Navigate / search

Inferno: The World at War, 1939-1945 by Max Hastings

Inferno

Šai grāmatai ir visas iespējas ieiet vēsturē kā vienai no ilgāk lasītajām grāmatām. Es šo grāmatu lasīju veselus divus mēnešus. Un, lai ar viņa ir pabieza un standartformātā izvilktu vismaz uz tūkstoš lapaspusēm, priekš manis tas ir ļoti ilgi.

Grāmatas autors ir viens no atzītajiem militārajiem vēsturniekiem un šajā grāmatā ir atspēries ne vien iztirzāt sīkumos kara galvenos notikumus, bet arī kārtējo reiz parādīt Otrā Pasaules kara globālo dabu. Lai izvairītos no standarta notikuma hronikas izklāsta, autors ir paracies arhīvos un izvilcis ārā parasto cilvēku pārdzīvojumus. Nobīdot otrā plānā Hitlerus, Staļunus, Rūzveltus un Čērčilus, bet izliekot priekšplānā parastos karavīrus, jūrniekus un civilos, tādējādi radot kontekstu karam no parasto ļaužu skatījumā.

Par šo karu es esmu lasījis dikti daudz, kurš gan nav. Tādēļ pirms grāmatas iegādes dikti apsvēru, ņemt vai neņemt. Bija risks, ka grāmata iegulsies plauktā uzkrās putekļus un nekad netaps izlasīta. Beigās izšķīros par ņemšanu. Un pareizi darīju, divu mēnešu garumā man bija nodrošinātas miega zāles. Lai cik spirgts pie grāmatas nenosēstos, pēc pāris lapaspusēm miegs bija klāt kā likts.

Tā gan noteikti ir tikai manis paša vaina, jo faktuāli un pēc savas organizētības teksts bija tuvu ideālam. Lielie notikumi aprakstīti vispārīgos vilcienos, pieminot galveno kauju norises, to ietekmi uz pasauli un karu kopumā. Tam visam caurvīti personiskie stāstījumi. Kas ir vietā pa tēmu un patiešām līdz šim nedzirdēti. Autors nekautrējas izanalizēt dažādus kara attīstības scenārijus, izsver par un pret. Diezgan negaidīti no angliski rakstoša autora mutes nācās dzirdēt diezgan kritisku Sabiedroto kaujasspēju novērtējumu Eiropas kara teātrī un Austrumāzijā. Autors kliedē arī romantisko gaisotni par Sabiedroto atbrīvotājiem, arī šie vīri labprāt nodarbojušies ar izvarošanām un materiālo labumu laupīšanām, varbūt ne tik masveidīgi kā Padomju Savienības karavīri, bet tomēr.

Arī par Vērmahta zaldātiem un to komandieriem autors nav stāvā sajūsmā, vienīgais viņu trumpis bija saliedētība un pieredze. Ne pa velti ir teiciens: “Pēc Staļingradas vācietis vairs nebija tas.”. Arī vāciešu komandējošais sastāvs neizcēlās ar īpašu ģenialitāti, viņi gan kara sākumā bija taktiski stiprāki par pretējo pusi, taču Hitlera vēlme jaukties iekšā plānos un mainīt stratēģiju šīs priekšrocības diezgan nonullēja. Padomju Savienībai bija cilvēku resurss un mirt par savu tēvzemi, bija vai nebija izskalotas smadzenes ir viens jautājums, bet ņemot vērā vāciešu iekarotāju attieksmi pret iekarotājiem, tas nebija nekāds brīnums.

Autoraprāt karš Āfrikā vairāk bija tikai sabiedrisko attiecību projekts, lai britiem parādītu, ka arī viņi spēj uzvarēt. Jo cīņa par Britānijas debesīm sevi jau bija izsmēlusi. Britu koloniālā valdība ar visu koloniālo karaspēku tiek atzīta par nekur nederīgiem kaujasspēju ziņā. ASV cīņa ar Japānu un Padomju Savienības cīņa pret vāciešiem tiek aprakstīti kā galvenie kaujas lauki, kuros izšķīrās Eiropas liktenis. Japāņiem nebija cerību jau no paša sākuma, puikas pakampa lielāku kumosu nekā spēja norīt, un vienīgā cerība bija noslēdzot miera līgumu fiksēt savus ieguvumus. Vāciešiem viss izšķīrās Padomju Savienībā, tur jau kopš 1942. gada nekādas runas par iegūtā fiksēšanu vairs nebija.

Grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kas par Otro pasaules karu jau šo to ir lasījuši un vienkārši vēlas iegūt sev jaunu perspektīvu uz notiekošo. Visādi citādi daudzas lietas būs pasniegtas pārāk vispārīgi un Hitlers ar Staļinu vispār šķitīs tādi malā stāvētāji. 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: