Navigate / search

Marsiešu hronikas by Ray Bradbury

Marsiešu hronikas by Ray Bradbury

Atminos šīs grāmatas pirmo lasīšanas reizi, nebija man pat desmit gadu, un viņa man šķita tāda nekāda. Atmiņā palika tikai pāris pirmās ekspedīcijas un vēl pāris lietas, kas, tagad pārlasot grāmatu, tur nemaz nav atrodamas. Tādēļ lasīšanai piegāju uzmanīgi, par laimi šī ir tā grāmata, kas kļūst labāka, lasītājam kļūstot vecākam un iegūstot zināšanas, kas ļauj redzēt pasauli kopumā nevis tikai atsevišķus faktus.

Marss ir senas civilizācijas šūpulis. To apdzīvo telepāti, kas visu savu potenciālu ir izmantojuši augstas kultūras radīšanai. Te nav milzu industrijas un patēriņa kultūras, ja arī kādreiz tā ir bijusi, par to nekas neliecina. Marsieši ir ieslīguši tādā kā katalepsijā, viņus vairs nekas neinteresē, dienas vada savās greznajās villās apcerot dzeju un plūcot no kristāla sienām augļus. Vakaros pa kanāliem dodas svētku laivas, un visa dzīve ir viens festivāls. Bet tad ierodas cilvēki no Zemes.

Lasot šo grāmatu nevajag sagaidīt zinātnisko fantastiku, pat pats autors apgalvo, ka viņš nav zinātniskās fantastikas rakstītājs. Jā, te ir atrodamas gan raķetes, gan marsieši, bet ideja nav parādīt tehnikas attīstību. Ideja ir parādīt cilvēkus tādus, kādi tie ir, par to, ka, neskatoties uz raķetēm, cilvēki ir palikuši tādi paši kā akmens laikmetā. Marss ir tikai kārtējais kolonizācijas vilnis. Tādi Zemes vēsturē ir bijuši neskaitāmi. Marsa iekarošanā ir kaut kas no Amerikas kontinenta pakļaušanas, pirmie ierodas atklājēji, tad seko pirmie kolonisti. Šajā laikā no marsiešu civilizācijas pāri ir palikušas tikai drupas un miroņu kaudzes. Kolonizācijas pamatscenārijs nepieviļ Zemes iedzīvotājus arī uz Marsa.

Notikumi risinās no 1999. gada līdz 2026. Gadam, un grāmata sastāv no savstarpēji nesaistītiem stāstiem, tos vieno viena vienīga tēma – Marsa iekarošana. Katrs no tiem tiek izmantots, lai ilustrētu kādu no sociālajām problēmām. Tās lielākoties aprobežojas ar grāmatas tapšanas laikā aktuālajiem draudiem. Tie diemžēl ir tik universāli, ka nav daudz mainījušies arī šodien – karš, segregācija un cenzūra. Tiem seko sīki cilvēciski netikumi – aprobežotība,  konservatīvisms un mantkārība.

Par visu to autors raksta ar ironiju. Piemēram, ar cenzūru un fantāzijas ierobežojuma mēģinājumiem ir stāsts Ašers II, tāda cepures pacelšana Edgara Alana Po daiļradei. Tukšā sezona ir par kādu cilvēku, kurš parasti šauj un tad domā, viņa hobijs ir dauzīt ārā marsiešu celtņu kristāla logus, bet sapnis nopelnīt. Tādēļ gaidot nākošo ceļotāju vilni, viņš ir uzcēlis cīsiņu stendu. Zemes kultūra ar laiku tiek eksportēta uz Marsu, necenšoties radīt kaut ko jaunu. Iespējams, ja tiktu dots nedaudz vairāk laika, kaut kas arī sanāktu. Kas zina, varbūt “Bezgalīgā piknika” varoņiem tas izdosies?

Autors ir vīlies cilvēkos un cilvēcē kopumā. Atsevišķi indivīdi varbūt ir saprātīgi, bet bars ir radījums ar daudz rīklēm un bez saprāta. Tam ir vienalga , kur ieradies, paies laiks, un jaunās zemes pārvērtīsies tēvzemes kopijā. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Tāds skumjš stāstu krājums, kur autors tikai beigu stāstā cenšas dod lasītājam kaut nelielu cerību.

Rīta zvaigzne (Red Rising #3) by Pīrss Brauns

rita-zvaigzne

Nav pagājis ne gads, un iznākusi jau Sarkanās sacelšanās triloģijas trešā un noslēdzošā grāmata. Teikšu, kā ir – pēc otrās grāmatas izlasīšanas es nopietni apsvēru izlasīt arī trešo uzreiz un angliski. Taču tā kā lasāmā man  ir daudz un no izdevniecības Prometejs pārstāvja saņēmu solījumu, ka es jau šogad viņu varēšu izlasīt latviski tāpat kā iepriekšējās, es piekritu pagaidīt.

Derovs būtu dzīvojis mierā, tomēr ienaidnieki nesa viņam karu. Zelta valdnieki pieprasīja viņa paklausību, pakāra viņa sievu un paverdzināja viņa tautu. Tomēr Derovs ir apņēmies stāties tiem pretī. Riskējis ar visu, lai pārveidotu sevi un iefiltrētos Zelta sabiedrībā, viņš ir cīnījies, lai izturētu nežēlīgo konkurenci, kādā tiek audzināti Sabiedrības varenākie karotāji, kāpis pa dienesta karjeras kāpnēm un pacietīgi gaidījis, lai uzsāktu revolūciju, kas iznīcinās hierarhiju no iekšienes. Beidzot tas brīdis ir pienācis.

Kā jau triloģijas pēdējai grāmatai pienākas, autoram ir ko norauties, lai visu novestu līdz loģiskam gala iznākumam. Man personīgi nebija ne mazākās nojausmas, kā viņš to grasās izdarīt. Jo “Zelta dēla” fināls nebija pārāk daudzsološs “labajiem” varoņiem. Taču tā ir sen zināma patiesība, galvenajam varonim pārbaudījumu nekad nevar būt par daudz. Galvenais, lai viņam būtu uzticami biedri un skaidrs plāns. Ja ar biedriem vairāk vai mazāk ir kārtībā, tie kā zeltiem pienākas ir neuzticami un neparedzami, bet viņi ir pavilkušies uz pasaules pārkārtošanas ideju. Un Derovam ar to pietiek. Ar plānu gan jaunajam revolūcijas vadonim ir tā švakāk, pārāk daudz laika aizņem izdzīvošana un zudušā apcerēšana.

Tomēr satraukumam nav pamata, revolūcijas lielākoties nenotiek kabinetos bīdot dokumentus, bet gan kaujas laukā. Likmes ir lielas un Derova karaspēks ir iespaidīgs, tajā ir sapulcēti visu krāsu pārstāvji, viņam piepulcēta daļa no flotes, zelti un obsidiāni. Katru no šīm frakcijām vada savas intereses, un tās apvienot kopējā nākotnes redzējumā nav iespējams. Revolucionāriem kopīgais ir tikai tas, ka viņi vairs nevēlas dzīvot zem zeltu kundzības. Kauju apraksti te ir līmenī un netrūkst, kopā ar Derovu varēs izcīnīties gan Jupitera orbītā, gan uz Marsa un tā pavadoņiem. Taču galvenais mērķis ir Mēness, un  sakāve izšķirošajā kaujā var nogalināt arī pašu revolūciju.

Ļaunie, protams, ir lielākā daļa no zeltu kastas, un viņi turas savās pozīcijās stiprāk kā deputāts pie mandāta. Pirmkārt, viņu dabā nav zaudēt un otrkārt, viņu dabā nav pakļauties. Derova arhiienaidnieks ir pats Šakālis. Zelts, kuru viņam ir bijusi izdevība novākt vairākas reizes, bet kuram žanra labākajās tradīcijās ir izdevies izsprukt sveikā. Viņš bez tīra ļaunuma ir izslavēts ar savu ietekmi, apķērību un stratēģisko domāšanu. Tā, ka viņu nevajag novērtēt par zemu, viņš ir visas antirevolucionārās kustības smadzenes un dzinējspēks. Puisis ir principiāls, bet par līķu skaitu sev aiz muguras nesatraucas.

download

Grāmatā bija viena vieta, kad man uznāca gandrīz nepārvarama vēlme atstāt viņu pusratā. Derovs manās acīs ir diezgan liels zābaks. Es saprotu, sižetam viņš tieši tāds ir vajadzīgs ar tik atvērtu sirdi, ka pat viņa krūšu kurvis ir vaļā un knapi to notur iekšā. Taču viņa tieksme kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem mani pamatīgi kaitināja. Šajā konkrētajā sižeta punktā, ko nevēlos nomaitekļot, es pavisam apvainojos uz autoru, varbūt tāpēc, ka viņš piekrāpa manas cerības. Pie reizes arī uz Derovu un viņa revolūciju, ka grūti bija turpināt. Tas negadās bieži un liecina, ka tomēr esmu viņu idejām pieķēries.

Ja jārunā par zinātniskās fantastikas daļu, tad tehnoloģijās un to iespējamajos pielietojumos ir labāk nemaz neiedziļināties. Nav jau tā, ka es esmu baigais nākotnes tehnoloģiju pielietojuma guru. Sižetā ir vairākas vietas, kur radošos problēmu var viegli atrisināt ar esošajām tehnoloģijām, un viss apdraudējums valdošai iekārtai izskatās nedaudz samāksloti. Var jau būt, ka zelti ir paraduši savas problēmas risināt ar slātēm un par citām iespējām nemaz neaizdomājas.

Cienījams triloģijas noslēgums, kas beidzās savādāk nekā es biju gaidījis, taču tas nav iemesls nelikt grāmatai 10 no 10 ballēm. Sižets ir pietiekoši spraigs, lai noturētu lasītāja uzmanību un pavērsieni reizēm ir visnotaļ negaidīti. Silti iesaku izlasīt visu triloģiju un kopā ar Derovu mēģināt satriekt pīšļos zeltu hegemoniju.

Nemesis Games (The Expanse #5) by James S.A. Corey

Nemesis

Šoreiz, izvēloties kārtējo lasāmo grāmatu, nolēmu nestiept gumiju, bet izlasīt uzreiz visu Expanse sēriju, lai līdz rudenim varēti mierīgi dzīvot ar padarīta darba sajūtu. Manā reitingā šī sērija kotējas visnotaļ augstu, jo pēc katras izlasītās grāmatas var droši mest mieru, tad gan ir jāatsakās no epiloga lasīšanas. Kosmiskā opera ir visnotaļ interesants žanrs, ja vien autoram izdodas novaldīt savus varoņus tā, lai tie uzreiz nekļūtu par galaktikas glābējiem. Te viss ir kārtībā, cilvēki ir un paliek cilvēki.

Saules sistēmas iedzīvotājiem ir sākusies jauna ēra. Viņiem ir atvēries ceļš uz daudzām neapdzīvotām Zemes tipa planētām. Un cilvēki dodas ceļā. Kāda jēga ir censties terraformēt Marsu cerībā, ka pēc piecdesmit paaudzēm varēsi elpot Marsa gaisu, ja tepat blakus ir perfektu planētu tūkstoši. Sakrauj kuģī sēklas zemi un medicīnas iekārtas un var doties ceļā. Taču ir arī tādi, kuriem nemaz nepatīk lietu kārtība, viņi ir gatavi darīt visu, lai kolonizāciju apturētu jau pašā sākumā. UZ Zemi sāk krist asteroīdu lietus, pazūd kuģi un kārtējo reizi draud civilizācijas bojāeja.

Šoreiz autori ir nolēmuši pieiet stāstam radikāli. Holdens Roci kapteinis tiek nostumts malā uzreiz. Viņam vairāk vai mazāk ir sekundāra, bet svarīga loma. Viņš tiek pāraudzināts, tas vairs nav vecais Džims, kurš visu laiku runā patiesību muti neaizvēris, tagad viņš arī šo to noklusēs. Un tas bija patīkami, jo vairs nevarēji būt drošs, ka parādoties Džima stāstam tūlīt sāksies karš. Tā kā Saules sistēmu piemeklē katastrofiski notikumi, tad autori viltīgi kuģa apkalpi izkliedējuši pa visiem svarīgajiem notikumu punktiem. Visi ir atvaļinājumā un kārto savas lietas. Tad nu mēs uzzinām Amosa izdzīvošanas stāstu, kurā ietilpst bēgšana no cietuma un gara pastaiga pa Zemi. Aleksa mēģinājumi satikt savu bijušo sievu un kosmisko pirātu sazvērestības atklāšana. Naomi ir devusies sastapt savu dēlu, bet iekuļas lielās nepatikšanās. Katrs no šiem varoņiem palīdz atspoguļot visa lielā notikuma daudzās šķautnes. Stāstījumi veido monolītu globālu līniju, un kā jau piedzīvojumu stāstiem pienākas, lasās raiti.

Nemesis full

Galvenais ļaunais tēls ir īsts maitas gabals, lai nesamaitekļotu, teikšu, ka viņa pastrādātā nelietība nudien ir briesmīga. Viņam patīk garas runas, manipulēt un rauties pie varas. Visu dzīvi viņš ir skaitījies trešās šķiras terorists, taču nu viņš ir ticis notikumu centrā un cenšas no tā izspiest maksimumu. Taču viss nemaz nav tik vienkārši, un lasītājs drīz vien apjautīs, ka arī ar viņu viss nav tīrs.

No zinātniskā viedokļa notikumi ir atainoti visnotaļ precīzi, ja pieņem, ka Epšteina dzinējs ir izgudrots. Pat tādi nieki kā piecpadsmit sekundes vakuumā un daudzi citi nieki, kas saistīti ar ķermeņu rotāciju un paātrinājuma blakusefekti. Te lielu ieguldījumu dod Naomi stāsts, viņa galu gala ir izcila mehāniķe, īsts Makgraivers, kas no saspraudes un skoča uztaisīs skafandru.

Arī šo grāmatu es uzskatu par cienīgu sērijas turpinājumu, patika, ka uzreiz neskrēja uz galaktikas apgūšanu, bet palika Saules sistēmā. Nedaudz pieklusināta visa tā protomolekulas padarīšana, lai ar’ ir aizdomas, ka nākamajā grāmatā viss diezgan globalizēsies. Nebija tā, ka nevarēja atrauties, taču ja atradās laiks lasīt, tad varēju nodoties grāmatai pilnībā. Arī sižets netiek vilkts garumā, ja ilgu laiku nekas nenotiek (kosmiskie ceļojumi pat sistēmas ietvaros ir ilga padarīšana), tiek lēkts pāri neinteresantajiem posmiem un stāstīts tiek tikai pa svarīgāko. Arī notiekošā perspektīvas mainīšana stāsta garumā ir izdevusies labi. Nav tā, ka beigās ir “Kas pie velna!” moments, bet diezgan tuvu tam.

Lieku 9 no 10 ballēm. Ja velk uz kosmosa kuģiem, asteroīdu kolonizāciju, prātam neaptveramiem citplanētiešiem un pasauli, kurai hroniski nepieciešam glābšana, tad droši ķerieties klāt šai sērijai, nenožēlosiet! Es pats gaidīšu rudeni, kad tikšu pie sestās sērijas grāmatas – Babylon’s Ashes.

Cibola Burn (The Expanse #4) by James S.A. Corey

Cibola Burn (The Expanse #4)

Šo grāmatu es iesāku lasīt tūlīt pēc Abaddon’s gate izlasīšanas. Tai grāmatai beigās bija atrodamas pāris pirmās nodaļas. Izlasīju, iepatikās, bet pilnībā lasīt uzreiz nesāku. Šķita, ka vajadzētu izlasīt citu grāmatu, un šī visu laiku atlikās. Pa īstam pieķēros tikai pēc gandrīz mēneša.

Saules sistēmā ir atvērušies vārti, tagad ar esošajām tehnoloģijām cilvēce var aizlidot uz tūkstošiem zemes tipa planētām, un pirmie kolonisti jau ir devušies ceļā. Vai gan var salīdzināt asteroīdu, kurā trūkst viss – no gaisa līdz ūdenim ar planētu, kura ir piemērota cilvēkiem, bez nekādas terraformēšanas? Skaidrs, ka ne! Saules sistēmas ārējās planētas sāk zaudēt savu pievilcību. Tai pat laikā protomolekulas viena no funkcijām ir saprast, kas noticis ar tās radītājiem un viņu meklēt. Viņa skenē visu šo milzīgo tīklu 130 reizes sekundē līdz kaut ko atrod. Un tad ir laiks detektīvam noskaidrot lietas apstākļus uz vietas.

Šī ir grāmata, kas cenšas atbildēt uz jautājumiem, kā būtu, ja Zemes iedzīvotājiem pēkšņi rokās nonāktu ierīce ar kuras palīdzību kolonizēt pusi galaktikas. Kā izveidotos kolonizācijas process un kā sadzīvotu oficiāli augsto valdību apstiprinātie kolonisti ar spontānajiem skvoteriem, kuriem apriebies dzīvot uz kāda no asteroīdiem. Kādi likumi ir spēkā šādā situācijā. Vai tas, ka tu esi te nometies pirmais ko nozīmē, vai arī uzvar stiprākie? Un kā mātes planēta var kontrolēt šos procesus, ja ceļš līdz kolonijai aizņem pusotru gadu.

Cibola-Wallpaper-1920x1200

Uz Jaunās Terras vai Ilus izveidojusies situācija, kas reiz bija novērojama Mežonīgajos rietumos. Šeit ir apmetušies kolonisti, kuri iekārtojuši sev ciematiņu un nodarbojas ar litija ieguvi. Taču valdība tālajā Saules sistēmā ir iznomājusi šo planētu kādai korporācijai un tās kolonisti ierodas, lai pieteiktu savas tiesības uz šo planētu. Sākas konflikts un to risināt tiek nosūtīts Holdens. Holdens kā miera uzturētājs skan dīvaini, jo parasti viņam izdodas izraisīt karus, taču viņš ir gatavs pacensties.

Ar šo grāmatu sērija atkal sāk iet uz augšu, cik nu tas ir iespējams. Autori ir sapratuši, ka pievērsties tikai Holdenam ir diezgan nepateicīgi, un lasītājs varētu nogurt. Tādēļ šeit Holdena apkalpei ir veltīta tikai viena piektdaļa no grāmatas. Te ir terorists Basia, kurš nemaz tā nebija domājis. Zinātniece Elvi, kuru korporācija atsūtījusi izpētīt jaunā īpašuma biosfēru. Drošībnieks Haveloks (jā tas pats no Leviathan wakes), kurš reiz strādājis kopā ar pašu Milleru, bet tagad nodarbojas ar kolonistu apsardzi. Holdens un Izmeklētājs.

abaddon-1280x800

 

Jauno varoņu dzīves stāsti un piedzīvojumi ir interesanti. Vietā, kas tālu atrauta no mātes planētas, ir savi likumi. Autori notikumus veic tripolārā politiskā vidē. Šeit nevienai no pusēm nav spēka pārsvara un piedāvātās izvēles labi analizē cilvēku uzvedību ekstremālās situācijās. Protams, var risināt visu ar spēku, bet kur tu pēc tam liksies, ja atgriezīsies saules sistēmā. Jo viss notiekošais tiek filmēts, un Zeme to redz ar piecu stundu novēlošanos. Jebkura rīcība rada politisku atbalsi un līdz sodam būtu jāgaida vesels pusotrs gads. Šajā stāstā netrūkst psihopātisku fanātiķu abās pusēs. Holdena komandas Amos neskaitās, viņš vienkārši tāds ir. Tādēļ viss sižets ir viena vienīga krīžu risināšana, reizēm ar politiskām, reizēm radikālām metodēm.

CalibansWar_1024x768Wallpaper

Lai lasītājam nebūtu garlaicīgi, autori laiku pa laikam ievieš korekcijas dažādu katastrofu veidā. Bet tas tiek darīts ar prātu un nav vienkārši burkas kratīšana. Šīs katastrofas ir daļa no Izmeklētāja stāsta, un Izmeklētājs ir protomolekulas daļa. Viņa perspektīva sākumā ir pavisam nesaprotama, bet nevajag satraukties, ar laiku viss saliksies savās vietās.

lewiathan 1024x768

Vienīgais mīnuss, ko varu piesaukt, ir personiskā lasīšanas pieredze. Mani uztrauca tikai Holdena komanda, un gan skvoteru, gan kolonistu savstarpējie ķīviņi man bija dziļi vienaldzīgi. Nevarēju identificēties ne ar vienu no šīm frakcijām. Tas iespējams nozaga man kādu dziļāku līdzpārdzīvojumu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt tāpat kā visas pārējās šīs sērijas grāmatas. Branga kosmiskā opera, kurā katras sērijas grāmata spēj atklāt ko jaunu Expanse pasaule un iedvest lasītājam cerību, ka lai vai kā cilvēki vienmēr paliks cilvēki gan šī vārda ļaunākajā, gan labākajā nozīmē.

Abaddon’s Gate (The Expanse #3) by James S.A. Corey

Abaddon's Gate

Sērija ir labs kosmiskās operas piemērs. Katra no sērijas grāmatām beidzas loģiski un tā, ka turpinājumu var arī nelasīt. Apnika sērija, nekas, var neuztraukties un mest mieru, te nav nekādu klifangeru, kas dzītu nabaga lasītāju uz veikalu pēc nākamās grāmatas. Globāli pasaule attīstās, bet katra grāmata ir pati par sevi, atsevišķs piedzīvojums, kas ir daļa no lielās vēstures.

Jau daudzas paaudzes Mēness, Marss un Asteroīdu josla ir cilvēces izpētes robeža. Līdz šim brīdim., kad citplanētu artefakts, pabeidzis savus augšanu uz Venēras, dodas Urāna orbītas virzienā un atver vārtus. Kas ir aiz šiem vārtiem, neviens vēl nezina. Lai to noskaidrotu, uz vārtiem dodas visas lielākās cilvēces frakcijas, šķiet, ka briest jauns karš. Šis artefakts reizē ir gan risks, gan iespēja, un frakcijai, kura pār to pārņems kontroli, iespējams, pavērsies rožaina nākotne. Taču viņi nemaz neapjauš, ka ne jau ārējais ienaidnieks ir viņu galvenais drauds.

Džims Holdens šoreiz cenšas turēties no Saules sistēmas centrālajiem notikumiem pa gabalu, viņam visa šī protomolekulas padarīšana neko labu nesola. Tādēļ viņš ir paņēmis pasūtījumu, kas Riconanti aizvedīs iespējami tālāk. Taču ne visiem plāniem ir lemts piepildīties. Ka saka Millers, pirms ej iekšā istabā pārbaudi aizdurvis un stūrus, citādi var atgadīties jebkas.

Tas, ka kosmiskajā operā visi pasaules likteņi ir atkarīgi no pāris tēliem izbrīnu neizraisa. Arī tēlu izveides ziņā autori pēdējā laikā vairs neslinko un no kartona tēliem tie izveidojas par nopietniem varoņiem. Arī šīs grāmatas notikumi tiek stāstīti no daudzu varoņu skatpunktiem. Tādēļ nemaz nevar teikt, ka Džims te būtu galvenais varonis. Sižets ir visnotaļ dinamisks un sevī ietver daudzus individuālus stāstus.

Džims grib izglābt pasauli, taču viņam traucē ne vien viņa paša pirmrindnieka sindroms, bet arī personīgais ienaidnieks. Džims nemaz nenojauš, cik daudziem cilvēkiem viņš ir iegriezis savas karjeras gaitā, bet nu ir uzradusies Klarissa, kura ir gatava uz visu, lai iznīcinātu Džimu fiziski un nomelnotu viņa labo slavu. Holdenam par to nav ne jausmas, viņu vairāk uztrauc Millers, kurš, lai gan gājis bojā, tomēr laiku pa laikam parādās viņam un izsaka dīvains frāzes.

Klarissa ir stāsta galvenā ļaundare. Viņas dzīves mērķis ir Džima Holdena iznīcināšana, un lai to izdarītu, viņai netrūkst nedz resursu, nedz izdomas. Šīs varones skatpunkts grāmatā ienesa dzīvību un lika aizdomāties par tēmu, cik tālu cilvēks ir gatavs iet atriebības dēļ.

Anna ir garīdzniece, kura uz Vārtiem dodas kā emisārs. Citplanētiešu parādīšanās diezgan aizķer reliģiju un tādēļ ir uz vietas jānoskaidro lietas apstākļi. Viņa nav vienīgā garīdzniece, un cilvēkiem, kuri daudz lasa, ir skaidrs, ka, parādoties melnsvārčiem, cilvēku savstarpējās attiecības parasti aiziet pa pieskati. Nedaudz nomaitekļošu, šoreiz tas arī nav izņēmums.

Vēl sastapsim pustraku paaudžu kuģa kapteini, kas pārliecināts par savu izredzētību, tikpat grēknožēlojošu garīdznieku, kas mīlētu caur savu upuri izglābt pasauli, pensionētu kosmosa kareivi, kurš kļuvis par drošībnieku un citplanētu saprātu, kurš uz pasauli skatās no pavisam citas perspektīvas.

Centrālais temats ir kontakts. Par to, kas notiks kontakta brīdī. Vai cilvēce būs vienota, kā viņi izturēsies pret citplanētu artefaktu? Vai viņi būs kā bērni, kas baidīsies no visa nesaprotamā, vai arī centīsies to izpētīt un izmantot. Visā ciklā kopumā autors daudz no cilvēces nesagaida, viņaprāt cilvēki dabūjot rokās šādu tehnoloģiju sākumā to mēģinās izmantot kā ieroci. Ja artefakts būs liels, tad iegūt kontroli pār to, ja nepieciešams – ar kara palīdzību. Sadarbība un kooperācija, tā lai paliek naivajiem. Pasaulē, kurā ir trīs aktīvi spēlētāji, ir diezgan nereāli saglabāt līdzsvaru, un izskatās, ka, atrodot šo artefaktu, Saules sistēmas miera laiki piedzīvo pēdējās dienas.

Otra lieta ir pats saprāts, ar kuru cilvēki nonāks kontaktā, vai tā būs zonde, varbūt tikai biorobots ar konkrēti iestādītu programmu, iespējams, pilnvērtīgs citplanētiešu rases pārstāvis. Kā ar tādu komunicēt, kā noskaidrot tā mērķus? Vai priecāties par saprāta brāļiem, vai spert tos gaisā, cerams, ka neviens cits uz šo pusi vairs nebrauks. Visas šīs problēmas vairāk vai mazāk aktīvi tiek apriestas un praktiski risinātas grāmatas fonā, un paskatoties no malas rezultāts nav iepriecinošs.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nopietns turpinājums iepriekšējiem darbiem, un sēriju var droši likt lasāmās zinātniskās fantastikas plauktā. Autoram uzslavas par to, ka sērijā jau trešā grāmata, bet viņa varoņi joprojām vēl sastopami Saules sistēmā. Parasti ap šo laiku standarta kosmiskajās operās problēmas globalizējas līdz multiversu līmenim.

Caliban’s War (The Expanse #2) by James S.A. Corey

Caliban's War

Gandrīz četrus gadus atpakaļ es pieķēros Expanse sērijai un jau pēc pirmās grāmatas to pametu. Tajā brīdī mani vienkārši nepavilka uz kosmiskās operas žanru. Tas arī saprotams, jo uz to brīdi biju viņas nedaudz atlasījies, un vairs nespēju kvalitatīvu lietu atšķirt no nekvalitatīvas. Viss šķita jau lasīts un redzēts. Tagad ieraudzījis šo grāmatu Singapūras grāmatu veikalā es sapratu, ka šī ir tieši tā grāmata, kuru es vēlos izlasīt. Nopirku un izlasīju ar’.

Cilvēce ir veiksmīgi izpletusies visa Saules sistēmā, Zeme dominē ar saviem resursiem, Marss ir kā pretsvars ar savu militārismu. Ir vēl trešais spēks Ārējās planētas, dažādu pavadoņu un planetoīdu savienība, kas cīnās pret Zemes hegemoniju un viņu resursu izniekošanu. Un pēkšņi uz skatuves uznāk ceturtais spēlētājs, citplanētu protomolekula. Kas tā ir un kādi ir tās mērķi, neviens nesaprot, bet ir viens bonuss – protomolekulu var izmantot kā vienu labu bioloģiskā ieroča izstrādes bāzi.

Uz Ganimēda dīvainas izcelsmes būtne uzbrūk Zemes ANO karavīriem un pilnībā sagrauj vājo spēku līdzsvaru starp Zemi un Marsu. Tagad atliek vien noskaidrot, vai šī radība ir protomolekulas veidojums, kurš aizbēdzis no Venēras, vai tomēr kādam pieticis uzņēmības uzbūvēt sev uz protomolekulu bāzētu armiju. Džims Holdens ar savu kuģi Rocinante un tā apkalpi nejauši nokļūst notikumu centrā. Viņam tagad ir svēts pienākums noskaidrot, kas tad īsti notika uz Ganimēda.

Nudien nevaru saprast, kā es spēju šo sēriju pēc pirmās grāmatas izlasīšanas atlikt malā kā nelasāmu, tas nudien par mani neko labu neliecina. Šo grāmatu apriju kā konfekti. Iespējams, bija pienācis Kosmiskās operas laiks, un manas vēlmes sakrita ar grāmatas sniegto.

Džims Holdens uzvedas kā īsts pionieris, viņš mēģina būt visām pudelēm par korķi, cīnīties par taisnību un labāku pasauli. Šķiet, ka ciniskais Millers viņam neko nav iemācījis, Džims vienmēr metīsies ar krūti aizsegt ambrazūru. Jā, tagad viņam ir pašam savs kuģis Rocinante, un ne jau kaut kāds kravenieks, bet īsts Marsam nolaupīts karakuģis, sava komanda un savs darba devējs. Taču ar Džima raksturu un paranoju, kas liek turēt visus aizdomās tālu tikt ir grūti. Viņš uzņemas atrast Ganimēda bioinženiera Prax meitu Rocinante komandai parādās mērķis.

Visi grāmatas notikumi griežas ap milzīgu konspirāciju, kurā ir iejaukta visa Saules sistēmas elite. Arī Prax meitas pazušana ir viena no šīs konspirācijas šķautnēm. Ja kaut kas noies greizi, trūkties dabūs visi no Holdena līdz Zemes administrācijas pārstāvei Chrisjen Avasarala. Teorētiski saules sistēmai vajadzētu gatavoties, lai atraidītu iespējamo protomolekulas uzbrukumu. Tā tur uz Venēras jau dara dīvainas lietas. Taču tā vietā visi plēšas kā kaķi maisā. Izskatās, ka Zemes un Marsa mērķis ir paspēt iznīcināt konkurentus, konsolidēt savus spēkus un pievērsties protomolekulai. Tā kā abas puses domā vienādi, tad karš ir neizbēgams. Ir tikai daži cilvēki, kurus interesē miera saglabāšana. Chrisjen Avasarala ir viena no tām. Bonusā parādās vēl viens galvenais tēls Bobbie, viņa ir Marsa elitārās kareivju vienības pārstāve, bijusi uz Ganimēda un diplomātisku sarunu procesā kļuvusi par Avasaralas miesassardzi. Tādējādi ļaujot lasītājiem uzzināt kaut ko vairāk par Marsu.

Pasaule, kā jau kosmiskajai operai raksturīgs, ir ārkārtīgi dinamiska, jebkurš notikums var būt ar globālām sekām. Pasaule te turas kopā tikai uz puņķiem, un nevienai pusei nav ilūzijas par pārējām. Taču vislabākie te ir kosmosa kauju apraksti, te autors ir pacenties padarīt viņus fiziski reālus. Tādēļ tās varbūt nenorit lāzeru gaismā, bet gan sastāv no manevriem, metāla daļiņu aizsargmākoņiem un raķešu apšaudēm, kas var ilgt stundām. Jo attālumi ir kosmiski. Diezgan nopietni ir piedomāts pie ekonomikas un sabiedrības. Dažas nodaļas pat var nosaukt pat par visnotaļ veiksmīgu ilustrāciju manipulācijā ar medijiem. Pie tam gan no labo, gan no slikto puses.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Grāmata piedāvā aizraujošus piedzīvojumus, pasaulē, kura joprojām attīstās un piedāvā skatījumu uz cilvēces uzvedību lielu draudu laikā. Autors nelolo cerības par cilvēku vienotību, nekad neviens ienaidnieks nebūs tik bīstams, lai pārtrauktu ķīviņus cilvēku starpā. Noteikti iesaku izlasīt, ja slinkums lasīt, tad skatieties seriālu. Man jau ir iepirkti visi turpinājumi.

Zelta dēls (Red Rising #2) by Pīrss Brauns

Zelta dēls

Pēc Sarkanās sacelšanās izlasīšanas man bija divas iespējas – gaidīt, kad latviski izdos Zelta dēlu, vai tūlīt pat ķerties pie grāmatas oriģinālvalodā un apmierināt savu ziņkārību. Trakoti gribējās zināt, kā tad Derovam veiksies ar revolūciju, kā viņš to realizēs, un galvenais, vai revolūcija aprīs savus bērnus. Taču uzzinājis, ka izdevniecība Prometejs grāmatu izdos februāra beigās, es nomierinājos un nolēmu pagaidīt latvisko versiju. Patiesībā viss bija vēl labāk – man bija iespēja grāmatu izlasīt jau janvārī.

Būdams sarkanais, Derovs uzauga strādājot raktuvēs dziļi Marsa pazemē, kur lēja sviedrus smagā darbā un sapņoja par labāku nākotni, ko ceļ saviem pēctečiem. Tomēr Sabiedrība, kurai viņš paļāvīgi kalpoja, izrādījās būvēta uz meliem. Derova tautu maldinājusi un paverdzinājusi valdnieku elite – zelti, tādēļ vienīgais ceļš uz brīvību ir revolūcija. Derovs upurē sevi kopēja labuma vārdā, kā dēļ savu dzīvību atdevusi arī Ēo, viņa vienīgā mīlestība un iedvesmas avots. Viņš kļūst par zeltu un iefiltrējas to priviliģētajā vidē, lai sagrautu to no iekšienes.

Tā kā lasītājs jau nojauš, ka grāmata būs triloģija, tad viņam ir visas tiesības no autora paģērēt spraigu sižetu. Jo tieši otrā grāmata ir tā, kas izkārtos figūras pa spēles laukumu, un tad jau pēdējā grāmata nāks ar savu finālu. Derovam ir šis tas jāpaveic, viņam ir jākļūst par vienu no ietekmīgākajiem zeltiem, jāsadabū sev lojāli sabiedrotie, jānoorganizē flote un galu galā jāsaņem ziņa no Areja dēliem, lai uzzinātu, kāds tad ir lielais plāns. Lieki piebilst, ka ne viss iet kā plānots.

Ja esi tikai un vienīgi “cietās” zinātniskās fantastikas cienītājs, tad jābrīdina uzreiz, šī ir kosmiskā opera, kurā ar raķešu zalvēm apmainās veselas kosmosa kuģu flotes, virs planētām līst cīnītāju dzelzs lietus, un nav nekas cienīgāks, kā pretinieka kuģi ieņemt dodoties abordāžā. Ar zinātnisko izskaidrojumu vietām ir pavisam plāni un ja noplēš nost varonīgo cīņu aprakstus un saliek apakšā formulas un loģiku, tad nekas nesanāks. Taču ja vērtējam no sižeta spraiguma, notikumu attīstības dinamikas, tad autors ir līmenī aprakstot kaujas un Derova izaugsmi.

Derovs izaug ne tikai karjeras ziņā, būt par Marsa pārvaldnieka Augusta uzticības personu nav slikti, bet viņam ir jāpieaug arī emocionāli. Kā īsts sarkanais viņš zeltus ienīst, taču saprot, ka bez citu zeltu palīdzības viņa revolūcija nomirs nedzimusi. Viens cilvēks, lai arī cik individuāli varens viņš nebūtu, neko īpašu paveikt nespēs, ja nu nomirt kārtējā mocekļa nāvē. Tad nu viņam nākas ļauties kompromisam atzīt, ka arī ar zeltiem var sadarboties, un ja paveicas, nosliet tos savām idejām par labu. Zelti lielākoties ir pūristi, tie kuri uzskata, ka pasaule ir kļuvusi pārāk maiga, un zelti zaudē savu sākotnējo asumu. Viņuprāt globāls karš nudien nebūtu par sliktu, lai atgādinātu pārējiem savu vietu. Bet ir arī tādi, kuriem šķiet, ka pašreizējā iekārta, kas balstās un nevajadzīgu dominēšanu par pārējiem arī nav īsti lāgā. Derovs cenšas viņos iepotēt idejas, ka patiesībā jau visi cilvēki ir vienlīdzīgi un, ka zelts nebūt nav radības kronis, bet tikai reiz nepieciešamības dēļ radīts ierocis. Skaidrs ir viens, ka lielākā daļa no zeltiem savu iekaroto statusu tik viegli neatdos.

Derovam ir vēl viens papildus trumpis, pašu zeltu daba, viņi cīnās par dominanci, pakļaujas uzvarētājam, lai arī kādi būtu tā motīvi. Stiprākais diktē likumus. Oktāvija au Luna to ir darījusi pietiekoši ilgi. Taču katram kurš atrodas pie varas atradīsies savi ienaidnieki, kas uzskatīs, ka ir laiks mainīt valdošos un, protams, iecelt tornī sevi. Derovam ir iespēja politiski manipulēt ar esošo situāciju, bet nepietiek iemaņu. Taču iespēja ir, un arī tas prasīs no mūsu varoņa salauzt savu pasaules uzskatu.

Ja būsim pavisam godīgi, tad ar mīlestības aprakstīšanu autoram diez ko labi nav sanācis, un Derova Mustangas pāris ir tāds nu nekāds. Sižetam šī mīlestība ir vajadzīga, jo Derovam tas liek izvēlēties starp savu pagātni un esošo situāciju, piedāvā smagas izvēles, bet realizācija bija tāda dikti ieskicēta. Taču, lai nu būtu, šī taču ir grāmata par pasaules mainīšanu. Vēl viena darvas karotīte ir Derovs un viņa draugi. Draugi ir domāti tam, lai tie laiku pa laikam uzmestu, taču Derovam tie ir pavisam īpaši, viņa dzīve ir grābekļiem pilna.

Pasaule joprojām ir iespaidīga, autors ir piebārstījis tekstu ar informācijas drumstalām. Lasītājs kopā ar Derovu sabiedroto meklējumos ir spiests apceļot visu saules sistēmu, apskatīt gāzes gigantu pavadoņu pasaules un nokļūt pašā Saules sistēmas citadelē Lunā. Viss tiek darīts ar mērogu tiek izveidotas alianses, kaujai sagatavotas milzīgas flotes un pulcināti karavīri. Aptuveni var nojaust, ko kura planēta vai pavadonis ražo. Šo to uzzināsim par obsidiāniem un par vienu pavisam specifisku obsidiānu apakšgrupu ar, manuprāt, iespaidīgāko karotāju, kuru nācies sastapt – Ragnāru. Taču visam pāri stāv kauju apraksti, tie aizrauj.

Un grāmatas ļaunie tēli ir vienkārši apbrīnas vērti, viņu ambīcijas, kā jau visiem, ir varas sagrābšana. To neviens neslēpj, motivācija katram ir savādāka, vienam tā ir iespēja uzrāpties pāris pakāpienus augstāk, citam vienīgā iespēja noturēties pie varas, vēl kādam personīga atriebība. Te nav neviena, kurš būtu ļauns tikai paša ļaunuma pēc. Viņi lielākoties dara un daudz nerunā, ja mērķa sasniegšanai vajag izkaut ballītes viesus, viņi to darīs aci nepamirkšķinājuši, bet ja tas nozīmēs nomainīt frontes puses un biedroties ar agrāko ienaidnieku, tas viņus neatturēs. Vienkārši malači, jā, dažiem ir psihiskas novirzes, bet muļķi viņi nav un kā pretinieki – cienījami.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autors ir pacenties un noturējis līmeni arī otrajā grāmatā, iesākot lasīt nav iespējams nolikt grāmatu malā, tas nav reāli. Tādēļ ieplānojiet garo vakaru. Grāmata garantēti nodrošinās aizraujošu piedzīvojumu, krāšņus un iespaidīgus kauju aprakstus un biežus sižeta pavērsienus. Bonusā autoram visu to izdevies sarakstīt ne tikai aizraujoši, bet arī loģiski un saprotami.

PS. Man izdevās izsecināt to, kurš ir Arejs, un joprojām jūtos lepns par sevi.

Sarkanā sacelšanās (Red Rising #1) by Pīrss Brauns

Sarkanā sacelšanās

Izdevniecība “Prometejs” pēdējā visa savā pastāvēšanas laikā ir nodarbojusies tikai un vienīgi ar kvalitatīvas fantāzijas un zinātniskās fantastikas darbu izdošanu. Tādēļ nudien nezinu, ko darīšu brīdī, ja viņiem pagadīsies kāds vanckars. “Sarkanā sacelšanās” nudien ir pieskaitāma pie labākajiem un aizraujošākajiem zinātniskās fantastikas darbiem no šogad lasītajiem.

No grāmatas anotācijas: “Derovs ir kalnracis un sarkanais, zemākās kastas loceklis krāsās klasificētajā nākotnes sabiedrībā. Līdzīgi kā viņa sarkanie biedri, Derovs visu dienu pavada rokot, ticēdams, ka viņš un viņa ļaudis palīdz planētas virsmu padarīt apdzīvojamu turpmākajām paaudzēm. Derovs nekad nav redzējis debesis. Tomēr viņš dzīvo ar prieku, ticot, ka kādu dienu ar savām asinīm un sviedriem būs parūpējies par labāku nākotni saviem pēcnācējiem.”

Šī grāmata ir no tām, kas izlasās vienā elpas vilcienā un ir kosmiskajai operai netipiski daudzslāņaina. Lasot grāmatas sākumu, es viņu identificēju ar standarta varoņa ceļu, kur puisis no putekļiem pacelsies līdz virsotnēm. Taču nudien ir vērts laiku pa laikam nedaudz apstāties un mēģināt saprast, ko autors ir vēlējies pateikt, un tieši kādēļ viņš ir izveidojis šādu pasauli. Kādus riskus viņš saskata mūsdienu pasaulē, par kuriem mums visiem ir vērts nedaudz padomāt un censties izvairīties. Grāmata ir daudz dziļāka par parastu piedzīvojumu. Bet par to nedaudz vēlāk. Šo aprakstu rakstu mēnesi pēc izlasīšanas un daudz liekā ir aizmirsies, taču, manuprāt, svarīgākās lietas ir iesēdušās smadzenēs uz palikšanu.

Sarkanie dzīvo ideālā darba nometnē, tā savā ironiskā veidā ir Paretto efektīva. Ar esošo situāciju ir apmierināti apspiestie sarkanie, kad nometnes pārvaldītāji, kas rīkojas zeltu vārdā. Sarkanajiem jau kopš bērnības tiek pilnīgi izskalotas smadzenes, viņu dzīves uzdevums ir nodrošināt gaišo nākotni saviem pēcnācējiem. Šī ideja prevalē viņu kultūrā. Viņi ir gatavi ziedot savu dzīvi iegūstot Hēliju-3, kas kalpo kā enerģijas avots. Savukārt zelti nevēlas mainīt neko esošajā iekārtā. Viņi patur pie sevis informāciju, ka Marss jau ir teraformēts jau pirms daudziem gadsimtiem, un sarkanie ir vienkārši palikuši kā vergu slānis, kurš pats to nemaz neapzinās.

Sabiedrības modelis autoram ir padevies labu labais, tas sevī ietver kastu sistēmu, kurā piederību nosaka ne tikai piedzimšana konkrētajā kastā. Kastu atšķirību nosaka arī tās ģenētiskais materiāls. Sarkanie ir radīti kalnrūpniecībai. Rozā izklaidēm, bet zelti, lai valdītu. Šī ģenētiskā atšķirība ir tāda kā nākotnes rasisma izpausme, konkrētai grupai piederīgie atšķiras arī tīri fizioloģiski. Un jo augstāk tu esi sabiedrībā, jo tu esi stiprāks, veiklāks un gudrāks. Zeltus īpaši nepārspīlējot var droši saukt par “pārcilvēkiem”, tādi kā Hitlera slapjais sapnis. Viņus interesē tikai valdīšana, viņus vada personīgas ambīcijas, kuru vārdā viņi ir gatavi ziedot visus, pat savus tuvākos. Grāmata ir daudz aizguvusi no Spartas, zelti pēc savas būtības ir nākotnes spartieši, kas cieņā tur spēku, nežēlību un prasmi komandēt. Tādēļ grāmata ir pilna ar romiešu un Grieķijas mitoloģijas un vēstures atbalsīm.

Derova iefiltrēšanās zeltu kārtā ir rīcība, kas draud sagraut visu pastāvošo sistēmu. Zelti sevi uzskata par elitāru kastu, un piederību tai nodrošina piedzimšanas tiesības, ja nepieciešams viņus vēl ģenētiski uzlabos, bet pilngadību sasniedzot viņi būs pilnvērtīgi kastas pārstāvji. Derovs ir dzimis sarkanais, kurš ģenētisko manipulāciju rezultātā kļūst par zeltu. Pirmkārt, viņš ir pierādījums, ka jebkuras kastas pārstāvis var kļūt par zeltu, nonivelējot to elitārismu. Otrkārt, šāda infiltrācijas iespējamība nozīmē, ka zinātne ir sasniegusi tādu attīstības līmeni, ka šādas ģenētisko manipulāciju tehnoloģijas pagrīdē kļūst pieejamas plašākiem sabiedrības slāņiem, un ir skaidrs, ka tas var novest tikai pie vienas lietas revolūcijas.

Autors mēģina lasītājus brīdināt, ka ar laiku iespējams ģenētiski būs iespējams no parasta cilvēka izveidot pārcilvēkus. Un te rodas jautājums, kuri būs tie, kas varēs šo pakalpojumu atļauties. Ja šāda ģenētiskā manipulācija būs par naudu, tad neizbēgami bagātie kļūs ne vien bagātāki, bet arī fiziski pārāki pār pārējiem. Tas neizbēgami novedīs pie sabiedrības noslāņošanās, un cilvēcei ir visas iespējas atgriezties feodālajā sistēmā.

Jūtams, ka revolūcija būs šīs triloģijas centrālais temats, ja atmetam visu virspusējo jaunā varoņa ceļš caur ērkšķiem uz zvaigznēm un Institūtu, kurā zelti diezgan netradicionālā veidā tiek izkalti par īstiem cilvēkiem. Visa šī zinātniskā fantastika balstās uz veco labo marksismu un šķiru cīņu. Te nav nekas tik tiešs kā runas par darba līdzekļu iegūšanu savās rokās un patriekt kapitālistus. Patiesībā sarkanie pat nenojauš, ka tuvojas vētra. Viņi ir miljardi, bet tūlītēja sacelšanās nudien ne pie kā laba nenovestu, jo zelti un viņu represīvais aparāts mierīgi spētu tikt gala arī ar šādu revolucionāru daudzumu. Tādēļ grāmatas galvenais varonis Derovs un viņa līdzgaitnieki – Areja dēlu grupējums atgādina piecdesmitajos gados žanrā populāros racionālos varoņus. Viņi ir gatavi darīt visu, lai realizētu savus mērķus augstāka labuma vārdā, un pēc būtības gatavi ziedot arī daļu no populācijas, ja vien tas nodrošinās uzvaru. Tā kā laiks vēl nav pienācis, ir jānogaida. Jāatzīmē, ka šeit Areja dēlu filozofija nudien neatšķiras no zeltu pasaules skatījuma. Sanāk nedaudz ironiski, lai pieveiktu ienaidnieku, tev viņš ir jāpazīst un burtiski jāielien viņa ādā. Reizēm šī ielīšana ādā var beigties ar paša identitātes zaudēšanu un pilnīgu iejušanos lomā. Tiešām gribēšu redzēt, kā Derovs turpmāk tiks ar savu slogu galā.

Pasaule ir smalki nostrādāta, zelti ir kolonizējuši praktiski visu Saules sistēmu. Atsevišķi saules sistēmas sektori tiek pārvaldīti kā feodālas teritorijas, kurā valdošais nams ir galvenais lēmējs. Zeltu vara ir praktiski neierobežota, un kļūstot par pilnvērtīgu zeltu, viņi to ir pierādījuši bieži vien ar savām asinīm. Taču nav tā, ka zelti nepazinās situācijas bīstamību. Viņus vairāk uztrauc pašu kastas degradāciju, jaunie ir pārāk pieraduši, ka viņiem viss tiek pienests uz paplātes un neapzinās, ka esošo lietu kārtību nodrošina tieši totāla kontrole, varas izrādīšana un šķietamas taisnības nodrošināšana. Zeltu atlases process tiek parādīts grāmatas otrajā daļā. Tā kā īstu karu vairs nav, tad zeltiem nav kur noslīpēt savas prasmes, tādēļ topošajiem zeltiem ir jāpiedalās savdabīgā kara simulācijā, kur instruktoru uzraudzībā uzvar stiprākie. Šī simulācija ir galvenais Institūta mācību posms.

Taču arī šī grāmatas daļa, lai arī ir aizraujošs piedzīvojums, paralēli kalpo arī par kastu struktūras iekšējām problēmām. Šajā gadījumā vadošās kastas pūšanu no iekšpuses. Kādreiz labā ideja par godīgu cīņu un labāko kadru atlasi tiek devalvēta uz jau pie varas esošo ietekmes pārdales instrumentu. Tas vienā ziņā priecē, jo liecina par to, ka Derova mērķis nebūt nav tik nesasniedzams.

Vēl diezgan būtiska tēma ir kolonizētāji un to mātes valstis. Šajā grāmatā autors ir izveidojis situāciju, kurā Zemē ir ne tikai zaudējusi varu pār savām kolonijām, bet arī kolonijas ir iekarojušas Zemi. No loģikas viedokļa tajā nav nekā pretrunīga, tā kā, teiksim, Mēness iedzīvotājiem nomest bumbu uz Zemes ir vieglāk nekā Zemei uz Mēness, tad pie vienādas ražošanas kapacitātes Zeme neizbēgami zaudēs. Planēta ar lielāku gravitāciju un līdzīgiem resursiem vienmēr būs zaudētāja lomā.

Ko es ieguvu izlasot šo grāmatu? Pirmkārt, iepazinu nākotnes pasauli, kurā cilvēce ir kolonizējusi visu Saules sistēmu, teraformējusi daudzas planētas un asteroīdus. Otrkārt, lasīju par visnotaļ smalki izstrādātu nākotnes sabiedrības modeli, kur autors ir pacenties gan izskaidrot tā rašanās iemeslus, gan vājās vietas. Treškārt jauka izklaide daudzu stundu garumā, sekojot Derova un viņa biedru piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem uz jaunā Marsa.

Jāpiezīmē, ka autors šai triloģijai ir izveidojis pats savu slengu, kas raksturo dažādus sadzīves aspektus. Tas nav nekas ārkārtējs un piešķir tekstam papildus autentiskuma izjūta. Jāatzīmē, ka tulkojumā ir daudz kas darīts, lai šī slenga nianses pēc iespējas pārnestu uz latviešu valodu.

Kopsavilkumā lieku grāmatai 10 no 10 ballēm. Ja esi zinātniskās fantastikas cienītājs, tad noteikti nepalaid garām šo triloģiju, viņa ar laiku noteikti tiks pieskaitīta pie klasiskajiem darbiem. Savukārt, ja reiz ir patikušas “Bada spēles”, tad šī grāmata noteikti paplašinās tavu redzējumu distopiju pasaulēs. Un ja neesi lasījis neko no zinātniskās fantastikas, tad šī grāmata ir ļoti labs sākums.

Grāmatas eksemplārs no izdevniecības apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

The Martian by Andy Weir

The Martian by Andy Weir

Ir viena metode, kā gandrīz nekļūdīgi izvēlēties labu grāmatu. Iekš Goodreads apskaties tādu, kuru novērtējuši vismaz trīsdesmit tūkstoši lasītāju, un vērtējums pārsniedz četri. Protams, jāskatās tāds žanrs, lai tas atbilstu tavām vēlmēm, un tad viss būs kārtībā. Par šo grāmatu biju dzirdējis jau labu laiku un lielākoties labus vārdus, taču iesākumā norakstīju to uz mārketinga panākumiem. Nu saņēmos, izmantoju augstākminēto metodi  un izlasīju grāmatu pats.

Sešas dienas atpakaļ Marks Vatnejs (Mark Watney) kļuva par vienu no pirmajiem cilvēkiem, kas izsēdās uz Marsa. Tagad viņš acīmredzot būs pirmais, kas nomirs uz svešas planētas. Viss sākās ar  smilšu vētru, nolauztu antenu, sabojātu skafandru. Pārējā apkalpe uzskatīja, ka Marks ir miris un atstāja viņu. Taču viņš izdzīvoja, jautājums ir tikai, cik ilgi viņam vēl veiksies, bez atbalsta no Zemes un bez sakariem. Taču Marks nav gatavs padoties, viņam ir plāns, un galu galā viņš ir inženieris.

Šo grāmatu es klasificētu kā veco labo zinātnisko fantastiku. Darbība norit ne pārāk tālā nākotnē, izmantotās tehnoloģijas teorētiski pastāv jau šodien. Tās tiek ievietotas jaunā vidē un ekstremālos apstākļos. Marks tāpat kā savulaik Robinsons Krūzo ir spiest paļauties tikai pats uz sevi. Viņam gan problēmas ir pavisam cita mēroga. Markam nepietiks ar mazu kazlēnu kāju salaušanu, lai nodrošinātu sev vakariņas pēc pāris gadiem. Gads ir maksimums, ko viņš teorētiski var izvilkt. Viņam problēmas sākas jau ar gaisa un ūdens iegūšanu, arī ēdiens – cik ir, tik ir.

Rodas jautājums, kā gan autors nodrošina Marka izdzīvošanu vidē, kas ir daudz skarbāka nekā Antarktīda ziemas laikā? Tajā vismaz ūdens un gaiss ir par velti un cik uziet. Te tad sākas zinātne, pareizāk sakot fizika un ķīmija. Autors ir padomājis par pilnīgi visu (vismaz to visu, līdz kuram es spēju aizdomāties). Ja man arī radās kādi jautājumi, tad autors uz tiem pamanījās atbildēt nākamajās lapaspusēs. Šī izdzīvošanas metode, tehnoloģiju apraksts, iespējas kādas sniedz vienkārši instrumenti, ir galvenais šīs grāmatas pluss. Autors ieslīgst sīkās detaļās, taču tai pat laikā pamanās saglabāt spriedzi visas grāmatas garumā. Iespējams, ka kādam cilvēkam liksies garlaicīgi ķīmisko reakciju apraksti vai Marsa bāzes apraksta sīkumi, bet es neesmu no tiem. Teksts arī nav tehniski tik sarežģīts, kā nākas dzirdēt no citiem lasītājiem. Nekas vairāk kā par pamata fizikas un ķīmijas lietām tur nav pieminēts.

Ja skatās no personas izaugsmes, tad Markā nekas tāds nav novērojams. Viņš ir pašpārliecināts optimists visas grāmatas gaitā. Es pat teiktu pataloģisks optimists ar tendenci maksimizēt savu dzīves ilgumu. Lai ar kādām problēmām viņam nenāktos saskarties, viņš nekad nepinkšķēs un nepadosies. Visām problēmām pieies racionāli un nereflektēs uz pagātni. Tāds īstens Žila Verna Sairesa Smita atspulgs nākotnē. Var jau teikt, ka lasītājam tiek piedāvāta viņa dienasgrāmata, un ej nu sazini, kā tad viss ir noticis īstenībā. Varbūt viņš tur naktīs raudājis un gribējis mājā, bet dienasgrāmatā sarakstījis, ka viss ir bijis ļoti labi.

Vienīgā ētiskā dilemma, ar kuru autors nodarbina savus lasītājus, ir, ko darīt ar tādu pamesto uz Marsa? Pēc tam, kad NASA atklāj, ka Marks palicis dzīvs, ko viņiem darīt, nākamā ekspedīcija ir tālu, sakaru nav. Vai tērēt resursus Marka glābšanai, atņemot naudu un nesējraķetes citiem projektiem? Vai vienkārši ļaut viņam nomirt? Jāņem vērā arī apstāklis, ka Marka gaitām līdzi seko visi Zemes iedzīvotāji, un tas ir pārvērties par tādu kā realitātes šovu, par kuru esamību nezina tikai tās dalībnieks.

Ko es varētu pārmest autoram? Viņa nespēju iepīt sižetā ticamu dramatismu. Pēc pirmajām lapaspusēm lasītājam kļūst skaidrs, ka Marks ir pipars, kuru nekas nespēs pārsteigt, un visas viņa nedienas tiek uztvertas vairāk ar skatu, nu ko tad šoreiz izdomāsi? Galu galā, ja cilvēks izdomā kā audzēt kartupeļus uz Marsa, tad par ko viņam vēl uztraukties?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tieši tāda kāda bija bērnības zinātniskā fantastika. Kaut kas līdzīgs Azimovam, par cilvēka bezgalīgo spēju robežām un tehnoloģijām, uz kurām var paļauties, par cilvēci, kura savējos nepamet.

Inženiera Garina hiperboloīds. Aelita by Aleksejs Tolstojs

Aelita

Turpinu savu kārtējo megaprojektu – “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas grāmatu izlasīšanu. Sākumā, protams, tiks pārlasītas tās, kuras man savulaik ļoti patika un tādas, kuras es vienmēr esmu gribējis izlasīt. Šī grāmata man bērnu dienās patika, un prioritāšu sarakstā atradās diezgan augstu. Diemžēl viņu kādreiz biju ņēmis no bibliotēkas un pašam mājās krājumos nebija. Lasāmo eksemplāru iegādājos antikvariātā Planēta par nieka piecdesmit eiro centiem.

Grāmatā atrodami veseli divi stāsti.

Inženiera Garina hiperboloīds veltīts pēcrevolūcijas Krievijai. Boļševiki tikuši pie varas, ir vēl cerības uz vispasaules revolūciju, taču kopumā viss mierīgi. Gaisu jauc tikai kāds inženieris Garins, saistībā ar kuru Krievijas teritorijā notiek dīvainas slepkavības. Garins nav parasts izgudrotājs, viņš vēlas ar sava izgudrojuma palīdzību sagrābt varu visā pasaulē un ieviest tajā savu kārtību. Augšā elite un apakšā vergi, kuriem paveiksies, ja viņi vispār paliks dzīvi. Taču viņa plāni ir nenovērtējuši padomju cilvēku stipro gribu. Pat ja tie ir tikai daži.

Ja skatāmies ar mūsdienu acīm, tad Inženieris Garins ir klasisks ļaunais supervaronis ar mērķi iekarot zemi. Un viņam var izdoties, viena no retajām SF grāmatām, kur autors pievēršas ļaunajam tēlam un analizē viņa motivāciju. Garins ir talantīgs, bet apsēsts ar savu ideju kļūt par pasaules valdnieku. Notikumi risinās tādā kā stīmpanka fonā. Te ir kuģu cīņas, dirižabļi, hiperbolīds (lāzera analogs) un nopietnas šahtas, pasauli pārvalda saujiņa bagātnieku. Strādnieku nāves nevienu neuztrauc, visu nosaka tikai zelts un nauda. Garinam, protams, ir liktenīgā sieviete Zoja, kura gan neizceļas ne ar ko citu, kā skaistumu un vēlmi dzīvot pārticībā. Viņa ir nedaudz viltīga, nežēlīga un auksta aprēķinātāja. Rollings, nepiesātināms amerikāņu kapitālists, kura galvenā ideja par varu ir sagrābt savās rokās visu Eiropas industriju. Visai šai brandžai galvenais pretinieks ir parasts padomju izmeklētājs Šeļga. Bezprincipāls cīnītājs par taisnību, kas jau pirmās tikšanās reizē Garinam saka: „Es tevi piebeigšu”. Neizceļas ne ar viltību, ne prāta spējām. Varētu teikt, ka Garins pats ir vainīgs, ka vazāja Šeļgu visur līdzi. Pat bērnam ir skaidrs, ka pret īstu Padomju cilvēku bezspēcīgi ir gan baltgvardu virsnieki, gan poļi.

Visvairāk no visiem tēliem man žēlums bija pret mazo Ivanu, viņu izmantoja visi gan Garina kompanjoni, kā ekspedīcijas dalībnieku un ziņnesi, gan padomju vara Šeļgas personā, kurš upurēja puiku idejas vārdā.

Abstrahējoties no personālijām, grāmatas centrālais temats ir šķiru cīņa. Par to, ka visā pasaulē vēl ir apspiesti strādnieki. Buržuji ir ieslīguši savā šķietamajā miera ostā un kapitālisti ekspluatatori. Zelta paritāte (bija tāda lieta grāmatas rakstīšanas laikā) tiek uzskatīta par kapitālisma Ahileja papēdi (arī taisnība). Vispār jāatzīmē, ka autoram ir tik labas makroekonomikas zināšanas, ka rodas aizdomas vai viņš pats nav kontrrevolucionārs. Ja gribas palasīties pirmskara stīmpanku, un nebaidies no šķiru cīņas, tad droši uz priekšu.

Abstrahējoties no personālijām, grāmatas centrālais temats ir šķiru cīņa. Par to, ka visā pasaulē vēl ir apspiesti strādnieki. Buržuji ir ieslīguši savā šķietamajā miera ostā un kapitālisti ekspluatatori. Zelta paritāte (bija tāda lieta grāmatas rakstīšanas laikā) tiek uzskatīta par kapitālisma Ahileja papēdi (arī taisnība). Vispār jāatzīmē, ka autoram ir tik labas makroekonomikas zināšanas, ka rodas aizdomas vai viņš pats nav kontrrevolucionārs. Ja gribas palasīties pirmskara stīmpanku, un nebaidies no šķiru cīņas, tad droši uz priekšu.

Aelita – stāsts par Marsu, inženieri Losu, kurš, nespēdams sadzīvot ar sievas nāvi, meklē glābiņu starpzvaigžņu telpā un Gusevu profesionālu revolucionāru, kurš vēlas dabūt papīru no Marsa pārstāvjiem, ka tie vēlas pievienoties Krievijas Federācijai. Lidaparāts kosmiskajam ceļojumam tiek izgatavots vienkāršā atslēdznieka darbnīcā. Uz sludinājumu doties ceļā uz Marsu neviens izņemot Gusevu neatsaucas. Krievijā visiem ir labi tāpat, nevienam nevajag blandīties pa starpplanētu telpu. Kas ir Aelita? Aelita ir Marsa valdnieka meita, kura ir nedaudz pareģe un telepāte. Skaidra lieta, ka Loss iemīlas Aelitā. Tagad sekos maiteklis. Loss nav nekāds praktiķis, viņš ir inženieris. Lēnā garā viņš ar savu mīlestību pret Aelitu kļūst pilnīgi apsēsts. Viņu pat neinteresē sniegt palīdzību Gusevam. Gusevam, nabagam, vienam pašam ir jāparāda marsiešiem, kā taisīt īstu revolūciju. Taču Marsa buržuji nav nekādi cara pakalpiņu, un revolūcija beidzas ar praktiski visas strādnieku šķiras apkaušanu. Pie šāda rasklada, pat Gusevs saprot, ka ir laiks tīt makšķeres un doties uz mājām. Loss tai pat laikā izmanto Marsa impērijas pēdējās dienas, lai izmīlētu Aelitu. (Tai kā dievietes Margas kalponei šāda lieta ir totāls nē, nē). Tad Šekspīra lugu stilā abi mīlētāji ierauj indi. Aelitu savāc tēvs, Losu Gusevs un ved atpakaļ uz Zemi.

Centrālā tēma, šķiru cīņa un ekspluatācija nav tikai Zemes fenomens. Kad uz zemeslodes valdīs komunisms, nevajag aizmirst par saprāta brāļiem uz citām planētām. Nevajag ieslīgt pašapmierinātībā un dzīvot laimīgi. Jāatceras, ka kaut kur nezināmu civilizāciju pārstāvji vēl vēlas nomest verdzības važas, satriekt savus kaklakungus un doties pretī gaišajai nākotnei.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vai ir vērts lasīt? Domāju ka jā, ja interesē padomju stīmpanka pumpuri, kas tā arī ziedos īsti neizplauka (dikti dzejiski sanāca).

%d bloggers like this: