Navigate / search

The Martian by Andy Weir

The Martian by Andy Weir

Ir viena metode, kā gandrīz nekļūdīgi izvēlēties labu grāmatu. Iekš Goodreads apskaties tādu, kuru novērtējuši vismaz trīsdesmit tūkstoši lasītāju, un vērtējums pārsniedz četri. Protams, jāskatās tāds žanrs, lai tas atbilstu tavām vēlmēm, un tad viss būs kārtībā. Par šo grāmatu biju dzirdējis jau labu laiku un lielākoties labus vārdus, taču iesākumā norakstīju to uz mārketinga panākumiem. Nu saņēmos, izmantoju augstākminēto metodi  un izlasīju grāmatu pats.

Sešas dienas atpakaļ Marks Vatnejs (Mark Watney) kļuva par vienu no pirmajiem cilvēkiem, kas izsēdās uz Marsa. Tagad viņš acīmredzot būs pirmais, kas nomirs uz svešas planētas. Viss sākās ar  smilšu vētru, nolauztu antenu, sabojātu skafandru. Pārējā apkalpe uzskatīja, ka Marks ir miris un atstāja viņu. Taču viņš izdzīvoja, jautājums ir tikai, cik ilgi viņam vēl veiksies, bez atbalsta no Zemes un bez sakariem. Taču Marks nav gatavs padoties, viņam ir plāns, un galu galā viņš ir inženieris.

Šo grāmatu es klasificētu kā veco labo zinātnisko fantastiku. Darbība norit ne pārāk tālā nākotnē, izmantotās tehnoloģijas teorētiski pastāv jau šodien. Tās tiek ievietotas jaunā vidē un ekstremālos apstākļos. Marks tāpat kā savulaik Robinsons Krūzo ir spiest paļauties tikai pats uz sevi. Viņam gan problēmas ir pavisam cita mēroga. Markam nepietiks ar mazu kazlēnu kāju salaušanu, lai nodrošinātu sev vakariņas pēc pāris gadiem. Gads ir maksimums, ko viņš teorētiski var izvilkt. Viņam problēmas sākas jau ar gaisa un ūdens iegūšanu, arī ēdiens – cik ir, tik ir.

Rodas jautājums, kā gan autors nodrošina Marka izdzīvošanu vidē, kas ir daudz skarbāka nekā Antarktīda ziemas laikā? Tajā vismaz ūdens un gaiss ir par velti un cik uziet. Te tad sākas zinātne, pareizāk sakot fizika un ķīmija. Autors ir padomājis par pilnīgi visu (vismaz to visu, līdz kuram es spēju aizdomāties). Ja man arī radās kādi jautājumi, tad autors uz tiem pamanījās atbildēt nākamajās lapaspusēs. Šī izdzīvošanas metode, tehnoloģiju apraksts, iespējas kādas sniedz vienkārši instrumenti, ir galvenais šīs grāmatas pluss. Autors ieslīgst sīkās detaļās, taču tai pat laikā pamanās saglabāt spriedzi visas grāmatas garumā. Iespējams, ka kādam cilvēkam liksies garlaicīgi ķīmisko reakciju apraksti vai Marsa bāzes apraksta sīkumi, bet es neesmu no tiem. Teksts arī nav tehniski tik sarežģīts, kā nākas dzirdēt no citiem lasītājiem. Nekas vairāk kā par pamata fizikas un ķīmijas lietām tur nav pieminēts.

Ja skatās no personas izaugsmes, tad Markā nekas tāds nav novērojams. Viņš ir pašpārliecināts optimists visas grāmatas gaitā. Es pat teiktu pataloģisks optimists ar tendenci maksimizēt savu dzīves ilgumu. Lai ar kādām problēmām viņam nenāktos saskarties, viņš nekad nepinkšķēs un nepadosies. Visām problēmām pieies racionāli un nereflektēs uz pagātni. Tāds īstens Žila Verna Sairesa Smita atspulgs nākotnē. Var jau teikt, ka lasītājam tiek piedāvāta viņa dienasgrāmata, un ej nu sazini, kā tad viss ir noticis īstenībā. Varbūt viņš tur naktīs raudājis un gribējis mājā, bet dienasgrāmatā sarakstījis, ka viss ir bijis ļoti labi.

Vienīgā ētiskā dilemma, ar kuru autors nodarbina savus lasītājus, ir, ko darīt ar tādu pamesto uz Marsa? Pēc tam, kad NASA atklāj, ka Marks palicis dzīvs, ko viņiem darīt, nākamā ekspedīcija ir tālu, sakaru nav. Vai tērēt resursus Marka glābšanai, atņemot naudu un nesējraķetes citiem projektiem? Vai vienkārši ļaut viņam nomirt? Jāņem vērā arī apstāklis, ka Marka gaitām līdzi seko visi Zemes iedzīvotāji, un tas ir pārvērties par tādu kā realitātes šovu, par kuru esamību nezina tikai tās dalībnieks.

Ko es varētu pārmest autoram? Viņa nespēju iepīt sižetā ticamu dramatismu. Pēc pirmajām lapaspusēm lasītājam kļūst skaidrs, ka Marks ir pipars, kuru nekas nespēs pārsteigt, un visas viņa nedienas tiek uztvertas vairāk ar skatu, nu ko tad šoreiz izdomāsi? Galu galā, ja cilvēks izdomā kā audzēt kartupeļus uz Marsa, tad par ko viņam vēl uztraukties?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tieši tāda kāda bija bērnības zinātniskā fantastika. Kaut kas līdzīgs Azimovam, par cilvēka bezgalīgo spēju robežām un tehnoloģijām, uz kurām var paļauties, par cilvēci, kura savējos nepamet.

Inženiera Garina hiperboloīds. Aelita by Aleksejs Tolstojs

Aelita

Turpinu savu kārtējo megaprojektu – “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas grāmatu izlasīšanu. Sākumā, protams, tiks pārlasītas tās, kuras man savulaik ļoti patika un tādas, kuras es vienmēr esmu gribējis izlasīt. Šī grāmata man bērnu dienās patika, un prioritāšu sarakstā atradās diezgan augstu. Diemžēl viņu kādreiz biju ņēmis no bibliotēkas un pašam mājās krājumos nebija. Lasāmo eksemplāru iegādājos antikvariātā Planēta par nieka piecdesmit eiro centiem.

Grāmatā atrodami veseli divi stāsti.

Inženiera Garina hiperboloīds veltīts pēcrevolūcijas Krievijai. Boļševiki tikuši pie varas, ir vēl cerības uz vispasaules revolūciju, taču kopumā viss mierīgi. Gaisu jauc tikai kāds inženieris Garins, saistībā ar kuru Krievijas teritorijā notiek dīvainas slepkavības. Garins nav parasts izgudrotājs, viņš vēlas ar sava izgudrojuma palīdzību sagrābt varu visā pasaulē un ieviest tajā savu kārtību. Augšā elite un apakšā vergi, kuriem paveiksies, ja viņi vispār paliks dzīvi. Taču viņa plāni ir nenovērtējuši padomju cilvēku stipro gribu. Pat ja tie ir tikai daži.

Ja skatāmies ar mūsdienu acīm, tad Inženieris Garins ir klasisks ļaunais supervaronis ar mērķi iekarot zemi. Un viņam var izdoties, viena no retajām SF grāmatām, kur autors pievēršas ļaunajam tēlam un analizē viņa motivāciju. Garins ir talantīgs, bet apsēsts ar savu ideju kļūt par pasaules valdnieku. Notikumi risinās tādā kā stīmpanka fonā. Te ir kuģu cīņas, dirižabļi, hiperbolīds (lāzera analogs) un nopietnas šahtas, pasauli pārvalda saujiņa bagātnieku. Strādnieku nāves nevienu neuztrauc, visu nosaka tikai zelts un nauda. Garinam, protams, ir liktenīgā sieviete Zoja, kura gan neizceļas ne ar ko citu, kā skaistumu un vēlmi dzīvot pārticībā. Viņa ir nedaudz viltīga, nežēlīga un auksta aprēķinātāja. Rollings, nepiesātināms amerikāņu kapitālists, kura galvenā ideja par varu ir sagrābt savās rokās visu Eiropas industriju. Visai šai brandžai galvenais pretinieks ir parasts padomju izmeklētājs Šeļga. Bezprincipāls cīnītājs par taisnību, kas jau pirmās tikšanās reizē Garinam saka: „Es tevi piebeigšu”. Neizceļas ne ar viltību, ne prāta spējām. Varētu teikt, ka Garins pats ir vainīgs, ka vazāja Šeļgu visur līdzi. Pat bērnam ir skaidrs, ka pret īstu Padomju cilvēku bezspēcīgi ir gan baltgvardu virsnieki, gan poļi.

Visvairāk no visiem tēliem man žēlums bija pret mazo Ivanu, viņu izmantoja visi gan Garina kompanjoni, kā ekspedīcijas dalībnieku un ziņnesi, gan padomju vara Šeļgas personā, kurš upurēja puiku idejas vārdā.

Abstrahējoties no personālijām, grāmatas centrālais temats ir šķiru cīņa. Par to, ka visā pasaulē vēl ir apspiesti strādnieki. Buržuji ir ieslīguši savā šķietamajā miera ostā un kapitālisti ekspluatatori. Zelta paritāte (bija tāda lieta grāmatas rakstīšanas laikā) tiek uzskatīta par kapitālisma Ahileja papēdi (arī taisnība). Vispār jāatzīmē, ka autoram ir tik labas makroekonomikas zināšanas, ka rodas aizdomas vai viņš pats nav kontrrevolucionārs. Ja gribas palasīties pirmskara stīmpanku, un nebaidies no šķiru cīņas, tad droši uz priekšu.

Abstrahējoties no personālijām, grāmatas centrālais temats ir šķiru cīņa. Par to, ka visā pasaulē vēl ir apspiesti strādnieki. Buržuji ir ieslīguši savā šķietamajā miera ostā un kapitālisti ekspluatatori. Zelta paritāte (bija tāda lieta grāmatas rakstīšanas laikā) tiek uzskatīta par kapitālisma Ahileja papēdi (arī taisnība). Vispār jāatzīmē, ka autoram ir tik labas makroekonomikas zināšanas, ka rodas aizdomas vai viņš pats nav kontrrevolucionārs. Ja gribas palasīties pirmskara stīmpanku, un nebaidies no šķiru cīņas, tad droši uz priekšu.

Aelita – stāsts par Marsu, inženieri Losu, kurš, nespēdams sadzīvot ar sievas nāvi, meklē glābiņu starpzvaigžņu telpā un Gusevu profesionālu revolucionāru, kurš vēlas dabūt papīru no Marsa pārstāvjiem, ka tie vēlas pievienoties Krievijas Federācijai. Lidaparāts kosmiskajam ceļojumam tiek izgatavots vienkāršā atslēdznieka darbnīcā. Uz sludinājumu doties ceļā uz Marsu neviens izņemot Gusevu neatsaucas. Krievijā visiem ir labi tāpat, nevienam nevajag blandīties pa starpplanētu telpu. Kas ir Aelita? Aelita ir Marsa valdnieka meita, kura ir nedaudz pareģe un telepāte. Skaidra lieta, ka Loss iemīlas Aelitā. Tagad sekos maiteklis. Loss nav nekāds praktiķis, viņš ir inženieris. Lēnā garā viņš ar savu mīlestību pret Aelitu kļūst pilnīgi apsēsts. Viņu pat neinteresē sniegt palīdzību Gusevam. Gusevam, nabagam, vienam pašam ir jāparāda marsiešiem, kā taisīt īstu revolūciju. Taču Marsa buržuji nav nekādi cara pakalpiņu, un revolūcija beidzas ar praktiski visas strādnieku šķiras apkaušanu. Pie šāda rasklada, pat Gusevs saprot, ka ir laiks tīt makšķeres un doties uz mājām. Loss tai pat laikā izmanto Marsa impērijas pēdējās dienas, lai izmīlētu Aelitu. (Tai kā dievietes Margas kalponei šāda lieta ir totāls nē, nē). Tad Šekspīra lugu stilā abi mīlētāji ierauj indi. Aelitu savāc tēvs, Losu Gusevs un ved atpakaļ uz Zemi.

Centrālā tēma, šķiru cīņa un ekspluatācija nav tikai Zemes fenomens. Kad uz zemeslodes valdīs komunisms, nevajag aizmirst par saprāta brāļiem uz citām planētām. Nevajag ieslīgt pašapmierinātībā un dzīvot laimīgi. Jāatceras, ka kaut kur nezināmu civilizāciju pārstāvji vēl vēlas nomest verdzības važas, satriekt savus kaklakungus un doties pretī gaišajai nākotnei.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vai ir vērts lasīt? Domāju ka jā, ja interesē padomju stīmpanka pumpuri, kas tā arī ziedos īsti neizplauka (dikti dzejiski sanāca).

Stranger in a Strange Land by Robert A. Heinlein

Stranger in a Strange Land by Robert A. Heinlein

Par šo grāmatu zināju jau sen, bet biju domājis, ka noteikti esmu lasījis to tik senā bērnībā, ka pat vairs neatminos. Liels bija mans pārsteigums, kad atklāju, ka grāmatu krievu mēlē izdevuši tikai deviņdesmitajos gados. Tas nozīmēja, ka šo grāmatu nemaz neesmu lasījis. Tagad nolēmu tai veltīt nedaudz laika un saprast, kādēļ daži to uzskata par, iespējams, visu laiku labāko zinātniskās fantastikas darbu.

Valentine Michael Smith ir bērns, kas piedzimis Marsa pirmās ekspedīcijas laikā. Pēc komandas bojāejas viņu pie sevis ir pievākuši marsieši un uzaudzinājuši kā marsieti. Otrā Marsa ekspedīcija Valentīnu ved atpakaļ uz Zemi, kur viņam atkal būs jāiedzīvojas savu sugasbrāļu vidū. Valentīnam visas Zemes lietas ir svešas, viņš absolūti neizprot cilvēku psiholoģiju. To nolemj izmantot Zemes valdība, jo Valentīns pēc likuma ir Marsa monarhs, īpašnieks un vēl neskaitāmu zemes korporāciju īpašnieks. Taču viņam uzrodas draugi, kas palīdz viņam gan izkulties no valdības ieslodzījuma, gan saprast cilvēkus.

Lai būtu interesantāk, marsietim bez superintelekta piemīt arī dažādas paranormālas spējas, kuras saliekot kopā ar bērnišķīgu naivumu izraisa interesantas situācijas, kas ļauj autoram labāk atklāt cilvēku dabu.

Ja pirmā grāmatas daļa ir izcila, tad tā, kurā Valentīns ir zināmā mērā pieaudzis un mēģina Marsa iemītnieku filosofiju iedzīvināt zemes iemītnieku vidū, manuprāt, nav visai lāga izdevusies. Tur ir atrodami gari un plaši pārspriedumi par reliģiju, tās vēsturi, pretrunām svētajos rakstos un to salāgošanu ar cilvēku vajadzībām. Nē, nu viss jau nopietni, varbūt uz cilvēku, kas ko tādu lasīja pirmoreiz tālajos sešdesmitajos tas varēja atstāt nopietnu iespaidu kā galēja ateisma izpausme. Bet mūsdienās ar neko tādu nevienu vairs nepārsteigsi, un šķiet, ka grāmata ir tikai iestiepta garumā, lai lieku reizi parādītu vecā ciniķa Jubal Harshaw (Valentīns viņu sauc par tēvu), pasaules izpratni un erudīciju.

Autoram gana labi ir izdevies paredzēt hipiju kustību ar dzīvošanu komūnās, mīlestību un brīvo seksu pirms šādas kustības rašanās. Valentīnam arī šķiet, ka Zemes iedzīvotāji ir pārāk agresīvi. Viņaprāt, tas ir divdzimumu sugas sekas, kad seksualitāte tiek apspiesta radot agresiju, karus. Tā nu viņš izveido lielu paraugģimeni ar saviem ūdensbrāļiem un māsām. Tas savukārt pavērš pret viņu visas pārējās reliģijas. Autoram varētu piešķirt cepumu par spēju aprakstīt seksuālās attiecības netiešā veidā.

Ir skaidrs, kādēļ PSRS laikos šī grāmata netika publicēta. Kurš gan gribēs lasīt par nākotnes pasauli, kura funkcionē bez komunisma un bez īpašas sociālās spriedzes? Padomju ļaudis uz Mēness nonāk otrie, un uz Marsu vispār nelido. Ja reliģijas atmaskošana vēl būtu pieņemams gabals, tad brīvais sekss un „liderīgais” dzīvesveids, kuru piekopj marsietis un viņa sekotāji, gan vairāk liecinātu par dekadenci. Arī filosofijas mācīšanu caur kultu būtu grūti izskaidrojama.

Kopumā grāmata ir visai interesanta vietām naiva, vietām pārāk siloģiska, bet kopumā labs darbs, kas atgādina, kādai ir jābūt īstai zinātniskajai fantastikai. Lieku 10 no 10 ballēm.

Leviathan Wakes by James S. A. Corey

Leviathan Wakes

Par šo grāmatu uzzināju lasot sarakstus, kur cilvēki bija izlikuši savas idejas par obligāti izlasāmām zinātniskās fantastikas grāmatām. Tā nu viņa man nonāca izlasāmo sarakstā un ar laiku Kindlē. Cik atminos, šo autoru iepriekš vēl nekad lasījis neesmu un nekādas lielās cerības iepriekš neloloju.

Grāmata pēc sava satura ir kosmiskais detektīvs, kur darbība noris visai netālā nākotnē. Cilvēkiem aizdoties uz citām zvaigznēm tā arī nav izdevies, toties viņi ir diezgan veiksmīgi kolonizējuši Saules sistēmu. Centrāli spēki ir Marss un Zeme, Zeme dominē ar savu biosfēru, Marss ar kosmiskajiem karakuģiem. Ir arī vēl trešais spēks – Asteroīdu joslas mazās planētas jeb Ārējo Planētu Alianse. Visu laiku cilvēcei ir izdevies saglabāt mieru, tomēr katrs velk deķi uz savu pusi un pienāk moments, kad interešu konflikts pārvēršas karadarbībā.

Sākas viss pavisam vienkārši, kosmosa velkonis Canterbury saņem SOS signālu no cita kosmosa kuģa Scopuli. Velkonis uzsāk glābšanas darbus, līdz viņu pēkšņi iznīcina šķietami Marsa fregates. Dzīvs paliek tikai Canterbury oficieris Holdens un daļa komandas. Paralēli Ceres iemītniekam, policistam un detektīvam Milleram tiek uzdots atrast kādu Džūliju Mao, kas aizbēgusi no saviem bagātajiem vecākiem. Pamazām abu galveno varoņu dzīves ceļi krustojas un atklājas, ka viņu dažādie mērķi ir vienas lielas konspirācijas dažādas šķautnes.

Kopumā laba izklaidējošā zinātniskā fantastika ar kosmiskās operas elementiem. Galvenie varoņi, kas notikumu virpulī tiek ierauti visai nejauši, kļūst par galvenajiem to ietekmētājiem. Holdens ar saviem pārsteidzīgajiem spriedumiem izraisa starpplanētu konfliktu. Millers ar faktu, ka nāk no Zemes, nav lāga ieredzēts mazo planētu patstāvīgo iemītnieku vidū un, sākoties karam, viņu atlaiž no darba un padzen no policijas. Klasiski, viņš mīl iedzert un bomžot, kā jau tas pienākas īstam detektīvam. Viņam ir arī būtiski atrisināt Džūlijas pazušanas iemeslus, lai arī visi viņam saka, ka tas nav aktuāli, nu tipisks veco laiku detektīvs kosmosā. Ir arī diezgan daudz kosmisko kauju aprakstu, kas pie tam ir visai tuvu realitātei. Nav nekādu lāzeru, ir parastas torpēdas, mikrodaļiņu mākoņi, kas var iztvaicēt kuģi, ja tas ietriecas tajā lielā ātrumā. Par šīm lietām autoram cepuri nost.

Grāmatu var lasīt, ja esi zinātniskās fantastikas cienītājs, kas nesmādē nelielu detektīvu un milzīgi sarežģītas konspirācijas. Man personīgi tā kosmiskās opera piedeva traucēja visu lasīšanu. Nu labi, ārpuszemes dzīvība, bet kādēļ vemjoši zombiji, kam viņi domāti. Kāpēc biomasai būtu vēl sevī jāatstāj kaut kādas antropomorfas iezīmes? Arī Ārējo Planētu Savienības uzskats, ka viņiem var iztikt bez Zemes ir visnotaļ smieklīgs, ja ņem vērā faktu, ka viņi ir tikai resursu ieguvēji. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, domāju, ka nākošās triloģijas divas grāmatas diez vai lasīšu.

The Planets by Dava Sobel

The-Planets

Grāmatai uz vāka bija vairākas jūsmīgas atsauksmes par to, ka tā ir ļoti laba, ka tajā ir daudz interesantu faktu, ka rakstnieces rakstīšanas stils esot nu ļoti aizraujošs. Arī amazon.com apskatos grāmata bija izpelnījusies atzinību. Biju lasījis arī viņas darbu par meridiāna noteikšanas vēsturi, nekas cits jau neatlika kā vien pirkt grāmatu nost.

Ja es būtu pamatskolnieks, bet vēl neietu ceturtajā klasē, tad droši vien man šī grāmata liktos tīri pieņemama. Tagad izlasījis pāris lapaspuses, sapratu, ka neko daudz no šīs grāmatas sev neiegūšu. Tāda ļoti virspusēja un nedaudz sasteigta. Katrai planētai tiek veltīta viena nodaļa, vismaz Saulei tuvākajām. Iesākumā tiek nedaudz apskatīta Saule, tad Merkūrijs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters un Saturns. Pie Saturna nedaudz sākas juceklis, un autore sāk apskatīt Urānu un Neptūnu kopā.

Šad tad autorei uznāk vēlme parādīt savu literārās izteiksmes spēju. Tad nu nākas nodaļā par Marsu visu skatīt no slavenā Marsa meteorīta redzes punkta. Urāna un Neptūna atklāšanas vēsture mums tiek pasniegta no Heršela māsas redzes punkta. Manuprāt, pat šie mēģinājumu grāmatu īpaši aizraujošāku nepadarīja.

Ja cilvēks neko nav lasījis par planētām, tad, iespējams, šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs. Ja cilvēks ir izlasījis vismaz informāciju, kas pieejama wikipedia, tad viņš droši var šo grāmatu ignorēt. Iespējams kāds vēstures fakts paliks neuzzināts , bet viena fakta dēļ jau nav vērts lasīt veselu grāmatu.

Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Tāds eseju apkopojums par planētām. Neviena īpaši neizceļas, tēmu it kā virspusēji apskata, bet nekā vairāk. Ja neizlasīsiet, tad neko nezaudēsiet.

We Are Not Alone: Why We Have Already Found Extraterrestrial Life by Dirk Schulze-Makuch and David Darling

We_Are_Not_Alone_cover

Nesen izlasīju vienu visai pesimistisku grāmatiņu par dzīvības iespējām Visumā. Tās autors lasītājam nedeva nekādas cerības, ka būtu iespējams sastapt saprātīgu nezemes civilizāciju, lai gan arī viņš nenoliedza, ka mikrobu līmenī dzīvība, iespējams, ir atrodama. Šīs grāmatas autors savukārt nav tik skeptisks un uzskata, ka dzīvība ārpus Zemes ir ne tikai iespējama, bet arī jau atrasta. Grāmatas apskatāmie iespējamās dzīvības perēkļi ir Saules sistēmas planētas un to pavadoņi. Ja gribam būt precīzāki – Marss, Venēra, Eiropa, Titāns un Ganimēds.

Grāmatu patiesībā varētu uzskatīt par galveno ksenobioloģijas teoriju un atklājumu apkopojumu. Grāmatas autors uzskata, ka patiesībā dzīvība uz Marsa jau ir atklāta un nopietnāki argumenti, kas to apstiprinās, ir tikai pāris desmitgažu jautājums. Interesanti, ka dzīvības esamības noteikšanas testu pamatlicējs ir no Latvijas nākušais Wolf Vishniac. Uz Venēras dzīvība varētu atrasties nevis uz planētas virskārtas, bet gan mikroorganismi varētu dreifēt atmosfērā. Eiropā, skaidra lieta, visa ekosistēma atrodas zem pārdesmit kilometru bieza ledus.

Kā galvenie pierādījumi iespējamās dzīvības eksistencei, tiek piesauktas planētu atmosfēras analīzes. Ir dažas gāzes, kuru ievērojamos daudzumos izdala dzīvas radības, piemēram, metāns. Ekstrēmi dzīves apstākļi mikroorganismiem nav nekas neparasts, un nopietnam mikrobam nebūtu nekādas problēmas uzsākt dzīvi uz Marsa vai Venēras. Uz Eiropas gan diez vai būs iespējams atrast gigantiskus vaļveidīgus radījumus. Aprēķinot pieejamo enerģiju sanāk, ka tur niknākais plēsējs varētu būt nelielas krevetes lielumā.

Sākot lasīt grāmatu, es, patiesībā, uz neko nopietnu necerēju. Pats virsraksts, tāds no dzeltenās preses paņemts. Izrādījās, ka šoreiz biju nedaudz kļūdījies, sev par labu. Grāmata ir nopietna, un spriedumi tiek pamatoti ar faktiem, eksperimentiem. Autors analizē arī iespējas, kur šie fakti un eksperimentu rezultāti varētu būt nepareizi interpretēti. Vietām patiesībai sanāk samaitāt labu stāstu, bet lasītājs no tā tikai iegūst.

Kopumā, ja Tevi interesē, ar ko savstarpēju atšķiras Fotosintēzes pirmais tips no otrā tipa, kā izmantot C14 radioaktīvos izotopus dzīvības esamības noteikšanā, tad šī grāmata ir Tev. Grāmatā ir arī pāris bildes, jāatzīst gan, ka melnbaltas, un tas padara viņas nedaudz neinteresantas. Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nav slikts ievads ksenobioloģijas problemātikā.