Navigate / search

#Fudzi161km by Mārtiņš Zvīdriņš

fudzi161

Maija beigās biju pieveicis pārgājienu Kolka – Dubulti un dziedēju savas daudz cietušās kājas. Vienu brīdi man ienāca prātā ideja papētīt šī pasākuma organizētāja internetā atstāto nospiedumu. Lapa pa lapai, un uzdūros šai grāmatai. Par to savā blogā bija uzrakstījusi Līga, un uz viņas vērtējumiem es paļaujos. Nolēmu grāmatu iegādāties, grāmatu veikalos nebija, domāju ok – ibooks jau nepievils – pievīla. Sāku pētīt vairāk, izrādās, ka grāmatu savulaik izdevuši ar pūļa finansējuma palīdzību un tā pieejama ierobežotā skaitā. Rakstīju uz internetā atrasto adresi pašam autoram. Par laimi man grāmata vēl bija pieejama, samaksāju un ko tu domājies – man grāmatu uz mājām piektdienas vakarā piegādāja pats autors! Cepuri nost par tādu servisu!

Pati grāmatas anotācija gan ir visnotaļ pieticīga un nemaz īsti neatklāj grāmata saturu. “Stāsts par kādu Latvijas Nacionālās Operas biļešu kontrolieri, kurš kļuva par mākoņkilometru tirgotāju un devās skrējienā apkārt Fudzi vulkānam Japānā. Stāsts kā pasaka, kas varētu atgadīties ar katru no mums.”

Ja esi cilvēks, kurš uzskata, ka autobiogrāfijas prot un drīkst sarakstīt tikai vīri ar sirmām bārdām, tad droši vari tālāk nelasīt. Grāmatas autoram nudien vēl nav sirma bārda, un ko nu tur slēpt, arī pats teksts nemaz nav literāri pieslīpēts. Taču rakstītajam ir viens bonuss, kas pārsit visus trūkumus – tas nāk no sirds. Vienmēr esmu apbrīnojis cilvēkus, kuri spēj tā atklāti izlikt savu dzīvi uz papīra, neko daudz neslēpjot un rakstot, kā ir. Pat ja ar kaut kas ir piemelots, tad es to nespēju ieraudzīt.

Vispirms gribu pateikties autoram par to, ka nu es beidzot saprotu, kas ir tas RuneScape. nodaļu izrāvu cauri vienā piegājienā. Varbūt tādēļ, ka pašam patīk datorspēles un nekad neesmu smādējis labu stāstu par tām. Taču šī nudien nav tā grāmatas daļa, kas man deva īpašu pievienoto vērtību, īstās nodaļas bija skriešana apkārt Monblānam un #Fudzi161km. Par Fudzi pasākumu es biju tviterī jau lasījis, lai gan, iespējams, autora izklāsta stils man smadzenēs iedēstīja viltus atmiņas (tā ar gadās). Mani ultramaratonistu pasākumi un viņu trases ir interesējušas. Pašam gan skriešana riebjas no bērna kājas, bet noklundurēt pārdesmit kilometrus neliekas nekas traks. Varu uzreiz pateikt, ka ceļojuma apraksti autoram ir līmenī; viņš stāsta ne tik vien par pašu sacensību tehnisko procesu, bet savus pārdzīvojumus, iespaidus, ceļu uz sacensībām. Tad nu vari lasīt un salīdzināt ar sevi, es piemēram nevaru nemaz iedomāties, ka es ejot varētu aizmigt, pat pēc divām diennaktīm. Man arī nekad nav bijusi tāda fiziska slodze, ka sāktos halucinācijas. Tad nu sanāk tāda sava ofisa planktona perspektīvas salīdzinājums ar nopietnu ceļotāju. Tas paplašina skatu uz dzīvi un, iespējams, motivē izdarīt kaut ko tādu, uz ko pats nekad nesaņemtos, kalpot par iedvesmas avotu un likt sasparoties.

Autors ir iedvesmojies Šekltona un Dimā. Ja par Šekltona piedzīvojumiem es pilnībā piekrītu, tad Dimā darbi mani nekad tā pa īstam nav aizrāvuši. Tas gan neliedza man tos pārlasīt daudzas reizes. Grāmatā daļa no lapaspusēm ir veltītas citātiem no šīm un vēl citām grāmatām. Ar citātiem es domāju pāris lapaspuses teksta. Tie acīmredzot raksturo dažādus autora dzīves pagrieziena punktus un veido zināmu paralēlo stāstu. Godīgi sakot, man visa šī alegoriju un alūziju lieta diezgan bieži aizved neceļos un es varu pēc tam piecas minūtes sēdēt un analizēt, ka caur šo skatīties uz iepriekš lasīto. Vai arī naktī pamodies un ne no tā ne no šā sākt domāt, bet kāpēc tur tā bija!? Man nebija nekā pret teksta blāķiem, jo grāmatas ir labas un lieku reizi pārlasīt interesantākās vietas nevienam nekad par sliktu nav nācis. Vienu brīdi pat sākās grāmatblogera ieteicēja sindroms un biju nolēmis autoram uzrakstīt un ieteikt vēl grāmatas par zābaku ēšanu un ziemeļu pētniecību, kas manuprāt ir tikpat labas, bet tad nolēmu neuzbāzties.

Nu un vēl daļa no grāmatas ir par dzīvi, to pašu pelēko ikdienu, kas īstenībā aizpilda laiku starp dzīves pagrieziena punktiem. Kur nākas Operā pārbaudīt biļetes, tirgot tūrisma inventāru un mēģināt izdomāt, ka realizēt savus sapņu. Te ir arī mīlestība un nāve (kā nu bez tā), nav jau nekāds kolbā klonēts radījums. Taču šis fons ir tikpat svarīgs kā viss pārējais, jo tas definē cilvēku.
Ja jārunā par grāmatas mīnusiem, tad vienīgais, kas nāk prātā ir tās fiziskās dimensijas, ja vilcienā vēl var izvadāt līdzi, tad ceļojot bija jāatstāj vien mājās.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, reti gadās izlasīt tik sakarīgu cilvēka stāstu par dzīvi. Ja vēlies uzzināt, kas motivē cilvēkus darīt kaut ko līdz spēku izsīkuma robežai, reizēm pat kaitējot savai veselībai, tad šis būs viens no stāstiem, kādēļ tas vajadzīgs.

%d bloggers like this: