Navigate / search

Pirmie cilvēki uz Mēness. Dievu ēdiens by Herberts Velss

Pirmie cilvēki uz mēness

Par šīs grāmatas kvalitāti man nebija nekādu šaubu, jo kurš gan varētu aizmirst profesoru Keivoru vai Skineru pāri un viņu žurku problēmu? Tādēļ šo Fantastikas pasaulē grāmatu turēju plauktam līdz pēdējam brīdim. Pēdējais brīdis pienāca, sēriju lasīt nemaz negribējās, un paņēmu garantēti labu grāmatu, kurā ietilpst veseli divi stāsti.

Pirmie cilvēki uz Mēness – profesors Keivors izgudro materiālu, kurš ekranē gravitāciju. Viņa uzņēmīgais kompanjons Bedfords saprot šī atklājuma komerciālo perspektīvu un atrunā Keivoru no rezultātu publicēšanas, tā vietā viņi dodas ceļojumā uz Mēnesi. Tur viņi atrod veselu Selenītu civilizāciju.

Šī ir kārtējā Velsa civilizāciju sadursmju grāmata. Selenīti Zemes cilvēkiem ir tālu priekšā, viņu sabiedrība ir organizēta kastās un pakļaujas vienam virsvadonim, kas ir visgudrākais utt. Šoreiz atšķirībā no Pasauļu kariem agresiju izrāda tieši Zemes cilvēki, atcerēsimies kaut vai kauju Mēness lopkautuvē, kur Bedfords sarīkoja īstu slaktiņu. Selenītiem šāda vardarbība ir kaut kas neparakstāms, viņi vispār no Keivora stāstiem nespēj saprast Zemes iedzīvotājus. Tie visi ir vienlīdzīgi, katrs izvēlas savu nodarbošanos un karo pie katras iespējas. Selenītus var saukt par specializētu kukaiņu sabiedrību. Katrs jau no bērnības tiek audzināts noteiktam amatam, izceļot amatam nepieciešamos dotumus.

Galvenie varoņi ir vienkārši izveidoti, un atmiņā paliek vairāk ar savu rīcību nevis ar personību. Keivors ir tipisks trakais zinātnieks, Bedfords bezprincipu komersants. Toties labi tiek ieskicēta iespējamā Zemes civilizācijas nākotne. Autors izvelk kārtējos morlokus, selenīti apdzīvo mēness iekšpusi, un no pazemes jau nekas labs nevar nākt. Lasītājs beigās paliek ar nepatīkamu sajūtu, ka tur augšā uz mums noraugās naidīga civilizācija, kura necieš vardarbību, taču zem viņu principiem nebūtu Zemes iedzīvotāju iznīcināšana. Laba un joprojām aktuāla lasāmviela. 8 no 10 ballēm, noteikti iesaku izlasīt.

Dievu ēdiens – kas notiek, ja cilvēki dabā iejaucas pārāk daudz? Uz to atbildēs šis stāsts. Divi zinātnieki – Redvuds un Bensingtons, mēģinot atrisināt lauksaimniecības un lopkopības problēmas, rada preparātu Hērakleoforbiju. Preparāts tiek izmēģināts kādā nomaļā fermā, un tad sākas milzu cāļi, milzu lapsenes un visbeidzot žurkas suņa lielumā. Izrādās, dievu ēdiens nav gājis secen arī vienam otram bērnam, un kādu rītu pasaule ir izmainījusies.

Šo grāmatu var lasīt divos veidos kā parastu fantastikas trako zinātnieku stāstu. Tas liek aizdomāties par zinātnieku atbildību. Mūsdienu anti GMO pūlim šai vajadzētu kalpot kā rokasgrāmatai, lai ieskicētu visdrūmākos scenārijus. Par to, kā parastais cilvēks izmainītās dabas priekšā kļūst nekonkurētspējīgs. Papildus klāt piemesti piedzīvojumi ar milzu žurku medībām, lapseņu uzbrukumiem un vienu otru mācītāju, kuram pie mājas izaug milzu pūpēdis.

Otra plāksne ir daudz komplicētāka. Jaunie milzu bērni meklē savu vietu pasaulē un ir gatavi aizstāvēt savas tiesības uz brīvu dzīvi. Viņu jaunajā pasaulē mazajiem cilvēkiem vairs nav vietas, jo tā ir izmirstoša rase, kuru dabiskā atlase neizbēgami noslaucīs no zemes virsmas. Lasītājam ir pašam jāizvēlas, kuru pusē nostāties. Taču šī cīņa, manuprāt, sevī slēpj visnotaļ jauku alegoriju ar strādnieku cīņu par savām tiesībām. Parastie cilvēki šeit ir tipiskie vidusslāņa un aristokrātijas pārstāvji, kuru ierasto pasaules kārtību pārtrauc tehnoloģiju progress. Milži šeit ir strādnieku šķira, kas pēkšņi apzinās savas tiesības un ir gatava mirt par tām. Strādnieki vairs nav dumji, viņi ir izglītoti un apjauš savu spēku.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba grāmata par neiecietību pret citādo un diskusija par ētiku zinātnē, un daža laba izgudrojuma neparedzamajām sekām.

Space Chronicles: Facing the Ultimate Frontier by Neil deGrasse Tyson

Space Chronicles Facing the Ultimate Frontier

Nu jau labu laiku klausos Neil deGrasse Tyson Startalk Radio Show, un tādēļ šī autora domu gājiens man nav svešs. Reiz, kad man bija uznācis brīdis, kad nebija ko lasīt, nopirku šo grāmatu. Pirms tam bija nācies lasīt arī “Pluto files”, un tā man patika.

Grāmatā ir apkopoti dažādi autora raksti, kurus viņs publicējis laikrakstos un žurnālos. Tos vieno tēma: ASV kosmosa pētniecības pagātne un nākotnes perspektīva. Kad ASV valdībai atkal būs tehnoloģija, kas atļaus pašiem nogādāt kosmonautus orbītā? Kad beidzot mēs būsim uz Marsa? Tiek apskatīti arī zinātnes galvenie dzinuļi, tā ir konkurence un kara draudi. Tikai tādēļ ASV bija pirmā, kas nokļuva uz Mēness, bet no tā laika nekāda progresa vairs nav bijis. Uz šo progresa trūkumu autors sniedz atbildi, kādēļ tas tā noticis. Tiek analizēts arī kādēļ kosmosa izpēte ir nozīmīga ekonomikas, drošības un sabiedrības attīstībai un cik smieklīgi maz tas patiesībā maksā.

Ja esi cītīgs Startalk podkāsta klausītājs, tad es ieteiktu šo grāmatu nemaz nepirkt, jo visu šeit minēto būsi dzirdējis jau agrāk. Ir jabūt arī gatavam uz to, ka daudzos rakstos atkārtosies vieni un tie paši fakti un argumenti. Daži no tiem atkārtosies pat piecas sešas reizes. Tas var nedaudz lasītāju satracināt, sak, to jau es lasīju, kādēļ tu man to stāsti vēlreiz? Šeit nebūs arī nekā par lidojumiem uz zvaigznēm un dzinējiem, kas ļaus gaismas gadus pieveikt sekundēs. Te vairāk būs par ASV zūdošo lomu kosmosa izpētē, par to ka liela daļa no vadošajiem zinātniekiem ir importēt,i un liela daļa no tiem atgriežas savās tēvzemēs, jo ASV viņiem vairs nav ko darīt.

Ir arī skarbi fakti, kurus droši var attiecināt uz Latviju. Ja valsts neiegulda zinātnē, tad nav ko cerēt uz jauniem izgudrojumiem un tehnoloģiju attīstību valstī. Neviens komersants nekad neieguldīs naudu pasākumā, kurā nav acīmredzams nākotnes ieguvums. Tādu lietu dara tikai valsts. Neviens tak izdomājot radaru nedomāja, ka radīs pie reizes arī mikroviļņu krāsni. Tāpēc, katru reizi, kad mums pa TV kāds sāk muldēt par izcilo sagaidāmi Latvijas lēcienu tehnoloģiju jomā un zinot, cik daudz mēs patiesībā zinātnei atvēlam, es šo cilvēku ierindoju idiotu kategorijā. Tā turpinot mums tāpat kā ASV visi būs labi juristi, finansisti un mārketinga speciālisti. Ja valsts neiegulda zinātnē, ar laiku sāk pietrūkt dažādu nozaru speciālistu, sāk sabrukt infrastruktūra, un parādās lietas, kuras pati valsts nespēj uzražot. Izrādās, ka ASV tāda problēma jau pastāv.

Grāmatu vienā teikumā varētu izteikt kā, ja negribam zaudēt cilvēkus ar degsmi pētīt un atklāt, investējiet zinātnē! Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autora humors ir labs un uz tīru moralizēšanu ar’ viņš nepavelkas. Ceru, ka viņš reiz saņemsies un uzrakstīs kādu nopietnu kosmosa izpētes vēsturei veltītu grāmatu, nepiemirstot sev piemītošo humoru.

Bad Astronomy: Misconceptions and Misuses Revealed, from Astrology to the Moon Landing “Hoax” by Philip C. Plait

baddiscovery

Šis nu ir gadījums, kad grāmatas nosaukums pat izsaka visu. Autors vēršas pret ikdienā sastopamajiem sliktās astronomijas piemēriem. Daļa no tiem man šķita visai smieklīgi un pašsaprotami, tomēr jāatzīst, ka gadījās arī tādi, kuriem ticēju es pats.

Tad nu autors lasītājam cenšas izskaidrot un apgāzt dažnedažādus māņus zinātniski. Izrādās, ka ASV valda populārs uzskats, ka tikai pavasara saulgriežos ir iespējams nolikt vistas olu uz vienu no tās gala līdzsvara stāvoklī. Man nemaz kaut kas tāds nebūtu ne prātā ienācis. Koriolis efekts, šis nu ir māns, kuram visu savu mūžu esmu ticējis arī es. Vēl vairāk – esmu pat eksperimentāli pārbaudījis un pārliecinājies, ka Dienvidu puslodē ūdens virpulis izlietnē rotē pulksteņrādītāja virzienā, bet Ziemeļu pretēji. Izrādās, ka tā ir laimīga sagadīšanās. Lielākā vilšanās manā dzīvē.

Ir atrodami arī autora uzbraucieni angļu valodā lietotajām idiomām – „quantum leap”, „meteoric rise” un citiem brīnumiem. Manuprāt, tas jau bija nedaudz pārspīlēti. Tad ir veselas nodaļas veltītas jautājumiem – kāpēc debesis ir zilas?, Kāpēc mainās gadalaiki?, Kāpēc mēnesim mainās fāzes?, Kā rodas paisums un bēgums? (Manuprāt, visnesakarīgākā nodaļa, tā arī, ja pirms tam nezini, nesapratīsi. Interesanti, ka manā grāmatu plauktā atrodamajās grāmatās var izlasīt vismaz trīs teorijas par paisumu tēmu), Kāpēc Mēness pie apvāršņa izskatās lielāks nekā zenītā? (te nu autors blēdās viņš nemaz pats nezina, kādēļ tā ir) .

Ir arī triviālāki jautājumi – Kādēļ zvaigznes mirguļo?, Kāpēc zvaigznes maina krāsas?, Vai dienas vidū iekāpjot dziļā akā ir iespējams redzēt zvaigznes?, Kāpēc pasaule negāja bojā 2000. gadā?. Neiztiek arī bez Apollo Mēness misijas pieminēšanas, izrādās, ka eksistē vesels bars ar cilvēkiem, kuri apgalvo, ka tā esot bijusi falsifikācija. Pieminēti arī NLO un populārāks NLO redzētāju problēmas – tīri praktiskas dabas, nevar jau neko daudz sagaidīt no cilvēka, kas debesīs paskatās reizi gadā. Netiek aizmirsta arī astroloģija, te nu daudz nav ko komentēt. Beigās saldajam ēdienam kritika tiek veltīta Holivudas filmām.

Kopumā labs izzinošs un izklaidējošs lasāmais. Pat ja esi slīpēts astronoms, un Veļkovskija teorija par klejojošo Venēru tev izraisa tikai nicīgu vīpsnāšanu, ir vērts palasīties šo grāmatu, lai atsvaidzinātu savas zināšanas un iespējams atklātu kādus māņus, kuriem tu pats tici. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Autoram ir arī ļoti labs blogs par astronomijas tēmām, ar plašu lasītāju un komentētāju loku.

What if Earth had two Moons? by Neil F. Comins

What if

Standarta populārzinātniskās grāmatas par astronomiju lielākoties ir vienādas. Tiek apskatīta planētu atklāšanas vēsture, izskaidrota Heršela-Rassela zvaigžņu evolūcijas diagramma, pastāstīts par melnajiem caurumiem, iespēju ceļot laikā utt. Parasti tas viss tiek apaudzēts vēl ar daudziem, nenoliedzami interesantiem un vajadzīgiem faktiem, bet ar laiku viņi paliek garlaicīgi. Tādēļ man bija patiess prieks atrodot šo grāmatu.

Šī grāmata apskata – kas ja scenārijus astronomijas kontekstā. Tas nedaudz nodala grāmatu no standarta izklāstiem. Un tā kā, iespējams, fizikas likumi visā Visumā strādā vienādi, tad kādēļ gan nepafilozofēt par dzīvi uz Zemes, kurai ir divi pavadoņi Mēness lielumā. Vai par to kā būtu, ja Zeme būtu Jupitera lieluma planētas pavadonis? Vai Mēness riņķotu uz otru pusi? Vai Zeme riņķotu ap divām zvaigznēm? Vai Zemei aiz Saules būtu neredzama planēta? Un ja Zeme atrastos galaktikas nomalē? Vai varbūt tuvu centram? Vai, piemēram, tās garoza neļautu plātņu kustību? Vai mūsu Saule nebūtu tik masīva? Kas notiktu, ja divas galaktikas saskrietos? Grāmatas autors cenšas sniegt atbildes uz visiem šiem jautājumiem.

Katra nodaļa sākas ar nelielu ieskatu no planētas iedzīvotāju skatupunkta. Tad tiek izstrādāts reāls scenārijs, kā, piemēram, Zeme varētu iegūt divus pavadoņus. Jāatzīmē, ka šāda lieta nemaz nav tik vienkārša. Tad tiek apskatītas iespējamās astronomiskās parādības, Saules un Mēness aptumsumi, planētu un pavadoņu rotācijas īpatnības. Nedaudz tiek pafilozofēts par dzīvības iespējamo attīstību un nebūt ne mazā paisumu un bēgumu ietekme uz to.

Kopumā grāmata ir aizraujoša, katrs scenārijs izstrādāts pietiekami detalizēti, lai sniegtu vispārēju priekšstatu par doto situāciju. Protams, lielākiem skeptiķiem vai iespējamiem oponentiem tiek stingri nodefinēti apskatāmā modeļa parametri, tas laikam, lai izvairītos no liekas polemikas. Sak, ja planētai būtu 120% no Zemes masas, tad nemaz tā nebūtu un abi planētas pavadoņi sadurtos pēc 3,5 miljardiem gadu nevis pēc 4 miljardiem kā apgalvo autors.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Tiešām labi nostrādāta un ļauj lasītājam nedaudz izrauties no standarta pierastās pasaules, likt aizdomāties, kā būtu dzīvot uz planētas, kur visu redzamo debess daļu aizņemtu planēta, ap kuru riņķo mūsu Zeme un saules gaisma parādītos un pazustu pāris reizes dienā. Pie reizes tiek izskaidrots, kā rodas paisums un bēgums, kāpēc, ja zemei būtu divi pavadoņi vienā plaknē tie neizbēgami sadurtos un kā izskatītos debesis pēc 15 miljardiem gadu.Iesaku izlasīt visiem, kurus vismaz kaut cik interesē astronomija.

Gravity’s Arc: The Story of Gravity from Aristotle to Einstein and Beyond by David Darling

Gravitys_Arc_large

Gravitācija – vairumam cilvēku, izdzirdot šo vārdu, rodas asociācija ar krītošu ābolu. Tur pie vainas ir leģenda par Ņūtonu, ābeli un ābolu. Tāpat mēs zinām, ka gravitācija ir tā, kas mūs tur pie zemes un nodrošina to, ka nekas nepaliek gaisā karājoties. Bet atbildes uz jautājumiem, kāpēc gaisā uzmests priekšmets nokrīt atpakaļ, kāpēc mēness nekrīt virsū zemei un kas tad īsti ir gravitācija, cilvēks neieguva uzreiz.

Tā kā arī mani šie jautājumi interesē, tad šīs nedēļas sākumā, blandoties pa Londonas grāmatu veikalu, šo grāmatu nopirku. Sarakstīta vienkāršā un saprotamā valodā. Vietām rindkopa ir jāpārlasa vairākas reizes, lai saprastu kā autors pie šādiem secinājumiem nonācis. Sākums varētu likties visai garlaicīgs, jo veltīts sengrieķu filozofijai. Daudz tiek spriests par kustinātājiem, kustību un pirmelementiem. Toties pēdējās četras nodaļas ir ļoti labas. Viens no iemesliem, kādēļ šo grāmatu lasīju bija gravitācijas ātruma noskaidrošana. Vismaz lai uzzinātu autora viedokli par šo jautājumu. Šī grāmata proponē, ka gravitācijas ietekme izplatās ar gaismas ātrumu un gravitācija pēc būtības ir telplaika konfigurācija.

Visai negaidīts man šķita „Allais effect” , par tādu nebiju neko dzirdējis. Cilvēki apgalvo, ir eksperimentāli pierādīts, ka saules aptumsuma laikā svārstam parādoties anomāla precesija, ko nevar izskaidrot ar zemes griešanos. No tā izrietot, ka iespējams masīvi objekti spēj aizsegt viens otra gravitācijas lauku. Man šī ideja izklausās visai dīvaina.

Laba šķita arī informācija par Pioneer-10 un Pioneer-11 novirzīšanās no paredzētās trajektorijas, pagaidām neizskaidrotu apstākļu dēļ. Tas radījis idejas, ka gravitācija, iespējams, nav tikai spēks, kas pievelk. Pagaidām šīs novirzes cēlonim izskaidrojuma vēl nav. Diezgan labi aprakstītas metodes, ar kurām, iespējams, reiz noķersim gravitācijas viļņus un pierādīsim gravitonu eksistenci.

Labs ieskats dots artilērijas un raķešbūves attīstībā, pārdomas par kosmisko liftu un Pizas torņa eksperimenta „patiesā” notikumu gaita.

Kopumā grāmatu ir vērts lasīt jebkuram, kuru nedaudz interesē fizika. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Te apskatāma arī grāmatas autora mājas lapa.

Mani bērnības lasīšanas paradumi II

Zinātniskā fantastikas manuprāt ievērojamākie darbi un autori.

Vakar, izlasot kārtējo grāmatu no krievu sērijas ФАНТАСТИЧЕСКИЙ БОЕВИК, secināju – kārtējais sviests. Pēdējā laikā „sviesta” problēma kļūst arvien aktuālāka, jo Terry Prattchet grāmatas ir beigušās un lasāmlaiks tiek aizpildīts ar salīdzinoši nekvalitatīvu literatūru. Tā kā šajos žanros izlasīto grāmatu kopapjoms ir jau pāris tūkstoši, tad salīdzinoši nestandarta sižetu atrast ir grūti.

war of the worlds

Bērnu dienās mana pirmā zinātniskās fantastikas grāmata bija Herberts Velss „Pasauļu kari”. Šī grāmata mani aizrāva tā, ka izlasījis to pirmo reizi, tūdaļ izlasīju arī otro. Tagad gan saprotu, ka Velss šo grāmatu sarakstījis no tipiska britu izolacionista skatu punkta, viss svešais ir ļauns, nesaprotams un agresīvs, šī ideja novērojama arī grāmatā „Pirmie cilvēki uz Mēness”. Tomēr pats stāsta koncepts ir ļoti spēcīgs un cilvēku sociālā uzvedība diezgan labi atspoguļota.

Nākamā grāmata, kas atstāja neizdzēšamus iespaidus ir S.Lema „Ijona klusā zvaigžņu ceļojumi”, nedaudz satīrisks zinātniskās fantastikas darbs, kur galvenais varonis Ijons apceļo dažādas zvaigžņu sistēmas un dalās savos piedzīvojumos. No šīs grāmatas manā leksikonā ienāca vārds kurdelis, kuru šad tad lietoju vēl tagad. Vēl tika lasīts un pārlasīts „Neuzvaramais”, stāsts par kosmosa kuģa Neuzvaramais apkalpi, kas nonācis uz planētas, kurā mistiskos apstākļos iznīcināts cits šādas pašas klases kosmosa kuģis Kondors. Te pirmo reizi sastapos ar Lema kibernētikas un automātiski pareplicējošos robotu koncepciju. Roboti tiek parādīti kā jauna dzīvības forma.

I_Robot

Aizeks Azimovs „Es, robots” – domāju, ka šo darbu ir lasījis katrs ZF lasītājs. Klasika ar lielo burtu, robottehnikas trīs likumi tiek pieminēti vairumā šī žanra darbos. Kad lasīju šo grāmatu pirmo reizi, mani, protams, īpaši neinteresēja kibernētikas attīstības ētiskie aspekti. – Vai robots ir kaut kādā veidā dzīvs?, Vai viņam ir tiesības lemt pašam? Vai ir ētiski izmantot robotu, lai darītu pāri citiem? Mani aizrāva pats sižets un tā loģiskais izvērsums, kur katra stāsta beigās viss nostājās savās vietās un radās viela pārdomām. Tas ļāva mierīgi gulēt, jo bija skaidrs, ka A.Azimova roboti pasaulē varu nesagrābs nekad. Nākamā šī autora grāmata, kas nonāca manos nagos bija „Paši dievi”. Stāst sekojošs zems zinātnieki izgudrojuši, lētu enerģijas avotu Sūkni, kas tungstenu 186 pārvērš plutonijā 186, atklājas ka process enerģiju ņem no paralēla visuma un ilgstoša tā izmantošana novedīs pie mūsu un viņu visuma bojāejas. Kas ir labāk – lēta enerģija šodien un problēmas kaut kad rīt? Vai tomēr nākotne?. Problēma tiek apskatīta gan no zemes iedzīvotāju, gan no paralēlo būtņu viedokļa. „Slaveno triloģiju „Foundation” izlasīju salīdzinoši nesen, kādus astoņus gadus atpakaļ. Manuprāt, viens no labākajiem autoriem kāds jebkad šajā žanrā ir bijis.

Techincolor time machine

Harijs Harisons, bērnu dienās no viņa grāmatām, man pieejam bija tikai viņa „Fantastiskā sāga”, grāmata ar vienu garāku stāstu „Fantastiskā sāga” un pāris īsie stāstiņi. Domāju, ka PSRS „Fantastiskā sāga” tika publicēti tikai pateicoties Harisona ironijai par kapitālismu. Tiek izgudrota laika mašīna, tomēr vienīgais pielietojums, kas tai atrasts, ir kinoindustrija, lai ieekonomētu uz dekorācijām un aktieriem. Protams, ir arī daudz jautru laika paradoksu. Grāmata tika izlasīta no vāka līdz vākam pāri par desmit reizēm. Nākamais viņa darbs, kas tika izlasīts bija „Ēdenes” triloģija, cilvēku un ķirzaku civilizācijas konflikts. Autors tiešām izdomājis unikālu pasauli, kurā kopā dzīvo cilvēki un ķirzakas, katras civilizācijas ētika un likumi un jautājums vai tik atšķirīgas būtnes, kādreiz spēs dzīvot mierā un saticībā. Nebija slikta arī „Nerūsējošā tērauda žurka” cikls, lai arī kosmiskā odiseja, tomēr saistošs un interesants. Pēdējais lasītais „The Hammer and the Cross” – alternatīvā pasaules vēsture, nedaudz reliģijas piešprices un advancēts 9 gadsimts.

Klifords Saimaks, manuprāt, ir viens no labākajiem rakstniekiem zinātniskās fantastikas jomā. Viņa darbi ir ar humānisma ievirzi un fantastika tiešām zinātniska. Katrs stāstiņš ir unikāls un, ja gadās atrast, kādu vēl nelasītu stāstu, tad vari būt drošs, ka neko tādu iepriekš lasījis nebūsi. Bērnībā pieejams bija tikai „Naudas koks”, bet par to viņš dabūja ciest no daudzkārtējas pārlasīšanas. Kad iemācījos lasīt krieviski, papildus izlasīju „Way Station”, manuprāt izcilāko viņa darbu. ASV pilsoņu kara veterāns ir izvēlēts par Galaktiskās pārsēšanās stacijas uzraugu, Zemei draud kodolkarš un arī citplanētieši nav ieinteresēti Zemes nākotnē. Aizraujoša grāmata.

Roberts Šeklijs „Šis tas par velti” stāstu krājums, arāmatu atradu sava tēva skapī kolhoza mehāniskajās darbnīcās. Kā viņa tur bija nokļuvusi nezinu, bet pievācu uzreiz. Grāmata jau tad bija nedaudz neprezentabla, kāds uz tās bija turējis eļļainas blīves, dzēsis cigaretes, izskatījās, ka reiz iemesta arī peļķē. Tomēr tas netraucēja grāmatas lasīšanai, stāstiņi ir dzēlīgi humoristiski. Vislabāk atceros stāstu „Biļete uz Tranaju”, patikās viņa ironiju par iedomāto un patieso. Arī „Šis tas par velti” pieminētā mašīnīte, kas izpildīja praktiski jebkuru īpašnieka vēlmi, manu bērna prātu nodarbināja visai pamatīgi. Un protams šis citāts man galvā ir iespiedies uz visiem laikiem:

„”No mistake,” Jang said. “They’re very short of labor. Have to go recruiting all over for it. After the first thousand years you won’t mind it. “

Collins started to follow Jang toward the quarry. He stopped.

“The first thousand years? I won’t live that long!”

“Sure you will,” Jang assured him. “You got immortality, didn’t you?” …

He led Collins toward the quarry. “Naturally, they give that away for nothing.””

Tomēr pašu labāko atklāju vakar – man grāmatu plauktā atradās R.Šeklija 100 labākie stāsti krievu valodā, nopirkti un aizmirsti. No tiem satura rādītājā skatoties pusi nemaz nebiju lasījis, tā ka vēl ~1100 lappuses prieka ir palikušas.

Spēcīgu iespaidu uz bērna prātu atstāja arī Kita Pedlera un Džerija Deivisa „Mutants-59, plastmasu ēdājs”, patiesībā iespaids nekur nav pazudis. Katru reizi, kad izdzirdu ziņas, ka zinātnieki radīs baktēriju, kas palīdzēs paātrināt plastmasas biodegradāciju, man galvā iešaujas Mutants-59 aprakstītās ainas. Grāmatas saturs vienkāršs, bet liek aizdomāties, kas notiks ar mūsu pasauli, ja kādai baktērijai iegaršosies plastmasa? Pārlasīta vismaz piecas reizes.

Jāatzīst, ka arī PSRS rakstnieki tai laikā nebija zemē metami. Labi atmiņā palicies Aleksandrs Šaļimovs ar savu “Tuskaroras noslēpums” par padomju sociālistu un japāņu kapitālistu konfliktu zemūdens pasaules apguvē, nedaudz futūristiska ar detektīva pieskaņu, 10 gadu vecumā šo grāmatu nopirku Dundagas grāmatu veikalā, kur viņa stāvēja kā „second hand”, lieki piebilst, ka kamēr biju ticis līdz mājām ar autobusu, grāmata jau bija daļēji izlasīta. Arī stāsts “Ledus tuksneša spoki” likās ļoti saistošs, pētnieku grupa Antarktikā sastopas ar Plutona apdzīvotājiem (starp citu šim stāstam ir divi dažādi nobeigumu otrs atrodas stāstu krājumā “Dārdu aizas noslēpums”). “Dārdu aizas noslēpums” man personīgi nepiederēja, nācās ņemt no bibliotēkas, ņēmu aptuveni reizi gadā, lai pārlasītu, jauki stāsti nedaudz par dinozauriem un citplanētiešu instalācijām Gobi tuksnesī. Pēdējais stāstu krājums „Pēdējā atlanta atgriešanās” iznāca jau PSRS pēdējos gados, tomēr idejiski tie jau ir mainījušies, jūtams tāds kā pesimisms, uzsvars likts uz cilvēces tendenci uz iznīcību, gan Atlanta stāsts, gan stāstiņš par zemi pēc kodolkara.

Ivans Jefremovs „Andromedas miglājs” stāsts par vispasaules civilizāciju, kur uz Zemes ir uzvarējis komunisms, cilvēce ir spērusi pirmos soļus citu zvaigžņu sistēmu izpētē un kosmosa flagmaņa apkalpe nonāk neapskaužamā situācijā uz Dzelzs zvaigznes. Interesants futuroloģisks skatījums, ir daudz komunisma ideju, bet stāstam tas nemaz netraucēja.

Strugacku „Pikniks ceļmalā” man vispār likās un liekas joprojām šedevrs. Īsta kulta grāmata ar superīgu ideju apakšā. Ir laika gaitā nācis sastapt daudzus šāda paša satura daiļdarbus, par zonu, citplanētiešu anklāvs, bet teikšu godīgi – neviens tiem īsti nevelk.

Lieki būtu pieminēt, ka visiem augstākminētajiem darbiem dodami 10 no 10 balles.

Fantasy žanrs manā bērnībā kā tāds nemaz neeksistēja, jo ateistiskā pasaulē bērniem nav ko piesārņot smadzenes ar misticismu un citādu antimateriālistisku pasaules uzskatu.

PS. Pagaidām saliku bildites no grāmatām angliski, kad būšu ticis līdz bērnības mājām, tad visu smuki safočēšu vai saskanēšu.

Paša spēkiem ceļojums uz Mēnesi

Bilde no http://www.pa.msu.edu.

Parastam cilvēkam uz ielas pajautājot: "Kā nokļūt uz Mēnesi?". Atbilde parasti būs: ar kosmosa kuģi. Dažs varbūt atcerēsies, ka pirmie šo triku ir paveikuši ASV kosmonauti tālajā 1969. gadā. Dažs vēl apgalvos, ka patiesībā tie visi ir meli un neviens tur nemaz nav bijis, jo uz Mēness ēna tā nekrīt.

Pajautājot par latviešu lidošanas un kosmosa ceļojumu pirmsākumiem, atbildes kļūs vēl nekonkrētākās. Dažs varbūt atcerēsies 1785. gadā latvieši mēģināju uzkonstruēt gaisa balonu, labi, ne latvieši, bet Latvijas gaisa telpā. Kāds ar vēl labākām vēstures zināšanām spēs atcerēties kādas muižas kalēju, kas ar paškonstruētiem spārniem lecis lejā no baznīcas torņa dzirnavām vai citiem augstumiem.

Šķiet, nekas Latvijas vēsturē neliecina par iespējām lidot kosmosā paša spēkiem. Vienīgais veids, kā tikt kosmosā, ir nopirkt Rynair lidmašīnas biļeti. Nesatraucieties tā nav, latvieši bija apmeklējuši Mēnesi pirms brāļu Raitu lidmašīnu izgudrošanas.

Nē, tās nebija indiešu teiksmu vimanas ar dzīvsudraba motoriem, nebija arī ēģiptiešu piramīdu uzkrātās enerģijas viltīgs pielietojums. Mani seno latviešu teiku pētījumi apliecina, ka latvieši ir ne tikai apmeklējuši Mēnesi, bet arī to darījuši visai regulāri. Ir pat netiešas liecības, ka latviešu rīcībā bijis kosmiskais lifts. Jā, tas pats, par kura izveidi lauza galvu daudzi pasaules zinātnieki.

Apskatīsim tipiskas latviešu teikas:

"H. Skujiņa Smiltenes pag.

Mātītes gāš uz pirti, sākušas ļarzāt un viena sacīsi: «Eka, skaists mēnesīc spīd gaisā!»

Otra ;pacēlusi brunčus un sacīsi tā: «Mana pakaļa jau labāki spīd.»

Un tai bīš ūdenc nesieni uz plecim. Mēnesis uzrāvis mātīti ar visim nesienim un pliku pakaļu. Tā nu viņu vē(l) šo baltu dienu dabū(n) redzēt mēnesī ar pliku pakalu un ūdenc nesienim uz plecim."

Kā redzam, lai nonāktu uz Mēness ir bijis jāpielieto speciāls kods. Sievietei tas ir bijis plika dibena parādīšana. Pie tam saprotams, ka augšā uzraušana ir bijusi momentāna. Nosacītais signāls ticis izpildīts nekavējoties.

"H. Lindberga Rauna. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz vecos laikos zēns vēlu vakarā nesis no akas ar nesieniem ūdeni. Mēnesis bijis pašlaik uzlēcis, kad zēns ūdeni nesis. Zēns saskaities, ka mēness var tik mierīgi spīdēt un viņam jānes smagie nesieni. Viņš parādījis mēli un tūlīt ar visiem nesieniem ticis uzņemts debesīs."

Šeit redzams tāds pats scenārijs, tomēr vīriešu kārtas pārstāvjiem, lidojumam uz Mēnesi pieticis vien ar mēles parādīšanu. Izskatās, ka nepieciešamais priekšnosacījums ir arī ūdens spaiņi ar nēšiem. Tas liecina, ka ūdens rezerve ir tikusi ņemta līdzi, lai nodrošinātu atlidojošā kosmonauta dzīvības uzturēšanai. Ir zināms, ka elektrolīzē ūdens sadaloties rada ūdeņradi (enerģijas avots) un skābekli (elpošanai, arī enerģijas avots)..

Nākamā ir netieša liecība par kosmisko liftu.

"J. Kalniņš Ozolniekos pie Jelgavas Ikr. 142, ll. LP, VlI, II, 42, lb.

Divas meitas gāja no pirts plikas pēc ūdens; abām bija nestules uz pleciem. Pilns mēnesis spīdējis tik gaiši kā dienā. Viena meita teica uz mēneša: «Mani gurni spožāki, nekā tu! » Dievs nolaida garu lenti, kas jaukās krāsās laistījās. Meitas ņēmās viņu ķert. Tā noķēra, kas nievāja. mēnesi. Lente atkal satinās un uzrāva meitu ar visām nestulēm līdzi. Lente bija pats mēnesis, ko Dievs atritinājis. Vēl šo baltu dienu meitu var redzēt mēnesī ar visām nestulēm."

Redzam, scenārijs analogs. Tiek pateikta frāze par dibena spožumu, ir nēši, ir ūdens spaiņi. Domājams tūlīt uzraus gaisā, bet nekā tiek nolaista lente! Redzam arī, ka šoreiz jau piedalās divas sievietes, viena acīmredzot paliek uz zemes, palīdzot nofiksēt kosmiskā lifta pacēlāja lenti. Tas liecina par nanotehnoloģiju veiksmīgu inkorporāciju ikdienā seno latviešu teritorijā.

Nākamā teika ir parasts radu kašķa apraksts, bet tāds tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā.

"V. Ašmane Nītaurē. J. A. Jansona kr.

Dzīvoja vecs tēvs ar trim dēliem. Mirstot tēvs izdalījis dēliem mantu piesacīdams, lai gādā, ka mazākajam dēlam ir siltums un gaisma. Dēli arī tā apsolās, bet kad tēvs nomirst, aplaupa mazāko un nolemj viņu uzvilkt uz mēnesi, jo tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma.

Uz Mēneša mazākajam dēlam klājās ļoti labi. Viņš izaug liels un apprecē Mēneša meitu. Tomēr viņam vairs nepatīk Mēneša dzīve un viņš nobrauc pa auklu zemē. Ar mēnešmeitas palīdzību viņš atdabū no brāļiem arī savu mantojumu un dzīvo laimīgi vēl šo baltdien."

Redzam pārtikušu latviešu ģimeni, kurā  nespēj sadalīt tēva mantu. Acīmredzot viņi ir mantojuši arī kosmisko liftu, kas ļauj brīvi veikt kravu pārvadājumus starp Zemi un Mēnesi. Vecākais brālis jaunāko deportē uz Mēnesi. Pievēršam uzmanību, "… tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma…", domāju, ka te ir acīmredzams pierādījums, ka ceļojumi uz Mēnesi veikti regulāri, jo vecākais brālis, šajā lietā normāli orientējas. Nākamais teikums pierāda arī seno latviešu zināšanas par Mēness samazināto gravitāciju "… Viņš izaug liels…". Beigās seko atpakaļ ceļojums uz Zemi un mantas atgūšana.

Lasītājs tagad noteikti domā, kāds sviests! Es te jau stundu lasu, domāju, bet kur ir par aizlidošanu uz mēnesi saviem spēkiem. Tad nu lūk procedūra ir sekojoša:

1)Sagaidām pilnmēness laiku;

2)Nomazgājamies (dezinficējamies);

3)Paņemam divus ūdens spaiņus (koka nevis ar stīpām, Maksimas plastmasas);

4)Paņemam nēšus, tie ir OBLIGĀTI!

5)Tālāk sievietes rāda dibenu, vīri mēli.

6)Patīkamu laika pavadīšanu uz Mēness.

Ieteiktu uzmanīties, ja gaisā raušanas stacija joprojām funkcionē, tad padomājiet par to, ka uz Mēness nav saglabājusies neviena senlatviešu patstāvīgā bāze. Tātad problēmas būs ar ēdienu, skābekli un tikšanu atpakaļ.

Diemžēl astronomi ir atklājuši, ka patlaban nekāda kosmiskā lifta orbītā starp Zemi un Mēnesi nav, acīmredzot gājis bojā, kādā kārtējā radu kašķī.

Ja kādam izdodas droši dodiet ziņu komentāros.

%d bloggers like this: