Navigate / search

Mājas bez durvīm by Ieva Melgalve

majas-bez-durvim-by-ieva-melgalve

Gandrīz pirms trīs gadiem es izlasīju autores grāmatu “Mirušie nepiedod”, man patika. Pērngad izlasīju “Mēness teātri”, un tas man patika vēl vairāk. Skaidra lieta, ka redzot veikalu plauktos “Mājas bez durvīm” es nebūt nedomāju, ka tā ir kaut kāda arhitektūras avangardam veltīta grāmata. Man bija skaidrs, ka šajos vākos slēpjas kvalitatīvs pašmāju fantāzijas gabals. Grāmatas eksemplāru saņēmu no izdevniecības Zvaigzne ABC.

Grāmatas anotācija mums vēsta sekojošo: “Bruonu pilsētā Grāa noslēpumainā kārtā tiek nogalinātas vienkāršo ļaužu sievietes un pat kāda jauna burve. Kurš ir vainīgais – galvaspilsētas mags Rems vai svešzemniece Vega, kura kopš ieceļošanas šajā pilsētā ir centusies turēties savrup? Vadošajiem burvjiem taisnīgums nav svarīgs – viņiem pietiek ar to, ka izdzīvo viens. Stiprākais, viltīgākais, izturīgākais. Un tādēļ Vega un Rems cietuma noslēgtībā izcīna klusu un nežēlīgu cīņu, ik mirkli saskaroties ar briesmīgāko sodu, ko iespējams piespriest magam: vientulību.”

Sāksim ar to, ka no “Mirušie nepiedod” es pārāk daudz neatcerējos, taču šī grāmata nepaģēr no lasītāja perfektu atmiņu. Vajadzīgās vietās notikušais tiks atgādināts visnotaļ neuzspiesti, un pat ja zināsi iepriekšējo no galvas, tev nešķitīs, ka autors atkārtojas. Tādēļ mans sākotnējais uztraukums, ka nāksies pārlasīt pirmo, izrādījās nepamatots. Šī ir jauna pilsēta un jauns stāsts. Galvenie varoņi gan ir palikuši vecie.

Vega ir tā, kura velta savu laiku lasītājam un stāsta notikušo. Viņa apzinās, ka nav pasaulē labākā burve, pat par viduvēju viņu ir grūti nosaukt. Taču viņai ir kaut kas tāds, kas nav atrodams vairumā burvju – viņai nav izredzētības un pārākuma sajūtas pār vienkāršajiem ļaudīm. Tas daļēji skaidrojams ar to, ka viņa par burvi nekļuva jau maza esot, bet jau kā pieaugušā vecumā. Tas ļauj viņai saprast vienkāršos cilvēkus un apšaubīt magu pamatpremisu – magi vienmēr zina, kā ir labāk vienkāršajam cilvēkam. Lai kas ar to nabagu nenotiktu, mags vienmēr zina labāk, un abas puses tam tic. Taču kokam ir divi gali, un šādā pasaulē magi nedrīkst atzīt savas kļūdas, pat ja pieņemtais lēmums ir acīmredzami nepareizs. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Vega nonāk cietumā, jo viņa nesaprot kopējo labumu. Otrs ir viņas izcelsme, svešie šajā pilsētā ir un paliek svešie, lai cik ilgi te neuzturētos. Viņa ir ērts grēkāzis, un trakākais, ka viņa pati ir mazdrusciņ fatālistiska, un turpmākie notikumi viņas dzīvē neliecina par gaišo nākotni. Un tad vēl Dārs – Vegas vīrs, kurš uzvedas vairāk nekā dīvaini, un daļēji ir viens no Vegas nelaimju iemesliem.

Rems savukārt ir īsts mags, viņam kopējā labuma lieta ir pilnīgi saprotama, taču viņš ir pārāk ambiciozs, un ap viņu notiek pārāk daudz dīvainu slepkavību. Un tā kā Grāa magiem negribas pašiem meklēt vainīgos, viņi vienkārši nolemj abus vainīgos ieslodzīt un tad, lai liktenis pats izšķir, kurš ir noziedznieks. Cietuma notikumi ir smalka psiholoģiska spēle. Ja skatāmies no spēļu teorijas, tad te nav iespējams Pareto efektīvs atrisinājums tik tālu, ja vien katrs spēlētājs ņem vērā tikai savas intereses. Šīs spēles iznākums nosaka turpmāko notikumu attīstības gaitu, un tā ir jāizlasa katram pašam, negribu maitekļot.

Bet paliek jautājums, kurs ir patiesais vainīgais? Uz to nemaz nav viegli atbildēt, sevišķi pasaulē, kurā dzīvo Vega. Pasaulē, kurā valda ksenofobija, kur sabiedrība ir strikti sadalīta slāņos, kur neviens nevar pateikt, vai viņa izjustās emocijas ir viņa pašas vai arī cita. Šeit tie, kas raduši manipulēt ar citiem, nekautrējas izmantot savu varu, un kā jau minēju, uzskata savu rīcību par pareizu. Brīdī, kad vainīgais tiek pasludināts par vainīgu, nekas vairs nav maināms, jo tāda ir kārtība. Tā kā šis nav tīrais psiholoģiskais detektīvs, un izmeklētājam galvā nav platmale un asinīs promiles, tad šeit lielāks uzsvars tiek likts uz lamatām, kuras sabiedrība pati sev ir radījusi, nevis uz viltus pavedieniem un aizdomās turamo nomaiņu. Neteikšu, ka es atminēju vainīgo, un līdz pat pašām beigām man bija šaubas arī par visacīmredzamāko variantu, jo magu pasaulē taču ir iespējams viss.

Pats grāmatas nosaukums man izraisīja pārdomas – kamdēļ tāds? Pirmā izvēle ir acīmredzama un tai ir saistība ar magu cietumu. Tā vieta nav no patīkamākajām. Otra versija ir nedaudz alegoriskāka – par cilvēkiem un to, kas darās viņu galvās. Tie arī ir kā mājas bez durvīm, iekšā tāpat nokļūt nevar, pat magi. Viņi spēj paņemt tikai to, kas cilvēkā jau ir, pastimulēt to, pamudināt uz vajadzīgo rīcību. Uz cilvēku es nav durvju, pa kurām iesoļot iekšā un paņemt, kas vajadzīgs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Lasiet droši, ir laba! Ja vēlies izlasīt psiholoģisku romānu ar fantāzijas un detektīva elementiem, tad ņem šo un nekrenķējies, ja neesi lasījis “Mirušie nepiedod”. Ja patīk dažādas sabiedrības uzbūves simulācijas, tad arī šī grāmata ļaus par daudz ko aizdomāties, jo magu un vienkāršo ļaužu pasaulēm ir jābūt sabalansētām.

Mirušie nepiedod by Ieva Melgalve

Mirušie nepiedod

Man ir grūti paiet garām jebkurai fantastikas vai fantāzijas grāmatai. Ja tā būs mani ieintriģējusi ar savu vāku, autoru vai labu anotāciju, es to visticamāk izlasīšu. Par labu šīs grāmatas lasīšanai mani noslieca divi faktori, pirmais – latviešu autore, otrais – diezgan interesanta atsauce, kas apgalvo, ka šeit nav žanra klišeju. Zvaigzne ABC man laipni piedāvāja grāmatu “Mirušie nepiedod” jau tās iznākšanas dienā. Un nav ko slēpt, nākamajā dienā tā jau bija izlasīta.

Kādā nomaļā kalnu miestā ierodas ceļotāja Vega. Viņa ir svešiniece, un šeit svešinieki nevienam nepatīk. Vēl jo vairāk, nākamajā rītā viņu atrod netālu no sudraba raktuvēm blakus mirušam magam. Tomēr vienkāršam cilvēkam nebūtu iespējams nogalināt magu, tad, kurš tas varētu būt? Šķiet, ka atbildi uz šo jautājumu mēģina rast tikai Vega, jo viņai ar magiem ir kārtojami savi rēķini.

Darbība norit pasaulē, kur katra ieleja ir karaliste. Lielākoties tās ir izolētas gan fiziski, gan kulturāli. Parastam cilvēkam uz ceļošanu prāts nemaz nenesas, jo tas viņam vienkārši nav ļauts. Visu šeit nosaka Magi un Karalis. Cilvēki pēc būtības ir magu marionetes, rotaļlietas, par kurām rūpējas, bet, ja kāda salūzt, par to neviens neuztraucas. Tieši magi nosaka, ko kurš darīs un kā viņam justies. Karalis savukārt uzmana vispārējo karalistes noskaņojumu un laiku pa laikam nodrošina saviem padotajiem iespēju būt apmierinātiem ar dzīvi. Tas nedaudz atgādina tādu skudru pūžņa kopējo intelektu, kur viss ar tevi ir kārtībā, kamēr vien tu zini savu vietu un pienākumus.

Jāatzīst, ka grāmata tiešām nesastāv no standarta fantāzijas klišejām – visuvareni magi, apslēpti supermagi, seni artefakti un veco seno atgriešanās. Šī grāmata ir vairāk kā detektīvs un pārdomas par izvēli un brīvību. Vai visvarenība piešķir brīvību, vai atteikšanās no kaut kā liecina par spēju izdarīt izvēli vai ir tikai gļēvulība? Cik tālu var iet, lai sasniegtu savus mērķus un cik daudz var uzticēties citiem? Vega meklē sevi un mēģina aizbēgt no savas pagātnes.

Burvestības te nemaz nav daudz tādā sadzīves līmenī un nenomāc grāmatas notikumus. Nav arī milzīgu kaujas skatu, kur viens mags cīnītos ar veselu karaspēku, vai visas pasaules liktenis būtu atkarīgs no viena cilvēka. Lasīšana vedās raiti, un ar grāmatu tiku galā vienā piegājienā. Pasaulei ir potenciāls, un autore ir atstājusi iespēju to attīstīt. Ja iznāks vēl kāda grāmata par šo Magu un vienkāršo cilvēku pasauli, labprāt izlasīšu. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē fantāzija, tad noteikti ieteiktu izlasīt.

PS. Vaininieku man tā arī neizdevās uzminēt, lai gan centos, cik spēju. Un jā, nelasiet sākumā grāmatas pēdējās nodaļas, nozagsiet sev visu lasītprieku.

 

Fooling Houdini: Magicians, Mentalists, Math Geeks, and the Hidden Powers of the Mind by Alex Stone

Houdini

Lidojot mājās no Honkongas, savā elasīklī uzgāju šo grāmatu. Viņu biju iegādājis, jo ieinteresēja tā burvju mākslinieku padarīšana. Kuram gan nepatīk fokusi! Protams, vislabākie ir tie, kuru noslēpumus tu nezini.

Grāmatas autors ir amatieris, kurš ticis līdz burvju mākslinieku olimpiādei. Tajā viņš pamatīgi izgāžas, un tiek diskvalificēts. Aleksim šķiet, ka nu viņa karjerai ir pienācis gals un met trikus pie malas, un sāk mācīties fiziku. Tomēr izrādās, ka no burvju trikiem nav tik viegli atteikties, un autors nolemj savu karjeru atsākt jau profesionālā līmenī. Lai to paveiktu, viņš sāk ņemt privātstundas pie jau atzītiem burvju māksliniekiem, tādiem kā guru, un cer beidzot atrast savu nišu.

Katrs no sastaptajiem lielmeistariem ir speciālists kādā triku jomā. Kāds ir virtuozs ar kārtīm, cits spēj iedvest cilvēkam, ka prot lasīt prātu. Nemaz jau nerunājot par cilvēku pārzāģēšanu un lietu pazudināšanu. Triku ir daudz, bet, lai sasniegtu panākumus, ir daudz un nopietni jātrenējas.

Vispār jau valda uzskats, ka visi galvenie triki jau lielākoties ir atklāti un atliek vien strādāt pie prezentācijas, lai spētu triku parādīt jaunā veidā. Par triku noslēpumu atklāšanu parastajai tautai domas dalās arī pašu burvju mākslinieku vidū. Daļa uzskata, ka slepenība kavē mākslas attīstību. Nav vairs ziedu laiki, kad konkurējošie burvju mākslinieki uzstāšanos sāka ar konkurenta trika noslēpuma atklāšanu. Tas radīja nepieciešamību izdomāt jaunus trikus un to variācijas. Daļa uzskata, ka amata noslēpumu atklājējus vajag patriekt ar kaunu. Arī Aleksim gadās misēklis, viņš kādā žurnālā nopublicē pāris burvju triku aprakstus. Par to nākas dārgi maksāt, viņu izslēdz no biedrības, un tiek nopelnīts pamatīgs nosodījums.

Interesantas bija nodaļas, kas veltītas ielu krāpniecībai. Vecajai labajai uzpirksteņu spēlei vai spēlei ar trīs kārtīm. Tā lieta jau nemaz tik parasta nav, un tajā strādā aroda meistari, un viņi ir vesela komanda. Un tikai muļķis var iedomāties, ka šajā spēlē ir iespējams uzvarēt.

Grāmata ir ļoti interesanta un liek aizdomāties par cilvēka vēlmi pēc brīnuma un kaut kā neizskaidrojama. Mums ir paveicies, ka dzīvojam laikos, kad burvju triku veicēju vairs nestiepj uz ugunskuru. Ja vēlamies investēt laiku, tad varam iemācīties jebkuru triku. Mentālistu gadījumā gan šai lietai ir divas puses, jo šo metodi labprāt izmanto dažādi zīlnieki un citi pūšļotāji, jaucot cilvēku to cilvēku prātus, kas nesaprot lietas būtību. Un vispār jau arī trika noslēpuma zināšana nespēj nokaut brīnuma sajūtu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē burvju mākslinieku darba aizkulises un arī daža laba trika noslēpums.

МУРАВЬИНЫЙ МЕД by Сергей Малицкий

MuravMed

Reiz kādā pasaulē trīs vareni magi kaut kur nokļūdījās, un viņu pasaulē ienāca Zvērs. Zvērs iznīcināja viņu pasauli, un viņi bija spiesti atvērt durvis uz jaunu pasauli, lai izdzīvotu. Tomēr izskatās, ka līdz ar viņiem pasaulē ienāca arī Zvērs. Paši magi kļuva par dievu analogiem vietējo iedzīvotāju vietā, bet, atšķirībā no dieviem, viņi bija mirstīgi. Tad nu pāris gadu simtus pēc šiem notikumiem sāk piepildīties pravietojums par Zvēra atmošanos, par to zina tikai daži, bet galvenajiem vaininiekiem par to nav ne jausmas. Padzīvojušais bal tautas pārstāvis Zidi, lielāko savu mūža daļu novergojis dižciltīga tana ģimenei, pēkšņi saņem vēsti, ka viņam ir jāizpilda divdesmit gadus atpakaļ dotais zvērests un jāizpilda pēcnāves rituāls cilts šamanim. Parasta saidu tempļa dejotāja Kessaa bēg no sava nevēlamā precinieka pie tantes. Tā nu abu šo personāžu ceļi krustojas, un viņi dodas cauri visai saidu valstij katrs savu un kopēju ienaidnieku vajāti.

Autoru uzskatu par vienu no labākajiem šābrīža krievu fantasy rakstniekiem. Darbi ir pārdomāti, personāži netiek taupīti, mitoloģija ir izstrādāta līdz sīkumiem. Varoņi lielākoties ir parasti cilvēki (radījumi), labi, vienam otram piemīt kaut kādas spējas, bet tās netiek izmantotas pa labi un pa kreisi padarot visu grāmatu par tādu hack and slash gabalu. Vienīgais, ko autoram varētu pārmest, ir problēmu globalizācija, viņa darbos uz spēles tiek likts visas pasaules liktenis.

Šī grāmata tās varoņiem nebūt nav viegla pastaiga no viena līmeņa otrā. Ceļā viņiem daudz ko nākas upurēt, vilties draugos un atcerēties savu pagātni. Arī brīnumainas izglābšanās viņus „nevajā”; viss notiek pēc noteikumiem, dabū bultu acī – tātad beigts, miroņi augšā celti netiek. Protams, daži notikumu pavērsieni varbūt skaitītos pie brīnumiem, bet viņi visi tiek racionāli pamatoti.

Grāmatu pirmo reizi lasīju pirms pāris gadiem, tagad kad atradu grāmatu plauktā triloģijas visas trīs grāmatas vienkopus nolēmu pārlasīt arī pirmo, jo izņemot pāris epizodes un kopējo sižeta līniju neko lāga neatcerējos. Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm. Ir lasāma un ja kāds vēlas ziedot laiku ~1500 lapaspušu triloģijas izlasīšanai, tad šī nebūs tā sliktākā izvēle.

ОХОТНИК. ЗАМОК ДРЕВНИХ by Андрей Буревой

Ohotnik zamok drevnih

Darts ir parasts sniega leopardu mednieks, visu bērnību pavadījis nelielā ciematiņā kalnos. Viņam ir nelielas no vecākiem mantotas maga dotības. Tā kā ciemā pavadīt visu mūžu negribas, viņš nolemj doties uz pilsētu mācīties par magu. Tomēr ne viss ir tik vienkārši. Gaidot iestāšanās eksāmenu sākumu , puisim sanāk saķeršanās ar vienu no pilsētas augstmaņiem, finālā augstmanis beigts, bet puisim jātinas prom no pilsētas. Viņš uzņemas pavadīt kādu magu un viņa palīdzi Mēriju nelielā pasākumā, kura mērķis ir iegūt senus artefaktus kādā labi nomaskētā seno laiku magu mājvietā.

Kā jau redzams, tipiska mūsdienu fantasy. Centrālais varonis nodarbojas ar piedzīvojumu meklēšanu, piedzīvojumi no viņa neslēpjas. Varonis laiku pa laikam nonāk situācijās, kurās viņa dzīvība karājas mata galā, tomēr viņam izdodas izkulties cauri sveikā. Arī viņa ienaidnieki ar laiku progresē, sākot no parasta pilsētelas aristokrāta līdz pat slepenpolicijas darbiniekiem (tie tādi kā fantasy Džeimsi Bondi, ar licenci nogalināt). Skaidra lieta, ka šādā situācijā vairs vidējas zināšanas nepalīdzēs, tādēļ arī varonis palēnām tiek nedaudz apgriedots, iemācās šādas tādas burvestības, pāris labi artefakti un naudas pārpilnība plus labi draugi ir viņa panākumu atslēga. Galvenais iztikas avots varonim ir blandīšanās pa senu kara lauku, kur reiz notikušas magu kari un lasot tur artefaktus, pasākums riskants, bet ienesīgs.

Neteiksim, ka šai grāmatai būtu apakšā kāda ideja, kas vēlētos izcelt kādu cilvēku savstarpējo attiecību šķautni. Nē, te viss ir balstīts uz darbību, notikums dzen notikumu, galvenā varoņa motīvi ir vienkārši, nopelnīt naudu, palikt dzīvam, atriebties un aizmukt. Arī ar bagātu iekšējo dzīvi viņš neizceļas, reizēm viņam sāp, reizēm ir nesaprašanā, reizēm salst un reizēm ir nobijies (kad cīnās ar kādu dēmonu). Stāsts netiek izmantots arī, lai ilustrētu kādu sociālekonomisku vai sociālpolitisku fenomenu.

Personīgi no grāmatas izlasīšanas neko neieguvu, jā, kamēr lasi ir interesanti, tomēr pēc grāmatas izlasīšanas nekā nozīmīga prātā neaizķeras. Tipiska grāmata nav slikta, bet par labu ar nevarētu saukt, tāda viduvēja 7 no 10 ballēm.

МЕРТВЫЙ ЛЕГИОН by Павел Миротворцев

MertvijLegion

Kārtējais krievu fantastikas gabaliņš. Ar šo autoru jau man ir nācies saskarties un dažas viņa grāmatiņas izlasīt. Iespaids bija sekojošs – visnotaļ viduvēji darbiņi, kurus var lasīt tad, kad nekā cita jēdzīgāka pa rokai nav. Tā kā arī no šī sacerējuma neko īpašu negaidīju un nekļūdījos.

Dekorācijas žanram raksturīgās karaļvalsts sabrukuma priekšā darbojas maģija un tehnoloģiju attīstība viduslaiku līmenī. Ir pāris rases, bet cilvēki dominē. Galvenais varonis grāmatas iesākumā sariebj magu ģildei un ir spiests bēguļot. Maģiskās spējas viņam tiek konfiscētas ar īpašu rituālu. Lai situācija būtu vēl „dramatiskāka” viņš nonāk mirušo leģionā. Vietā, kur vidējais dzīves ilgums ir gads, un amnestija garantēta pēc pieciem gadiem. Protams, ka šajā soda bataljonā neviens tik ilgi nedzīvo. Bet arī visas briesmu lietas, ko par šo karaspēka vienību stāsta nav taisnība.

Galvenais varonis pašā sākumā ir diezgan advancēts burvis un zaglis, autors nolemj, ka, nedaudz pademonstrējot viņa spējas, pietiek un pārtaisa varoni par mirstīgo ar viduvējām spējām. Skaidra lieta, ka varonis nonācis leģionā mācās ātri un beigās bez viņa jau nu nekā neiztikt. Grāmatiņa rakstīta vairāk balstoties uz darbību. Tradicionāli varoņi ar bagātu iekšējo dzīvi neizceļas, trenējas, eksperimentē un guļ. Galvenajam varonim iesākumā pat nav mērķa, uz kurieni virzīties, kad mērķis tiek deklarēts, tas grāmatā tiek ierakstīts bezmaz ar trekniem burtiem. Turpmāko varoņa rīcību šī lieta gan neietekmē. Leģionā eksistē arī grupējums, kas nolēmis ne tikai izdzīvot piecus gadus, bet arī padarīt leģionu par kaujas spējīgu vienību. Tomēr uz jautājumiem, kāpēc šis grupējums radās un kādi ir viņa mērķi autors mums neatbild – ir un viss.

Pozitīvās lietas – autors nemēģina būt smieklīgs kā iepriekšējās grāmatās, varbūt sapratis, ka joki tomēr nav viņa stiprā puse? Tas darba kvalitāti nedaudz uzlabo, netiek dzīti klišejiski jociņi katrā rindkopā. Galvenais varonis, protams, ir īsts laimes luteklis, ja vajag, paveicas, ja nepaveicas, tad arī neveiksmē atrodas veiksme.

Kopumā grāmatai liekami 7 no 10 ballēm, lasīt var tikai, ja nekā cita pa rokai nav.

Врата Порядка by Дмитрий Казаков

Kazakov_Vrata_poryadka

Šī nu ir Horsta Vihora triloģijas pēdējā noslēdzošā grāmata, un labi, ka tā. Horsts magu sistēmu ir sagrāvis un visiem parādījis, ka ar viņu ir jārēķinās, ir tikai vienas ziepes. Viņa darbības rezultātā ir radies disbalanss starp Kārtību un Haosu. Tagad Horstam jādara viss, lai atgrieztu pasaulē spēku samēru normālajās robežās. Viņam lielajos darbos palīdz mūžam uzticamā komanda, ka viņu pavada jau no iepriekšējās grāmatas daļas.

Šoreiz Horsts dodas ceļojumā pa visu cilvēku apdzīvoto pussalu un Haosa teritorijām. Viss jau būtu jauki, ja vien bez jaunu vietu aprakstiem un cīņām autora radītajā pastāstā būtu kaut cik jēgas. Protams, Horsts cīnās pret ļaunumu (tā motivācija gan lasītājam netiek izskaidrota, jo šis ir ļaunums ļaunuma pēc). Interesanti, ka Horstam ir kauns par iepriekš paveiktām lietām – uzdošanās par vietējā Dieva dēlu un sektas radīšanu. Kauns gan izpaužas vienīgi kā tas, ka, redzot sava darba augļus, Horsts nodur acis un saviem biedriem saka: „Te mums vairs nav ko darīt, braucam no šejienes prom”. Bet kā jau vienkāršam cilvēkam Horstam tagad atkal ir tikai viens mērķis iznīdēt Haosa varu pasaulē.

Lai arī par šo grāmatu augstās domās neesmu, tomēr triloģijas izlasīšanai patērētās septiņas stundas nenožēloju. Kontrastu jau dzīvē vajag, jo grāmatas, kuras es lasu patlaban, salīdzinoši pret šīm šķiet īsti šedevri (piemēram, S.King Duma Key). Arī šī grāmata nevelk vairāk kā uz 5 no 10 ballēm totāla lubene. Vai es citiem ieteiktu lasīt šo triloģiju, laikam jau nē, pasaulē ir labākas grāmatas ko izlasīt.

Смех победителя by Дмитрий Казаков

Kazakov_Smeh_pobeditelya

Otrā grāmata no Horstam Vihoram veltītās triloģijas. No kalpošanas magam Horsts ir atbrīvojies. Tagad ir tikai viens bet. Šī procesa laikā Vihors pats ir kļuvis par magu, un tagad pats ir spiests piedalīties magu spēlē. Skaidra lieta, ka mūsu varonis ar to nevar samierināties. Tiek sākta cīņa, kuras mērķis ir sagraut magus un viņu spēli ar cilvēkiem.

Lasot grāmatas triloģijas otro daļu arvien redzamākas kļūst fakts, ka šīs grāmatas ir tikai autora komercprojekts. Ja autors 800 lappušu laikā nespēj izveidot neko vairāk kā vienkāršu primitīvu tēlu, kas visu laiku virzās no punkta A uz punktu B. Galvenā varoņa iekšējo dzīvi varam raksturot elementāri – atriebšanās sistēmai, tai pat laikā neņemot vērā citus. Labi, lubu fantasy lielākā daļa no grāmatām ir tādas, bet nu pat tik primitīvas ir jāpameklē. Autors gan to visu mēģina noslēpt aiz vienas lielas mega klišejas – Kārtības cīņu ar Haosu. Šādas skatuves dekorācijas tiek izmantotas daudzos citos fantasy pastāstos, bet nu šī variācija par tēmu nav no tām labākajām.

Vai es jau pateicu, ka galvenais varonis ir ļoti stiprs mags, stiprāks par citiem? Ja nē, tad ziniet, maģijas teoriju viņš nesaprot nenieka (tādējādi atbrīvojot autoru no vajadzības izdomāt visādas viltīgas teorijas), taču kad lieta nonāk līdz rīcībai, viņš visu izdara intuitīvi.

Kāpēc es lasīju šo grāmatu, ja jau tik kritiski par viņu izsakos? Tādēļ, ka lidojot lidmašīnā neko vairāk jau arī nevajag, nav īpaši jāpiedomā, citādi sāks krist acīs pretrunas. Ir arī nedaudz nenoteiktības, jo varonim ejot un darot visu intuitīvi, tas atraisa rokas autoram no sižeta iepriekšējas plānošanas. Kopumā grāmata sliktāka par triloģijas pirmo daļu, jo jaunā pasaule jau iepazīta un vairs nespēj novirzīt uzmanību no autora paviršībām. Grāmatiņa nopelna 5 no 10 ballēm.

Мера хаоса by Дмитрий Казаков

Kazakov_Mera_haosa

Kārtējais slāvu fantasy gabals. Vienu otru Kazakova darbu bija nācies lasīt, tad nu prāta atslodzei nolēmu izlasīt arī šo gabalu.

Stāsta galvenais varonis Horsts Vihors ir parasts kurpnieks, kas devies pasaulē meklēt laimi un pelnīt naudiņu. Viņu aplaupa lielceļa laupītāji, nonāk svešā pilsētā bez graša kabatā un kāds mags viņu padara par savu izsūtāmo. Horsta pasaule arī ar oriģinalitāti neizceļas, visa cilvēce dzīvo uz pussalas, kuru no pārējās pasaules atdala siena, aiz kuras valda Haoss (dažādu monstru un dīvainu radījumu izskatā). Haosu rāmjos notur Ordenis un Vladika Porjadok (galvenais cilvēku dievs) kulta kalpi. Tad nu kurpniekam klājas kā standarta datorspēļu varonim, sākas ar aiziešanu uz lauku pēc gurķiem un beidzas ar visuma ļaunuma iznīcināšanu. Šeit gan nav tik traki, Horsta vienīgā vēlme ir tikt vaļā no maga pakalpiņa lomas, lai arī ko tas viņam nemaksātu. Viņa grūtajā ceļā ir palīgs vārdā Avti (profesionāls āksts).

Kā redzams sižets ir taisns kā slotas kāts, nekādu negaidītu pavērsienu. Arī pats Horsts ir cilvēks, kuru vada tikai viens mērķis, un ar īpaši dziļu pasaules uztveri neizceļas. Galvenais rīcības princips ir – darīs un tad jau redzēs, kā būs. Ja darot rodas iespēja kaut kam nesanākt, tad autors izstumj no krūmiem „klavieres”, kas visu nostāda savās vietās. Pie tam Horsts ir traki dusmīgs uz visiem magiem kā tādiem un kaļ plānus savas brīvības atgūšanai. Vietām autors pat mēģina filozofiski spriedelēt par tēmu – kas ir brīvība. Rezultātā tēma pacelta, bet nekas jēdzīgs pateikts nav, sak, visi jau esam nebrīvi.

Kopumā grāmata vērtējama kā parastā fantasy lubu literatūra, lasāma, bet acīmredzams komercprojekts. Kādēļ es viņu lasīju, lai sabalansētu savu lasāmvielu. Pēdējo mēnesi biju lasījis tikai salīdzinoši kvalitatīvus darbus, kur sižetam jādomā līdzi, kuros pat ir šādas tādas vērtīgas atziņas. Vienkārši gribējās palasīt arī kaut ko tādu, kas satur pelavas un kurā ir tikai darbība. Grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, lasāma, tikai nevajag brīnīties, ka pēc mēneša viss būs aizmirsts.

ТЕМНЫЙ БОГ by Сергей Карелин

Tumshais Dies

Pirmo grāmatu par rūķa Mirna piedzīvojumiem es jau izlasīju un aprakstīju, un pēc inerces izlasīju arī otro daļu. Rūķa Mirna piedzīvojumi turpinās, ticis labā maizē, šis dzīvo cepuri kuldams, tomēr ļaunie tēli viņu nemaz nav aizmirsuši un joprojām kāro iegūt savā īpašumā Gnorma akmeni. Parādās galvenais ļaunais tēls tumšais dievs Inindra, kas plāno sagrābt varu visā Enikejas pasaulē. Tad nu Mirnam vispasaules miera labā nākas stāties pretī ļaunajiem un nobeigt Gnorma akmens lietu līdz galam.

Parasti es pēc diezgan paknapas pirmās grāmatas otro nelasu. Šoreiz kaut kā bija nopirkušās abas grāmatas uzreiz, un kaut kā bija žēl grāmatu antikvariātā iztērētie 50 santīmi, un tomēr izlasīju. Galvenais pozitīvais grāmatā ir salīdzinoši lielie drukas burti un mazais lapaspušu skaits. Pats sižets no taisnvirziena ir kļuvis par tādu kā bezmērķīgu klaiņošanu no viena varoņdarba uz otru.

Galvenais, kas apbēdina, lasot grāmatu, rodas sajūta, ka autors lasītāju uzskata par totālu idiotu, kas nespēj atcerēties iepriekšējā rindkopā rakstīto. Visas grāmatā aprakstītās pilsētas ir ar augstiem, neieņemamiem mūriem, tomēr magi spēj atvērt portālus un teleportēties visur. Tātad no mūriem nekad nav bijusi nekāda jēga un arī nav (tikai kā vieta no kurienes vērot kaujas). Rūķis Mirns, izmests nezināmā apkaimē no teleporta, nosaka atrašanās vietu ar maģijas palīdzību, taču nākamajā rindkopā secina, ka maģija šajā mežā nestrādā.

Joprojām varoņi tā vietā, lai teleportētos, labprāt pārvietojas ar zirgiem. Jaunais gaišais tēls Vorfols vispār pārvietojas ar lidojošu tepiķi un tādu sarūpēt viņam nekad nav problēmas, taču īpaši steidzamos gadījumos visi riskē ar dzīvību braucot ar dzīvību. Izskatās, ka grāmatai redaktors nav bijis vispār, lai gan beigās tiek pieminēts. Inindra kā ļaunais tēls ir kā multeņu varonis, absolūti ļauns un viltīgs, bet nez kāpēc nekādu pievienoto vērtību sižetam nedod, lai arī ir visas šīs jezgas vaininieks. Arī taisnības cīnītājs Mirns ar aktīvu līdzdalību neizceļas, bet peld līdzi straumei. Kā būs tā būs un, ja ir ziepes, tad gan jau kāds izglābs. Grāmata ir pilna ar tādām lažām un brīnumainiem sižeta pavērsieniem, ka sižets pārvēršas farsā jau pēc pirmajām piecdesmit lappusēm.

Tagad rodas jautājums, kādēļ es tādu „ļoti švaku” darbu vispār esmu lasījis? Viens no iemesliem, es nevarēju noticēt, ka cilvēks var tādu sviestu dzīt četrsimt lapaspuses, kļūdījos. Var un dzen mierīgi. Otrs iemesls ir viņa agrākais grāmatu cikls „Šandalas hronikas”, kas bija diezgan baudāms gabals tālajā 2001. gadā. Kopā grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, pat iepriekšējā „ГНОМ” ir daudz labāka.

%d bloggers like this: