Navigate / search

Bruņutehnika Baltijā (1915-1941) by Modris Esserts

Vispār jau mani hobiji nav tikai grāmatu lasīšana vien. Laiku pa laikam man parādās citas lietas bez grāmatām. Man ir bijis dzīvē periods, kad man patika līmēt un krāsot tanku modelīšus. Un ja līmē, tad jau jāzina ar ko nodarbojies un tagad man pažobelē stāv puskubikmetrs ar tanku literatūru. Informācija par dažādu tanku piekares un sajūgu īpatnībām nekad nevar būt par daudz, tādēļ es ne mirkli nešaubījos un tiku pie šīs grāmatas.

Latvijas armija izmantoja bruņumašīnas jau Neatkarības kara laikā 1919. un 1920. gadā, bet vēlāk pēckara laikā notika sistemātiski bruņutehnikas iepirkumi ārzemēs, vienlaikus meklējot Latvijas ģeogrāfiskajiem apstākļiem un militārajai koncepcijai atbilstošākos bruņutehnikas modeļus. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar Latvijas Republikas bruņutehnikas apskatu un analīzi, bet aplūko arī situāciju šajā jomā pirms Latvijas valsts izveides – Pirmā pasaules kara (Krievijas-Vācijas) frontē Baltijā, kā arī ieskicē Latvijas bruņutehnikas likteni pēc Latvijas okupācijas 1940. un 1941. gadā.

Šis ir no tiem retajiem gadījumiem, kad grāmatas anotācija nemelo. Tas viss tiešām šajā grāmatā ir aprakstīts – no laikiem, kad karavīri bruņu mašīnas jauca ar kara laika virtuvēm, līdz Ulmaņlaikiem, kad kārtējo reizi iepirkums ievilkās tik ilgi, ka bruņutehniku kara rezultātā tā arī nepiegādāja. Beigu beigās viss pirmskara (Otrā pasaules kara) bruņutehnikas uzskaitījums aizņem vien šo salīdzinoši nelielo grāmatu. Lai nebūtu jāgaužas, ka Latvijas bruņotie spēki savulaik neko daudz ar bruņutehniku neaizrāvās. Manuprāt, tirgū nebija jau tai laikā arī nekas ņemams, vācieši savus aparātus Panzer III netirgoja, Carden-Loyd licences ražojumi ar’ nebija nekas dižs, vidējo tanku laikmets vēl īsti nebija sācies, bet vieglo tanku laiks pa lielam jau bija pagājis.

Par grāmatu varu teikt tikai to labāko, autors drēbi pazīsts, un šī grāmata katram vēstures entuziastam kalpos kā bagātīgas informācijas avots. Te var līdz niansēm uzzināt katras Latvijas bruņumašīnas biogrāfiju, krāsojumu attiecīgajā periodā (šī lieta modelētājiem ir dikti svarīga un pēc krāsas jebkurš uzreiz sapratīs, kuru laika periodu modelis reprezentē), tehniskos parametrus, un reizēm pat šofera vārdu, kas to iebraucis grāvī. Tas pats sakāms par tankiem, es ar biju no tiem, kas domāja, ka latviešu armijā tanki praktiski nebija sastopami. Pluss autoram arī par Rīgas tanka mīta apgāšanu un patiesās situācija izvērstu izklāstu. Netiek aizmirsti arī galvenie bruņutehnikas vēstures momenti mūsu kaimiņvalstīs, kas visu ieliek kontekstā, parādot, ka nebūt nebijām nekādi atpakaļrāpuļi.

Īsumā, ja patīk militārā vēsture, un Baltijas valstu bruņu tehnika līdz Otrā pasaules kara sākumam ir baltais plankums, tad droši lasiet! 10 no 10 ballēm, domājams, ka patlaban šis ir pilnīgākais šīs tēmas apkopojums, kas pieejams plašam lasītāju lokam.

%d bloggers like this: