Navigate / search

Francija Sestā diena

25. jūnijs

Šorīt mums ir plānā startēt agri, jo vajadzētu piebraukt tuvāk Monblānam un augstāk kalnos ir vēsāks nekā ielejā. Skaidra lieta, ka nekas no agrāk nesanāk, un izbraucam kā vienmēr. Šodien mums ir pastaiga kalnos, tas gan neliedz Armandam paņemt līdzi savu Dipdapu. Ideja bija atbraukt uz Les Houches agrāk, lai varētu noparkot mikriņu turpat blakus trošu vagoniņam. Skaidra lieta, ka piebraucot tur vietu vairs nav un lēnā garā savā starpā kašķējoties, meklējam parkošanās vietu citur. Tas nemaz nav tik vienkārši, tā kā pilsētiņa ir celta uz nogāzes ar brīvām vietām ir kā ir. Beigu beigās pašā pilsētiņas centrā atrodas viena vieta mūsu busiņam, atpakaļ ar kājām nākas slāt ap kilometru.

Lai visiem būtu interesantāk, Armands nolemj neklausīt un dragā ar savu ričuku neskatīdamies, Elza ir ar mieru kaut kur iet tikai, ja viņu nes viņas mamma, pārējie gan turas diezgan braši. Ejot uz vagoniņu mūsu rinda ir izstiepusies uz divsimts metriem. Tikuši galā, es pie kases saprotu, ka neko nesaprotu, un Maijai nākas uzskaitīt cik un kādas biļetes mums vajag. Tagad atliek gaidīt pašu agregātu. Sākumā stāvam uz kāpnēm blakus kasei. Mums priekšā ir indiešu grupiņa, kas apspriež savus nākošos varoņdarbus. Tagad arī pamanu, ka nemaz neesam piemēroti sagatavojušies, mums nevienam nav līdzi striķi un leduscirtņi. Nu labi, vismaz mugursomas mums ir. Dirnam rindā subjektīvi veselu mūžību, bet objektīvi padsmit minūtes. Tad tiekam iekšā vagoniņā un tur pagaidām arī tur vēl minūtes desmit. Uz indiešu jautājumiem, kas noticis, mūsu vagoniņa operatore atbild, ka, lai mēs brauktu, vajag, lai arī no augšas kāds brauktu lejā. Loģiski!

Les Houches

Brauciens augšā ne ar ko īpaši neizceļas, smuks skats un vagonu neviens nešūpo. Tikuši kalnos līdz Bellevue stacijai tagad sākam domāt, kur iet tālāk, pareizāk sakot, jautāju Maijai, viņa te galu galā visu ir izplānojusi. Mums esot jāaiziet uz kalnu tramvaja staciju (ar to nebraucam) un tad pāri sliedēm mežā iekšā. Pieejot pie meža takas sākuma, izskatās, ka te ir drausmīgi stāvs kāpiens uz leju. Es kā vienmēr pats neko nezinādams, sāku apšaubīt to, vai šī taka maz ir īstā un vai mums te vispār ir jāiet. Labi, ka Matīss ar Kristiānu nolien lejā un saka, ka viss kārtībā – tālāk ceļš ir normāls.

Bellevue

Vispār jau šī taka izrādās ļoti skaista un jauka. Spīd saulīte, mežs dod ēnu, lido taurentiņi, zied puķītes un virs tā visa paceļas Monblāns. Taču diemžēl šo taku ar bērniem laikam nav ieteicams iet. Mēs sadalāmies pa grupām. Maija pieskata Ernestu, jo tas baidās no taureņiem. Es skatos, lai Armands ar riteni nenomauc lejā no kādas šaurākas takas vietas, lejā ielejā. Jo te ja noveļas, tad apstāsies tik pēc puskilometra. Matīss ar Kristianu dzīvo savu dzīvi, par viņiem es īpaši nesatraucos, Aija stiepj Elzu, jo viņa pati neies.

Taka

Nogājuši kādu kilometru saprotam, ka nebūs aršana, es paņemu Ernestu un varonīgi cīnoties pret taureņiem atgriežamies takas sākumā. Pēc kāda laika atskrien Matīss un paziņo, ka viņš esot aizdomājies un gandrīz novēlies lejā, tāpēc nospriedis nākt atpakaļ. Aija ar Elzu ar ir atpakaļ pēc kāda laika. Maija ar Armandu pienāk pēdējie, tur vairs tālāk nav varējuši tikt. Nu nedaudz piesēžam un domājam ko darīt tālāk, taka jau ar bērnu puņķiem un asarām ir apslacīta diezgan brangi, bet sperties atpakaļ mājās ar uzreiz negribas.

Taka

Beigās tiek nolemts, ka es varot iet viens pats un pārējie iešot atpakaļ uz vilcieniņu un pasēdēšot tur. Cik es noprotu, šī taka beidzas Monblāna galā, bet tā kā man nav līdz ne striķis, ne cirvis es nolemju paieties trīs kilometrus turp un tad fiksi atpakaļ. Lai nu kā tas nebūtu, bez bērniem iešana ir dikti raita. Man sākotnējais mērķis ir tikt līdz upītei, kas iztek tepat no ledāja un tad iet atpakaļ.

Taka

Skati jau smuki un uz takas esmu viens, tie kas atbrauca kopā ar mums, jau sen ir gabalā un tie, kas pēc – vēl mani nav panākuši. Nav arī nekas grūts, vietām ir nedaudz jāparāpjas uz augšu, bet lielākoties iet uz leju. Pie trošu tiltiņa satieku bariņu ar tūristiem, tie tur pavēnī čillo. Man kā reiz piezvana kurjers un prasa, pa kurām durvīm var tikt iekšā manā ofisā, pēc kāda laika piezvana kurjers, kurš prasa, vai esmu mājās. Pie reizes uzzvanu savējiem, neviens neceļ telefonu – cerams, ka nav novēlušies no takas. Tad zvanu Kristapam, šis seko manam piemēram, pametis ģimeni likteņa varā un dodas pa taku uz priekšu.

Taka

Pēc tiltiņa sākas neliels kāpums, es visu laiku mēģinu turēt vienmērīgu tempu, jo uzkāpšu tik augšā apskatīšos un tad maukšu atpakaļ. Te jau sanāk panākt citus gājējus, viņi ir prātīgāki un taupa spēkus, jo šis noteikti nebūs viņu vienīgais pretkalns.

Taka

Pēc kāda laika esmu augšā pļavā, pastāvu, pafotogrāfēju ainavu, un ko tu domājies, tur satieku arī to pašu indiešu brigādi, ar kuru kopā braucām augšā. Parunājos ar tiem, palīdzu uztaisīt grupas fotogrāfiju, šie, skatot mani pēc cepures, nospriež, ka esmu amerikānis un saka, ka man jau redzams, kalni nekas īpašs nav, jo mums jau Jūtā tie ir pa pilnam. Nākas viņu apbēdināt, bet šie ir bijuši pat Rīgā. Nu malači!

Dodos lejā, sarunāju ar Kristapu tikties pie tilta. Pie tilta viņu neredzu un dodos tālāk. Te man nedaudz sāk mākt šaubas, vai esmu pareizā vietā uz takas nogriezies. Kaut kā nemaz neatpazīstu vietu, pa kuru eju. Un arī kāpiens liekas tā kā pa garu. Tomēr brīdī, kad sāku jau domāt par atpakaļiešanu, pamanu aitu žoga vārtiņus un ir skaidrs, ka taka ir īstā. Turpat netālu satieku arī Kristapu un dodamies uz gaisa vagoniņu staciju.

Stacijā visi čillo sēž ar kolas bundžiņām rokās restorānā ar episku skatu uz apkārtējām virsotnēm un aiz gara laika nezina, ko darīt. Esmu nedaudz saguris un no ledus aukstas kolas neatsakos. Nospriežam, ka visus taureņus nepievārēsim un brauksim atpakaļ lejā. Arī šī vieta man ir jāieraksta sarakstā, uz kurām atbraukt vēlreiz un paiet pa taku tālāk. Bez striķiem un cirvjiem, bet nu tā saprātīgi.

Tikuši lejā secinām, ka karstuma vilnis nudien ir klāt, saulē ir pāri par četrdesmit un ēnā tuvu ķermeņa temperatūrai. Kristaps aiziet pēc mikriņa, mēs meklējam ēnu un gaidām transportu. Pēc šī varoņdarba visi ir nopelnījuši veikala apmeklējumu, un izvēlēties vienu mantu piemājas SuperU. Tas paceļ morāli un un varam doties uz māju pusi. Uzreiz bez Ivara SuperU mums atrast neizdodas un pēc piecu minūšu riņķošanas, nākas mest kaunu pie malas un uzlikt norādes. Iepērkamies un līdz vakaram nebāžam ārā degunus no mājas.

Zaļais ezers

Vakara pusē plānā ir apmeklēt zaļo ezeru, tas ir tepat netālu augstāk kalnā. Tā kā Elza visu dienu dresē savu mammu un mēģina pabāzt to zem savas tupeles, nolemjam, ka Aiju atstāsim mājās atpūsties, bet Elzu ņemsim līdzi. Nu ezers patiešām ir zaļš, bet ko var gaidīt no ūdens, ja viņā atstarojas zaļi koki!? Viņš ir arī pietiekoši kompakts, lai tam varētu apiet apkārt. Pakāpaļājam pa akmeņiem un braucam atpakaļ mājās.

Monblāns

Pa ceļam vēl piestājam pie paraplānistu ostas, kas te uzriktēta uz kalna kores Plateau d’Assy, paganāmies pa mākslīgo zālāju, paraplānistus neredzējām, jo ir jau tumšs un tad dodamies atpakaļ mājās.

Francija Trešā diena

22. jūnijs

Šorīt beidzot varam sākt ar īstām brokastīm. Tas nozīmē, ka man jācep omletes visiem tiem, kuri vēlas un kas var ēst. Vispār jau man tā štelle tīri labi patīk. Pirms brokastīm arī tiek veikta ekspedīcija uz vietējo bagešu veikalu, mums vajag kārtīgi sagatavoties piknikam.

Mūsu šīsdienas apskates objekts ir Cirque Du Fer A Cheval. Tas atrodas aptuveni piecdesmit kilometru attālumā no mūsu bāzes. Man gan nav ne jausmas, kas slēpjas zem šī nosaukuma, man pietiek ar to, ka zinu, ka tur ir taka. Šodien ir sestdiena un sagaidāms, ka uz ceļiem būs lielāka rosībā nekā iepriekšējās dienās.

Līdz cirkam nokļūstam bez problēmām. Ivars, protams, ka veda mūs pa nomaļiem lauku ceļiem, kas noteikti kopā deva nedaudz īsāku ceļa gabalu, bet tādēļ Cluses pilsētai cauri braucām gar garāžu kooperatīviem nevis cauri centram. Vēl vienā vietā Ivars bija atradis šorkatu, kas piedāvāja parasto stāvo serpentīnu nomainīt pret šaurāku un vēl stāvāku, mēs uz to neparakstāmies un nobraucam to lieko puskilometru. Ceļa galā pēc ieejas maksas nomaksāšanas mūsu skatam paveras autostāvvieta un šķūņa tipa tualete.

Sākumā ejam cauri mežam, Armands brauc ar ričuku, te beidzot ir, kur braukt. Taču viņa entuziasms diezgan ātri pāriet, jo braukšana pret kalnu ar skrejriteni nav diez ko aizraujoša. Tādēļ nākas nest gan viņu, gan skrejriteni. Kad esam tikuši pļavā, paveras iespaidīgs skats – es nudien nebiju iedomājies, ka Eiropas Alpos vēl kaut kas tik iespaidīgs palicis un es to vēl neesmu redzējis! Vakardienas lietusgāzes ir nākušas par labu ūdenskritumiem. Apkārt ielejai kalni un ūdenskritumi veido tādu kā apli un izskatās pa pirmo. Pastāvam, paskatāmies un dodamies tālāk, mūsu pārgājiena galapunkts atrodams ielejas galā.

Cirque Du Fer A Cheval
Cirque Du Fer A Cheval

Gribētos jau teikt, ka visi priecīgi devāmies pa taku uz priekšu, bet tā tas nebija. Armands atteicās no sava ričuka un nācās to nest. Protams, ka nest abus var tikai mamma, es savukārt gāju pa priekšu vaktējot, lai lielākie bērni neieveļas kādās krācēs vai nepazūd mežā. Mūsu deviņu cilvēku rinda izstiepās uz puskilometru. Elzai ar’ bija niķis un arī viņu varēja nest tikai viņas mamma. Episki!

Cirque Du Fer A Cheval
Cirque Du Fer A Cheval

Taka gan bija forša, diezgan labi uzturēta, smuki nograntēta, upītēm pāri tiltiņi un vietām pa smukai pļaviņai, kur bonusā klāt soliņi, lai var piesēst un paskatīties. Vienā tādā vietā mēs visi beidzot atkal esam kopā, pietiekoši motivēti, lai dotos tālāk. Tā nu ir ar tiem bērniem, nekad nevar zināt, kad viņiem kaut kas sāks nepatikt vai patikt.

Cirque Du Fer A Cheval

Pēc nelielās piesēdēšanas visiem atkal viss ir labi, jo atkal ejam cauri mežam un laiku pa laikam jālec pāri kādam strautiņam. No sākuma tās ir nelielas tērcītes, bet ar laiku ir pat jāpiestāj un jāpadomā, kā visi tiksim pāri. Tas ir diezgan jautri, tad atkal esam no meža ārā un var redzēt, kā kūst pērnais ledus, vietām upe ir izgrauzusi lielas alas, pie kurām var pieiet un palūrēt. Un te atkal viss saiet grīstē.

Cirque Du Fer A Cheval
Cirque Du Fer A Cheval

Aizas īpašnieki ir praktiski ļaudis un bez tūristiem te ganās arī aitas, un tās jau podiņa skolā nav gājušas, tāpēc taka, lai ar smuka, ar katru nākamo soli kļūst arvien nodirstāka. Ja vēl tās būtu standarta spiras tad vēl tā, bet te zāles treknāka un mitrāka, tad uz spirām nav ko cerēt. Man jau kā lauku puikam no bērnu dienām ir attīstījusies spēja neiekāpt, bet maniem bērniem, kas auguši pilsētā, ar to ir grūtāk. Ar laiku viņi saprot situācijas traģiskumu un atsakās iet tālāk. Ernests ir jānes, Armands gan vēl dragā ar ričuku. Matīss ir totāli neapmierināts, bet vēl iet uz priekšu. Kad noieti četri ar pus kilometri, mums priekšā ir nepārvarams šķērslis. Riktīga upīte, kurai stiept bērnus pāri ir iespējams, bet nekāds prieks no tā nebūtu. Pārējie tūristi iet tai pāri pa sniegu, kas vēl ir virs upītes. Taču es neesmu ar saviem sīkajiem gatavs riskēt un pēc nelielas viedokļu apmaiņas reidžkvitojam un dodamies atpakaļ.

Cirque Du Fer A Cheval

Kad esam puslīdz tikuši ārā no sūdu posma, mēs ar Armandu nomazgājam apavus, lieku viņu plecos un ejam tālāk. Šādos pārgājienos uz 10 km vienmēr nāks rēķināties ar to, ka kāds būs jānes, nevarēs paiet, nodauzīs kājas vai vienkārši niķosies. Kad esam tikuši atpakaļ sākumā, visi ir nopelnījuši saldējumu.

Kā nu sagadījies, kā ne, bet vietējais ēdināšanas iestādījums šādu opciju piedāvā. Cenas gan nenosauksi par draudzīgām, bet tā jau kalnos vienmēr ir bijis, toties īsts mājas saldējums! Toties tualetes iekārtotas pagrabā, blakus zirgu stallim. Zirgi pagrabā vien jau ir kas nebijis.

Passy ezers

Dodamies mājās cerībā, ka visi būs noguruši un arī lielie varēs atpūsties. Taču pēc pāris stundām bērni jau gāž riņķī māju un tiek nolemts vest tos uz vietējo izklaides vietu Lac de Passy. Tur esot izklaides bērniem un vispār vietējo vidū tā esot top atpūtas vieta.

Ezers kā jau ezers, bet ņemot vērā, ka ap to grozās puse pilsētiņas, tad es pieņemu, ka te stafilokoku daudzums uz kubikmetru varētu būt ļoti tuvs normai. Par to liecina arī vietumis peldošie pamperi un higēniskās paketes.

Monblāns

Kamēr bērni izklaidējas rotaļlaukumā, es apeju apkārt ezeram – divi ar pus kilometri. Tā kā ir jau vakars, tad minigolfs jau ir ciet un piepūšamās atrakcijas jau bez gaisa, labi, ka betona un tērauda konstrukcijas vēl vietā. Kamēr mazie izklaidējas, es sēžu uz soliņa un vēroju Monblānu saulrietā.

Francija Pirmā diena

  1. jūnijs

Atkal ir pienākusi lielā diena, kad dosimies ceļojumā. Šoreiz visa ģimene un māsas ģimene ar’. Saplānojām ceļojumu jau ziemā, nolēmām šoreiz apmeklēt Šamonī ieleju. Kopā brauksim četri pieaugušie un pieci bērni, tas nozīmē, ka tas pasākums lielākoties būs bērnu pieskatīšana un motivēšana, pašiem diez vai kam citam laika pietiks. Iepriekšējā vakarā esam sakrāmējuši somas, salasījuši visus bērnu sēdeklīšus. Izjaucu Armanda skrejriteni un sapakojām to somā, nospriedām, ka tā būs vieglāk transportēt.

Lidosta

Latvijā ir sācies karstuma vilnis, Jūrmalas šoseju beidzot remontē, par laimi tas netraucē nokļūšanai līdz lidostai. Tur sākumā nododam bagāžu, tā mums ir veselas četras vienības – divi koferi un divi bērnu sēdeklīši. Citreiz mēs tos beņķus dikti pakojām, šoreiz nolēmām neķēpāties un nodevām tādus pašus nepakotus. Tas gan nozīmēja, ka ceļojumā lieki līdzi paņēmās 200 litru atkritumu maisu rullis un līmlente, bet ko var zināt, iespējams, ka vēl noderēs.

Lidostā bērnu stūrītis ir atkal atguvis savas mantas un bērniem ir kur spēlēties, līdz pienāk izlidošana. Mēs lidosim uz Ženēvu. Lidojums norit apbrīnojami mierīgi, ja neskaita vienu skandālu par nevēlēšanos sēdēt piesprādzētam, sīkajiem noteiktā vecumā (ap 1-3 gadiem) uz to ir kaut kāds klikšķis – negrib un viss. Par laimi arī visiem līdzpaņemtajiem ekrāniem pietiek baterijas un visiem viss ir labi. Tikuši lejā un sagaidījuši bagāžu mēs nonākam pie šīs dienas galvenā uzdevuma – izīrēt mašīnu. Mūsu gadījumā tas ir busiņš. Ženēvas lidosta ir īpatnēja ar to, ka skrejceļš ir uz Francijas un Šveices robežas un tai ir divi sektori – franču un šveiciešu. Francijas daļā automašīnas iznomāšana ir lētāka un Tu dabū Francijas numuru. Protam, ka sākumā mēs aizejam uz Šveices daļu, vaktējot bērnus un stiepjot bagāžu tas arī ir saprotams. Beigās izejam dikti vienkāršu robežas šķērsošanas procedūru un esam klāt pie pareiziem autonomas lodziņiem. Skaidra lieta, ka brīdī, kad man stāsta par nomas nosacījumiem, mans telefons sāk zvanīt kā traks. Visu dienu nekā un tagad, davai, dos vaļā zvanīt. Apklusinu, bet tas neliekas mierā, varētu domāt, ka kaut kur kaut kas noticis, bet tā kā numurs nepazīstams, man ir vienalga.

Dabūjis atslēgas un iegrāmatojis savu kredītkarti, dodamies uz autostāvvietu, lai beidzot varētu braukt uz naktsmājām. Taču telefons neliekas mierā, atkal zvana, šoreiz nepazīstams Latvijas numurs, Topšops man jau ir nobloķēts, tādēļ ceļu augšā. Vārds pa vārdam izrādās, ka es esmu sajaucis bagāžu un no lentes esmu paņēmis ne to somu. Vienu vārdu sakot APZADZIES! Lai nolādētas Rimi akcijas un Wenger somas, ir pienācis brīdis, kad nelīdz pat vairs pie roktura piesieta prievīte! Dodos atpakaļ uz bagāžas saņemšanas punktu Lost and Found. Par laimi robežsargs mani jau pazīst un bez vārda runas palaiž atpakaļ pa šortkatu, pēc pāris minūtēm es jau atvainojos somas likumīgajai īpašniecei par pārpratumu. Saņemu savu somu un ceru, ka neesmu sačakarējis cilvēkam dienu.

Ženēva

Pēc tam pa to pašu ceļu dodos atpakaļ un meklēju savējos, tiem teorētiski jau vajadzētu būt busiņā. Tur visus ar’ atrodu, neviens nav pazudis un uzvedas ar puslīdz mierīgi. Sapakojam mantas un dodamies uz Passy miestu, tur mums ir uz nedēļu rezervēti apartamenti ar skatu uz Monblānu un baznīcas torni, bet es to vēl nezinu. Nomā mēs esam noskaidrojuši, ka ar franču busiņu mēs Šveicē varam braukt kur vien vēlamies, bet tikai ne pa šoseju, jo tur vajag vinjeti. Sākumā mums uz to Šveici jātiek, jo tur ir šortkats uz Šamonī. Patiesībā tas bija diezgan vienkārši, nekur nomaldīties nemaz nevarēja. Jau iedrošinājām sevi ar tekstiem, ka atpakaļ ar nebūs nekādas problēmas (kā tad) un iebraucām Ženēvā.

Ženēvā es jau esmu pāris reizes bijis un te mums bija paredzēts tikai izbraukt cauri, jo nāk nakts un mums apartamentos jābūt laicīgi, citādi kāds no pieciem bērniem noteikti sarīkos dumpi. Braucam cauri, pulksteņus joprojām pārdod, strūklaka strādā un ceturtdienas vakarā korķī stāv visa galvenā iela. Labi, ka Ivars (Tomtoma avatars) zina ceļu, galvenais skatos, lai neuzrautos uz tām šausmīgajām Šveices maģistrālēm, uz kurām mums uzbraukt liegts. Vispār jau es nemaz ar busiņu izbraukt tā ar nedabūju, pie stūres sēdēja Kristaps, es biju jau sev ierastā rezerves šofera vietā.

Passy

Braucot konstatējām, ka ir jau vēls un kapitālistiskajā Francijā visas bodes jau būs ciet un tādēļ vakariņās mums būs jāēd līdzpaņemtās pankūkas. Mērojot tos simts kilometrus mums izceļas daži kašķi par atskaņojamo mūzikas repertuāru. Tur lielākie trača cēlāji ir Armands ar Ernestu – viens grib oldmakdonaldu, otrs – Alan Walker Darkside. Beigās ar mediatoru palīdzību atrodam kompromisu Baby Shark un viss ir mierīgi.

Monblāns

Tikuši Passy apstājamies pie baznīcas un meklējam, kā tikt iekšā savos apartamentos, it kā ir sarunāti laiki, bet te viss ir ciet, lēnām savelkas lietus un sāk līt. Es esmu diezgan saskrūvējies par franču organizētību, Maijai ar’ saimniece uz telefonu neatbild “izslēgts vai ārpus uztveršanas zonas”, vai arī ja sazvana, neko nevar saprast. Pēc 10 minūtēm jau uzrodas. Mums uz visiem trīs istabas un virtuve, kā arī jauks balkoniņš ar skatu uz ciemata laukumu. No tā var sekot līdzi ciemata dzīvei. Iedzenam busiņu stāvvietā, tas nav nekāds joks pa šauru ieliņu atmuguriski un vēl jāskatās, ka neaizķer kaimiņu mašīnas. Šis pasākums mums tagad būs pāris reizes dienā. Iekārtojamies, savadām ierīcēs interneta piekļuves kodus. Šodien tāds nomācies un Monblāna virsotni nemaz neredz, bet skats tik un tā iespaidīgs.

%d bloggers like this: