Navigate / search

The Obelisk Gate (The Broken Earth #2) by N.K. Jemisin

The Obelisk Gate (The Broken Earth #2) by N.K. Jemisin

Šī grāmata marinējās manā plauktā no pērnā gada oktobra. Pirmā grāmata bija brīnišķīga, un nevarēju saņemties uzreiz izlasīt otro. Baidījos, ja nu nebūs tik laba kā pirmā, ko tad? Centos sevi pasargāt no vilšanās. Tomēr pienāca brīdis, kad, skenējot savu grāmatu plauktu, nolēmu izlasīt, lai tur vai kas.

Ir pienācis piektais gadalaiks, pagaidām viss vēl ir puslīdz normāli, galu galā puse no kontinenta vēl ir apdzīvojama. Taču šoreiz gadalaiks aizkavēsies ne vien uz pāris gadu desmitiem, viss ir daudz nopietnāk, šķiet, ka tas vilksies vismaz desmittūkstoš gadus. Alabastrs – pasaules glābējs, pasaules iznīcinātājs un vienkārši trakais ir atgriezies, lai pabeigtu Essun apmācību. Viņas uzdevums ir pavisam vienkāršs – iemācīties kontrolēt obeliskus un atgriezt Zemei Mēnesi.

Tāpat kā rakstot par pirmo grāmatu, par otro arī ir grūti uzrakstīt ko vairāk par emocionāliem “ļoti patika”. Noteikti ir daudz labāka par sērijas sākumu, varoņiem tiek dots laiks pielāgoties jaunajai realitātei. Tiek stāstīti viņu stāsti un parādīts tas, kā tie izmainās. Essun nemaz nevēlas uzņemties savu izredzētības nastu, bet dzīvē ne vienmēr izvēle ir atkarīga no tevis paša. Nassun, viņas meita, iet pati savu ceļu, viņas orogena spējas ir daudz spēcīgākas par mātes, un viņai ir labi skolotāji. Viņai tāpat kā savulaik mātei nākas vilties visos, un domājams, tikai triloģijas pēdējā grāmatā spēsim pilnīgi novērtēt viņas izmaiņas.

Akmensēdāja Hoa stāsts izvērtās par negaidītu pārsteigumu un piešķīra visam notiekošajam papildus dimensiju. Es melotu, ja apgalvotu, ka nu man beidzot ir skaidrs par katras iesaistītās frakcijas īstajiem nodomiem un mērķiem. Skaidrs ir tikai tas, ka nekas nav skaidrs.

Un tas viss norit uz pasaules lielākās kataklizmas fona, kur pa zemi siro izbadējušos cilvēku pūļi, kur atlikušās pilsētas cenšas sagrābt sev visu, ko vien ir iespējams paņemt. Pasaule, kuras flora un fauna ir pielāgojusies straujām izmaiņām, un ir apņēmības pilna izdzīvot uz citu rēķina. Tiek aktualizēti simtgadīgi konflikti un meklēti vainīgie. Par autores izveidoto pasauli varu teikt tikai atzinīgus vārdus – līdz detaļām pārdomāti sīkumi, pat tādi, kas saliekas kopā tikai pēc noteikta laika. Pasaule stāstījumā ievīta organiski, neradot priekšstatu par enciklopēdijas šķirkļu lasīšanu vai paļaujoties uz nodaļām, kuras pārblīvētas ar dabasskatu aprakstiem.

Izlasās burtiski vienā elpas vilcienā, nolikt malā ir neiespējami, tagad jāgaida vasaras beigas, kad pēdējā un noslēdzošajā grāmatā viss beigsies, vai varbūt sāksies. Sākums varbūt ir nedaudz iestiepts, bet sižeta attīstībai atelpa nudien ir nepieciešama. Grāmata tomēr nav trilleris, bet rakstīta, lai lasītājam liktu aizdomāties. Par to, kur mūs ved zinātnes attīstība, par to, ka mums pašiem piektais gadalaiks vairs nav ar kalniem, vai mēs būsim gatavi atteikties no komforta, lai nodrošinātu nākotni saviem pēctečiem, vai aiz mums paliks tehnoloģiju drupas, no kurām mūsu pēcteči neko nevarēs saprast, un vai mums būs laiks plāna B realizācijai. Obelisku vārtus atvērt jau ir izdevies, bet kas no tā sanāks izšķirošajā brīdī, to pagaidām zina vien pati autore.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šī grāmatu sērija ir no tā, kuru es ieteiktu izlasīt visiem. Pat man, daudzlasītājam, reti gadās sastapties ar tik elegantu un dziļu stāstu, kas nepiemirst neko svarīgu un personīgos pārdzīvojumus spēj nošķirt no globālām katastrofām.

The Fifth Season (The Broken Earth #1) by N.K. Jemisin

the-fifth-season-the-broken-earth-1-by-n-k-jemisin

Parasti jau es daudzas balvas ieguvušām grāmatām nez kāpēc metu lielu līkumu. Tādēļ arī nekad neesmu apņēmies izlasīt visas Hugo balvu ieguvušās grāmatas. Arī ar šo autori man pēc pirmās grāmatas neizveidojās nekā kopīga, un viņas darbus cītīgi esmu ignorējis. Taču vienu dienu meklēju sev ko jaunu no fantāzijas, apskatīju vērtējumus goodrīdos un sapratu, ka būtu grēks to palaist garām nelasītu.

Pasaulei ir pienācis gals, šoreiz pa īstam. Cilvēce kā tāda nepastāv jau vairākus gadu tūkstošus. Kaut kas ekosistēmā un planētas orbītā ir sagājis grīstē, tagad uz planētas ir pieci gadalaiki – pavasaris, vasara, rudens, ziema un nāve. Piektajā gadalaikā cilvēces izdzīvošana karājas mata gala. To var izraisīt jebkas – supervulkāna izvirdums, vecu sen noglabātu bio un kodolatkritumu nonākšana ekosistēmā. Šajos laika sprīžos, kas var ilgt gadu simtus, ir tikai viens noteikums – katrs pats par sevi. Apmetņu vārti ir slēgti svešiniekiem, un arī tiem, kas palikuši iekšpusē, izdzīvošana nav garantēta.

Sākas stāsts visnotaļ skarbi. Autore piedāvā lasītājam iztēloties sevi par māti, kura tikko atklājusi, ka viņas vīrs ir nositis viņu dēlu. Vispār jau dotās sabiedrības apstākļos pelnīti, jo puika ir izrādījies orogens. Orogenus neviens necieš, attālākas kopienas tādus nolinčo uz vietas. Tāds palaists savā vaļā var mierīgi izraisīt lokālu kataklizmu, kas paņemtu tūkstošiem dzīvības. Proti orogens var manipulēt ar zemes spēkiem, izraisīt un noslāpēt zemestrīces, piestartēt vulkānu. Pasaules tektoniskie procesi jau tāpat ir sagājuši sviestā, lai ļautu to darbībā iejaukties naturālam orogenam.

Pasaulē ir vietas, kurās orogenus piecieš un viņu spējas izmanto. Sanzed impērija ir atradusi veidus, kā viņus kontrolēt, pēc būtības ļaut tiem vārīties pašiem savā sulā, sevi kontrolēt un justies sabiedrībai noderīgiem. Jā, tas ir standarta stāsts par ksenofobiju, rasismu un vēstures pārrakstīšanu. Cilvēkiem tikai šķiet, ka viņi dzīvo pēc seniem akmenī kaltiem likumiem. Šie likumu ir mainīti daudzas reizes, un šīs izmaiņas nav ietekmējušas cilvēces izdzīvošanu. Damaja ir meitenīte, kurai parādījušās orogena spējas. Vecāki par to paziņo Impērijas birokrātiem un drošības pēc šo tur pusbadā šķūnī. Orogens jau nav īsti cilvēks, un kurš gan grib briesmoni mājās. Sienite ir orogenu akadēmiju beigusi speciāliste, viņa dodas pirmajā uzdevumā un saskaras ar līdzcilvēku patieso attieksmi. Viņai ir iepotēts, ka orogeni ir samaitāta cilvēces daļa, un tas, ka viņai tiek atļauts dzīvot ir privilēģija, kas jānopelna. Essun ir bēguļojoša orogena, tieši viņas dēls mirst grāmatas sākumā.

Varones un viņu pārdzīvotais nudien ir labs veids kā iepazīstināt lasītāju ar šo dīvaino pasauli. Atbilde uz jautājumu, kā šie trīs vēstījumi saslēgsies kopā vienotā sižeta līnijā, rūpīgam lasītājam atklāsies jau pirmajā grāmatas ceturtdaļā. Taču, ja lasīsi uz fikso, garantēsi sev WTF momentus vienā laidā. Vienīgais mīnuss ir tas, ka autore pārāk mēģina lasītajam uzspiest iedzīvošanos šo sieviešu ādās, tādējādi padarot viņu pārdzīvojumus lasītājam personiskus. Bet uz mani tas kaut kā nenostrādāja (varbūt tādēļ, ka neesmu sieviete) un nedaudz kaitināja. Viņām nākas bieži izdarīt izvēli starp slikto un ļoti slikto. Ne vienmēr izvēle ir pareiza, bet nosodīt viņas arī īsti nav par ko.

Grāmatas atmosfēra nudien ir drūma. Laiku pa laikam parādās pa kādam dzīvespriecīgam momentam, bet pēc kāda laika lasītājs saprot, ka “nekas labs nav uz ilgu laiku”. Tā kā stāstīts tiek no orogenu skatu punkta, pasaule ir pilnīgi sajāta. Arī paši orogeniem tiek skalotas smadzenes jau no bērnības. Talantīgie tiek bīdīti uz augšu, bet grūtāk apmācāmie pazūd. Tas viss kopā tiešām rada sprādzienbīstamu situāciju, kuras rezultātu autore mums pavēsta jau grāmatas prologā.

Pasaules centrālo problēmu es atkodu diezgan ātri un tādēļ grāmatas nobeiguma atklāsmi sev nozagu pats. Lai gan daļai no lasītājiem ir risks nesaprast, ka tā ir problēmas sakne arī pēc izlasīšanas. Pasaule ir izveidota brīnišķīgi, man vienmēr ir patikušas tādas postapokaliptiskās pasaules, kurās atrodamas daudzu senāku civilizāciju paliekas. Tās visas ir gājušas bojā varbūt piektajā gadalaikā, bet varbūt jau agrāk. Te ir tik daudz kultūrvēsturisko slāņu, artefaktu un pat pavisam cilvēkiem svešas rases. Vieni no tiem Akmensēdāji. Tie var pieņemt cilvēka formu un izskatās pēc dzīvām statujām. Kas viņi ir un kādi ir, to mērķi neviens nezina. Tādēļ oficiāli tie ir pasludināti par pasakām un tiek ignorēti. Bet ir artefakti, kurus nav iespējams ignorēt, akmens obeliski, kas redzami debesīs, tie virzās par sev vien zināmām trajektorijām un to nozīmi neviens vairs neatceras. Šķiet, ka šie obeliski būs triloģijas centrālā mīkla.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, šī patiešām ir pelnījusi visas piešķirtās balvas un nominācijas. Ja vēlies spēcīgus varoņus, detalizētu postapokaliptisku pasauli un piedzīvot īstu globālo kataklizmu, tad droši ķerieties vien šai klāt, nenožēlosiet.

%d bloggers like this: