru nedaudz kaitina, viņš ikdienā ir pieradis pie jaudīgākiem aparātiem. Hūvera dambī mums ir iespēja atstāt auto saulē vai samaksāt, iebraukt daudzstāvu parkingā un novietot auto ēnā. Mēs jau esam apjautuši, ka saule nav nekas kruts, un nobāžam mašīnu maksas stāvvietā.

Rezervuārs

Pats dambis nudien ir episka būve, savulaik viens no projektiem, lai palīdzētu izvest valsti no recesijas, tagad lielākoties ir pārvērsts par tūrisma objektu. Ja stāv uz dambja malas, tad skats ir iespaidīgs, vienā pusē ezers – otrā kanjons. Kā jau nopietnam objektam pienākas, tas ir apaudzis ar aksesuāriem, muzeju, ekskursijas iespēju un suvenīru bodi. Klimstot pa dambi mēs pēkšņi izdzirdam latviešu valodu. Izskatās, ka šodien mūsu ceļu ir krustojušies ar vēl vienu latviešu saules aptumsuma vērotāju grupu – eclipsetours. Sasveicināmies, parunājamies un dodamies katrs uz savu pusi.

Neliela piebilde, ja gadās tikt uz Hūvera dambja, tad obligāti apmeklējiet tualetes, tik šikas reti kad gadās redzēt.

Tilts pie Hūvera dambja

Klaiņojot pa dambi es pamazām apjēdzu, ka ideja tuksnesī bez cepures nemaz nav tik spoža. Edijs maniem novērojumiem piekrīt, un pie pirmās iespējas dodamies uz suvenīru bodi, lai iepirktu cepures. No tās iznāku ar cepuri, uz kuras uzraksts vēsta Hoover Dam, bet labāk tā nekā saules dūriens. Kad viss apskatīts, ir laiks doties tālāk. Mūsu nākošais apskates punkts ir road 66 un viena no daudzajām Zibensmakvīna pilsētiņām – Seligman.

Ceļš

Sākumā ceļš ved caur tuksnesi, un nekā daudz nav ko redzēt. Nē, latviešu cilvēkam jau arī tuksnesis ir tīri tā neko objekts, jo mums jau nekā tāda nav. Taču ainava ir visnotaļ vienmuļa. Man ir tas gods sēdēt priekšā saules pusē un sildīties saules staros. Vēlāk novēroju, ka šai vietā neviens nerāvās sēdēt, es jau saprotu, jo tajās reizēs, kad varēju ielīst aizmugures sēdeklī un sēdēt ēnā, es ar negribēju iet sēdēt priekšā. Ar laiku sāka parādīties vientuļi treileri lauka vidū, un mūsu sarunas novirzījās uz tēmu, ko viņi šajā čuhņā vispār dara. Tad tos nomainīja veselas treileru pilsētiņas, viena saucās Golden Valley. Nospriedu, ka zelta krāsā te acīmredzot ir tikai iedzīvotāju urīns.

Tipiska ieskrietuve

Pats Road 66 vismaz šajā posmā ar neko interesantu neizcēlās, ir nācies braukt taisnākus un garākus ceļus, miesti ceļmalā ir zaudējuši savu agrāko nozīmi, un tādi arī izskatās. Iespējams, ka viņi dzīvo tikai uz tūrisma rēķina. Šeit gan vietām parādās pa kalnam, un tas jau ir kaut kas. Beigu beigās, tikuši līdz Seligman, nolemjam iestiprināties vietējā benzīntanka ēstuvē. Izvēlamies rupjmaizi ar ūdeni, tā mēs turpmāk saucam burgerus ar frī kartupeļiem un kolu. Metriņu gan redzējām tikai kā fototapeti uz ēstūža sienas. Iespējams, ka šis kaut kur arī bija, bet mums nebija laika meklēt. Mūs gaidīja Lielais kanjons.

Lielais kanjons

Mūsu nakšņošanas vieta paredzēta pilsētiņā Williams, tai gan aizbraucam garām. Ceļš uz Lielo kanjonu mūs pārsteidz ar lietusgāzi. Ir diezgan interesanti rītu iesākt tuksnesī un pēcpusdienā nonākt pērkona lietusgāzē. Braucam un ceram, ka kanjons nebūs aizlijis, lai gan visa pamale ir melna. Kanjons ir visnotaļ populārs, jāstāv rindā, nopērkam ieejas biļeti, to pārdod uz mašīnām. Parka kasieris, kas ir īsts maitas gabals, mums nemaz nepiedāvāja nacionālo parku apmeklējuma gada karti. Par to gan mēs uzzinājām vēlāk. Lielais kanjons ir patiešām liels, un mēģināt to aprakstīt ar vārdiem man pat nav vērts. Neesmu jau nekāds Andrejs Upītis. Teikšu tikai vienu, es savā dzīvē esmu redzējis ne mazumu varenu dabas veidojumu, bet Lielajam kanjonam līdzās stāv tikai Uluru. Skats ir iespaidīgs, mēs gar kanjona malu staigājam pāris stundas, baudām skatu. Nekādā pārgājienā neejam, nekas nav ieplānots un, redzot netālo negaisu, es nemaz nevēlos vazāties pa klinšu takām. Atstāju sev kanjona apstaigāšanu uz citu reizi, gan jau kaut kad sanāks.

Mega kanjons

Kad Lielais kanjons tiek pasludināts par apskatītu, Indulis ierosina doties uz Arizonas meteorīta krāteri, nospriežam, kādēļ gan ne, līdz saulrietam vajadzētu paspēt. Uz vakarpusi esam diezgan saguruši, un runāšana vairs nevedas, visa diena ir nosēdēta mašīnā, un esmu laimīgs, kad beidzot esam tikuši līdz tam krāterim. Katra sevis cienoša meteorītu filma parāda šo krāteri no putnu lidojuma, tagad tur ir muzejs un iespēja par nelielu, bet taisnīgu samaksu apmeklēt pašu krāteri. Te atkal ir priekšā no rīta satiktā latviešu grupa.

Vienu dien te bija baigais štoss

Krāteris manā prātā bija nedaudz krāterīgāks nekā realitātē. Pētām veidojumu, lēšam attālumus, strīdamies par krātera diametru. Atvars uzminēja visprecīzāk, un visnotaļ labi pavadām laiku. Lasot uzrakstu nākas secināt, ka krātera saimnieki ir diezgan pamainījuši savas dzimtas vēsturi. Viņu sencis nopirka krāteri ar cerību sarakt dzelzi un niķeli un tā kļūt bagāts, taču viss metorīts triecienā iztvaikoja, un nekas tur nebija palicis. Iegrūdis šahtās daudz naudas viņš pasākumam atmeta ar roku, jo saprata, ka ir ticis pie bedres. Mūsdienās tas tiek pasniegts kā zinātnisks daudzgadu pētījums, lai noskaidrotu krātera izcelšanās dabu. Viltnieki. Muzejs ir nedaudz palietots, bet ekspozīcija interesanta.

Pērkoņi

Mūsu atpakaļceļš uz Williams mijas starp episku saulrietu un pērkona negaisu, es gan lielāko ceļa daļu noguļu. Iečekojamies viesnīcā, atklājam, ka iepriekšējie iemītnieki ir mūsu numuru piesmēķējuši, taču esmu pārāk noguris, lai ietu kačāt pravas recepcijā. Nospriežam, ka gadjušņiks un liekamies uz auss.

%d bloggers like this: