Navigate / search

The Undoing Project: A Friendship That Changed Our Minds by Michael Lewis

The Undoing Project A Friendship That Changed Our Minds by Michael Lewis

Par šī autora grāmatām es vienmēr esmu bijis sajūsmā. Neticiet, palasiet šeit! Šo kaut kā biju palaidis garām, un par tās eksistenci uzzināju klausoties podkāstu, kurā pats autors nedaudz pastāstīja par šo grāmatu. Lieki piebilst, ka pēc podkāsta noklausīšanās es jau biju ticis pie grāmatas. Sāku lasīt to tūlīt.

Pirms četrdesmit gadiem divi Izraēlas psihologi Daniels Kānemans un Amos Tverskis publicēja savu pētījumu augļus, kuri radīja pavisam jaunu psiholoģijas novirzienu – biheivorālo ekonomiku. Šīs sadarbības rezultātā radās Big Data pētniecība, uz zinātni balstīta medicīna, rastas jaunas pieejas valsts pārvaldē. Šīs grāmata atklāj lasītājam, kā šo divu zinātnieku darbs ir izmainījis mūsu realitātes uztveri.

Esmu iesīkstējis vecūksnis, un lielākoties par psiholoģiju neesmu diez ko labās attiecībās, varbūt tādēļ, ka es neko nejēdzu, varbūt tādēļ, ka lielākoties viņi vairāk izskatās pēc ezotēriķiem, kas tikai uzdodas par respektabliem cilvēkiem. Taču es labprāt lasu grāmatas par viņiem, sevišķi, kad tās aptver vairākas sfēras. Psiholoģija un ekonomiskie lēmumi ir mana vājā vieta, tās grāmatas es vienkārši varu nelasīt. Šīs grāmatas sākums mani nepievīla, autors veselu nodaļu veltīja NBL drāfta procesam, datu analīzei un tam, kā industrija no čuja lēnām virzās uz datu apstrādi un modeļu būvēšanu. Likās, esmu atšķīris kārtējo superīgo autora grāmatu.

Taču turpmākās nodaļas mani nobeidza, it kā jau autors visu dara pareizi, taču tik garlaicīgu un bezmērķīgu stāstījumu reti kad gadās sastapt. Centrālais temats ir abu ievērojamo vīru draudzība un sadarbība. Raksturi dažādi, uzskati dažādi, bet rezultāti iespaidīgi. Autora rakstījums rada priekšstatu, ka šis tā vietā, lai piedāvātu lasītājam jauku, interesantu un plūdenu stāstījumu ir nolēmis iesmērēt filmas scenārija uzmetumu. Lasītājs uzzina galveno varoņu dzīves asākos momentus, kara ainas, konfliktus akadēmiskajā vidē, bet neko daudz par to psiholoģiju. Jā, vietām tiek pamesti pāris fakti par racionālas lēmumu pieņemšanas fikciju, vai to cik ļoti mūs ietekmē aizspriedumi, bet tas ir epizodiski.

Tā vietā, lai smalkāk apstāstītu svarīgākās atklātās lietas un to pielietojumu dzīvē, mēs uzzinām par kādu akadēmisko balli, un ko kurš tur ir teicis. Nebiju ticis vēl līdz pusei un sāku domāt par savu dzīvi un to, kā es izšķērdēju savu laiku lasot garlaicīgas grāmatas. Es būtu daudz lielāks ieguvējs, ja būtu izlasījis šo zinātnieku biogrāfijas (man vismaz nebūtu jālēkā no viena varoņa uz otru un tad uz kādu sekundāro personu viņu dzīvēs). Pa šo laiku es varētu izlasīt pašu Kānemana grāmatu, kur viņš apraks tavus atklājumus. Tā ir izdota latviski, pašķirstīju grāmatu veikalā un sapratu, ka tā ir daudz vērtīgāka par šo.

Pēc visa tā varu grāmatai dot 4 no 10 ballēm, ja esi lasījis iepriekšējās autora grāmatas, tad šī nestāv ne klāt. Stils saglabājies vien pirmajā un pēdējā nodaļā. Netērējiet laiku, nopērciet Daniela Kānemana “Domā ātri, domā lēnām” un lasiet to!

Flash Boys: A Wall Street Revolt by Michael Lewis

Flash boys

 Par šo grāmatu tīri nejauši izlasīju žurnālā The Economist. Man ir tāds niķis lasīt šo žurnālu, lielākā tiesa uzmanības tiek veltīta tajā atrodamajiem grāmatu apskatiem. Vispār diezgan laba vieta, kur atrast ieteiktas labas vēstures un finanšu grāmatas. Izlasīju un nopirku, ja recenzija bija uzcepta reklāmas nolūkos, viņa nostrādāja.

Mūsdienās ASV akciju tirgus skaitās viens no aktīvākajiem pasaulē. Dienas laikā cilvēki var nopelnīt milzu bagātības, bet var arī visu pazaudēt. Līdz ar datoru ienākšanu akciju tirdzniecībā par investoru var kļūt praktiski ikviens cilvēks. Atliek tik ievadīt kādā no daudzajām tirdzniecības sistēmām savu pirkšanas/pārdošanas uzdevumu, un pēc brītiņa darījums būs noticis. Bet kādi procesi notiek, lai šo darījumu veiktu, nevienu lielākoties neinteresē. Flash Boys ir neliela Volstrītas darbinieku grupiņa, kuri katrs savā veidā sāka interesēties par to, kā tad patiesībā strādā akciju tirgus tirdzniecības sistēmas. Un jo dziļāk viņi raka, jo trakākas lietas atklājās. Viņus bija nomocījis jautājums, kādēļ tirgus ir izmainījies, kādēļ vairs tikai retais darījums notiek pēc tās cenas, kura redzama uz ekrāna? Kas ir mainījies?

Mainījies, izrādās, ir daudz kas. Ir parādījusies pavisam jauna investoru suga (HFT – high frequency traders), kuri, izmantojot likumdošanas un tirgus regulējuma nepilnības, spēj pelnīt miljardus praktiski bez nekāda riska. Tēlaini sakot, viņi ir izmetuši ēsmu praktiski visas biržās, nelielas lotes par minimālo tirdzniecības apjomu. Šīs ēsmas uzdevums ir izzondēt pieprasījumu. Kad pieprasījums izzondēts, iedarbojas procedūra, kurā no svara ir katra milisekunde. Zinot, par kādu cenu ir uzradies pircējs, šis HFT izmantojot to, ka viņš spēj ierasties pārējos tirgos par pāris milisekundēm ātrāk, var uzpirkt lētās akcijas un pārdot tās pieprasītājam par augstāku cenu. Šīs milisekundes ļauj šiem darboņiem nopelnīt gada laikā līdz 22 miljardiem ASV dolāru. Skaidra lieta, ka šie dolāri nāk no ieguldītāju kabatām un grauj uzticību tirgum kā tādam.

Visa lieta ir tik nopietna un iebūvēta pašā tirdzniecības regulējumā, ka pēc būtības ne brokeriem, ne investīciju bankām nerūp tas, lai darījums noritētu par klientam visizdevīgāko cenu. Liela daļa no darījumiem notiek tā saucamajos “dark pool”, par kuru struktūru un tajā atrodamo akciju cenu ir informēta tikai pati investīciju banka, kas tos uztur. Akciju tirgus ir palicis par tādu kā melno kasti, vismaz lielākajai daļai no tās dalībniekiem. Tiem, kuriem ir saprašanas par tirgus darbību, savukārt tiek piedāvāta bezprecedenta iespēja apkāst visus citus tirgus dalībniekus ne ar ko neriskējot. Viss, kas ir vajadzīgs – pareizi saprogrammēti rūteri, vistaisnākās sakaru līnijas un savu serveru fizisks tuvums biržas serveriem. Visu pārējo paveiks algoritmi.

Žēl, ka autors ir pievērsies tikai monētas vienai pusei, un viss sarakstītais var šķist kā IEX biržas reklāma. Gribējās, lai būtu izklāstīts arī kāds nopietns HFT viedoklis. Bet redzot IEX tirdzniecības apjomu uz šodienu, iespējams, pārējās biržas arī nolems būt godīgas pret saviem klientiem un pelnīt naudu veidā, kā tām paredzēts no paša sākuma. Nedaudz smieklīgi, ka autors visu vainu netieši mēģināja uzvelt krieviem un aziātiem, jo tur cilvēkiem kapitālisms nav asinīs, un ir labi matemātiķi un algoritmizētāji.

Izcils lasāmais, ja interesē mūsdienu akciju tirgus ASV. Diezgan daudz par brokeriem un to atbildību pret saviem klientiem. Kā labā viņi īsti strādā – savā vai klientu. Par to, kā ar mūsdienu tehnoloģijām ir iespējams iegūt informāciju par tirgus situāciju pāris milisekundes pirms pārējiem un izmantot to savā labā. Lieku 8 no 10 ballēm. Ja tev ir nācies ieguldīt akciju tirgū un nedaudz vinnēt, tad nav ko sacerēties, ka esi baisais tirdzniecības guru, visticamāk tev ir paveicies uzlēkt uz augšupejošu trendu. Bet jāņem vērā, ka kāds, apstrādājot tavu pieprasījumu, nopelnīja arī nedaudz vairāk kā tikai bonusu.

The Big Short: Inside the Doomsday Machine by Michael Lewis

The Big Short

Nesen izlasīju jau vienu šī autora grāmatu, ko tur liegties, patikās man viņa rakstīšanas stils un stāstījuma raitums. Tādēļ nolēmu izlasīt arī viņa iepriekšējo gara darbu, kas amazon grāmatu tirgotavā ir visai populārs. Protams, zināmu lomu spēlēja arī fakts, ka šī grāmata rekomendācijās man stāvēja bezmaz vai pašā pirmajā vietā jau pāris mēnešus.

Ir tāds teiciens, vismaz krievu valodā : „ Ja jau esi tik gudrs, tad kur ir tava nauda?”. Grāmatas saturs ir par šo problēmu. Daudzi cilvēki tagad apgalvo, ka viņi ir zinājuši par lielo gaidāmo krīzi, ka subprime tirgi ir tīrākā krāpniecība un ka tiem bija lemts nokrist. Rodas jautājums, ja jau visi bija tik gudri un pārliecināti, tad kādēļ viņi necentās nopelnīt sapērkot tos pašus CDS (credit default swaps)? Skaidra lieta, ka CDS nemaz vienam cilvēkam teiksim ar 100’000 USD uz rokas nemaz nav tik viegli nopirkt, bet ir jau dažādi fondi utt.

Autors mums pastāsta par pāris cilvēkiem, kas ne tikai saprata tirgus patieso situāciju jau pāris gadus pirms krīzes, bet arī bija gatavi riskēt ar savu naudiņu un reputāciju, lai ieguldītu dažādos finanšu instrumentos, kas tirgus krišanas gadījumā nestu viņiem nopietnu peļņu. To darot, autors iepazīstina mūs ar viņu dzīves stāstu, iepriekšējo pieredzi, ieguldījumu stratēģijām. Protams, ka visai virspusēji, bez matemātiskiem modeļiem un pārskatu analīzēm, viņu raksturiem. Visus viņus vieno nestandarta pieeja investējamā kapitāla pārvaldībā un nespējā noticēt, ka patiesībā neviens pat nesaprot un nekontrolē mūsdienu finanšu tirgus.

Diezgan daudz kritikas tiek veltītas arī reitingu aģentūrām, kuras par naudu ir gatavas dot augstāko vērtējumu visam, kas nāk priekšā, neskatoties ne uz konkrētā papīra fizisko segumu un riskiem. Jo neies taču zaudēt lielākos klientus. Par fondu un banku vadītājiem, kuri dabū bonusus neskatoties uz to, vai ir bijusi peļņa vai zaudējumi. Par parastiem treideriem, kuriem patiesībā klienta vēlmes ir pie vienas vietas un galvenais ir apgrozījums. Par finanšu instrumentiem, kuru prospekts vien sastāda divsimts lapaspuses, un kurus neviens nelasa.

Kopumā laba grāmata par pirmskrīzes periodu un krīzes cēloņiem. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekonomika un finanšu tirgi. Jā, autors vietām, manuprāt, pārspīlē. Iespējams, vietām starp notikumiem ir izlaisti pāris mēneši, lai notikumu gaita lasītājam šķistu dramatiskāka. Tomēr tas viss nāk grāmatai tikai par labu un dod lasītājām diezgan nopietnu ieskatu to dienu notikumos.

Boomerang: Travels in the New Third World by Michael Lewis

Boomerang

Kādēļ nopirku šo grāmatu, nemaz nespēšu pateikt. Iespējams, ka tādēļ, ka Amazon serviss man to rekomendēja neskaitāmas reizes un tas, ka nesen jau biju lasījis vienu no šī autora grāmatām. Lai vai kā, grāmata bija ļoti interesanta.

Atšķirot grāmatu, mēs ievadā lasām par kāda veiksmīga hedžfonda vadītāja personiskajiem uzskatiem par iespējamo finanšu tirgus nākotni. Viņš ir nolēmis uzpirkt zeltu un daļu naudu konvertēt niķeļa kapeikās. Pēc šī ekscentriskā ievada autors mūs aizved sev līdzi ceļojumā pa jaunajā trešās pasaules valstīm. Domāju, ka šo valstu iedzīvotājiem diez vai glaimo šāds salīdzinājums, bet tā jau ir viņu problēma.

Iesākumā apmeklējam Islandi, valsti, kas reiz dzīvoja cepuri kuldami, kuras iedzīvotāji no zvejniekiem pārkvalificējās par brokeriem un investoriem. Šķiet, ka viņi bija nolēmuši nopirkt visu pasauli nemaz neinteresējoties, cik tā maksā. Beigas bija tādas, kādas nu viņas bija, valsts novešana līdz bankrotam un atgriešanās pie skarbās realitāte.

Grieķija – tiem jau vēl nekas nav beidzies, viņi dzīvo no vienas aizdevuma injekcijas līdz otrai. Vispār viena superīga valsts, vēlēšanu gadā nodokļus var nemaksāt vispār, valsts kurā pasažieru dzelzceļa uzturēšanas vietā lētāk būtu visus sasēdināt taksometros. Arodbiedrības, streiku kultūra un absolūts pofigisms par to, ka naudas nemaz nav. Vīri neklīrējās un apkrāpa gan Eiropas Savienību, viltoja budžeta izpildes rādītājus un arī tagad zināmā mērā kontrolē situāciju, jo tur pie rīkles visu eirozonu.

Īrija, ja kādam šķiet, ka mēs ar nekustamo īpašumu attīstīšanu un Parex glābšanu esam iebraukuši dziļi auzās, tad varam mierināt sevi ar domu, ka īru auzas ir n reizes lielākas par mūsējām. Ir jau savs šarms valstij, kur galvenie valstsvīri reizēm uzstājas šmigā, un tā pat kā mūsējie lāgā nesaprot, kas īsti jādara. Bet brīvas naudas apstākļos īri paspēja sainvestēt dažādos dīvainos veidojumos. Bet vislabāk man patika autora teksts: „ … the Irish decided what they really wanted to do was buy Ireland. From each other.”.

Vācija – tā ir valsts, kas spēj kaut ko pati saražot, valsts ar disciplīnu un budžeta pārpalikumu. Valsts, kas tagad praktiski sponsorē visu Eiropu, jautājums ir tikai cik ilgi. Autors raksta par vāciešu apsēstību ar sūdiem. Viņus sūdi pievelk, tomēr viņi tos nekad netaisa savās mājās. Arī viņu bankas ir sainvestējušas dažādos sūdos, bet mājās viss ir kārtībā, burbuļus nepūš un pensiju fondi nepazūd.

ASV – te gan vairāk no pašvaldību viedokļa tiek runāts pat ar pašu Arnoldu. Par mehānismu, kā ASV pārnes budžeta deficīta iztrūkumus uz pašvaldībām, un par to cik slikta ir vispārējā situācija, kad neviena pilsēta vairs nevar veiksmīgi pārdot savas parādzīmes. Ko tur parādzīmes, neviens pat negrib maksāt par to, lai pilsēta pārsauktos viņa preču zīmes vārdā. Bet te valda optimisms, jo vienmēr ir kāda kaimiņpilsēta, kurai klājas vēl sliktāk.

Izcila lasāmviela, daļa no lasītā jau bija nācies redzēt. Raksts par Grieķiju jau bija lasīts šķiet Sestdienā, tur gan bija tāds saīsināts variants, bez klostera darbinieku shēmas. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visus, kurus interesē finanses un tiem, kuri domā, ka tieši mums ar valdību nav paveicies.

%d bloggers like this: