Navigate / search

Lai viņš paliek pie mums by Maksuds Ibrahimbekovs

Lai viņš paliek pie mums

Grāmatu izlasīju projekta “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” ietvaros. Šoreiz paņēmu tādu, kuru nekad nebiju iepriekš lasījis. Grāmata man grāmatu plauktā ir stāvējusi vienmēr, bet tā kā tās vāks mani nekad neuzrunāja, tad arī lasīšana izpalika.

Grāmatā atrodami divi stāsti. Pirmais “Lai viņš paliek starp mums” stāsta ar kādu zēnu, par to, kā viņš zaudējis mammu un palicis viens ar tēvu un vecomāti. Salīdzinot ar savu draugu vecākiem, puikam šķiet, ka tēvs viņu nemaz nemīl, tikai sēž savā darbā par milicijas priekšnieku un viss. Nevar pat ar dēlu aiziet kopā uz cirku. Citiem bērniem gan šādas vecāku problēmas nav. Visnotaļ sakarīgs stāsts par puikas centieniem izprast savus vecākus un dzīvi vispār. Nez kādēļ autoram ir likusies laba ideja tajā visā iepīt no cirka izmukušas lauvas. Tas rada konflikta situāciju, kura kalpo tikai tam, lai pierādītu, ka tēvs par zēnu tomēr rūpējas.

“Par visu labo – nāve” četri azerbaidžāņu skolēni kalnos nomaldās un no nakts paglābjas alā. nakšņošanas laikā notiek zemestrīce un alas ieeja aizbrūk. Kama, Aļiks, Sabirs un stāstītājs paliek iesprostoti kopā ar kara laika bruņutransportieri un vāciešu līķiem, kas te mētājas vēl no kara laikiem. īsumā grāmatas lasīt ir labi, tas palīdz izvairīties no botulisma un īsā laikā apgūt vācu valodu no zaldāta vārdnīciņas. Bet no noraušanās pa muti tas neglābj. Pēc šī stāsta motīviem ir uzņemta pat filma.

Lai arī grāmatas anotācijā tiek piesaukti azerbaidžāņu skolnieki, patiesībā tikai otrais stāsts ir par azerbaidžāņiem. Pirmā stāsta norises vieta nav nosakāma, bet bērnu vārdi noteikti nav azerbaidžāņu. Stāstam norises vieta jau arī nav būtiska, te vairāk ir par tēva un dēla attiecībām. Autoram tēli ir izdevušies visai reālistiski, viņos nav nekāda patosa vai pašnāvnieciskas tendences uz varonību vai Ļeņina slavināšna. Bērni kā bērni – izkaujas, salīgst mieru, viens otru apved ap stūri. Lasās apbrīnojami ātri, un stāsti ir kvalitatīvi.

Labi stāstiņi sociālisma garā. Autors rakstīt māk un dara to ar entuziasmu. Bērni viņiem ir izdevušies diezgan reālistiski, labi nodots tas, kā viņi nesaprot pieaugušo pasauli, izdara interesantus secinājumus un, protams, kaujas pēc stundām. Lieku 7 no 10 ballēm. Ja patīk grāmatas par padomju laiku bērnību, tad, iespējams, ir vērts izlasīt.

%d bloggers like this: