Navigate / search

Nepieciešamais ļaunums (Milkweed Triptych, #3) by Ian Tregillis

Nepieciešamais ļaunums

Šī nu ir viena no tām retajām grāmatām, kuras ir izpelnījušās to, ka es ar nepacietību gaidu tās iznākšanu latviešu valodā. Pēc tam, kad jau biju izlasījis izdevniecības Prometejs izdotās Asinzāles triptiha pirmās divas grāmatas, mani nomocīja ziņkārība – kā tas viss beigsies? Vai labie uzvarēs? Un ja jā, tad kādā veidā? Protams, varēju jau padoties kārdinājumam un izlasīt pēdējo grāmatu angliski, taču sev nosolījos sagaidīt šīs grāmatas iznākšanu latviešu valodā. Mana pacietība tika atalgota – grāmatu man personīgi izsniedza izdevniecības Prometejs pārstāvis tās iznākšanas dienā. Lieki piebilst, ka visu jau iesākto grāmatu lasīšana tika atlikta uz nenoteiktu laiku.

Lielbritānija ar saviem eidoloniem līdz šim ir izdevies veiksmīgi turēties pretī Trešajam Reiham un vēlāk Padomju Savienībai un to pārcilvēkiem. Taču šis konflikts, kurā maģija cīnās pret tehnoloģiju, beidzas katastrofāli abām pusēm. Tikai Asinzāles aģents Reibolds Māršs, iespējams, spēs izmainīt vēstures gaitu, lai atrastu to vienīgo notikumu scenāriju, kas ļautu saglabāt pasauli. Taču arī viņš ir tikai daļa no ārprātīgās gaišreģes Grētas lielā plāna. Grētas patiesos nolūkus un motīvus nezina neviens, taču viņa ir vienīgā, kas piedāvā reālu risinājumu. Reiboldam Māršam viņa ir pēdējais salmiņš, pie kura pieturēties, lai izglābtu savu valsti un ģimeni.

Labākais grāmatā ir tas, ka tā ir iespaidīga triloģijas noslēdzēja, lielākā daļa sižeta līniju tiek noslēgtas. Lasītājam tiek sniegtas atbildes uz jautājumiem, kas radušies lasot iepriekšējās grāmatas. Un tas, kas iepriekš šķita kā autora nevīžība, tagad parādās pavisam citā gaismā. Ir redzams, ka autors pirms ķerties klāt sērijas rakstīšanai ir to nopietni pārdomājis, un jau rakstot pirmo grāmatu ir zinājis kā beigsies trešā. Nu nevar izslēgt arī citu paņēmienu, kad rekursīvi saliktas nepieciešamās epizodes, lai viss izskatītos slīpēti pārdomāti.

Grēta noteikti ir visas šīs triloģijas dzinējspēks, taču tikai šajā grāmatas autors ļauj mums ieskatīties viņas domās. Saprast, kā tas ir, uztvert pasauli ne tikai attiecīgajā brīdī, bet apjaust arī visus iespējamos vēstures scenārijus. Kā tas ir apzināties, kā katra tava rīcība ietekmē nākotni un pats galvenais, kā šajā procesā saglabāt saprātu. Grēta šo spēju izmanto uz pilnu klapi un neskatoties ne uz kādiem līdzekļiem mēģina maksimizēt savu nākotnes labklājību. Ja man iepriekšējā triloģijas daļā šķita, ka Grēta varbūt nemaz nav ļauna, tad šajā grāmatā nācās vien saprast, ka sižetam labāku antagonistu ir grūti izvēlēties.

Šī grāmata ir tāda, uz kādu cerēju, sākot lasīt sērijas pirmo grāmatu. Tad es vēl savā naivumā cerēju, ka nebūs nekādas alternatīvās vēstures un globāli visi notikumi norisināsies tāpat kā manis lasītajās vēstures grāmatās. Tā vis nebija, un man nācās pieņemt autora radīto alternatīvo vēsturi ar visām tās šausmām un nolemtību. Šeit lasītājam tiek dota iespēja redzēt vēstures pārstartēšanu visā tās pilnībā. Autors gan vairāk pievēršas trillera un piedzīvojumu elementiem, nevis paradoksiem, ko izraisa ceļošana laikā un vēstures līniju kolapsēšana. Un labi vien ir, ka pārmaiņas pēc te netiek apsūkāta vecvecāku nogalināšanas iespēja (bez tā mūsdienās iztiek reti kurš alternatīvās vēstures romāns).

Taču ir arī lietas, kurām autors, manuprāt, varēja veltīt vairāk uzmanības. Nopietni izstrādāti ir tikai Reibolds un Grēta. Tomēr arī viņu iekšējā pasaule ir vairāk tādu „rīcības cilvēku” kategorijās. Jā, Reibolds mīl savu sievu un meitu, viņš darīs visu, lai glābtu viņas. Ar šī fakta konstatāciju viss arī aprobežojas, tas ir viņa virsmērķis, un ar nekādiem citiem motīviem un iekšējās pasaules analīzēm lasītājs netiek apgrūtināts. Grēta ir pusjukusi gaišreģe, kas spēj no tūkstošiem scenārijiem izvēlēties vienu sev vispiemērotāko, viņa ir egoiste, viņa ir pusdieviete un viņai vajag Reiboldu – ar to arī ir viss ir izskaidrots. Vils, Līza un visi pārējie ir tikai fona tēli, pat Klauss, kurš bija izveidots kā personība atkal pārvērties par figūru stāstā. Varbūt autors paļāvās uz to, ka šai lietai jau veltījis pietiekoši daudz uzmanības iepriekšējā grāmatā, un šeit ir pienākusi kārta lielajam finālam. Šis tomēr ir zinātniskās fantastikas un fantāzijas trilleris, nevis attiecību romāns, tādēļ šo lietu esmu gatavs autoram piedot. Kaut vai tādēļ vien, ka man ļoti patika Grētas apziņas plūsmas apraksti.

Vēl varētu pārmest pāris paviršības sižetā, nav tā, ka no krūmiem lēktu ārā glābēji un uz naidniekiem no gaisa kristu klavieres. Autors tik rupji nestrādā, te vairāk ir iebildes par cilvēku psiholoģiju. Neminēšu konkrētas lietas, lai nesamaitātu citiem lasītprieku, taču vietām varoņu pārliecināšanas spējas un spējas tapt pārliecinātiem liek pasmīkņāt. Un visu jau nevar norakstīt uz Grētu. Taču šī lieta patiesībā ir maznozīmīga un iespējams nav pat pieminēšanas vērta.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Viņa beidzas tieši tā, kā triloģijas grāmatai ir jābeidzas. Daļa no varoņiem tiek novākta, daļa paliek, tiek ciesti zaudējumi un gūtas uzvaras. Iepriekšējo grāmatu notikumi nezaudē savu aktualitāti, bet piešķir notiekošajam jēgu. Pirms ķeries pie lasīšanas uzmanies, ja rīt būs jāiet uz darbu, var rasties problēmas ar pamošanos. Grāmatu nav iespējams atstāt puslasītu.

Šī ir viena no grāmatu sērijām, kuru es ieteiktu izlasīt visiem, kas mīl zinātnisko fantastiku, nebaidās, ja tajā iepinas pa kādam fantāzijas elementam un nav nekas pretī kopā ar autoru padomāt par „kā būtu, ja būtu” scenārijiem. Visas sērijas grāmatas ir atzīstamas par ļoti labām, viņu mierīgi var izlasīt vienā piegājienā visas trīs pēc kārtas. Šis ir arī viens no tiem retajiem gadījumiem, kad visu grāmatu summa kopā ir lielāka par katru grāmatu.

Visaukstākais karš (The Milkweed Triptych, #2) by Ian Tregillis

Visaukstākais karš

Pēc grāmatas “Rūgtās sēklas” izlasīšanas man bija izvēle: ņemt un izlasīt visu sēriju uzreiz vai arī pagaidīt, kad nākamās grāmatas iznāks latviešu valodā. Nolēmu pagaidīt un nenožēloju. Labu lietas labāk baudīt pamazām. Grāmatu lasīšanai saņēmu no izdevniecības “Prometejs”, liels viņiem par to paldies.

Šī ir Asinszāles triloģijas otrā grāmata, kā jau otrajās triloģijas grāmatās pienākas, galvenie varoņi tiek izvietoti uz laukuma lielajam finālam. Rit 1963. gads, karš ar Vāciju ir beidzies, Padomju Savienība ir iekarojusi visu Eiropu. Eiropā tagad atrodama “draudzīga” sociālistisko valstu saime. Piemēram, Francijā  vīns varbūt vairs nav tas, bet siers joprojām ir izcils. Lielbritānija ir kļuvusi par izolētu salu, un tās impērija lēnām grūst. No Ivanu iebrukuma viņu glābj tikai to bailes no burvjiem. Taču arī šī problēma ir atrisināma. ASV jau četrdesmit gadus slīgst depresijā un ne ar ko neatšķiras no mūsdienu Latīņamerikas valstīm. Tomēr ledus ir sakustējies, un krievi acīmredzot ir gatavi pacelt karu jaunā fāzē. Viņi savelk floti ap britu valdījumiem un pat nosūta pirmo misiju uz Mēnesi.

Iepriekšējās grāmatas varoņu dzīve ir izmainījusies – Vils nodarbojas ar fondu vadīšanu, kas stiprina attiecības ar Padomju valsti un mēģina aizmirst pagātni. Māršs nodarbojas ar dārzniecību un alkoholismu, šķiet, viņam viss ir beidzies. Taču, kad pēkšņi Londonā uzrodas Grēta ar savu dvīņubrāli Klausu, Vils un Māršs atkal kļūst vajadzīgi valstij.

Salīdzinot ar pirmo grāmatu, šī ir kļuvusi mērķtiecīgāka un tās varoņi detalizētāk izstrādāti. Nedetalizācija un plakanums mani pirmajā daļā kremta. Grāmata ir trilleris un bojeviks, un esmu patiesi pārsteigts, ka autors atkāpjas no žanra klišejām un pieķēries galveno varoņu tēlu noslīpēšanai. Parasti jau šādās grāmatā pa burzmu neviens i nepamana, ka galvenais tēls ir tikai kartona dekorācija, lielākoties visi ar to samierinās. Šeit galvenie varoņi ir ar pagātni, pārdomām, saviem iekšējiem dēmoniem. Tas viss ietekmē viņu plānus un rīcību, katrs no viņiem grib kaut ko sasniegt, aizmirst un, protams, izdzīvot. Vismazāk mēs uzzinām par Grētu, taču, ticiet man, tam ir nopietns iemesls, kura dēļ vien ir vērts lasīt šo grāmatu. Nevarētu teikt, ka viss izdevies perfekti, Vils man joprojām šķiet tāds memmītis, kurš nespēj racionāli novērtēt reālo pasauli.

Otrs lielais pluss ir sižeta attīstības spriedze, kas tiek uzturēta visā grāmatas garumā. Ja tu viņu iesāc lasīt, tad atrauties ir grūti. Grāmatu dabūju īpašumā pusdienas laikā un pusnaktī jau biju izlasījis. Tāpēc uzmanīgi. Sižeta asums netiek uzturēts ar neloģiskiem konfliktiem un cīņām, tās visas smuki ierakstās galvenajā sižeta līnijā. Varoņu spējas te neizpaužas sava diženuma izrādīšanai, nu labi, vienā gadījumā ir gan, bet gan mērķu realizēšanai.

Trešais pluss un reizē mīnuss ir grāmatas beigas (viss notiekošais pēkšņi maina perspektīvu, ja vien es varētu to uzrakstīt bez maitekļiem es to labprāt izdarītu) un lasītājs paliek ar to, ko sauc par clifhanger nobeigumu. Tādas beigas mani vienmēr tracina un atkal esmu izvēles priekšā lasīt turpinājumu jau tagad vai gaidīt trešās grāmatas iznākšanu uz gada beigām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, cerot, ka trešā dabūs visas desmit. Iesaku lasīt visiem fantāzijas un fantastikas cienītājiem. Obligāti ir jāsāk ar cikla pirmo grāmatu.

Rūgtās sēklas (Milkweed Triptych #1) by Ian Tregillis

Rūgtās sēklas

Šo grāmatu biju plānojis izlasīt jau sen, bet, kā jau ar tiem plāniem ir, nebija sanācis laika. Bet kad pie manis vērsās Izdevniecības Prometejs pārstāvis ar piedāvājumu izlasīt šo grāmatu latviski, man laiks atradās uzreiz. Reti jau tā gadās, kad grāmata, kuru tu vēlies izlasīt, pēkšņi iznāk latviski.

Ir otrā pasaules kara priekšvakars. Britu spiegs Reibolds Maršs, mēģinājumā palīdzēt kādam vācu puses pārbēdzējam, Spānijas pilsoņu kara laikā novēro interesantas lietas – cilvēkus, kuri aizdegas kā sveces, un dīvainus cilvēkus, kuriem pie galvas pievienoti elektrības vadi. Ir skaidrs, ka kara gadījumā ar Vāciju šāds superierocis būs vērā ņemams spēks. Aizdomas pastiprina arī pārbēdzēja mantās atrodamā informācija. Britiem ar steigu ir jāatrod ierocis, ko likt pretī vāciešiem.

Vienkārši sakot, ir pārcilvēki (protams, vācieši) pret burvjiem (britu specialitāte). Ne pārcilvēki, ne burvji nav viegli pieejams resurss, bet viņu potenciāls ir milzīgs. Lai būtu balanss, katrai no pusēm ir savi mīnusi. Pārcilvēki ir atkarīgi no saviem enerģijas avotiem, bet burvjiem ir vajadzīgi upuri. Šeit nav ne labo, ne ļauno, katra puse no visas sirds vēlas uzvarēt. Un pielietotās metodes abām pusēm ir vienlīdz nežēlīgas. Ne katrs var kļūt par pārcilvēku, un viņu izaudzināšana prasa ilgu laiku. Burvjiem savukārt ir jāprot sarunāties ar eidaloniem – būtnēm, kurām neeksistē ne telpa, ne laiks. Cilvēki viņiem ir kā baktērijas, kas apgāna visumu, tomēr ja asins cena ir pietiekami augsta, tad viņi ir gatavi sadarboties.

Lai arī ideja ir autoram stiprā puse, paši varoņi viņam ir sanākuši tādi plakani. Reibolds, ir tipisks superaģents, kura iekšējā pasaule iekļaujas visās standarta klišejās. Vils – Reibolda draugs un, cilvēks, kas viņam atklāja burvju esamību, ir tāds pa straumi peldētājs un pienākuma upuris. Grētu – vācu gaišreģi mēs iepazīstam tikai viņas spēju dēļ, kā personība grāmatā viņa vispār neatklājas. Klauss – cilvēks, kas spēj iet cauri sienām un cilvēkiem, šad tad izrāda kādas cilvēcības pazīmes un izstrādātības ziņā līdzinās Reiboldam.

Tomēr ir jāatceras, ka šī grāmata ir veltīta alternatīvajai vēsturei nevis cilvēku iekšējo pārdzīvojumu aprakstiem, un šajā žanrā galvenā lieta ir vēsture. Grāmatā stāsta, kā notikumi, kuri līdz Spānijas pilsoņu karam ir saskanējuši ar mūsu vēsturi, pēkšņi novirzās no mums zināmā kursa. Parādīt to, ka visniecīgākā izmaiņas atstāj ietekmi uz vēstures gaitu. Man gan no sākuma lasot šķita, ka te būs atainots tāds slepenais pārcilvēku karš, kas ievirzīs notikumus mums zināmajā vēsturē, bet nekā nebija.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ļoti labs lasāmais, ideja izcila, pasaules ģeopolitiskās izmaiņas piesaista uzmanību. Patīkami, ka autors savus pārcilvēkus un burvjus ir ierobežojis, un tie nevar aci nepamirkšķinot saskaldīt zemi uz pusēm. Tas ļauj notikumiem attīstīties dinamiski, tai pat laikā neeskalējoties līdz absurdam. Prieks arī par jauku fantastikas grāmatu, kas pārtulkota, manuprāt diezgan labi, un izdota latviešu valodā. Tagad tik jādomā lasīt triloģijas nākamos darbus uzreiz vai paciesties līdz tos izdos latviski.

%d bloggers like this: