Navigate / search

Sirds mirst pēdējā (Positron 0.5) by Mārgreta Atvuda

sirds-mirst-pedeja

Ir patiess prieks, ka latviski tiek izdotas šīs autores grāmatas, pirms gada “Kalpones stāsts” un nu – šī. Atvuda vienmēr ir mācējusi pārsteigt ar distopijām, kurās 90% ir mūsu pašu ikdiena, un pārējie procenti tikai piedod nepieciešamo asumu vēstījumam. Es nevarēju noturēties, un pateicoties izdevniecībai Zvaigznei ABC, dabūju vienu grāmatas eksemplāru novērtēšanai.

Stens un Šarmeina ir precēts pāris, kas cenšas izdzīvot vidē, kur valda ekonomisks un sociāls sabrukums. Viņi mitinās savā automašīnā, pārtiek no dzeramnaudas, ko Šarmeina saņem, strādādama bārā, baidās no bandām, kas klejo apkārt, un slīgst arvien dziļākā izmisumā. Tāpēc, ieraudzījuši sludinājumu par Pozitrona projektu – “sociālu eksperimentu”, kas piedāvā pastāvīgu darbu un pašiem savu māju Saderības pilsētā, viņi nekavējoties piesakās tajā. Apmaiņā pret šo paradīzi ir tikai jāziedo sava brīvība katru otro mēnesi, kas jāpavada cietuma kamerā.

Var jau teikt, ka šī ir kārtējā grāmata par to, kā ASV sabiedrība turas tikai uz naudas vien, par to, ka pēc nopietnas finanšu krīzes viss aizietu pa pieskari. Tā tas ir noticis arī šajā grāmatā, kārtējā krīze – bezdarbs, un puse valsts iedzīvotāju kļūst par bezpajumtniekiem. Situācija ir bezcerīga, un pat valdība vairs netiek galā ar savām funkcijām. Pozitrona projekts ir kā Paradīze haosa vidū, un ir jābūt trakam, lai atteiktos no šādas iespējas. Tas ir milzīgs sociālais eksperiments, kura mērķis ir ne vairāk ne mazāk, bet iznīdēt noziedzību pavisam. Ideālā gadījumā salikt visus cilvēkus cietumā, kurš spēj pats sevi uzturēt un veidot ideālu sabiedrību. Laikā, kad cilvēkiem uz ielas nav ko lāgā ēst, pat šāda ideja šķiet vilinoša. Ja jau visi valsts iedzīvotāji ir potenciāli noziedznieki, tad kādēļ gan tos visus nesalikt cietumā?

Mūsu zemē šī problēma nav tik aktuāla, bet ASV cietumu sistēmas izmaksas ir astronomiskas, un iespējams, tādēļ autore ir izlēmusi pievērsties noziedzības apkarošanas tēmai. Papildus tiek izpētīts vēl svarīgāks sabiedrības aspekts – modernā uzņēmējdarbība un lielā biznesa attieksme pret morāli un ētiku. Primārā ir peļņa un atdeve no investīcijām, viss pārējais ir maznozīmīgs. Investori nav izvēlīgi, un cietumā iespējas gūt peļņu ir visdažādākās. Neteiksim, ka šeit autore atklāj jaunas iespējas, viņa atmet mūs atpakaļ vecajos labajos deviņdesmito gadu bojevikos.

Lai mūsdienu lasītājam nebūtu jāmokās ar sociālajām problēmām vien, centrālā sižeta līnija tomēr ir Stena un Šarmeinas ģimenes dzīves līnija. Precīzāk būtu teikt, tās daļa, kas attiecas uz seksu. Viņš grib, bet viņa negrib. Vispār jau viņa grib, bet ne tā kā tagad, bet Stenam jau stāstīt nevar, jo viņš “iespējams” nav tāds. Un tā nu sākas katra ģimenes locekļu interesantie piedzīvojumi seksa pasaulē. Nē, lai gan Stens kopj vistas, līdz tām nenonāk. Īsumā centrālā doma ir, cik nu es to sapratu, sekss neskatoties uz visu mūsu civilizētību, ir visas sabiedrības pamatdzinulis. Tā priekšā atkāpjas gan racionāla pelnītkāre, gan dzīves prioritāšu izvērtēšana. Gan Stens gan Šarmeina atvelk uz pilnu klapi, un tas viss kopā izskatās pēc autores eksperimenta, kurā viņa mēģina ironizēt par mūsdienās pieprasītās literatūras pamatuzstādījumiem. Vismaz man gribētos cerēt, ka tas ir tā un ka viņa vienkārši nemēģina uzlēkt uz viļņa un radīt tikai distopiju, kurā sekss dominē.

Ja par pašu lasīšanas procesu, tad te šaubu nav – lasās raiti, simts lapaspuses izlasās vienā subjektīvā elpas virzienā. Galu gala te ir noziegumi un sekss, un tas jau cilvēkus ievelk tekstā, lai ko viņi pēc tam par to neteiktu. Varoņi arī ir tikai parasti cilvēki, kuriem ir tā nelaime izdarīt nepareizas izvēles, kas viņus ievelk muklājā aizvien vairāk. Te gan nudien nevar runāt par labiem nodomiem, lielākoties vainojama ir ikdienas garlaicība. Taču vai tas viss ir atmaksājies, nāksies spriest katram lasītājam pašam.

Šī grāmata ir satīra par mūsu tagadējo pasauli, kāda tā ir, par to, kāda tā dominē mūsdienu masu mēdijos. Lasot tos mēs redzam, ka galvenie notikumi pasaulē ir saistīti ar noziegumiem un seksa skandāliem. Ziņu rakstītāji ir nolēmuši, ka tieši tas interesē sabiedrību, un sabiedrība to pieņem. Tad nu autore ir saņēmusies un paironizējusi uz velna paraušanu. No sākuma gan es to visu uztvēru dikti nopietni un nedaudz pat paspēju apvainoties par specifisko uzsvaru salikšanu uz sižeta līnijām, bet kad sapratu, kādēļ tā, novērtēju autores pūliņus. 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt.

Kalpones stāsts by Mārgareta Atvuda

Kalpones stāsts

Mārgareta Atvuda jau daudzus gadus ir manā favorītautoru sarakstā. Neesmu no viņas darbiem lasījis tik daudz, kā vēlētos, bet ar to ko esmu izlasījis, ir pieticis. Biju patīkami pārsteigts, redzot, ka Zvaigzne ABC ir izdevusi “Kalpones stāstu”. Šis darbs man ilgi stāvēja lasāmo grāmatu, un patiesi negaidīju, ka man būs to lemts izlasīt latviski.

Zemfreda ir Kalpone un dzīvo Gileādas republikā. Reizi dienā viņa drīkst atstāt sava saimnieka mājas, lai dotos iegādāties pārtiku. Reizi mēnesī viņai ir jāatguļas uz muguras un jācer, ka saimnieks spēs padarīt viņu grūtu, jo laikmetā, kad dzimstība iet mazumā, Zemfredas un citu Kalpoņu galvenā vērtība ir viņu spēja dzemdēt bērnus. Taču Zemfreda vēl atceras laiku, kad viss bija citādi. Laiku, kad viņa mīlēja savu vīru un meitu, kad viņai bija darbs un pašai savi iztikas līdzekļi, kad viņai vēl bija atļauts mācīties.

Distopijas var sarakstīt dažādas, parasti tas ir kāda aktīva revolucionāra stāsts, tāda, kas sacēlies pret sistēmu un cenšas to lauzt. Kalpones stāsts nav tāds, šeit viss jau ir noticis, un sistēma strādā kā pulkstenis. Zemfreda, sieviete, kura raksta dienasgrāmata, pieder pie paaudzes, kas atceras veco, bet dzīvo jau jaunajā laikā. Viņa ir adaptējusies, un pagājušie laiki šķiet kā sapnis. Viņa nedz rīko revolūciju, nedz izceļas ar bīstamību režīmam. Viņa vienkārši ir, jeb pareizāk, sakot eksistē.

Grāmata izlasās vienā piegājienā, ir grūti apstāties. Autore pasauli atklāj meistarīgi, pa nelielam gabaliņam un ļauj lasītājam pašam salikt kopā kopainu, par to kā viss sākās un pie kā tas ir novedis. Un šī lēnā dozētā pasaules uzburšana palīdz lasītājam pakāpeniski iedzīvoties Gileādas republikas reālijās un neatgrūst no tās.

Grāmatā parakstītā distopiskā Gileādas republika reprezentē vienu no iespējamiem valsts attīstības scenārijiem. Pēc nopietnas dabas katastrofas ASV administratīvais aparāts nonāk krīzē un to izmantojot varu sagrābj reliģiski sektanti, nodibina savu monoteistisko valsts iekārtu, kurā visiem jādzīvo pēc Bībeles vārdiem. Šajā valstī nav vietas citādi domājošajiem, vai nu tu esi ar valdošo reliģiju vai arī tu esi pret to. Autore šo pāreju no vienas valsts iekārtas uz otru lasītājam izklāsta Zemfredas dienasgrāmatas veidā. ASV šī tēma ir aktuāla vienmēr, tajā vienmēr ir pastāvējušas sektas, kas nav slēpušas savu vēlmi dzīvot pēc fundamentālistiskas kristietības pamatiem. Pirmā doma lasot bija – tas nu ir viens mormoņu slapjais sapnis  – kristiešu monoteisms un slēptā poligāmija. Varētu teikt, ārprāts, ko gan autore ir izdomājusi, taču diemžēl tas nav nekas jauns. Ja vēlamies, varam atskatīties uz viduslaiku kristīgajām valstīm vai mūsdienu stiprākajiem musulmaņu bastioniem. Tas pat nav nekas jauns, tā vietām ir realitāte.

Katram cilvēkam, kurš dzīvo daudzmaz mierīgā laikā, vajadzētu rasties pārdomām, cik ilgi šāds laiks ilgs un ko darīt, kad viss mainīsies. Grāmatā izcili parādīts, ka pārmaiņas visticamāk nenotiks vienā mirklī. Kā jau visiem uz kādu ideju balstītām pārmaiņām, noteicošais ir sākotnējo izmaiņu pakāpeniskums. Neviens uzreiz nesludinās vai nu ar mums vai pret mums. Nē, viss notiks lēnām, līdz iedzīvotājs parastais izvārīsies kā tā varde, kuru no sākuma iemet aukstā ūdenī. Zemfreda ar’ dzīvoja šādā pasaulē, kura mainījās lēnām un pakāpeniski, līdz izmaiņas sasniedza kritisko maksimumu.

Indivīdu un viņa funkcijas Gileādas republikā regulē likumi. Tie ir šovinistiski un vērtē katra indivīda lomu sabiedrībā. Pirmkārt tiek izvērtēta viņa uzticamība režīmam. Valdošā kliķe ir Komandieri, kuri nosaka republikas politiku, ir arī slepenpolicija Acis. Taču ja tava ādas krāsa nav balta, tava uzticamība nevienu neinteresēs, Hama bērniem nav vietas šādā sabiedrībā. Sievietes šajā republikā tiek glābtas pašas no sevis, vismaz tā uzskata valdība. Viņām nekas nedrīkst piederēt, viss pieder tikai vīram. Tas tiek pasniegts kā sievietes aizsargāšana, jo viņai vairs nav jāiziet sabiedrībā, jāpazemo sevi ar algota darba strādāšanu. Tā vietā viņa var pildīt savu tiešo funkciju un pilnībā kalpot savam vīram. Tā kā dabas katastrofu rezultātā lielākā daļa no sievietēm ir neauglīgas, tad auglīgajām ir dots tiešs pienākums – augļoties un vairoties. Protams, pēc Bībelē noteiktās kārtības un strikti regulēti. Lai indivīdiem atņemtu identitāti, viņi valkā formas, kuras tad katram pretimnācējam ļauj noteikt tā statusu, funkciju un vietu sabiedrībā.

Lai arī teorētiski valda ticības un paražu tīrība, grēks vienmēr atrod ceļu. Pat Gileādas republikā vienmēr atrodas pagrīdnieku grupas, bēguļojoši un slēpti neticīgie, melnais tirgus, Trakākais, ka āri pati vara necenšas ievērot savus likumus, bet padodas savām vājībām. Tas nozīmē regulāru varas ešelonu tīrīšanu un aizvien fundamentālistiskāku valdību. Autore savā stāstā “iepriecina” lasītāju, ka šāda republika nepastāvēja ilgi, lai gan paskatoties uz mūsu pašu tagadējiem teokrātiskajiem režīmiem var droši secināt, ka šādi režīmi var pastāvēt neierobežoti ilgi, galvenais kontrolēt indivīdu izglītošanas procesu, ritualizēt sadzīvi un kontrolēt informācijas apmaiņu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šo grāmatu es ieteiktu izlasīt katram, autores šajā darbā aizskar daudzus “dziļus” tematus, tos visus veiksmīgi apvienojot vienotā stāstā, ļaujot lasītājam salīdzināt pagātni, tagadni un nākotni pret autores aprakstīto pasauli.

The year of the flood by Margaret Atwood

The year of the flood

Šī ir otrā triloģijas grāmata, kas veltīta Jimmy pasaulei. Pirmā saucās Oryx and Crake, tās apskatu varat izlasīt šeit. Ja pirmā grāmata notika tādā kā sterilā pasaulē, kas kalpoja tikai kā fons grāmatas darbībai, tad šī grāmata piepilda autores radīto distopisko nākotni ar daudzām detaļām.

Šīs detaļas mums tiek atklātas no divu cilvēku skatpunkta – Ren un Tobby. Abi šie personāži, lai gan epizodiski, bija sastopami jau pirmajā grāmatā. Ren kādreiz dzīvojusi korporācijas zonā kopā ar savu ģimeni, līdz viņas māte neizlēma aizbēgt pie dārzniekiem. Tobby ir izputējušu fermeru ģimenes atvase, kas palikusi pasaulē viena pati un arī beigu beigās ir spiesta meklēt patvērumu pie Dārzniekiem. Dārznieki ir neliela sekta, kuras mērķis ir atjaunot zudušo zemes biosfēru un satuvināt cilvēkus ar dabu. Lieki piebilst, ka pasaulē, kurā no dabas maz kas palicis, viņu panākumi nav diez ko izcili. Patiesībā izskatās, ka vispasaules veģetārismam un cilvēku draudzībai tic tikai pats Adam One. Pārējie dārznieku grupas locekļi to pieņem, bet patiesībā nemaz neizmainās. Tāpat ilgojas pēc īsta proteīna, narkotiskām vielām, datora un gāzētiem dzērieniem.

Grāmata nav par pašu cilvēces izmiršanu, grāmata ir par cilvēkiem pēc katastrofas un par to, kā viņi ir nonākuši līdz pašreizējai situācijai. Te nav standarta pēc apokaliptiskās cilvēces atjaunošanas ideju. Arī standarta sirojošās bandas ir tīri minimālas. Visvairāk izbrīnīja fakts, ka dzīvajos palikuši tik daudz cilvēki, un visi viņi ir savstarpēji pazīstami. Tas nedaudz apbēdināja, jo biju cerējis, ka bez Sniegavīra nemaz neviens nebūs izdzīvojis. Protams, varbūt Crake to tā bija izplānojis, bet šķiet, ka milzu populācijas daļa tomēr ir izdzīvojusi, gan labie, gan ienaidnieki.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, nepatika, kā autore ļāva palikt dzīviem visiem daudz maz attīstītajiem tēliem. Tas nozaga ticamības momentu pašai pandēmijai un liek šaubīties par pirmajā grāmatā rakstīto, kur nabaga Jimmy klaiņo viens pats cilvēks pa pasauli, un kuru pie dzīvības uztur tikai jaunie speciālie cilvēki. Pēkšņi nevienam nav vairs jāslēpjas no saules bīstamā starojuma un pa dienu blandīties apkārt var cik uziet. Sanāk tāda kā pretruna. Priecē, ka varoņi necīnās pret kaut kāda ļaunuma iemiesojumu, kā tas bieži sastopams Stīvena Kinga darbos. Viņi vienkārši dzīvo tālāk.

Oryx and Crake by Margaret Atwood

oryx

Nesen lasīju grāmatu par Britu Karaliskās Biedrības vēsturi, kur daudzus stāstiņus bija sarakstījuši dažādi autori. Un viena no autorēm M.Atwood mani ieinteresēja ar savu pasniegšanas stilu. Tad nu nolēmu pārmaiņas pēc izlasīt kādu no viņas grāmatām. Palasījies anotācijas, nolēmu, ka šī būs tieši tā, kas man vajadzīga.

Galvenais vēstītājs mums ir personāžs vārdā Snowman. Jeb mūsu mēlē Sniegavīrs. Viņš ir, iespējams, pēdējais dzīvai cilvēks uz zemes. Un tikai viņš vienīgais zina, kā tas viss patiesībā notika. Viņa bērnība ir pagājusi mūsu nākotnē. Nākotne ir tipiska distopija (tas ir tā – cilvēce ir spērusi lielus soļus attīstībā, pat nav paspējusi sevi iznīcināt, tomēr lielākā daļa no cilvēkiem dzīvo totālā nabadzībā un piesārņotā vidē. Īsāk, nākotne, kurā tu nevēlētos dzīvot.) zemē reāli valda lielas megakorporācijas, kuru darbinieku pasaule būtiski atšķirās no pārējo zemes iemītnieku pasaules. Mūsu varonim ir paveicies, viņš ir piedzimis biezo galā. Tā nu grāmata mums vēsta par Sniegavīra dzīvi, bērnību, vecākiem, skolas gadiem un karjeru un par to, kas ir Crake un Oryx.

Jaunajā pasaulē pēc cilvēkiem galvenie ir Kreikeri (Crake radītie bioorganismi) un Snowman patiesībā ir tāds kā Crake pravietis, kas šiem jaunajiem cilvēkiem māca Crake ceļus. Oryx savukārt ir visas pārējās dzīvās dabas pavēlniece, un tad uz šīs mitoloģijas balstās pašu Kreikeru eksistence un arī viņa pravieša.

Neteiksim , ka grāmatas sižeta līnija būtu kaut kas unikāls. Grāmatās, kuras es lasu, šāda līnija par globālo apokalipsi ir katrā divdesmitajā, atšķiras tikai kā un tie radījumi, kas pēc tam skraida apkārt. Tomēr šai grāmatai piemita viena laba lieta, personāži ir labi nostrādāti, grāmatas beigās lasītājs zin tikpat daudz par Snowman kā viņš pats. Šī apraksta tapšanas brīdī ir jau pagājusi vesela nedēļa kopš grāmatas izlasīšanas, un es joprojām atceros gan varoņu vārdus, gan notikumu secību. Tas nozīmē, ka grāmata mani patiešām ir aizķērusi. Un tas gadās visai reti.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, varēja, jau autore atļaut savam galvenajam varonim pasirot pa pēcapokaliptisko Zemi nedaudz vairāk un uzrakstīt grāmatu ar reālu noslēgumu. Citādi tagad sanāk man būs jālasa „The Year of the Flood” , lai saprastu kāt ad viss tur beidzās. Grāmata ir izlasīšanas vērta, iespējams, ka pat to pārlasīšu pēc kādiem gadiem desmit.

%d bloggers like this: