Navigate / search

Saules aptumsums 2017 Astotā diena

19. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Screenshot 2017-10-01 21.39.50

Pieceļamies agri, bet ne tik agri, lai viesnīcas brokastīs būtu konkurētspējīgi. Pensionāriem, izskatās, ar miegu ir pavisam švaki, un tie ir okupējuši praktiski visus galdiņus. Nākas sēdēt gaitenī. Viesnīcas pavāri ir paveikuši neiespējamo – sačakarējuši omleti. Nezinu, kā viņi to panāca, bet bez kečupa to lejā dabūt nebija iespējams. Bet mums jāēd kārtīgi, jo mums priekšā lieli pārgājieni.

Arches parkā ierodamies tik agri, ka tas vēl nemaz nav atvērts. It kā teorētiski būtu jāmaksā ieejas maksa, bet te neviens neko nepārbauda. Rodas priekšstats, ka ierodoties parkos līdz astoņiem un pēc sešiem, nevienam tava biļete nerūp. Tas viss būtu nieks, nekur nav pieejams neviens parka plāns, ko paņemt līdzi. Drošības pēc nofotografēju informācijas dēlī atrodamo. Mūsu pirmais pārgājiena maršruts ir Devils garden.

IMG_2880

Tas beigās izrādījās ap 13 kilometriem garš un prasīja ap četrām stundām laika. Ja vēlies ar vienu piegājienu apskatīt maksimāli daudz arkas, tad šī ir īstā taka. Nu jau esam rūdīti un apkraujamies ar ūdeni. Pasteidzoties notikumiem priekšā, ir jāatzīst, ka, lai ar’ cik daudz tu viņu nevilktu līdzi, vienmēr beigās pietrūks. Sākums ir mierīgs – ejam pa nelielu kanjoniņu, rīts vēl ir saglabājis vēsumu, un viss pasākums liekas tīrā pastaiga.

IMG_2900

Pirmā ir Landscape arch – nedaudz jāpaiet nost no galvenās takas un, skat, viena no smukākajām arkām uzreiz apskatīta. Ja esi baigi švaks uz kājām un kilometru kātošana nav sirdslieta pat atvaļinājumā, tad tālāk vari neiet. Pārējās arkas būs nedaudz citādākas, bet šī ir viena no iespaidīgākajām. Mēs vēl esam takas sākumā un tādēļ neaprobežojamies viena ar skata uzmešanu, pastāvam, pafotogrāfējam un tikai tad dodamies tālāk.

IMG_2908

Tālāk nozīmē nelielu rāpšanos klintī, man kājas sadziedētas un atkal eju sandalēs, protams, ka tās mēģina tikt no manis vaļā, augšā ticis esmu jau mazliet iesvīdis. Taču redzu, ka tāds pats liktenis piemeklējis lielāko daļu no cilvēkiem. Galu galā varu tikai uzslavēt savu organismu par labu dzesēšanas mehānismu. Nākošā arka ir Partition arch, ar’ nav slikta, cilvēki fotografējas kā no ķēdes norāvušies. Te pa ceļam sastopam vienu dīvainu vīriņu, kas stāv krustcelēs un domīgi raugās. Pēc tam bieži sastapsim viņu vai nu domīgi raugāmies vai dikti neapmierinātu, ja viņu nepalaiž uzreiz garām. Acīmredzot viņš veic kādu portālu atvēršanas rituālu.

IMG_2910

Navajo Arch atrodas takas citā atzarā un vairs nav tik apmeklēta kā iepriekšējās, cilvēkiem ar laiku piegriežas līst nomalēs, te nofotografēties ir daudz vieglāk. Arī iespaidīga, saule joprojām mūs nav piebeigusi un izskatās, ka pārgājiens būs viegls. Tālāk mums ir jātiek pāri pāris klintīm. Valdošie vēji ir sagrauzuši klintis paralēli vienu otrai un ir jāiet pa to korēm. No augšas paveras skats uz visu velna dārzu, var redzēt daudz mikroarku, un pat atrast informācijas stendu, kas izskaidro to, kas skaitās arka un kas ne. Ja ir vēlme kāpaļāt (un mums tāda bija), tad var novirzīties no takas un parāpties augstāk, lai visu redzētu vēl labāk. Nedaudz aizgājām neceļos un labi, ka laikā attapāmies atgriezties uz takas, tā tagad saucas Primitive trail!

IMG_2958

Nākamā arka ir Double O Arch, šī ir dikti populāra, divas vienā, te acīmredzot fotografēšana ir svēta lieta, cilvēki izveido dzīvo rindu, lai viens otram netraucētu. Tā kā esam trešie rindā, tad mēs ar’ izpaužamies.

IMG_2968

Nākamais apskates objekts ir Dark angel, tas gan ir parasts akmens stabs, kurā kāds viegli ietekmējams prāts ir saskatījis pašu velnu. Taču lielākais noslēpums, par kuru neviens nerunā un neraksta, bet kādēļ cilvēki tur patiesi iet, ir sekojošs: ap šo laiku ceļā ir pavadīta pusotra stunda, un organisms vēl nav paspējis dehidrēties un sāk spiest pūslis. Šis akmens stabs atrodas nomaļus un ap to izkaisīti vēl daudz lieli akmeņi, aiz kuriem cilvēki var nokārtot savas dabiskās vajadzības. Un pēc tam atbrīvojušies no reizēm var doties atpakaļceļā. Nenoliegšu, es nebiju izņēmums un tas akmens, aiz kura aizgāju, bija labi apmeklēts vēl pirms manis.

IMG_2943

Nu ir laiks sperties uz Primitīvo taku, te mums garām paskrien viens skrējējs. Puika laikam ir nolēmis uzstādīt rekordu un apskatīt visas arkas dikti ātri. Mēs savukārt orientējamies pēc akmeņu kaudzītēm un cenšamies nenomaldīties. Pie Private arch es esmu vienīgais, kuram vēl ir entuziasms vilkties lieku kilometru, lai aplūkotu kārtējo arku. Pārējie turpina ceļu, es eju skatīties arku. Izskatās, ka šai ir lemts nebūt populārai, esmu vienīgais tās novērtētājs. Satieku skrējēju, bet tas jau tik skrien. Tā kā ir pagājušas padsmit minūtes, sāku satraukties, vai savējos maz vairs noķeršu.

IMG_2988

Noķeru samērā ātri, šie pārvarējuši vienu uz dibenu šļūcamu klinti, atpūšas pavēnī. Pirms tam gan biju dzirdējis viņu bļaustīšanos, noskaidroju, ka viņi man devuši zīmi. Manu pretķilkstienu gan nebija dzirdējuši. Viņi man pastāsta, ka skrējējam ir nepiemēroti apavi, un šis gandrīz raudādams griezies atpakaļ, jo nav varējis tikt no klints lejā, un tikai sekojot viņu piemēram, ir saņēmies šļūkt uz pakaļas.

Takas skrējēju satiekam pie vienas ūdensbedres. Te ir divas iespējas, lai tiktu tālāk uzskriet augšā pa klinti diagonāli un tad lejā otrā pusē izmantojot iegūto inerci, var arī brist cauri ūdenim. Mēs skrienam diagonāli, vienīgi Indulis apstājas, lai analizētu situāciju. Skrējējam ir pavisam grūti, viņš saka, ka izklausās jau smieklīgi, bet viņam ir bail skriet diagonāli, jo apavi nav īstie, izslīdēs, savukārt novelkot un iekāpjot ūdenī, viņam būs slapjas kājas, un viss skrējiens čupā. Palīdzam puikam tikt pāri un dodamies tālāk.

Nu jau esam desmitajā kilometrā, un iešana ir pa sauli, bez ēnas un pa karstām smiltīm. Enerģija sāk beigties, un mēs izretojamies, katrs pēc savām spējām. Ūdens ir visiem un tādēļ galu neviens neņems. Kāpiens ir nogurdinošs, un var to vien darīt kā slaucīt sviedrus. Saviem kolēģiem iesaku nekavēties pavēņos, kājas atradīs no iešanas un būs vēl grūtāk.

Beigās esam tikuši atpakaļ uz kanjona takas, cilvēki ir saradušies ļoti daudz. Viens pāris pat stiepj iekšā zīdaini vēdera somā. Nezinu, es savu bērnu pāri pa trīsdesmit grādiem noteikti nevilktu līdzi. Ir palikušas vēl divas arkas, kuras atrodas takas sākumā un kurām no rīta pagājām garām. Tās redzēt vēlos tikai es, pārējie iet uz mašīnu.

IMG_2998

Pine tree arch ir tīri okei, un nosaukums pēc būtības pasaka to, ko redzēsi. Tunnel Arch arī ir īsts tunelis. Neviena nespēj izraisīt īstu entuziasmu un dodos atpakaļ uz mašīnas stāvlaukumu. Ir tāda sajūta, ka esmu beigts, un iešanas šodien vairs nebūs.

IMG_3001

Varētu pērties uz viesnīcu un likties mierā, taču ir tikai pusdienlaiks un tādēļ nolemjam aizšaut vēl uz Delicate arch tikai paskatīties. Autostāvietā gājēji izrādās esam tikai mēs ar Ediju, Atvars ar Induli pagaidīšot mašīnā. Es viņus nenosodu, pašu ar’ velk pagaidīt mašīnā. Paņemam līdzi ūdeni, lai gan gājiens ir pārsimts metru, bet negribas izrubīties, jo īsti atgājis vēl neesmu.

IMG_3011

Un tagad sākas visdebīlākais pārgājiens manā mūžā. No sākuma es nepareizi saprotu informatīvo plakātu, un pēc tā saprotu, ka arku no apakšas var redzēt pēc pārsimts metru gājiena. Sākam iet pa taku, tā ved augšā kalnā. Ir nedaudz pāri pusdienaslaikam, klintis baltas, un karstums ir vismaz piecdesmit grādu. Bet tā nolāpītā arka kā nav, tā nav. Beigu beigās abi ar Ediju attopamies, ka acīmredzot ejam to taku, kas ir 5 km uz abiem galiem. Taču tā kā pirmais kilometrs jau veikts, būtu stulbi mest mieru. Kapājam tālāk, katrs savā tempā. Es zinu, ka tas izskatās tā, ka es nekad nevaru normāli iet kopā ar citiem un vienmēr skrienu pa priekšu, tā nu tas ir, ja iesi ar mani kopā, un redzēšu, ka tev līdz miršanai ir tālu, es iešu savā tempā. Pēc kalna pievārēšanas seko salīdzinoši līdzens ceļš, kurā arī nav ēnas. Jo visus krūmeļus ir apsēduši tūristi. Pirms pēdējā kāpiena ir klints, kas met ēnu un tur, ja ir vēlme, var atvilkt elpu. Es dodos tālāk un, skat, arka ar klāt. Arī te ir dzīvā rinda, un es nemaz nelienu lejā tur stāvēt. Paskatos, aplaistos ar kolu un kāpju lejā, jāpaskatās, kā tur Edijam iet.

IMG_3008

Viņu sastopu pirms lielās cepešpannas, tīri žirgts, nolemju iet viņam līdzi līdz galam. Nu jau arī mans temps ir tāds pats kā viņa. Edijs pastāsta, ko ceļā redzējis un ar ko runājis. Te esot daudz cilveku, kas speras augšā pašā dienas karstumā nepaņēmuši līdzi ūdeni, tie tad arī sēdot ēnā atelšoties, palūdzot garāmgājējiem ūdeni un dodas lejā. Daži pat neiedomājoties, ka te nebūs kur padzerties. Uzejam līdz arkai vēl vienu reizi, tagad esmu nedaudz atgājis un izrādās, ka tā arka ir tīri tā neko.

Lejā iešana ir pavisam raita, taču ofisa planktons ir jūtams pilnībā, sirds vidēji pumpē asinis ar 157 sitieniem minūtē. Īsti normāli tas nav, bet kaut kā karstumā jau organisms jādzesē. Ķīnieši pat šādā laikā kalnā dodas satuntuļojušies pufaikās. Pie takas sākuma stāv reindžere, kas pārbauda, vai cilvēkiem ir līdzi ūdens. Ticis līdz mašīnai, izdzeru ūdens pudeli un uzreiz arī to izsvīstu. Sviedri ar tādi dīvaini un nedaudz krata drebulis, laikam būšu tuvu karstuma dūrienam. Atvars ar Induli gan ir pagulējuši un tīri žirgti. Apsveicu viņus ar veselo saprātu un braucam uz viesnīcu, šādā karstumā te nav ko ķert.

Viesnīcā nospriežam dirnēt līdz sešiem, lai norimstas karstums un tad dosimies atpakaļ skatīties Delicate arch. Indulis pa visu varu grib tur aiziet. Darīt īsti nav ko un aiz garlaicības izmazgāju drēbes, tās jau iet uz beigām. Žāvētājs gan uzmeta un nežāvēja, izmetu veselus 2 dolārus par neko! Aizejam uz vietējo bodi, nopērkam ķiršus un čipsus, atjaunojam ūdens krājumus. Pirms iešanas uz veikalu mans telefons rāda, ka ārā līst lietus. Tuksnesī lietus izskatās pēc gļuka. Taču izejot ārā nākas konstatēt, ka telefona prognoze nemelo – retas lāses, bet līst.

Vakarā speramies atpakaļ. Karstums gan nav mazinājies un tādēļ pārgājienu līdz arkai nolemjam neveikt, bet aizbraukt uz īsto vieglo apskates vietu, kur to var redzēt bez īpašas piepūles. Redzēt jau var, bet viņa ir diezgan tālu. Tāds budžeta variants, izskatās, ka cilvēki nesmādē arī to. No lejas var redzēt, ka īstie arkas gājēji nav īpaši gājuši mazumā.

Tad pateicoties tam, ka google image finder nejēdz atšķirt labu no ļauna, dodamies uz Fiery Furnice viewpoint. Mēs bijām domājuši, ka tas ir Windows section. Labi, ka atpērāmies uz saulrietu un varējām to krāsni redzēt. Mūsu īstajam apskates objektam diemžēl nebija iespējams piekļūt. Braucam mājās un redzam ar kamuflāžu aplīmētus jaunos Range Rover, kurus acīmredzot te testē pirms jaunā modeļa nodošanas tirgū.

Nāk vakars un sāk gribēties ēst, pēc šodienas kilometriem derētu kas nīgrāks kā makdonalda kotlete. Dodamies meklēt steikus. Pirmais restorāns ir pārbāzts un rezervējam galdiņu pēc četrdesmit minūtēm. Taču pa to laiku atrodam labu krogu vietējā alus brūzī, kur arī atrodams steiks par sakarīgu cenu. Ņemam, kas ir, Edijs ar Atvaru ir sajūsmā, krogā kā dekorācija izstādīts Rubicon!

Saules aptumsums 2017 Septītā diena

18. augusts

Brauciena video var apskatīties te.

Screenshot 2017-10-01 21.34.16

Rīts sākas ar to, ka pazaudēju savu cepuri. Nav jau tā, ka vējš norāva no galvas un iepūta kanjonā. Nē, es to atstāju viesnīcā uz kumodes blakus televizoram. Tā ir, ka atskrējis no brokastīm, pagrāb somu un dodies uz mašīnu neatskatījies. Šodien mūsu ceļi ved uz Moābu, nezinu, kādēļ tās dibinātājiem paticis šāds no Bībeles ņemts vārds. Šodien apmeklēsim veselus divus dabas parkus –  Canyonlands National park un Dead Horse Point State Park.

IMG_2615

Moāba nav tālu  – knapi stunda, bet mums pirms nonākšanas tur ir jāpiebrauc pie Needles Overlook. Šodienas tēma mašīnā ir Jeep Wrangler Rubicon. Šis temats būs aktuāls līdz ceļojuma beigām, tiks izvirzītas teorijas, kuras vēlāk tiks apgāztas ar praktiskiem novērojumiem, un beigās tiks atklāta patiesība. Needle overlook mums parāda parku, pa kuru mēs šodien plānojam pastaigāties. Izskatās iespaidīgi, kārtējās klintis un ielejas. Šeit pavazājamies riņķī, pavērojam panorāmu un fotografējamies. Diemžēl kā vēlāk izrādīsies, fotogrāfiju būs daudz par maz.

Kad visi akmeņi apskatīti, braucam atpakaļ, ceļš ir asfaltēts, bet viltīgs, jau šurp braucot Atvars bija ielāgojis pāris riteņu nolaužamās bedres. Tās te izvietotas labākajās Latvijas tradīcijās. Ivars arī šorīt mēģina mūs novirzīt pa lopu pārdzenamajiem ceļiem, bet mēs turamies pretī. Aizvakar esmu Moābā norezervējis izbraucienu ar laivu pa Kolorādo upi, tagad jābrauc nopirkt biļetes. Mani ceļabiedri nolemj palikt mašīnā, un uz laivu pakalpojumu piedāvātāju punktu līdzi nāk tikai Edijs. Teorētiski man vajadzēja vakar apstiprināt savu rezervāciju, un var sanākt, ka viss izpārdots un nekādas laivošanas nebūs. Taču viss ir kārtībā, pēc pakalpojuma pieprasījums nav tik liels, un vienos sāksies mūsu brauciens. Saņemam norādes, kur jāierodas un samaksājam naudu. Vispār trīs stundu brauciens nav nekāds lētais prieks.

IMG_2638

Tagad sanāk tā, ka mums it kā ir laiks, bet tai pat laikā tā nav daudz. Līdz Canyonlands parkam ir tikpat tālu kā līdz Tukumam, un mums ir vien trīs stundas. Nolemjam aizbraukt vismaz līdz turienes sākumam apostīt gaisu. Galu galā dirnēt vienā vietā trīs stundas būtu par traku. Lai atrastu ceļu uz parku daudz prāta nevajag, norādes ir labi izvietotas.

IMG_2662

Mūsu pirmais pieturas punkts ir suvenīru veikals, te es tieku pie jaunas cepures. Es gan ikdienā šādu aksesuāru nevalkāju, bet jāatzīst, ka Jūtas štatā staigāt bez cepures, puslīdz droši nozīmē saules dūrienu. Un dodamies uz kārtējo dabisko arku. Saucas Messa arch. Tā nav tālu, un pa ceļam piestājam Shafer Canyon skatu laukumā, izskatās tīri tā neko. Ja ir brangāks braucamais, tad var pat pa serpentīnu nobraukt lejā un doties īstā off-road pārgājienā. Savukārt, ja dikti patīk izaicinājumi, var noīrēt džipeli, kas piemērots klinšu kāpaļāšanai. Šis parks piedāvā daudzas iespējas. Mēs gan izmantojam visvienkāršāko – stāvēšanu ceļa malā un panorāmas vērošanu.

Messa arch ir laba, atrodas tur, kur nosaukums paģērē – valdošajā augstienē. Cilvēku gan te ir daudz, šķiet, ka nofotografēt to bez cilvēkiem nav iespējams, bet cilvēki cenšas. Edijs pat nospriež, ka būtu laba ideja uzlīst uz viņas augšā, taču ļaudis viņu nodzen nost. Kad nu šķiet, ka nekā vairāk te nav ko skatīt un fotografēt, nolemjam doties uz laivošanas punktu un gaidīt savu reisu. Karstums jau ir tāds, ka gāž no kātiem.

Laivošana uzreiz nesākas, kā latviešiem pienākas, esam atskrējuši kādas četrdesmit minūtes pa ātru. Nākas sēdēt pavēnī, labi, ka te ir pieejams internets. Beidzot pienāk tas brīdis, kad dodamies trīs stundu braucienā pa upi. Bērniem tiek izdalītas drošības vestes, pieaugušajiem tiek paskaidrots, ka upe ir lielākoties ap pusmetru dziļa, un ja kas, tad brieniet krastā. Laiva esot jaudīga un daudz ko paspēšot apskatīties.

IMG_2722

Kopumā, ja saule tā nekarsētu un no braukšanas vējš nenostieptu uz pieres ādu, es šo pasākumu vērtēju kā katra iztērētā dolāra vērtu. Varējām jau budžeta variantā nolaisties pa upi lejā ar peldpūsli, daži tā dara, bet tas sarežģītu loģistiku. Mūsu laivas kapteinis un reizē gids laiku pa laikam apstājas, parāda pa petroglifam, pastāsta, kādas filmas kurā kanjona punktā filmētas. Viņi šai biznesā darbojas jau daudzas paaudzes, un puikam ir, ko stāstīt.

IMG_2770

Bez viņa diez vai uzzinātu, kādēļ Beigtā Zirga punkts saucas par tādu, no simts leģendām viņš izstāsta tikai vienu – visracionālāko. Tāpat viņš parāda base jumper iecienītās vietas, viegli lejā pieparkot mašīnu un pēc lēciena notīties, jo šis pasākums te esot nelegāls. Vispār upe ir diezgan dzīvelīga vieta, te atrodamas pat minerālmēslu šahtas.

IMG_2776

Beigās visi labumi apskatīti, pa gabalu parādīta pat dabiskā koncertzāle, kur reizi gadā notiekot megapopulārs simfoniskā orķestra koncerts, tad esot visu dienu jāved skatītāji un muzikanti.  Atpakaļceļš ir ātrāks, jo nekur vairs nepiestājam. No laivas izkāpju nedaudz apdullis. Nolemjam doties uz viesnīcu iečekoties un tad skatīties ko darīt tālāk.

Viesnīca ir labu labā, istabā ir pat koka elementi, nospriežam, ka tie domāti zirga piesiešanai. Atvelkam elpu un dodamies uz Canyonlands parku, tur mums apskatāmo objektu skaits ir samazinājies līdz minimumam. Karstums ir briesmīgs pat vakara pusē un tādēļ skatīsimies tikai galveno.

IMG_2792

Pirmais objekts ir Upheaval dome, tas izskatās pēc meteorītu krātera, ir divas teorijas, kā tas veidojies, viena domā, ka pie vainas ir izskalota sāls kamera, otri domā, ka tur iemaucis meteorīts. Ir vēl trešie, kas domā, ka notikušas abas lietas. Mēs secinām, ka skats nudien ir iespaidīgs. Nākas gan apbēdināt Induli, ka mēs neiesim viņam apkārt, drīz būs tumšs, un pa tumsu lodāt pa klintīm nav prāta darbs. Tā takas daļa, kuru izejam nav grūta, bet karstums beidz nost.

IMG_2828

Tālāk dodamies uz Grand View Point, te ar nosaukums nav samānījies – skats nudien ir par pirmo. Tagad varam paskatīties uz to pusi, kur bijām no rīta. Grūti jau aprakstīt visu redzēto, un fotogrāfijās ar nav iespējams paņemt līdzi to realitātes sajūtu. Vienu gan var teikt – visas tās koši sarkanās bildes ir reāli piefotošopētas, lielākoties dominē brūnie toņi. Stāvam, blenžam, un tad Atvaram rodas ideja, ka var paspēt aizbraukt paskatīties saulrietu uz Dead Horse Point.

IMG_2854

Pie iebrauktuves šajā parkā biļešu pārdevēja, uzzinot, ka esam no Latvijas, apgalvo, ka mēs esot pirmie no šīs valsts, iespējams, ka viņas dežūrā, bet citādi šaubos. Izskatās, ka te saulriets šajā punktā ir populāra padarīšana, stāvvietas ir pārpildītas. Toties taka uz pašu skatupunktu ir labiekārtota. Drošības pēc, lai kāds pie tā Beigtā zirga (balts klinšu atsegums) nenomauktos lejā, skatu laukuma mala ir labi nožogota.

Nogaidām līdz saule noriet, man pat bija ideja paskatīties, vai nebūs redzams Zaļais stars, bet visu jau nevar gribēt, lai ar saule riet tālu un aiz samērā līdzenas klinšu kores, ap to ir mākoņi, kas visu pasākumu sačakarē. Kad saule dabūta lejā, mēs dodamies uz auto, cerot, ka mums pirmajiem būs ienākusi galvā ideja, ka te tūlīt būs sastrēgums, jo tumsā no klinšu malas jau daudz neko neredzēsi. Mēs paspējam tikt ārā pirmajā vilnī.

Vakariņas ieturam vietējā maķītī un pošamies uz gulēšanu. Atvars ar Induli iesaistās pamatīgā disputā, vai no Pinnacles view point var redzēt Dead Horse Point. Laiku pa laikam diskusija aiziet līdz ad hominem uzbrukumiem. Piedāvāju savu karti, bet pēc tās īsti nevar saprast. Tad sākas fotogrāfiju analīze, taču to ir par maz. Beigās es esmu aizmidzis, no rīta uzzinu, ka beigās esot izlemts, ka tomēr var redzēt. Labi, ka tā, citādi nāktos sperties atpakaļ uz to Pinnacles point, lai skaidrotu patiesību.

%d bloggers like this: