Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata veltīta ekonomikas problēmu apskatīšanai. Sarakstīta vienkāršā valodā, bagātīgi ilustrēta ar gadījumiem „iz dzīves”, kas ļauj saprast problēmas būtību arī vienkāršam lasītājam. Sākumā grāmatu izvēlējos tikai tādēļ, ka domāju, ka šis darbs būs līdzīgs jau par kultu kļuvušajai „Freakonomics”, bet realitāte izrādījās daudz labāka. Protams, nav īsti korekti salīdzināt klasisko makroekonomiku ar neoklasiskās mikroekonomikas pielietojumu, te runa ir par lasīšanas interesantumu.
Tātad grāmata sastāv no deviņām nodaļām, kas katra apskata kādu noteiktu makroekonomikas aspektu un pie reizes atbild uz kādu interesantu jautājumu. Aspekti ir sekojoši:
Valsts attīstības stratēģijas izvēle. Atbild uz jautājumu, kādēļ Argentīna zaudēja attīstībā ASV? Patiesībā jau visai klasisks situācijas apraksts, kas skaidri ilustrē dažādu faktoru ietekmi uz valstu attīstību. Kapitāla koncentrācija, protekcionisms, monetārā un fiskālā politika.
Pilsētas. Nodaļa veltīta urbanizācijai un tās modernajām izpausmēm. Sākas ar Senās Romas attīstību un beidzas ar Ķīnas megapolēm. Izrādās, ka pilsētām ir dažādi rašanās motīvi, sākot no plānveida izveides, beidzot ar spontāniem graustu rajoniem Āfrikā.
Dabas resursi. Klasiskais jautājums, kādēļ naftas un dimantu atradnes valstīm sagādā vairāk problēmas nekā nes labumu? Nodaļa parāda, ka šis apgalvojums uz visām valstīm neattiecas. Problēmas pamatbūtība izskaidrota diezgan pamatīgi. Galvenie punkti, korupcija un pārējo industriju pēkšņā nekonkurētspēja.
Reliģija. Kādēļ islāma valstis nekļūst bagātas? Patiesībā jau valsts ekonomiskajai attīstībai ar reliģiju nav nekāda sakara, un arī nekādas kolerācijas šai jomā nav pierādītas. Problēmas ir pašos cilvēkos un sabiedrībā.
Politika un attīstība. Kādēļ asparāgi nāk no Peru? Veltīta iekšējā tirgus protekcionismam, lauksaimnieku lobijam un tam, kā maza saujiņa ar uzņēmīgiem cilvēkiem spēj kropļot globālo tirdzniecību un brīvu preču kustību. Labs piemērs – ASV kokvilnas audzētāji.
Loģistika. Kādēļ Āfrikā neaudzē kokaīnu? Neliels ieskats tirdzniecības vēsturē, kā veidojušies tirdzniecības ceļi, kā izmainījušies transporta veidi, kā radies standarta preču konteiners un kādēļ valstī, kur nav sakārtota loģistika nav izdevīgi audzēt koku un ražot kokaīnu.
Korupcija. Apskata korupcijas problēmas un mēģina atbildēt uz jautājumu, kādēļ dažas korumpētas valstis attīstās, bet dažas ne. Indonēzijas un Tanzānijas piemērs. Jo augstāk organizēta korupcija, jo valstij lielākas izredzes attīstīties, investori zina, ja maksāsi – dabūsi, un uzskata to tikai par papildus nodokli. Bet, ja jāmaksā visiem, kā Indijā bez garantijām tas attīstību bremzē.
Attīstības ceļa izvēle. Kāpēc pandas ir nekam nederīgas? Salīdzina dažādus ekonomikas attīstības modeļus. Ķīnas centralizētais kapitālisms un Krievijas demokrātijas mēģinājumi. Protams, ASV pāri visam.
Kopumā grāmata laba. Dod daudz vielas pārdomām, izmaina arī skatupunktu uz dažiem jautājumiem. Manā gadījumā reliģija un attīstība. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus nedaudz interesē tas, kas notiek mums apkārt.
Šorīt kā jau tas bija paredzēts, ceļamies jau pussešos, lai dotos brokastīs. Nokāpšanai no kuģa paredzēts sākties septiņos. Ejot brokastīs uzkāpjam uz skatu klāja, no kurienes tālumā var redzēt pašu Aleksandrijas ostu. Iebraukšana ostā gan ir tāda dīvaina, blakus galvenajam (iespējams) kuģu ceļam mētājas pusnogrimuši kuģu vraki, zinot stāstus par arābu uzņēmību, brīnos, ka tie te nav nosperti lūžņos.
Aizmirsu piebilst, iepriekšējā dienā mēs dabūjām atpakaļ savas pases ar tajās iespiestām Ēģiptes vīzām, tad tagad, kad dodamies uz ekskursijām, bez parastās reģistrācijas mums vēl tiek pārbaudīta vīzu esamība. Šodienas ekskursija mums ir kopā ar vāciešiem, tas priecē, jo vācu valodu saprotu tīri labi. Ekskursijā paredzēts apmeklēt Gizas piramīdas, Sfinksu, pabraukāt ar džipu pa tuksnesi, izjādelēties ar kamieli, apmeklēt Mereruka kapavietu un Zosera piramīdu (viss šis prieks maksā 144 eiras no sejas), pati ekskursija ilgs 13 stundas.
Par tirgotāju apsēstajiem kruīza kuģiem savulaik bija nācies dzirdēt diezgan daudz dažādu interesantu pastāstu, tāpat arī par viņu mākslu pārdot, tādēļ līdzi ņemu tikai skaidru naudu un, lai vājuma mirklī nenopirktu totālus mēslus, kurus man nemaz lāgā nav, kur likt, ierobežoju savu budžetu ar 40 eirām. Izkāpjot no kuģa nedaudz pārstiedz svelme, kas te jau ir pašā rīta agrumā. Sāku jau apšaubīt savu ideju neņemt līdzi cepuri. Pirmais, ko redzu, sperot kāju uz Āfrikas zemes (šajā kontinentā vēl nebija nācies pabūt), ir tūristu autobusu stāvvieta, no kuras mūs šķir vārtiņi, kurus apsargā vīri ar AKM-40 automātiem un neviena tirgotāja.
Tirgotāji parādās tūlīt aiz vārtiņiem. Tev uzreiz tiek piedāvāts iegādāties reālu arābu galvassegu, papirusa glezniņu un kaftanu. Ignorēšana ir visērtākais veids no viņiem tikt vaļā. Tiekam līdz savam autobusam, tas ir ar kondicionieri, tualeti un gidi.
Gide mums pavēsta, ka līdz piramīdām brauciens aizņems veselas 3 stundas, ja kāds grib nopirkt dzeramos to varot izdarīt pie šofera, kurš ir gatavs par vienu eiro šķirties no Coca-cola bundžiņas vai no divām ūdens pudelēm. Viņa mums ceļojuma laikā pastāstīs par Senās Ēģiptes kultūru un paražām (paražas arī tagadējās). Un brauciens uz piramīdām var sākties.
Pirmais, kas iekrīt acīs braucot cauri Aleksandrijai, ir netīrība un žiguļi. Ja galvenās ielas ir kaut cik sakoptas, tad iemetot aci sānielā visbiežākais skats ir noplukušas daudzstāvu mājas un atkritumu kaudzes uz ielas. Savas mašīnas vietējie mīl, žigulīši rīta pusē brauc nopulēti, ka spīd. Dažam labam stāvvietā ir uzmests virsū pārsegs, laikam, lai mājas iedzīvotājiem iznesot atkritumus (izmetot tos pa logu) tie neapskādētu mašīnu. Pa pašu Aleksandriju diez ko daudz nebraucam un pēc kāda laika esam uz šosejas, kas mūs vedīs uz Gizu.
Ceļš, kas ilga trīs stundas viennozīmīgi bija viens no interesantākajiem manā mūžā. Nekad vēl nebiju bijis arābu valstī un kontrasti, kas slīdēja garām autobusa logam bija nepārspējami. Ēzelīšu transports te ir populārs, tie tiek izmantoti gan kā mopēds, gan arī kā kravas vilkšanas rīks. Cilvēki mierīgi sēž uz šosejas malas un izskatās neiespringst par garām braucošajām mašīnām. Vietējās satiksmes autobusiem kondicionieri kompensē atvērti logi un durvis. Ceļa malā pie reti noplukušas būdeles var mierīgi greznoties spīdīgs kolas automāts.
Kā laukos augušam, īpašu uzmanību piesaistīja lopu ganos vešanas tehnoloģijas. Mazi kazlēni tiek nesti uz pleciem, tam es piekrītu kā racionālam veidam, jo tos lopus ar striķi kaut kur aizvilkt ir „nāve priekš acīm” liellopi tāpat kā Latvijā šņoris ap ragiem un uz priekšu. Aitas tiek dzītas barā. Atšķirības ar Latviju praktiski nekādas. Ja jāved uz tālākām ganībā vai „mūžīgiem medību laukiem”, tad radību sapako pikapa kuzovā un transportē tā.
Paši ēģiptieši savu satiksmi uzskata par astoto pasaules brīnumu, un te nu viņiem ir taisnība, brauc kā pagadās, pavorotus nerāda, avāriju gan redzējam tikai vienu. Ceļa malas gan brēktin brēc pēc cūkmena , bet pieņemu, ja Latvijā ceļa malās zāles vietā būtu smiltis, skats būtu tikai nedaudz knapāks. Ceļa malas ainava brīžiem ir visai dīvaina, pamestas puspabeigtas ēkas, nogāztas laternas un reklāmu stabi (pie tam blakus bieži stāv pilnīgi jauns). Puspabeigti mūri, kas daļēji apjož nekurieni. Sajūta tāda it kā te būtu noticis atomkarš, katrā ziņā ir, ko redzēt.
Arī gidi te nav ar pliku roku ņemami. Pēc herioglifiskās rakstības pamatu apstāstīšanas, visiem autobusa braucējiem tiek piedāvāts pašiem pasūtīt savu vārdu ierakstītu zeltā ar herioglifiem, pieejami gan piekariņi, gan gredzeni, vakarā iebrauksim vienā veikalā un tur pasūtītāju jau gaidīs gatava prece. Papildus iepējams pasūtīt kokvilnas kreklu ar savu vārdu, šo iespēju Maija izmanto.
Beidzot esam tikuši arī līdz Gizai, kurā dzīvojot veseli 2 miljoni iedzīvotāji. Ja godīgi, iedzīvotāji mani neinteresē, mani interesē piramīdas. Piramīdas bija galvenais iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši šo kruīzu nevis citu, jau no bērna kājas man bija tāds neliels sapnis, reiz aizbraukt apskatīties kādas tās piramīdas īsti ir. Autobuss apstājas Heopsa piramīdas piekājē un viss varu doties skatīties. Izkāpjot no autobusa jūtams karstums, nopietnāks nekā Latvijā – 42 grādi ēnā, bet tīri labi paciešams. Gide jau mūs ir brīdinājusi, kartiņas maksā 10 vienu eiro, gar kamieļiem, ja nav vēlmes maksāt un jādelēt riņķī neslamstīties, beduīnus un viņu kamieļus nefotografēt (tie pēdējā laikā esot aptrakuši un varot pat noplēst 15 eiro par bildi).
Tad nu ar Maiju klaiņojam gar piramīdām, mums uzreiz mēģina iesmērēt kartiņas izliekos, ka nesaprotu par ko ir runa. Kaut ko bļauj kamieļu īpašnieki, paklausām padomu un tos cītīgi ignorējam. Ar neslēptu interesi skatos kamieļu kauju starp policistu un beduīnu, tas laikam pārāk piesējies tūristiem.
Pašas piramīdas atstāj mani nedaudz vīlušos, biju gaidījis kaut ko monumentālāku, grandiozāku. Jā, viņas ir 4000 gadus vecas, un lielākā ir 140 metru augsta, bet tas augstums kaut kā pazūd, papildus tev visu laiku ir jāignorē uzbāzīgie arābi, ka pašām piramīdām atliek maz kas pāri. Nenoliegšu šie ir iespaidīgākie akmens krāvumi, kādus man jebkad ir nācies un nāksies redzēt, bet kaut kā no filmām biju iedomājies viņas lielākas. Bet pa gabalu piramīdas tiešām izskatās ekselenti. Te vajadzētu garu dzejisku aprakstu, bet labāk šādas lietas tomēr ir apskatīt pašam ar savām acīm.
Arī policisti nav sliktāki diņģētāji kā beduīni, viens piedāvā palīdzēt mums safočēties. Skaidra lieta, ka būs jāpiķo un grūti jau arī atteikt cilvēkam, kam pāri plecam pārmests automāts. Puisis pafotografē tad piramīdas ēnā parāda savu veikumu, bildes ir ok, samaksāju šim divus eiro. Protams , tūdaļ klāt kaut kāds vīrelis zilā kreklā (nez kāpēc galvā nāca vārds seržantelis), kas uzskata ka arī viņam kaut kas pienākas. Paskatos uz seržanteli kā uz idiotu un dodamies tālāk.
Beduīniem ar kamieļiem ir interesantas bildē iekļūšanas metodes, redzot kādu cītīgi fotografējām, šis var izauļot starp tevi un objektu ar kamieli. Vai vienkārši nagla grozīties tavas kameras priekšā, tomer tā kā arī viņiem nauda ir jāpelna un nevar katram tūristam veltīt daudz laika, tad ja tev pietiek pacietības viņam nepievērst uzmanību minūti, viņi parasti pārslēdzas uz citiem potenciālajiem klientiem. Arābi nez kādēļ mūs ar Maiju uzskata par kanādiešiem vai frančiem, vismaz mēģinot uzminēt valsti no kurienes nākam, šīs versijas ir vienas no pirmajām. Iztērējuši noliktās četrdesmit minūtes dodamies atpakaļ apskatīt Sfinksu.
Sfinksa jau nemaz nav tālu, no piramīdām to var redzēt ar neapbruņotu aci, ar kājām iet neļauj, jābrauc ar autobusu. No mūsu grupas neviens nolaupīts nav un visi braucam uz Sfinksu. Piebraucam, izkāpjam ārā un atkal es viļos, arī Sfinksa ir mazāka nekā biju domājis. Kamieļu braucēji, te klāt netiek, jo tempļa komplekss ir iežogots, arī tirgotāji ir tikai tie, kas savas vietas ir nopirkuši, reāli liela Sfinksu izvēle, tāda pati kā Centrālās stacijas suvenīru bodē. Tā kā man nav nekādas vēlmes iepirkt mēslus, dodamies uz pašu Sfinksu. Šis nu ir īsts tūrisma objekts, nākas izstāvēt diezgan lielu rindu līdz tiec tuvāks sfinksai. No šejienes arī piramīdas izskatās daudz iespaidīgāk un nopietnāk. Pašu Sfinksu tāpat kā piramīdas laika zobs, franču lielgabalisti un arābu marodieri ir pamatīgi apskādējuši. Arī te mana iedomu Sfinksa bija vismaz divas reizes lielāka par reālo. Nosecinu, ka man ir gigantomānija un izklaidējos pētot piramīdas no tālienes un Sfinksu no tuvuma.
Tā nu ir pienācis pusdienlaiks un visiem jādodas pusdienās. Lai uz kuģa nebūtu dizentēŗijas vai holeras uzliesmojums pusdienot, mēs tiekam vesti uz Saqqara Country club. Lai tur nokļūtu, nākas braukt cauri Gizai. Gizai cauri tek kanāls, kura ūdens nāk no pašas Nīlas. Pēc ūdenī peldošajām atkritumu kaudzēm var redzēt, ka ūdens ir nācis labu gabalu. Cilvēki kanālu izmanto gan kā izgāztuvi, gan kā ūdens ņemšanas vietu. Laiku pa laikam ir redzami sūkņi – viņu nozīmi ekonomikā tā arī nespēju atšifrēt.
Pie iebrauktuves pusdienu vietā sanāk neliels aplauziens. Barjera, kas ierobežo piekļuvi, ir aizlauzta un mūsu autobuss nesabuktējot jumtu tur iekšā iebraukt nevar. Seko visai skaļa bļaustīšanās starp autobusa šoferi un vietējo personālu, kas barjeru apkalpo, bet džekiem nerūp, vienkārši nerūp, kaut kādas tur autobusa šofera problēmas. Nākas vien mums tūristiņiem kāpt ārā no autobusa un uz viesnīcu slāt ar kājām. Ieraugot tūristus sarosās vietējais ansamblis dīvainos tautastērpos. Vīru trio grabina sitaminstrumentus, grozās un cer ka par šādu perfomanci viņiem atmetīs naudu. Vācieši un angliski runājošie ir reti skopi, viņi pat nepievērš tiem uzmanību.
Ēdamais bija tā neko, iespējams, ka tāpēc ka jau pagājušas sešas stundas no pēdējās ēdienreizes, vienīgais, kas man negaršoja ir baklažāni, pārējo visu noprovēju un atzinu par labu esam. Maize šķita reti labas, sevišķi kopā ar mērci. Pasteidzoties notikumiem priekšā, man ir aizdomas, ka tieši šīs dzīres man izraisīja pamatīgu caureju, ar kuru varonīgi cīnījos vairākas dienas pēc Ēģiptes apmeklējuma. Paēduši paēduši tiekam salādēti atpakaļ autobusā un vesti uz Mererukas kapavietu.
Piebraucot pie kapa mums gide paziņo, ka fočēt tur aizliegts un fotoaparātus līdz labāk neņemt. Neņemu ar, jo fotografēšana man jau ir nedaudz pieriebusies. Ja kāds domā, kas pie velna ir Mareruka? Tad paskaidroju, tas ir puisis, kas attēlots slavenajā cilnī par tēmu ēģiptiešu faraons brauc medībās papirusu biezoknī. Tā ir atrodama gandrīz katrā senās vēstures grāmatā. Pašas kapenes lepojas ar visai labi saglabātiem ciļņiem un uz dažām vietām pat turas oriģinālais krāsojums, lai gan izskatās, ka ilgi vairs neturēsies, jo visi uzskata to par pienākumu aptaustīt.
Pašās kapenēs bez gida stāstītā, kas pēc laika apnīk, un ciļņiem ir arī kapeņu uzraugs. Arābs, kas visu laku vaktē, ka tikai kāds nepiespiežas pie sienas. Fotografēšanas aizliegums laikam tomēr nav spēkā, jo Itāļi bildē uz nebēdu, gids būs aizmirsis pateikt, ka nedrīkst. Vienīgais labums ir vēsums, ja neesi cilvēks, kuram ir svarīgi teikt es te biju, vai arī kuru interesē ēģiptoloģija, tad šo vietu var droši skipot. Tad mūsu gide salamājas ar spāņu gidu par tēmu, kurš te kuram traucē, arābu valoda izskatās ir laba tieši, lai lamātos. Nesaprotu ne vārda. Ejot ārā kapeņu uzraugs bičo naudu, sak re kā es te visu labi uzraudzīju, mani tas neaizkustina.
Nākamais pieturas punkts ir Zosera kāpņveida piramīda. Domā, ka tieši šī piramīda ir vēlāko piramīdu prototips. Piramīda izskatās tiešām interesanta. Man patīk, ka vienā malā vēl ir sastatnes, laikam nav vēl pabeiguši būvēt. Fotogrāfēju uz nebēdu, viens arābs piedāvājas nofočēties godājamajam kanādietim kopā, arī viņu izliekos viņu neredzam tāpat kā atklātnīšu un cepuru pārdevējus. Šajā dienas brīdī mani kaitināja fakts, ka vietējie tevi uzskata par staigājošu bankomātu, kuram par visu ir pienākums maksāt. Pētu tālumā esošo „līko” piramīdu (kāda faraona neveiksmīgs projekts), blakus atvelkas vietējais tūristu policijas pārstāvis un saka – redz kāds te labs skats uz līko piramīdu un stiepj rociņu. Iesākumā apstulbstu no šitādas nekaunības. Biju jau domājis, ka pie visa jau esmu pieradis. Pagriežos un eju prom, puika kādu laiku velkas nopakaļus saukdams „bakšiš, bakšis” un atšujas. Tad eju atpakaļ un turpinu savus novērojumus, seko Gizas piramīdu pētīšana un blandīšanās pa Zosera piramīdas priekšā esošo laukumu. Tagad jau piramīdas man sāk iepatikties, sevišķi, kad ir redzētas pāris sagruvušas.
Laiks doties uz autobusu, pie izejas atkal ubagojošie uzraugi, kreļļu tirgoņi, īstā papirusa izplatītāji un cita „sušera”. Man viss jau kļuvis vienaldzīgs. Atpakaļceļā atkal pusstundu braucam cauri Gizai, riņķī ir vieni vienīgi Papirusu muzeji un tepiķu institūti. Spellings uzrakstos ir kāds nu pagadās, vismaz izklaide. Atgriežamies Saqqara Country Club, barjera ir nozāģēta mūs sagaida vizināšanās ar džipiem un izjāde ar kamieļiem.
Teiksim tā vizināšanās ar džipiem asas izjūtas neizraisa, tā pabraukā pa tuksnesi nekas ekstrēms. Mašīna kā mašīna, šoferis arī naudu nemēģina izspiest, kas pārsteidz. Mani arī pārsteidz, ka līdz Zosera piramīdai pa tuksnesi ceļš aizņem vien 5 minūtes. Kādas divdesmit minūtes vizināti tiekam aizvesti uz vietējo beduīnu lokācijas punktu, kur atrodas mūsu kamieļi.
Izkāpjam no mašīnas, sēžamies virsū kamieļiem un dodamies iejādē. Kā jau es to vienmēr esmu zinājis, kamielis ir smirdīgs lopiņš, šeit visu pasliktina visai netīrie sedli, bet tā laikam vietējā eksotika. Paša braukšana tā neko, mūsu kamieļu pavadā vedējs flegmatisks jauns cilvēks, kas šķiet lāgā nerunā pat angliski. Izjādes laikā mums visu laiku seko pāris džipi, laikam garantē mūsu drošību. Sasnieguši apkārtgriešanās punktu tiekam nofotografēti. Tālumā var redzēt lielās Gizas piramīdas, tās pētu cītīgi un dodamies atpakaļ uz Saqqara Club. Pa ceļam ir iespēja apskatīt viena izkomplektēta kamieļa kaulus . Prasu vedējam kā sauc manu kamieli, viņš padomā pāris minūtes un apgalvo ka Moses (tā izrunāja), lāgā tomēr neticu dēļ ilgās aiztures.
Gide mums stāstīja, kamieļu vedējiem divi eiro no sejas un viss, šie protams prasīs vairāk, bet ja negrib nedodiet. Tā nu galapunktā nonākuši, kamieļi tiek noparkoti, manējais pēkšņi sadomā gāzties uz sāniem. Nezinu varbūt vietējiem tas tāds triks, lai no piespiestā muļķa tūrista nokāstu vēl kādu naudiņu vai citādi. Es vienkārši no komieļa fiksi nolecu zemē un tad, lai šis tur vārtās, cik lien. Puisim samaksāju nominālo dzeramnaudu un dodos prom. Šaimais mani panāk un jautā vai man gadījumā neesot banknotes. dusmīgs nodomāju: „Nabagam laikam kapeikas biksēm kabatas plēš”, saku, ka nav gan un ar Maiju dodamies uz autobusu.
Maijai vispār veicās, viņai neviens nemēģināja izspiest naudu, tā vismaz man šķita. Viņu vienīgais fascinēja, ka dižajā Lauku klubā sieviešu tualetē stāvot arābs, kas rādot, kur atrodas tualetes papīrs. Tā dienas obligātā daļa ir beigusies, atlicis vien papirusa institūts, kur mums parāda kā izgatavo papirusu un piedāvā iepirkt papirusa bildītes. Man un Maijai tādi krāmi liekas bezjēdzīgi, dodamies savākt pasūtīto kreklu, iepirku suvenīros nelielu krūzīti (tā starp citu tagad mētājas plauktā nevienam nevajadzīga). Mani pārsteidza vietējā cenu politika, kā jau tūristiem domātā bodē te nekādas kaulēšanās nebija visur uzlīmētas cenas Ēģiptes mārciņās, norēķināties vari kādā valūtā vien vēlies, vienīgais kursu nosaka pārdevējs brīvā formā. Protams, ka pārmaksāju, bet tā kā summa bija zem desmit eirām, tad mani tas nesatrauca. Un galvenais, kad veic pirkumu, tev pārdevējam jāpasaka, kurš gids tevi šai veikalā atveda, laikam tā viņi pelna bonusus.
Tālāk seko ceļš atpakaļ, satumst, bet ēģiptiešu šoferi parasti gaismas iekšā neslēdz, taupa līdz pēdējam. Iebraucot Aleksandrijā esmu visai noguris, pulkstenis gan ir tikai ap septiņiem vakarā. Ainavu izskaistina smuki izgaismotas naftas ieguves vietas un naftas pārstrādes rūpnīcas. Atpakaļceļā braucam cauri ostas nabadzīgo rajonam, bērneļi izskatās reti noskranduši, bet tomēr tādi dzīvespriecīgi.
Kāpjot uz kuģa secinu, ka diez vai kādreiz uz šejieni vēl braukšu. Noteikti padzīvojot pāris nedēļas un pierodot pie vietējās mentalitātes viss liktos normāli, tomēr pirmajā dienā arābu uzbāzīgums rada nelielu šoku.
Uz kuģa pa taisno dodamies vakariņās un apsriežam redzēto ar mūsu oficiantu Minguel, šis esot bijis tikai uz pilsētas centru, bet arī viņu taksisti esot mēģinājuši apšmaukt, par braucienu no ostas līdz centram prasot 20 eiro, atlicis vien šim meklēt taksistu, kas draudzējas ar galvu. Minguels palūdz parādīt šodien safočēto, ar esot gribējis braukt uz piramīdām, bet diemžēl šoreiz neesot sanācis.
Pēc vakariņām nedaudz atpūšamies un dodamies uz klasiskās mūzikas koncertu. Izpildījuma kvalitāte tiešām pārsteidz. Tad gan liekamies gulēt rīt jau kuģis mūs būs aizvedis uz Kipru.
Šo grāmatiņu nopirku vienā Milānas grāmatu bodē. It kā jau stāvēja amazon vēlmju listē, un tiktu arī nopirkta nākamajam sūtījumam. Tomēr nolēmu nestiept gumiju un iegādāties grāmatu uzreiz, ko kruīzā palasīties pirms gulētiešanas.
No Friedmana grāmatām biju lasījis tikai „The world is flat”, kas man kā cilvēkam, kas šo to tomēr par globalizāciju zina arī no prakses – nācies saskarties ar globālajiem uzņēmumiem, likās vietām nedaudz garlaicīga, bet kopumā informatīva. Tad nu no šīs grāmatas cerēju sagaidīt nedaudz vairāk.
Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata ir par iespējamiem pasaules attīstības scenārijiem. Autors izdala trīs galvenās problēmas – globālā sasilšana, demogrāfiskais sprādziens un globalizācija. Uzreiz gan jāpiebilst visa analīze lielākoties notiek ASV kontekstā, kas arī saprotams, jo autors ir amerikānis. Arī demogrāfija tiek apskatīta lielākoties tikai vidusslāņa pieauguma kontekstā.
Grāmatā, kā jau tas autoram pierasts, ir apkopota informācija no autora sarunām ar dažādiem globālu korporāciju vadītājiem, valdību amatpersonām un rakstiem. Šur tur sastopami izvilkumi no viņa iepriekšējiem darbiem. Tiek uzsvērts, ka ASV neko nedarot drīz var zaudēt pasaules līdera jomu „zaļajās” tehnoloģijās un līdz ar to arī konkurencē.
Pats saturs ir sadalīts trīs galvenajās daļās, kur mēs esam, kā mēs te tikām un ko darīt tālāk? Daļa lasāmā man šķita visiem zināmu faktu atkārtojums, bet tā kā tas tika pasniegts saistošā veidā, tad šo lietu atkārtošana manī sašutumu neizraisīja.
Nebiju lasījis grāmatu, kurā autora uzskats par globālās sasilšanas problēmām un pašreizējiem „risinājumiem”, tik ļoti saskanētu ar maniem. Būt zaļiem no nekā neatsakoties ir tikai tukša muldēšana un tas nemaz nav viegli. Grāmatā ir diezgan labi aprakstīts, kādēļ nulles CO2 bilance, biodegviela ir fufelis. Patīkami ir arī tas, ka autors ne tikai apliek esošo sistēmu, bet cenšas arī dot lasītājam ieskatu kā šīs problēmas ir reāli risināmas. Protams, viņa skatījumam var piekrist var arī nepiekrist, bet reāla iespēja cilvēcei izkulties sveikā vēl ir.
Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm un tiešām izsaku visiem viņu izlasīt, jāatceras tikai, ka visa problemātika tiek apskatīta no ASV viedokļa un mēs Eiropa esam konkurenti. Šī iespējams ir viena no labākajām grāmatām, kuru šogad esmu izlasījis.
Šī uzdevuma atrisināšana garantēti attīstīs Jūsu laterālo domāšanu un ļaus nākotnē, kad mums vairs nebūs lētās naftas, mierīgi tikt galā ar četrkājaino transporta līdzekļu stiķiem un niķiem.
Vecais Ali nodarbojas ar sāls tirdzniecību Bagdādē. Tas bija senos laikos, kad ASV vēl tur nebija veikusi demokratizāciju. Katru dienu Ali devās uz tuvējo tirgu, vedot pie pavadas ēzeli, kuram uz muguras tika uzkrauti divi sāls maisi.
Lai arī ēzelēns bija mazs, ļauns un smirdīgs lopelis, neviens nevarēja teikt, ka šim nav smadzeņu. Tā vienu dienu ejot uz tirgu, šis izrāvās no Ali un ielēca Tigras upē nopeldēties. Kad Ali šo izdabūja ārā, ēzelēns saprata, ka nasta ir palikusi vieglāka. Un turpmāk, lai kā Ali necenstos, ēzelis katru dienu ar visiem maisiem peldējās upē.
Ali saprata, ka labi nebūs un kādu dienu kā parasti uzlika divus maisus ēzelim uz muguras, kā parasti gāja uz tirgu un kā parasti ēzelis ielēca upē. Tad iznācis no ūdens ēzelis ša triku vairs nekad neatkārtoja.
Pilnais nosaukums – “American Theocracy: The Peril and Politics of Radical Religion, Oil, and Borrowed Money in the 21stCentury”
Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata ir par reliģijas pieaugošo ietekmi ASV valdībā. Sarakstīta gan 2006. gadā, nopirku viņu jau 2006. gadā, bet laika izlasīt sanāca tikai tagad. Autors visu mūžu ir nodarbojies ar republikāņu politikas kritiku un rūpēm par ASV valdības tuvredzīgo politiku. Paša autora mājas lapa ir šeit.
Grāmatas pirmā daļa tiek veltīta ASV energoresursu atkarībai no Tuvajiem austrumiem. Autors izklāsta vēsturiskos faktus, kā tas ir noticis un nonāk pie secinājuma, ka ASV valdība lielākoties ir rīkojusies nevis stratēģiski, bet gan risinot tikai īstermiņa problēmas. Rezultāts ir tāds, kāds viņš ir, ASV ir spiesta uzturēt savu militāro klātbūtni Tuvajos Austrumos, lai nodrošinātu sev nepārtrauktu naftas piegāde. Tai pat laikā ASV iedzīvotāji patērē divas reizes vairāk energoresursu kā vidējais eiropietis. Patreizējā ASV valdībā ir tik dziļi iestigusi naftas biznesa interesēs, ka vairs nespēj (negrib) situāciju mainīt.
Otra daļa tiek veltīta kristīgās reliģijas pieaugošajai ietekmei ASV valdībā. Bušs ir pirmais ASV prezidents, kurš publiski atzinis, ka ir no jauna piedzimušais kristietis. 2000 -šo gadu sākumā bija skandāls par to, ka par vidi atbildīgais cilvēks uzskatīja, ka tuvojas pastardiena un par kaut kādu ekoloģiju rūpēties ir bezjēdzīgi. Par ASV valdības plānu sociālo aprūpi pilnībā nodot reliģisko organizāciju pārziņa, par teleevanģēlistu ietekmi uz vēlētājiem. Tas viss kopā sasummējas uz zinātnes stagnāciju, fatālismu un neadekvātu pasaules uztveru. Autors uzskata, ka baznīcas nošķirtība no valsts jau ir zudusi.
Trešā daļa tiek veltīta ASV monetārajai un fiskālajai politikai. ASV no ražotāja ir kļuvusi par finanšu pakalpojumu sniedzēju. Lielākā daļa ieņēmumu rodas no kredītprocentiem, dažādiem eksotiskiem hedžēšanas instrumentiem un lielā mērā deregulētu banku sektoru. Tek kritizēta A.Greenspan politika, visu laiku samazinot aizņemšanās likmi, kas uzpūšot hipotekāro un patēriņa kredītu burbuli. Tas viss rada šķietamu pārticību, kurai nav nekāda seguma.
Lasot grāmatu, sapratu, ka autoram ļoti patīk vilkt vēsturiskās paralēles. Galvenās pielīdzināmās vēstures impērijas un to krahs ir Spānija, Holande un Britu Impērija. Šādai pieejai neizbēgami rodas tendence pārāk ekstrapolēt notikumu attīstību uz pašreizējo situāciju, kas var finālā radīt maldīgus secinājumus. Jā, autors no šīs ekstrapolācijas nevairās un vienīgais pamatojums ir līdzības, uz kurām tad arī tiek veikti it kā loģiski spriedumi. Autors kā galvenos vaininiekus saskata republikāņus un viņu saistību ar sektantiem, bankām un naftas magnātiem.
Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, fakti interesanti, lasīšana būs interesanta tikai tiem, kurus šīs lietas interesē. Tomēr analīze sanāk tāda viendimensionāla, visur tiek vainoti republikāņi. Problēmas tiek identificētas, tomēr iespējamie risinājumi sniegti netiek. Vispārīgus apgalvojumus un acīmredzamas patiesības, diez vai var saukt par plānu B.
Pilnais nosaukums: “ZOOM: The Global Race to Fuel the Car of the Future by V.Vaitheeswaran and I.Carson”
Sen nebiju lasījis nevienu grāmatu, kas apskatītu vieglo automašīnu industriju un alternatīvās degvielas. Grāmatas autori ir profesionāļi šajā jomā, jo rakstījuši žurnālam „The Economist” analītiskus rakstus daudzus gadus. Uzslavējama ir viņu spēja skaidri un koncentrēti pasniegt faktus un idejas.
Grāmatas dominējošās tēmas ir automašīnas industrijas vēsture, tagadnes tendences un iespējamā nākotnes attīstība. Analīze lielākoties tiek veikta ASV tirgus kontekstā, Lielā trijnieka (GM, Ford un Chrysler) pozīciju zaudēšana japāņu un Eiropas automašīnām. Tiek apskatīti gan iemesli, gan sekas. ASV autoražotāju galvenā problēma ir kavēšanās ar jauno tehnoloģiju ieviešanu un smago sociālo budžeta izmaksu daļu. Papildus detalizēti tiek apskatīta Toyota vēsture un viņu hibrīdauto Prius tiek celts saulītē ik pāris lapās kā pakāpiens uz iespējamo nākotnes auto. Tiek veikta arī neliela analīze, vai ASV autobūves giganti vispār spēs pielāgoties jaunajām tirgus un ekonomikas prasībām.
Otra daļa ir veltīta naftas ieguves industrijai, tās vēsturei un pašreizējai situācijai. Pasaulē ietekmi iegūst nevis korporācijas, bet gan nacionālās naftas kompānijas. Tām patiesībā pieder vairāk rezervju nekā visām korporācijām kopā. Tiek stāstīts par pēdējām tendencēm – kā Exxon patriekts no Venecuēlas, kā naftas lobijs ASV bīda savas intereses. Daudz uzmanības tiek veltīts ASV atkarībai no naftas importa, ASV pašai pieder tikai 3% no pasaules naftas rezervēm. Tiek apskatītas degvielas slēptās subsīdijas, kas patiesībā izskaidro kādēļ ASV degviela ir tik lēta.
Trešā daļa stāsta par globālo sasilšanu, alternatīvās degvielas attīstības scenārijiem, labos pasaules piemērus (Šanhaja, A.Švarcnegera darbi Kalifornijā, Brazīlijas etanola plānu), neperspektīvos variantus (Kanādas piķa smiltis, kartupeļu free eļļa). Šajā daļā uzzināju, kāds tad īsti ir tas plāns ūdeņraža dzinēju degvielas iegūšanai un, jāsaka, tas mani pārliecināja. Tiek apspēlēta CO2 emisijas samazināšanas plāni, naftas cenas ietekme uz alternatīvo enerģiju utt.
Grāmatas lielākais bonuss ir industriju lielo vīru ieskicēšana, jo autori ar viņiem ir pazīstami un tik dots neliels priekšstats par to kādi ir tie cilvēki, kas nosaka enerģētikas nākotni ASV un pasaulē.
Man personīgi grāmatā patika tas, ka autori nemēģināja nostāties vienā pusē, bet visi viņu spriedumi un kritika tika pamatīgi argumentēti. Vietām likās nu gan puikas lej ūdeni, taču pēc pāris lappusēm šis uzskats tika spēcīgi argumentēts (mašīnu akumulatoru lādēšana no tīkla). Kopumā uzskatu, ka katram kuru interesē globālās sasilšanas un alternatīvās enerģijas problēmas būtu šī grāmata jāizlasa, jo tā tiešām ir analītiska nevis populistiska. Diezgan objektīvi tiek apskatītas abas puses jāatzīst gan, ka abi autori ir optimisti un domā, ka gan jau viss būs kārtībā. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.
Pilnais nosaukums: “Petrodollar Warfare: Oil, Iraq And The Future Of The Dollar by William R. Clark”
Kā jau var noprast pēc nosaukuma grāmata stāsta mums par naftu, ASV jauno neo-konservatīvo ģeopolitiku un dolāra cīņu ar eiro. Grāmatu gan par populārzinātnisku nenosauksi, jo to varētu būt grūti uztvert cilvēkam, kuram nav zināšanas naftas tirgu un starptautisko valūtas tirgu niansēs. Bet ja šīs priekšzināšanas ir tad grāmata būs gana interesanta, bagāts faktu klāsts ar norādītiem pirmavotiem, secinājumu loģiskā gaita ir viegli izsekojama.
Galvenā tēma, kas vijas cauri grāmatai ir dolāra hegemonija un eiro, kas būs iespējamais dolāra varenības slepkava. Tā jau arī pamazām notiek, Venecuēla un dažas citas valstis jau savu naftu kotē eiro un lēnām dolāra cikls (nafta no arābiem -> samaksātie dolāri atgriežas ASV caur valsts parādzīmēm -> nauda naftas iegādei) sāk irt, mūsdienās piemēram varam redzēt ikdienas valūtas kursos.
Nākamā tēma ir ASV Buša administrācijas stratēģija, nodrošināt amerikāņiem, amerikāņu dzīvesveidu, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem. Nepieciešamības gadījumā pielietojot militāru spēku visā pasaulē, ziedojot savu pozitīvo ārpolitikas tēlu.
Un pēdējā lielā tēma ir pasaules naftas rezerves to novērtējums un iespējamās ieguves tendences. Patēriņš palielināsies, taču esošās rezerves palielinās tikai uz papīra, kā galvenais iemesls tam kalpo OPEC valstu kvotu pārdale, kur eksporta kvotas ir atkarīgas no esošā naftas rezervju apjoma.
Interesanti, grāmata sarakstīta 2005. gadā un autors ir sniedzis dažas savas prognozes nākotnei līdz 2010. gadam. Un jāatzīst, ka viņa prognozes par situāciju Irānā ir piepildījušās, ASV būs spiesta atteikties no iebrukuma tajā. Grāmata ir ļoti interesanta un dodu tai 10 no 10 ballēm, ir vērts tērēt savu laiku un šo darbu lasīt.
Rīts sākas ar brokastīm un vispārēju revīziju. Tā kā pēc aprēķiniem sanāk, ka parīt jālido prom, nolemjam pārbaudīt, pasu un biļešu esamību. Pārbaudes rezultātā atklājas fakts, ka patiesībā mūsu lidmašīna uz Singapūru izlido šonakt ap trijiem. Tas visus nedaudz pārsteidz un sanāk, ka šī ir pēdējā diena Austrālijā.
Tad sākas mantu revīzija esam pamatīgi apauguši ar tām. Viss liekais tiek nolemts palikšanai Austrālijā. Gāzes plīts, Guļammaisi, piepūšamie matrači, sausās zupas (no tām varētu veselu spaini ar nūdelēm izvārīt) un citas lietas. Kaudze ir iespaidīga. Administratorei pasakām, ka mantas ir jaunas, lietotas pāris reizes un ja vajag var savākt, ja nē lai met ārā. Ir jau cerība, ka lietas savu dzīvi nav beigušas izgāztuvē. Atsvieduši lieko un paturējuši vajadzīgo, ar pustukšu mašīnu dodamies uz Darvinu.
Pirmā pieturvieta ir atkārtots Crocodile Park, kur iepērkam krokodilādas izstrādājumus. Ja gribi tikt tikai suvenīru bodē ieejas maksa nav jāmaksā. Katram izstrādājumam dod līdzi izcelsmes sertifikātu, lai varēt dabūt to pāri robežai.
Nākošais pieturas punkts lidmašīnu muzejs. Tas atrodas Darvinas lidostas teritorijā. Muzejs piebāzts pilns ar dažādiem lidaparātiem, no pašskrūvēta žiroplāna līdz lielajam B-52. B-52 ir muzeja lepnums un kvalitātes zīme. Agregātam uztaisīts speciāls angārs un pati lidmašīna šad tad vēl lido vietējos aviācijas svētkos vairs nelido, jo citādi muzejs tai pat brīdī paliktu bez sava galvenā eksponāta. Ir arī dažādi iznīcinātāji, japāņu Zero detaļas, tas notriekts pie Darvinas. Izrādās japāņi II pasaules karā Darvinu vairākkārt bombardējuši un šiem ir bijis grūti, jo savu gaisa spēku lāga nav bijis, kā arī flote nekāda. Bet ar amīšu un angļu atspaidu izkūlušies sveikā cauri.
Muzejam veltam, kādas divas stundas, gaiss vēss un patīkami tur uzturēties. Ja vēlas var skatīties filmas par Darvinas bombardēšanu un protams par B-52. Suvenīru bode veltīta lidmašīnām. Grāmatas ir seckond hand par lidmašīnām Austrālijā. Pāris Discovery diski ar uzskrūvētām cenām.
Braucam uz Darvinas centru bīdīt lietas par mašīnas atdošanu. Mums īre ir līdz nākošās dienas 10:00, ejam prasīt vai varam šonakt, mašīnu atstāt Darvinas lidostas Eurocar punktā nevis Darvinas centrā. Menedžeri pretimnākoši un atļauj. Nākamais plāna punkts ir Darvinas pazemes naftas tuneļi.
Pie naftas tuneļiem tantuks kasieris apjautājas no kurienes esam, uzzinājis, ka no Latvijas, saka, ka no tādas valsts ekskursantus viņa nav manījusi, bet vismaz zina kur tā atrodas. Paši naftas tuneļi būvēti otrā pasaules kara laikā. Kad sākusies bumbošana, visiem pielecis, ka virszemes rezervuāri ir viegls mērķis un jāmeklē alternatīvas. Tad nu celtnieki sākuši grandiozu būvi, kas tolaik izmaksājusi valdībai dažus miljonus, kas tajos laikos bijusi reāla nauda. Galu galā, kad tuneļi uzbūvēti, karš beidzies un degviela tajos nekad tā arī nav glabāta, bet nauda iztērēta. Tagad vietējie vēsturnieki atvēruši tuneļus publikai.
Pats tunelis pa kuru ļauj pastaigāties ir ap simts metriem garš. Parasts betona un metāla veidojums. Nedaudz mitrs no kondensāta, gar tuneļa malām izliktas bildes, kas stāsta par Darvinu un tās apkārtni II pasaules kara laikā. Interesanti, bet biju gaidījis daudz ko vairāk.
Izpētījuši vietējo naftas industrijas palieku, dodamies uz pludmali. Nolemjam izmēģināt laimi peldēties pludmalē Fannie Bay rajonā pretī Alexander lake. Aizbraukuši atklājam, ka sācies bēgums un peldēties vienkārši nav kur. Nolemjam pastaigāties tāpat a jūras dibenu. Pludmale pilna ar sīkiem krabīšiem un putniem, ka viņus ēd. Lielākie krabīši ierakušies interesantās alā, ja alu aizber, viņš ieeju tūlīt attīra. Pacietības krabītim ir vairāk nekā cilvēkam, man pēc piecu minūšu ņemšanās bija apnicis bērt ciet alu, bet viņam attīrīt ne. Tā nu staigājām un vienā vietā iekūlāmies, plūstošas smilts rajonā. Kamēr apjēdzām, kas notiek kājas jau smiltīs grima iekšā jau līdz puscelim. Bet nekas ārā tikām veiksmīgi. Palasījām gliemežvākus un krāsainus akmentiņus nolemjam doties pusdienās.
Pa ceļam aizbraucam uz East point military museum, bet tur tikai nobraucam garām, iekšā neejam. Parasts krasta aizsardzības baterijas forts. Paēst nolemjam jau zināmajā lielveikalā. Taču izrādās, ka tas svētdienās strādā tikai līdz trijiem, mums vēl ir pusstunda laika. Ēdam McDonalds restorānā. Paika tāda pati kā Latvijā. Pēc tam dodamies atpakaļ uz pludmali.
Pludmalē ir sācies paisums un ejam peldēt. Peldamies īpaši nestresojot kādu pusstundu, kamēr mums klāt nepienāk vietējais un nebrīdina, ka tik dziļi labāk nelīst. Vajag peldēties vietā, kur ir līdz vidum, tur tevi neapdraudēs indīgas medūzas un arī krokodilam būs grūtāk nepamanītam tikt klāt. Šādi padomi sabojā visu peldēšanās prieku un lienam ārā krastā.
Netālu no mums pludmalē iekārtojas vēl ļautiņi un neticu savām ausīm, samie runā tīrā latviešu valodā. Tā jau ir, ja pludmalē būs normāls pleķis, tad tur tūlīt salasīsies latvieši. Šie ceļotāji esot no Kuldīgas. Viņu ceļošanas stratēģija ir lidot starp Austrālijas pilsētām ar iekšzemes reisiem tā cenšoties aptvert visu kontinentu.
Mēs ar Maiju nolemjam aiziet uz pludmales tirdziņu kas esot netālu pēc mūsu priekšstatiem. Atstājam ceļabiedrus un paši ejam. Gar ceļa malu redzamas villas, varbūt vienkārši smukas mājas ar skatu uz Fannie bay. Līdz tirdziņam sanāk pāris kilometri iešanas. Pats tirdziņš vairāk spiež uz pārtiku un suvenīriem. No ātrās paikas dominē ķīniešu, vjetnamiešu un citu “šu” virtuves, kas pēc piedāvājuma klāsta neatšķiras. Pārdod arī sulu un kokteiļus. Arī mēs nedaudz pastaigājuši nopērkam ēdienu un ejam jūras krastā pasēdēt un paēst. Saulīte riet, ēdamais ar garšīgs smuki. Pasēžam un dodamies atpakaļ pie kolēģiem.
Pa ceļam netālu no Jahtkluba pavērojam saulrietu, izskatās jau smuks, kā nekā Austrālijā ir ļoti tīrs gaiss. Atgriezušies pie kolēģiem visi vienkārši sēžam pludmalē, pētām jūru un zvaigznes un dalāmies ceļojuma iespaidos. Tad nolemjam, ka ir laiks doties uz lidostu. Pa ceļam vēlreiz iebraucam pludmales tirdziņā, pablandāmies. Ievērtēju vietējo aborigēnu priekšnesumu. Izskatās ka puikas ir slinki, klapē divas koka nūjiņas, priekšā ziedojumu trauks un paši runā savā starpā. Izskatās, ka izpeļņa atbilst kvalitātei. Turpat arī, koncertē vietējās nozīmes rokgrupa nu tā gaudulīgi un garlaicīgi. Toties ilgi, kad es biju pirmo reizi tirdziņā viņi jau dziedāja un dzied arī tagad. Kad kolēģi iepazinušies ar tirdziņu dodamies uz benzīna tanku pieliet pilnu bāku un braucam uz lidostu nodot mašīnu.
Pie lidostas, sekojot ceļazīmēm, neatrodam stāvlaukumu īrētām mašīnām, pareizāk sakot pabraucam garām. Ar otro piegājienu viss izdodas, atrodam Eurocar stāvvietu, savācam bagāžu un dodamies uz lidostas pusi. Atslēgas nododam lidostā viņu birojā, nekādas problēmas.
Lidmašīna izlidos trijos iečekošanās varētu sākties ap divpadsmitiem mums veselas divas stundas brīvā laika. Darvinas lidostā uzgaidāmajā zālē ir reāli mīnusi. Nav kur sēdēt, cilvēku daudz, nav ko īsti darīt, jo strādā tikai viens kafūzis, kurā visi galdiņi aizņemti un cilvēki cītīgi tēlo, ka dzer kafiju, jo citur nav kur sēdēt.
Mēs iekārtojamies uz grīdas un izklaidējamies kā mākam, lasām grāmatas, štukojam ko darīt papildus dienā Singapūrā. Tad mums parādās jauna izklaide divi tantuki ap 70 gadiem, kas uzskata, ka viņiem netiek nodrošināts pienācīgs serviss. Piesienas visam apkalpojošajam personālam. Lamā iečekotājus, ka viņām neļauj iečekoties savā reisā pie citas aviokompānijas iečekošanās punkta. Tad tantuki bija panākuši, ka viņām izsniedz ratiņkrēslus, kuros gan nesēdēja, bet skraidīja riņķī kačājot pravas. Mums pa to laiku izdodas ieņemt vietu un tikt pie krēsliem. Sēžam un gaidām sava reisa iečekošanās sākumu.
