Navigate / search

Izraidīto ceļš (Die Söhne der Großen Bärin #2) by Līzelote Velskopfa–Henriha

izraidito-cels

Hau! Tā un sanāca, ka no “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas man plauktā palikuši diezgan daudz indiāņu stāsti. Mana bērnības kāre pret šiem sarkanādaino piedzīvojumiem ir manāmi noplakusi, jo jau tas vien, ka zinot, ka esi lasījis grāmatu, bet neatminies par ko tā bija, ir diezgan labs indikators.

Harka un viņa tēvs Matoutaupa ir izraidīti no cilts. Harka izsūtījumā ir devies labprātīgi līdzi tēvam. Tēvs savulaik kādā dzerstiņā ir palaidis muti un garajiem nažiem izstāstījis lietas, kuras tiem nebūtu jāzina. Cilts lēmums ir nežēlīgs, cilvēkiem ar lielu muti nav vietas pie viņiem, pat ja tas ir virsaitis. Harka mācās pielāgoties jaunajai dzīvei, apceļo bālģīmju zemi un saprot, ka ne visam stāstītajam var ticēt.

Salīdzinot ar Harkas lasīšanas laiku, esmu kļuvis par kapeiku gudrāks un nu zinu, ka autore, līdz ar PSRS varas ienākšanu Austrumvācijā, pildīja vienu svarīgu uzdevumu. Atbrīvot jauno paaudzi no pirmskara bērnu stāstiem, īstam komunistam nenākas augt uz buržuju un nacistu roklaižu grāmatām. Lai būtu ko dot vietā, autori tika mudināti iespringt daiļradē radot bērnu grāmatas. Lielās lācenes ciklā ietilpst veselas sešas grāmatas, bet varu saprast kādēļ izdevniecība savulaik nav tikusi tālāk par otro, kvalitāte ir dramatiski zema.

Dakoti nudien ir nelaimīga cilts, palikuši bez virsaiša un nesagaidījuši bizonus, viņi saduras ar jaunām briesmām. Ap viņu medību laukiem kā kojoti slapstās naidīgas ciltis, kas to vien vēlas, lai uzbruktu viņiem. Cilts zieds Harka un viņa tēvs pa to laiku nodarbojas ar kalnu tūrismu un jēlas gaļas ēšanu. Izraidītajiem nav labi reklamēt savu atrašanās vietu, tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka pāraudzis ērglis puišeli notur par treknu susliku un uzbrūk tam gaišā dienas laikā. Acīmredzot klintīs urāna saturs ir bijis pietiekams, lai radītu mutācijas. Ērglis ir milzīgs, puika mazs, tēvs nav nometnē, sākas episkākā cīņa visas grāmatas garumā.

Visa grāmata virzās līdzīgā gultnē, ļaunie kolonisti, tirgotāji un visādi citādi tumši ļautiņi to vien vēlas kā nodarīt Harkam gauži. Viņš nonāk gūstā, bet ar triku, kas Džeimsam Bondam liktu no skaudības pārplīst, izbēg. Viņš sapazīstas ar šaubīgu zelta meklētāju, kurš vienīgais zina dakotu cilts lielo noslēpumu. Taču žanra labākajās tradīcijās neviens šo balto neatpazīst, lai ar tikās ar to iepriekšējā grāmatā. Īstens nelietis, kam svēts nav nekas. No indiāņu skalpa izgatavota parūka vien ir ko vērta. Nu un kas tad būtu indiāņu grāmata bez cirka ar zirgiem?

Mūsdienās šādu grāmatu diez vai kāds izdotu, tajā it kā ir piedzīvojumi, indiāņi, noslēpumi, taču tai pat laikā tā ir sarakstīta tik garlaicīgi, ka nāk miegs, pat neskatoties uz tās īsumu. Ja no pozitīvajām lietām, tad tieši salīdzinoši mazais apjoms ir tas, ko varam nosaukt par plusu. Tēli ir klišejiski, indiāņi cēli mežoņi, baltie kaušļi, oportūnisti, mantrauši un vienkārši nelieši. Pasaule ir sagandēta, prērija nav tāda kā agrāk, baltais cilvēks ir izjaucis lietu kārtību un šā vai citādi dominē indiāņu dzīvē. Visi jau nav tādi, bet civilizēto salīdzinot ar barbariem ir ļoti maz.

Vairs neesmu spējīgs jūsmot par šo, kā to darīju pirmajā grāmatā, viss bija pārāk uzspīlēts. Autores mēģinājumi skatīt balto pasauli ar indiāņu zēna acīm nebija diez ko izdevušies, un tā vien šķiet, ka viņai tomēr trūkst informācijas par tematu. Tādēļ viss darbs raksturojams, kā indiāņu gabals zem vidējā līmeņa. 4 no 10 ballēm. Cilvēkam, kurš izlasījis visas sešas cikla grāmatas, nāktos saņemt izdienas pensiju un valsts garantētu glāzi piena katru dienu. Atstāj tādu bedrē uz divām nedēļām pieraktas stirnas gaļas pēcgaršu. Lasot klāt dzeršanai iesaku vissliktāko ugunsūdeni kāds vien atrodams.

Harka – virsaiša dēls by Līzelote Velskopfa – Henriha

Harka - virsaiša dēls by Līzelote Velskopfa – Henriha

Uz Lielās lācenes cikla pirmo grāmatu es acis metu jau sen – kopš sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” lasīšanas uzsākšanas. Pēdējo divu gadu laikā no plaukta esmu viņu ņēmis kādas desmit reizes, lai uzsāktu lasīšanu, un katru reizi nolicis atpakaļ, jo negribējās lasīt divsimt lapaspušu biezu bērnu grāmatu, nez vai tik plāna maz skaitās grāmata? Bet nu dodoties atvaļinājumā sapratu, ka lidmašīnā tāda fiksi lasāmā grāmata būs pašā laikā.

Harka ir dakotu cilts virsaiša dēls. Bērnību viņš pavada apceļojot savas cilts teritorijas. Dakoti ir mednieki, viņi ceļo no vienas vietas uz otru, cīnās ar vilkiem, lāčiem un citām ciltīm. Lielākoties viņi dzīvo pusbadā, reizēm vainīgi ir vilki, reizēm naidīgie kaimiņi. Bet nu uz apvāršņa ir parādījies jauns spēks – garie naži, bālģīmji, kuri aizkavē bizonu ierašanos, kuri pārdod ugunsūdeni un šautenes. Spēku balanss ir izmainījies, Harkam būs jāiemācās dzīvot jaunajā realitātē.

Bērnībā šo grāmatu biju lasījis un turpinājumu ar’. Trešo cikla grāmatu latviski neviens, šķiet, tā arī nav izdevis, bet es par to nesēroju. Lasot indiāņu stāstu pieaugušā vecuma mani pārņēma divējādas sajūtas. Nav vairs tā bērnu dienu entuziasma, kad stāstam milzu bonusu deva vien indiāņu pieminēšana. Nu es esmu salasījies daudz par baltā cilvēka liekulību un vēstures grāmatas, lai varētu puslīdz droši apgalvot, ka autores indiāņi apdzīvo kaut kādu mītisku pasaku zemi, kurai ar realitāti ir maz sakara.

Grāmatas pamatideja ir “noble savage” tēmas attīstīšana. Indiāņi, lai ar’ kādi, ir pašpietiekami savā vienotībā ar dabu. Un tad atnāk baltais cilvēks, kurš visu izposta, atrauj tos no dabas un pamet zem civilizācijas riteņiem. Harkas cilts visu laiku ir dzīvojusi baltos neredzot un par to īpaši nesatraucoties. Dakotu lielie vīri ir noslēguši vienošanos, ka dakotu zemes paliks dakotiem. Tagad tik atlieku uzmanīt, lai dakotu lielais noslēpums nenokļūtu bālģīmju rokās. Lielais noslēpums ir zelts, un pat muļķim ir skaidrs, ka tie zelta dēļ neskatīsies uz nekādiem līgumiem. Tā nu Harkas tēvs glabā noslēpumu, kaujas ar kaimiņiem un gaida bizonus. Cilts burvis no baltajiem īpaši nebaidās, viņš grib izmantot to noslēpumus savā un savas cilts labā. Virsaitis ir par izolacionismu, un tā viņi tur peras. Bet stāstā tam nav nekādas nozīmes, jo autore nevij nekādus gudros stāsta pavedienus un nerada kopsakarības. Viņa entuziastiski stāsta par indiāņu dzīvesveidu un tad pēkšņi iemet tajā bālģīmjus.

Tas viss rada tādu komisku cilts atveidojumu, kura ir īsti nelaimes putni. Daļu no vīriem sakož vilki. Tad seko episkas bizonu medības, kurā sabradā vienu no virsaišiem. Nemaz nerunāšu par dižajām lāču medībām, kur vīri aiziet nebūtībā viens pēc otra. Salīdzinot to ar cilšu plēšanos, nākas secināt, ka vilki un lāči ir viena varena cilts. Baltie cilvēki, kā jau teicu, parādās epizodiski, lai ar viltu apkāstu dabasbērnus un piedzirdot izkrāptu senču noslēpumus. Vienu vārdu sakot, ne sliktāk kā tas stāsts par lībiešu virsaišiem, šķūni un vācu bruņiniekiem.

Par varoņiem ir grūti ko pateikt, tos atšķir tikai vārdi un zirgu skaits. Harka ir vienīgais, kurš kaut cik atšķiras no pārējiem. Bet ir standarta godīgais, izveicīgais, apķērīgais un vislabākais indiāņu puika. Īsts vilku nāve. Acīgs kā velns un nebaidās konfliktēt ar garu pasaules zinātājiem. Tipisks klišejisks indiāņu puika, kurš ļoti labi iederas savā klišejiskā indiāņu ciltī.

Neskatoties uz visu saraustīgumu, naivumu man joprojām stāsts ir palicis siltā atmiņā, un pārlasīšana neko daudz nemainīja. Lieku 7 no 10 ballēm. Labs pusaudžiem domāts indiāņu stāsts. Lasot atstāja spēcīgu liesa suņa pēcgaršu, kuram pa virsus uzkosta ar zelta tīrradni nosista forele.

%d bloggers like this: