Navigate / search

Melu tīmeklī. Lielā kara viltus vēsture by Marks Soloņins

Melu tīmeklī

Savulaik man Otrajam pasaules karam veltītās grāmatas bija iecienīta lasāmviela. Tagad gan tā nopietni par šo tēmu nebija nācies lasīt vismaz kādus piecus gadus. Nolēmu nedaudz atsvaidzināt savas zināšanas šajā jomā, un ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Melu tīmeklī. Lielā kara viltus vēsture”.

Grāmatas autors savā darbā ir nolēmis vērsties pret viņaprāt lielākajiem mītiem, kas viņaprāt ir saistīti ar Otro pasaules karu. Uzmanība tiek vērsta tieši pašam kara sākumam. Kādēļ Staļins, lai arī saņēmis ziņojumus par gaidāmo Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā, neko nedarīja aizsardzības organizēšanai? Kā ir ar slepenajiem līgumiem starp gestapo un NKVD? Kur un kā Padomju Savienība pazaudēja lielāko daļu no tankiem kara pirmajās dienās? Cik galu galā bija dzīvā spēka zaudējumi kara rezultātā? Autors uzskata, ka mūsdienās ir savairojies liels daudzums pseidozinātnieku, kas dažādas konspirāciju teorijas štancē vienu pēc otras, neskatoties uz reālajiem faktiem. Tādēļ dažas viņš ir nolēmis atmaskot izmantojot loģiku, arhīva dokumentus un veselo saprātu. Viņa mērķis ir iemācīt lasītājam kritiski izvērtēt faktus un neļauties noticēt visam uz vārda.

Šādi vēsturisku notikumu apskati vienmēr ir bijuši vairāk vai mazāk subjektīvi. To nosaka daudzi faktori – autora orientēšanās notikumos, procesos, viņa tautība un avoti, kurus viņš izmantojis savā darbā. Šo atšķirīgo uztveri viegli var novērot arī dokumentālajās un ne tik dokumentālajās filmās. Ja filma ir no rietumiem, tad tur galvenie kara notikumi risināsies Klu sajā okeānā vai rietumu frontē. Ja no austrumiem, tad tas, protams, ir par PSRS uzvaru Lielajā Tēvijas karā.

Jāatzīmē, ka šī grāmata pārsteidza mani nesagatavotu. Par pāris no autora piesauktajiem mītiem es izdzirdēju pirmoreiz. Jutos pat neērti, ka tik daudzas lietas pēdējo gadu laikā esmu palaidis garām. Te gan jāpiezīmē, ka vēstures grāmatas es izvēlos tādas, kas ļoti nespiež uz konspirāciju teorijām. Tomēr daļu no piesauktajiem darbiem man bija nācies lasīt, un gluži tā nebija, ka absolūti nesaprastu, par ko ir runa. Lai arī autors pretendē uz faktu kritisku izvērtēšanu, tomēr arī viņam nav sveši frāžaini izteicieni, kas piesaista lasītāju uzmanību. Un ja lasītājs būs dikti uzmanīgs, tad viņš arī ievēros, ka autoram patīk iesākumā nolikt kāda “vēsturnieka” hipotēzi, bet pēc kāda laika pašam dragāt tādā pašā garā. Tomēr atšķirībā no Muhina, Suvorova un Isajeva, viņš atsaucas arī uz reāliem dokumentiem, tai pat laikā labprāt parokoties citu autoru iekļauto atsauču avotos un parādot, ka tās nebūt neattiecas uz kādu konkrētu citātu.

Ja Tev patīk vēsturnieku un vēstures diletantu savstarpējie kašķi, ja padziļināti interesējies par dažādiem Otrā pasaules kara aspektiem, ja spēj nakts vidū no galvas nosaukt visas armiju grupas “Centrs” divīzijas un to materiāltehnisko nodrošinājumu 1941. gada  22. Jūnijā, tad šī grāmata Tev ir obligāti jāizlasa. Kārtējo reizi sapratu, ka nepastāv viennozīmīga vēstures notikumu interpretācija un, ka mūsdienu interneta laikmetā jebkurš murgs pie pareizas “bīdīšanas” var nokļūt oficiāli atzītas teorijas godā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autors māk saistoši rakstīt, tulkojums arī ir labs, lai gan esmu pret Waffen SS tulkošanu kā Ieroču SS, tomēr tā arī ir tikai vienīgā vieta grāmatā, kur man radās iebildumi pret tulkojumu.

PS. Palasīju internetā Soloņina un viņa kritizēto autoru blogus, tur iet vaļā tāda polemika un savstarpējie aizvainojumi, ka maz neliekas.

%d bloggers like this: