Navigate / search

Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi by Segals Kabīrs

Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi

Latviešu valodā populārzinātniskas grāmatas iznāk daudz par maz. Protams, ne man pavēlēt izdevējiem izdot izglītojošu nozaru literatūru, bet, spriežot pēc esošās situācijas, cilvēki to praktiski nelasa. Patiešām izcilas grāmatas izdevniecības pārdod daudzus gadus par arvien zemākām cenām. Tādēļ katru reizi, kad iznāk kāda no populārzinātniskajām grāmatām, es cenšos pie viņas tikt. Šajā gadījumā gan sanāk nedaudz liekulīgi, jo nebalsoju par grāmatu ar savu naudas maku, bet izdevniecība Jāņa Rozes Apgāds man to iedeva apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sāksim ar grāmatas anotāciju:

Kabīra Segala pētījumu rezultāts ir vienreizēja un aizraujoša grāmata par naudu ne tikai kā maksāšanas līdzekli, bet arī kā mūsu civilizācijas sastāvdaļu visos laikmetos. Grāmata savā ziņā maina lasītāju priekšstatus par naudu un ļauj paraudzīties uz to no cita skatpunkta, ļaujot ieraudzīt tās lomu un ietekmi uz ikviena cilvēka dzīvi. Autors pēta un apraksta naudu kā dzīvu būtni.

Ja būtu jāsaka pavisam godīgi, tad es grāmatu nesauktu par pētījumu, bet gan par konspektu. To es varu droši apgalvot, jo tā ir sanācis, ka es no autora izmantotās literatūras esmu izlasījis gandrīz visas grāmatas. Man šī grāmata atsvaidzināja atmiņā senāk un ne tik sen lasītas lietas. Autors pats no sevis ir ielicis tikai pāris gadījumus “no dzīves”, viss pārējais nāk no citām grāmatām. Viņš jau arī nemaz necenšas izgudrot riteni no jauna un godīgi atklāj savus avotus, un visur pieliek atsauces. Grāmata ir tāds savdabīgs rafinēts produkts, kas sevī ietvēris daudzu citu ekonomikas un naudas tēmu grāmatu būtiskāko un interesantāko. Nenoturējos nepievienojot daļu no grāmatām, kas kalpojušas šīs grāmatas pamatā.

IMG_3348

Autors cenšas parādīt, un viņam tas izdodas, ka nauda ir ne tikai papīra vai metāla gabals, kuru mēs veikalā apmainām pret preci. Nauda cilvēkiem ir kaut kas vairāk, skaitot naudu smadzeņu darbošanās režīms kļūst apbrīnojami līdzīgs narkomāna smadzenēm. Naudas vēsture ir cieši saistīta ar civilizācijas vēsturi, pat vairāk  – jau pirmatnējām sabiedrībām visticamāk ir bijis kāds naudas ekvivalents. Daudzi pētnieki uzskatā, ka tāds barters īsti nekad nemaz nav bijis, iespējams, tā lomu ir pildījušas parādsaistības. Lasot nodaļas par papīra un metāla naudām var uzzināt daudz ko interesantu. Papīra naudu pirmie sāka lietot ķīnieši, bet parādzīmes bija populāras jau no aizseniem laikiem. Par metāla monētām neviens nevar būt drošs, var piekrist apgalvojumam, ka pirmie tās lietoja Līdijā, bet nav izslēgts, ka ar laiku uzradīsies vēl kāda senāka monēta. Savukārt mūsdienu elektroniskā nauda, tā, kas ir nemateriāla, šķiet, ir radījusi nelielu vērtības sajūtas pārrāvumu, cilvēki to tērē brīvāk nekā skaidru naudu un daudz labprātāk uzņemas kredītsaistības.

Taču, ja lasītājs naudas tēmai ir pievērsies nesen, nav specializējies ekonomikas un monetārajās teorijās, tad viņam šī būs īsta medusmaize. Tā vietā, lai lasītu daudzas biezas (nenoliedzami interesantas) grāmatas un tērētu savu ierobežoto lasīšanas laiku, te viņš pāris vakaros varēs iegūt informāciju par visu būtiskāko. Es gan neieteiktu raut grāmatu cauri uzreiz, jo aprakstītās teorijas un fakti ir no tiem, kas tomēr prasa nelielu apdomāšanu un pastrīdēšanos ar autoru.

Piemēram, es personīgi nepiekritu autoram jau pirmajā nodaļā. It kā jau pirmajā acu uzmetienā nauda kā enerģijas ekvivalents skan visnotaļ patiesi. Maksājam jau par pakalpojumu vai produktu, kas bēc būtības ir darba atvasinājums. Taču visam tam klāt siet evolūciju un mēģināt vispārināt to uz tādu kā simbiozi, man šķita pārāk paviršs piegājiens, tāda maldīga analoģija. Viena nodaļa, kurā tika runāts pa naudas dvēseli, par vērtību sistēmām, morāles un ētikas kontekstā, man negāja pie sirds. Tajā, manuprāt, bija par daudz dažādu svēto rakstu citātu, kas vietumis bija atrauti no konteksta un izklāsts pretnostatījās visai pārējai grāmatai. Saprotu arī, ka nevar runāt par naudu un aizmirst reliģisko sabiedrības aspektu, tas ir svarīgs un būtisks.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja interesē atbilde uz jautājumu: kas ir nauda, tad droši lasi. Šī grāmata koncentrētā veidā sniegs informāciju, kas citkārt būtu jāmeklē pārdesmit citās grāmatās. Ja vēlāk vēlēsies, tad varēsi izlasīt arī tās. Savukārt cilvēkam, kurš par naudu jau ir labi informēts, šī atsvaidzinās un aktualizēs zināšanas par naudas vietu mūsu dzīvē.

Neliela blandīšanās pa Franciju III

Šorīt pamostoties atklāju, ka kuģošanas plāniņš atkrīt, jo ārā laiks ir reti riebīgs. Viss nomācies un izskatās, ka līs. Patiesībā mani jau nemaz nevelk visu dienu blandīties pa jūru ar kuģi. Tālab, iekoduši brokastis, dodamies uz La Rochelle atrodamo akvāriju. Pa ceļam uznāca neliels lietutiņš un mēs muzejā nonācām nedaudz izmirkuši, lietussargi jau ir priekš vārguļiem.

Akvārijs, jāatzīmē, ir diezgan iespaidīgs priekš tādas mazas pilsētiņas. Iesākumā tevi iebāž lifta paveidā, kas simulē nolaišanos okeāna dzīlēs. Simulācija tā ne visai, bet mazākiem bērneļiem varētu patikt. Protams, ka paši pirmie akvāriji tiek apskatīti ar īpašu rūpību, lai gan nevarētu teikt, ka ekspozīcijas ir izcilas. Labākā šķita Atlantijas okeāna simulācija ar austerēm, zivīm.

Katram akvārijam klāt ir tā tilpums litros, tas dod diezgan reālu priekšstatu kāds spiediens ir jātur akvārija stiklam. Zivis ir klasiskās, nu tādas, kuras redz visos nopietnos akvārijos. Jaukas ir zāles, kur vesela siena ir 800 000 litru akvārijas, pa kuru ņemas dažāda puccūķa lieluma zivteles, ieskaitot haizivis.

Ar laiku man sajūtas notrulinājās un kādu brīdi akvāriji vairs interesanti nešķita. Interese atgriezās vērojot Pakavkrabja pūliņus apmesties atpakaļ uz kājām. Pakavkrabis, tā saucamā dzīvā fosilija, dzīvo ASV piekrastē un ir saglabājies nemainīgs no Paleozoja. Patiesībā viņš ir lielāks radinieks zirneklim nevis krabim.

Tālāk pavēroju mazos Nemo un tad dodos uz akvārija megahitu 1 250 000 litrīgo akvāriju. Tur tiek dota iespēja vērot haizivis, tā arī kādas desmit minūtes nosēžu skatoties, kā peldas dažādas zivtiņas, cerot, ka kādai no haizivīm aizkritīs širmis un tā sadomās iekost ar kādu no zivtelēm. Diemžēl manas cerības nepiepildās, haizivis un zivtiņas peld šurpu turpu un neviens nevienu neēd.

Pie izejas apmeklējam suvenīru veikaliņu, kurā pārstāvētos suvenīrus, tikpat mierīgi var nopirkt arī Rīgā, ja izdomā kā ar flomi zem zivtiņas magnētiņa pierakstīt La Rochelle. Jā, grāmatas par zivīm gan bija vesels lērums, tikai diemžēl franču valodā. Ārpusē mūs savukārt gaida lietutiņš, virzāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai tiktu pie mašīnas.

Redzot, ka La Rochelle dzīves nav, nolemjam doties uz pārdesmit kilometrus attālo Rochefort. Tā kādreiz bijusi franču flotes militārā osta. Iepriekšējā dienā vienā bukletiņā esam redzējuši pusbūvētu franču fregates Hermione repliku, tā kā šitādas lietas mūs interesē, vismaz mani ar Atvaru, nolemjam doties uz to muzeju.

Ivarā esmu ielicis aptuvenu adresīti, tādēļ mašīnu atstājam pie jahtu ostas. Nekādi nesaprotu, kā tie jahtu īpašnieki, ja viņiem rodas vēlme izbraukt, dabū jahtu ārā no stāvvietas. Vienai otra no jahtām stāv iespiesta starp vēl piecām. Tad nu pēc nelielas pastaigas pa jahtu ostu atrodam arī jūraslietu muzeju.

Nopērkam biļetes gan uz pašu muzeju, gan uz Hermiones apmeklējumu. Pats muzejs tā viduvējs, pirmā izstāžu zāle parāda mums virvju vīšanas mākslu, mezglu siešanu. Noskatījos filmiņu kā mehanizēta virvju vīšana un dodos uz nākamo trīšu zāli. Tur parādīts trīša spēks, katrs kurš vēlas var cilāt 50 kilogramus – fizika strādā arī Francijā.

Tad izstāde veltīta franču Panamas kanāla rakšanai, dažas dokumentālās filmas, noskatos lielāko daļu, interesanti. Tik interesanti, ka esmu pasūtījis no Amazon.com grāmatiņu par kanāla vēsturi. Tā kā puse naudas par biļeti jau atpakaļ dabūta (viss cītīgi apskatīts un, kas mācēts, izlasīts), dodamies uz pašu Hermioni.

Hermione atrodas lielā angārā, kas savukārt uzsliets uz virs sausā doka. Pats 1166 tonnīgais kuģelis savulaik, 44 metru garumā un 11 metru platumā, kuģojis pa jūrām no 1779. gada līdz 1792. gadam. Braucis uz Ameriku un kur tik ne, beigās nogrimis pie Korsikas krastiem. 1997. gadā laikam vietējais kuģu modelētāju pulciņš (visur gan saukts par entuziastiem) nolēma 1:1 kuģi atjaunot. Nodibināja sabiedrību ielika ķīli un sāka būvēt. Plāns bija jau pērngad visu pabeigt un braukt jūriņā, tomēr zināt jau, kā tas ir -siens jāvāc, lopi jākopj un kuģis puspabeigts stāv dokā joprojām. Un labi vien ir – vismaz es dabūju to apskatīt.

Apskates process ir vienkāršs, ganies pa angāra malā esošajām galerijām, gar kuģa sastatnēm un skaties ko vēlies. Patiesībā izskatās pēc šķūņa, kura spāru svētki vēl tikai gaidāmi. Lai papildus izklaidētu tūristus, gar malām izlikti informatīvi materiāli franču valodā, bet šo to man saprast izdodas. Jau ejot ārā no muzeja nolemju izprovēt agregātu, kas par vienu eiro un pieciem eirocentiem piedāvā iespēju dabūt bļembuku ar Hermion bildi pēc savas izvēles. Tā kā ar šī veida agregātu biju redzējis jau senāk, tad tā izmēģināšana bija sens sapnis. Salieku iekšā naudiņu izvēlos bildīti un dabūju savu transformēto bļembuku. Līdz ar dabūšanu mans ģīmis izstiepjas bļembuka ovāla formā. Es biju domājis, ka transformēta tiks eiro monēta nevis pieccentnieks.

Nākošais plāna punkts ir pusdienošana, atrodam pilsētas centru un sākam apskatīt piedāvājumu. Citur pusdienas vairs nedod, citur vispār slēgts, beigās atrodam picēriju ar nosaukumu Saules dārzs. Pasūtām ēdienu, porcijas reāli lielas, paēdam, padzeram un prasām rēķinu. Rēķinu mums atnes kaut kādu dīvainu, par trīs picām un vienu otro plus dzeramo mums jāmaksā tikai deviņi eiro. Kāpēc tik maz nemaz neskaidrojām, samaksājām un devāmies vien prom.

Sākās nākošais interesantais punkts automašīnas meklēšana, iesākumā tiek sajauktas debespuses un aiziets pretējā virzienā, tad dodamies atpakaļ līdz upei kā plānots no sākuma. Pa ceļam ievēroju interesantas konstrukcijas paceļamo tiltu un vietējo bomzīti, bomzis no biezajiem, pats ar savu ričuku, mobils tā sakot.

Tālāk dodamies Saintes pilsētiņas virzienā. Nu kā var neaizbraukt uz vietu, kas jau saucas svēta! Pa ceļam atklājas, ka Ivars neko nezina par jauno maksas štrāsi un nākas vadīties pašiem pēc ceļazīmēm. Te pirmo reizi izbaudām, ko nozīmē Francijas apdzīvotība. Ceļš vijas cauri daudzām mazām pilsētiņām, kuras citu no citas atdala pāris kilometri. Apbūve zema un arī pašas pilsētiņas visnotaļ labā paskatā.

Aizripinājuši līdz Saintes sadomājam pastaigāt ar kājām un atstājam mašīnu kādu kilometru no centra dodamies uz pilsētu. Zinām, ka pilsētā kaut kur ir romiešu laiku amfiteātris un un Svētā Eutrope baznīca. Meklējot amfiteātri nošaujam greizi un atrodam vēl Sv. Pierre (tas pats Pēteris) baziliku. Ja godīgi, tad šāda projekta baznīcu neesmu vēl nekad redzējis. Viņa nez kāpēc celta kalna palejā, pasākums sācies jau divpadsmitajā gadsimtā, nezinu kā izskatītos, ja projektu novestu līdz galam. Sākotnējais projekts paredzēja augstu un slaidu baznīcas torni, kas padarītu katedrāli vēl divas reizes augstāku, taču laikam finansējuma dēļ torņa vietā sanāca tikai neliels kupoliņš.Pastaigājuši pa iekšieni, ko tur slēpt, kā īsts Diablo spēlētājs pārbaudīju vai nav kādas durvis uz pagrabiem, durvis bija, bet pagrabi slēgti. Devāmies tālāk meklēt amfiteātri. Neteiksim jau, ka amfiteātris ir baigi noslēpts, visas norādes jau ir, ja vien skatās, atrodas kāda parciņa malā. Amfiteātri var aplūkot no diviem skata punktiem, pirmais par velti, stāvi pie žoga un skaties cik lien. Otrais par maksu, ne ar ko neatšķiras, tikai vari arī brīvi klejot pa pašu amfiteātri. Mirkļa vājuma rezultātā izvēlamies otro variantu.

Bez mums šo brīnumu apmeklē vēl divi tūristi, tā ka varam visu izpētīt. No paša amfiteātra nekā daudz pāri nav palicis. ~ 40 to gadu būvēts, tagad pāri ir palikušas tikai drupas. Man rodas “resna” aizdoma, ka no amfiteātra akmeņiem droši vien ir uzbūvēta pus vecpilsēta. Bet arī atlikušais ļauj saprast, ka kādreiz būve ir bijusi diezgan nopietna.

Pablandījušies pa amfiteātri dodamies uz St. Eutrope – pirmais evanģelizētājs, moceklis šajā apgabalā, un viņa vārdā nosaukto baznīcu 1096. gadā esot iesvētījis pats pāvests Urban II. Nav slikti priekš pilsētiņas ar 15 000 iedzīvotājiem. Tradicionāli ieejam baznīcā, paskatāmies iekšpusi , neviena tur nav.

Tad nolemjam nokāpt pagrabos, pagrabos diemžēl nestrādā elektrība. Mani un Atvaru tāds nieks neattur no svētā pīšļu apskates un dodamies tik tālāk. Bišķi jau gaisma kaut kāda ir. Apskatam iespējamo svētā atdusas vietu, askētiska priekš benediktīnieša. Redzam, ka pagrabs tiek izmantots arī veco grēksūdzes skapju glabāšanai.

Tālāk seko ceļš atpakaļ uz La Rochelle viesnīcu, Ivars atkal grib uzdzīt mūs uz bāņa un mēs viņu neklausām. Viesnīcā ēdam vakariņas un skatāmies futbolu spēlē Vācija pret Portugāli. Kanāls franču, komentētājs franču, iemācos izteicienu „Ollalā!”, to izmanto sevišķi asos brīžos, labi izklausās arī spalgi izkliegts „Švainštaigēr”. Noskatos pirmo puslaiku un dodos gulēt.