Tā nu ir iegājies, ka cilvēks, lai arī kādā laikā nedzīvotu, vienmēr uzskata, ka pirms tam viss ir bijis labāk, veselīgāk un pilnvērtīgāk. Jau senie grieķi mīlēja sacerēt stāstus par to, kā jaunieši ir kļuvuši tik izlaisti, ka neprot vairs ne lāgā rakstīt, ne lasīt. Arī mūsdienās cilvēki ar nostalģiju atceras vecos labos laikus, kad desā bija gaļa un benzīns maksāja praktiski neko. Kad cilvēki neēda ģenētiski modificētus produktus un vispār bija tuvāk dabai. Nākotne, kā likums, mūs nekad neiepriecina, resursi izsīks, dzīvosim pusbadā, cilvēku skaits tā pieaugs, ka nebūs vairs kur dzīvot, un tad vēl tā globālā sasilšana.
Grāmatas autors gan piedāvā uz visām šīm augstāk minētajām problēmām nedaudz optimistiskāku skatījumu. Iespējams, ka nākotne nemaz tik slikta nebūs. Standartā pie visām nelaimēm tiek vainots kapitālisms, tas paverdzinot cilvēkus un sagandē dabu. Patiesībā, lai cik tas dīvaini nešķistu, tad tieši kapitālisms ir tas , kas ir uzlabojis cilvēku dzīves apstākļus, sevišķi nabadzīgo cilvēku daļā. Un pie reizes jāatzīmē, ka mēs dzīvojam arī salīdzinoši labākā vidē nekā mūsu senči.
Standarta žurnālisti un distopisti savās prognozēs ietver pamatnostādni, ka cilvēcē nekas nemainīsies, enerģijas patēriņš pieaugs tāpat kā līdz šīm, cilvēku skaits pieaugs eksponenciāli, mežu izciršana turpināsies, un viss būs slikti. Tas jau nav nekas neparasts un tā tas ir bijis vienmēr no Maltusa laikiem. Realitāte rādās nedaudz savādāka, šķiet, ka cilvēku skaits uz mūsu planētas nepārsniegs deviņus miljardus, jo cilvēku dzimšanas tempi jau no piecdesmitajiem gadiem katastrofāli samazinās. Cilvēku skaita pieaugums vairāk ir skaidrojams ar to, ka vecie ļaudis dzīvo ilgāk nevis, ka jaunie dzimtu vairāk.
Ļoti pie sirds gāja autora kritiskais vērtējums pret atjaunojamo enerģiju. Ja paskatās ciparus, tad, lai saražotu biodegvielas litru, tiek patērēts gandrīz tāds pats daudzums parastās netīrās degvielas un atņemta lauksaimniecībai zeme, kas savukārt paceļ degvielas cenas un arī pārtikas cenas. Baltie ļaudis jau to nemana, bet Āfrikas badacietēji gan. Tomēr autors arī nesaka, ka cilvēkiem jāturpina resursu izšķērdēšana tādā pašā garā kā līdz šim. Cilvēkiem ir jāmainās un ir jāattīsta jaunas tehnoloģijas, tomēr mēs nevaram cerēt, ka spēsim saglabāt savu esošo dzīves kvalitāti aizejot mežā un pārtiekot no dabas dotā. Mobilo telefonu tak no krūma nenoplūksi.
Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Ne visam autoru teiktajam es piekrītu, dažu apgalvojumu avoti nav diez ko autoritatīvi, bet piekrītu es galvenajam nākotne tik sūdīga jau nu nebūs.
Pirms došanās atvaļinājumā, ielādēju savā elasīklī veselu kaudzi ar grāmatām, kas dažādās zinātniskās fantastikas topos bija atzītas par labām esam. Šīs grāmatas nosaukums gandrīz visos topos vīdēja pašos augšgalos. Skaidra lieta, ka tā ir tīra manta.
Kārtējais variants par pēc atomkara zemi, varētu pat teikt, tāds post-apokaliptisks gabals. Uz Zemes praktiski nav palikuši iedzīvotāji, lielākā daļa ir emigrējusi uz citām planētām un tiek veikta aktīva propoganda, lai arī visi palikušie pamestu radioaktīvo Zemi. Tomēr ne visiem tā liekas laba doma, un ir saujiņa palicēju, kas apmetušies kādreizējo megapoļu centros un mēģina uzturēt zināmas civilizācijas pazīmes. Uz zemes biosfēra ir praktiski iznīcināta, un visiem cilvēkiem ir sapnis – īsts dzīvs mājdzīvnieks. Diemžēl īsta aita maksā veselu bagātību un ne katrs to var atļauties, mājdzīvnieks nozīmē statusu sabiedrībā. Tādēļ nabagākie tos aizvieto ar biorobotiem, kas nemaz neatšķiras no īstajiem dzīvniekiem.
Grāmatas galvenais varonis Riks Dekards ir galvu mednieks. Viņa darbs ir identificēt androīdus un atlaist (nogalināt) tos. Androīds tīri juridiski nevar atrasties uz Zemes nevienam nepiederošs un dzīvot savu dzīvi. Patiesībā jau viņi arī ir noziedznieki, jo lai nokļūtu uz zemes viņiem ir jāatbrīvojas no sava saimnieka, jānolaupa kosmosa kuģis un tas nenotiek bez slepkavībām. Šiem androīdiem nekas nav zināms par trīs robotikas likumiem un viņus no cilvēkiem var atšķirt tikai ar psiholoģijas testu palīdzību, novērtējot to emocionālo reakciju uz uzdotajiem jautājumiem. Rikam ir elektriskā aita, bet ja viss izdosies un viņš iznīcinās sešu bēguļojošu androīdu grupu, tad iespējams viņam sanāks nauda īstam dzīvniekam.
Darbs tiešām ir labs, nedaudz vecmodīgs, bet labs. Autors vairāk nodarbojas ar galvenā varoņa attīstīšanu nevis nākotnes vīzijām. Diezgan tiek apskatītas morāla rakstura jautājumi, vai mākslīgais intelekts ir cilvēcīgs, vai viņus var tā vienkārši nogalināt, varbūt viņi ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi, vai androīdu ir iespējams mīlēt? Tad nu galvenais varonis nododas pārdomām, kas ir cilvēks un kas ir androīds, paranoiski saskata androīdus citos cilvēkos un mēģina nopelnīt naudu iztikai.
Kopumā grāmatu vērtēju 9 no 10 ballēm, domāju, ka savulaik būs bijis labs pretstats Azimova superracionālajiem un labsirdīgajiem robotiem. Grāmatu var lasīt pat neieslēdzot garastāvokļa ģeneratoru.
Šo grāmatu izvēlējos lasīšanai, jo biju dzirdējis par viņu patiesi cildenus vārdus. Sarakstīta astoņdesmito gadu sākumā, tā tiek uzskatīta par cyberpunk žanra pamatlicēju. Laika gaitā tā ir ieguvusi neskaitāmas balvas un kopumā tiek uzskatīta par izcilu darbu.
Grāmata norisinās netālā nākotnē. Daļa Eiropas ir iznīcināta atomkarā, kara neskartajās teritorijās pilsētas ir izpletušās tā, ka viss praktiski ir pilsēta. Cilvēki apdzīvo orbitālās stacijas, un ir pieejams internets. Šis internets nav tāds pats kā mūsējais, tajā cilvēki sērfo pa tiešo ar savu apziņu un saucas tas Matrix (kāds negaidīts pavērsiens). Pieslēgšanās veids arī atgādina Matrix redzēto. Aizsardzības sistēmas tiek sauktas par ledu, un visa hakošana balstās uz spilgtu vizuālo analoģiju, gandrīz kā filmā, kur hakeri, lai ielauztos sistēmās monitoros groza kubikus.
Parastā dzīve gan ir lielākoties nožēlojama, lielākā daļa cilvēku slīgst nabadzībā, laupīšanas un slepkavības ir ierasta lieta tāpat kā narkotiku tirdzniecība. Grāmatas galvenais varonis Case ir izbijis hakeris. Kāpēc izbijis? Tāpēc, ka reiz viņš adekvāti nenovērtēja klienta spējas un mēģināja to uzmest, rezultātā viņam tika selektīvi iznīcināti neironi, kas nodrošināja pieslēgumu ar Matrix. Savus ietaupījumus viņš iztērējis mēģinājumos sevi sadaktarēt un tagad aizrāvies ar narkotikām dzīvojas pa Japānu un meklē savu nāvi. Tā tas turpinās līdz viņš saņem piedāvājumu veikt, iespējams, savā mūžā nopietnāko pasūtījumu.
Vismaz iesākumā man šī grāmata diez ko pievilcīga nelikās. Klaiņo viens apnarkojies kankars, reflektē par savu aizgājušo dzīvi, bez nekādiem nākotnes plāniem. Šķita tāds parasts depresīvs gabals, ko autors sarakstījis, lai cilvēki nesacerētos par savu nākotni. Tad pēc kāda laika stāsts pārvēršas bojevikā ar piedzīvojumu elementiem, un lēnām kļūst skaidra uzņēmuma problemātika. Nenoliedzami, šai nākotnē rūpnīcas nepieder strādniekiem, vispār radās iespaids, ka tādu strādnieku vispār nav. Ir tikai narkotiku tirgotāji, noziedznieki, nabagi, hakeri un bagāti cilvēki. Tā kā ar daudzpusēju pasaules apskatu var īpaši nerēķināties. Tas gan izskatās standarta kiberpanka žanram piedienīgi.
Kopumā grāmatu es visai augstu nevērtēju. Iespējams, ja es nebūtu audzis mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, tad man uz kibertelpas iespējām būtu pavisam cits skatījums, un mani aizrautu cilvēka personības ieraksts uz magnētiskās lentes. Dators, kas darbojas kā lēns google meklētājs un kosmiskā dzīvojamā stacija. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Noteikti, ka esmu vēlāko grāmatu upuris, kuras ir pārstrādātas laikmetīgākā manierē un ar atbilstošākām tehnoloģijām. Grāmata ir pirmā triloģijā, bet nezinu vai ir vērts lasīt pārējās divas. Man vairāk tomēr patīk steampunk.
Nesen lasīju grāmatu par Britu Karaliskās Biedrības vēsturi, kur daudzus stāstiņus bija sarakstījuši dažādi autori. Un viena no autorēm M.Atwood mani ieinteresēja ar savu pasniegšanas stilu. Tad nu nolēmu pārmaiņas pēc izlasīt kādu no viņas grāmatām. Palasījies anotācijas, nolēmu, ka šī būs tieši tā, kas man vajadzīga.
Galvenais vēstītājs mums ir personāžs vārdā Snowman. Jeb mūsu mēlē Sniegavīrs. Viņš ir, iespējams, pēdējais dzīvai cilvēks uz zemes. Un tikai viņš vienīgais zina, kā tas viss patiesībā notika. Viņa bērnība ir pagājusi mūsu nākotnē. Nākotne ir tipiska distopija (tas ir tā – cilvēce ir spērusi lielus soļus attīstībā, pat nav paspējusi sevi iznīcināt, tomēr lielākā daļa no cilvēkiem dzīvo totālā nabadzībā un piesārņotā vidē. Īsāk, nākotne, kurā tu nevēlētos dzīvot.) zemē reāli valda lielas megakorporācijas, kuru darbinieku pasaule būtiski atšķirās no pārējo zemes iemītnieku pasaules. Mūsu varonim ir paveicies, viņš ir piedzimis biezo galā. Tā nu grāmata mums vēsta par Sniegavīra dzīvi, bērnību, vecākiem, skolas gadiem un karjeru un par to, kas ir Crake un Oryx.
Jaunajā pasaulē pēc cilvēkiem galvenie ir Kreikeri (Crake radītie bioorganismi) un Snowman patiesībā ir tāds kā Crake pravietis, kas šiem jaunajiem cilvēkiem māca Crake ceļus. Oryx savukārt ir visas pārējās dzīvās dabas pavēlniece, un tad uz šīs mitoloģijas balstās pašu Kreikeru eksistence un arī viņa pravieša.
Neteiksim , ka grāmatas sižeta līnija būtu kaut kas unikāls. Grāmatās, kuras es lasu, šāda līnija par globālo apokalipsi ir katrā divdesmitajā, atšķiras tikai kā un tie radījumi, kas pēc tam skraida apkārt. Tomēr šai grāmatai piemita viena laba lieta, personāži ir labi nostrādāti, grāmatas beigās lasītājs zin tikpat daudz par Snowman kā viņš pats. Šī apraksta tapšanas brīdī ir jau pagājusi vesela nedēļa kopš grāmatas izlasīšanas, un es joprojām atceros gan varoņu vārdus, gan notikumu secību. Tas nozīmē, ka grāmata mani patiešām ir aizķērusi. Un tas gadās visai reti.
Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, varēja, jau autore atļaut savam galvenajam varonim pasirot pa pēcapokaliptisko Zemi nedaudz vairāk un uzrakstīt grāmatu ar reālu noslēgumu. Citādi tagad sanāk man būs jālasa „The Year of the Flood” , lai saprastu kāt ad viss tur beidzās. Grāmata ir izlasīšanas vērta, iespējams, ka pat to pārlasīšu pēc kādiem gadiem desmit.
Šo grāmatiņu pirku visai ilgi. Dažreiz tā atradās manā pirkumu grozā, pāris reizes tā tika no turienes izmesta. Pirmo reizi, jo atklāju, ka grāmata nemaz nav tikai Neil Gaiman stāstu krājums, bet gan dažādu autoru stāstiņu apkopojums. Citu reizi pēc negatīvas recenzijas izlasīšanas. Tomēr beigu beigās grāmata nopirkās, jo izlēmu, ja jau varu lasīt krievu brīnumus, tad kamdēļ man novērsties no Rietumu autoriem.
Pašas grāmatas sastādītāji apgalvo, ka stāsti esot izvēlēti pēc vienkāršas metodes – stāstam jābūt tādam, ka cilvēks to lasot katru lapaspusi pāršķirot uz nākamo domātu – kas būs tālāk. Skaidra lieta, ka nav iespējams salasīt pārdesmit stāstu, kuri visi spētu izraisīt šādu interesi jebkuram cilvēkam.
Manuprāt, labākie stāsti, kas atbilda sastādītāju uzstādījumiem ir sekojošie:
„Blood” Roddy Doyle – stāsts par kādu vīrieti, kuram uznāk apsēstība ar asinīm. Viņam pēkšņi ne no kā rodas vēlme dzert asinis.
„Wildfire in Manhattan” Joanne Harris – Ragnaroks jau sen ir noticis, mēs tikai to vairs neatceramies, tomēr pēdējā cīņa nebūt vēl nav izcīnīta. Vilki joprojām nav aprijuši Sauli un Mēnesi, kas izrādās dzīvo mūsdienu Manhetenā. Izdzīvojuši arī vēl pāris dievi.
„The Truth Is a Cave in the Black Mountains” Neil Gaiman – tipisks Gaiman darbs. Tāda melnā pasaka, labākajās brāļu Grimmu tradīcijās. Stāsts par kādu punduri, mazu un sparīgu, kurš dodas uz kādu alu Melnajos kalnos, lai, iespējams, kļūtu bagāts. Viņam ir vajadzīgs tikai pavadonis, kas tur jau reiz ir bijis. Abi dodas uz šo alu, tomēr mērķi viņiem nebūt nav tie, kuri mums tiek pasniegti stāsta sākumā.
„Goblin Lake” Michael Swanwick – tāds reformācijas laiku Marix. Ko izvēlēties? Laisku dzīvi izdomātā pasaulē, jeb tomēr skarbo realitāti.
The Therapist” Jeffery Deaver – Kādēļ cilvēki slepkavo viens otru? Kādēļ sāpina cits citu? To zina tikai daži cilvēki. Vainīgi ir nemes – cilvēku emociju parazīti, kas uzjundī tajos primitīvismu un tieksmi uz vardarbību. Tādēļ ir terapeiti, kas ir profesionāli un iznīcina nemes.
„The Cult of the Nose” Al Sarrantonio – katru reizi, kad pasaulē notiek masu slepkavības, genocīds, mēris vai nelaime. Šo notikumu tuvumā vienmēr ir cilvēki ar Knābjiem (domāju, knābji ir domāti tiek kādus agrāk, ārsti valkāja mēra laikos, piebāztus ar garšvielām, lai nomāktu slimību izgarojumus). No viduslaiku arhetipa izveidota spēcīga konspirāciju teorija vai varbūt jukuša cilvēka fantāzija.
„The Devil on the Staircase” Joe Hill – te pat teksts iekārtots kāpņu formā. Stāsts par kādu Scull Scale mūrnieka dēla likteni. Stāsts par to, ka pa dažām kāpnēm labāk ir uz leju nedoties. Tā tu vari nokļūt līdz pat Ellei. Un pat, ja tu tiec no Elles ārā, tas nav iespējams, nepaņemot līdzi dāvanu. Ļoti interesants stāstiņš par meliem un cilvēku vājībām.
Grāmatā bija arī pāris stāsti, kurus pēc trešās lapaspuses nemaz tālāk nelasīju. Tādi neinteresanti. Citus izlasīju un nedaudz vīlos, daži bija standarta žanrā ieturēti – vampīri, nākotnes distopija dienasgrāmatas veidā, dīvaini maniaki. Gan jau, ka arī šiem stāstiem ir savs lasītājs. Es labākos stāstus izvēlējos pēc principa, ja es stāstu atceros divas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas, tad stāsts nenoliedzami ir labs. Ja izlasot nosaukumu es uzreiz nevaru atcerēties par ko tur bija, tad piedodiet, laikam tas nav atcerēšanās vērts.
Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Katrs fantāziju cienītājs atradīs sev ko piemērotu.
Pēc ilgiem laikiem nolēmu palasīt kaut ko tādu, ko tiešām varētu nosaukt par zinātnisko fantastiku tās klasiskajā izpausmē. Kā lasāmo gabalu izvēlējos šo noveli, kurai vieglāk ir nosaukt tās balvas, kuras tā nav saņēmusi, nekā saņemtās. Novele pie lasītājiem nonāca tālajā 1972. gadā un reprezentē tā laika skatījumu uz nākotnes cilvēci.
Rit tālais 2130. gads, Zemes iedzīvotāji jau labu laiku atpakaļ ir izpletušies pa visu Saules sistēmu, kolonizējuši Mēnesi, Marsu, Merkuru un lielo planētu pavadoņus. Lai cilvēci neapdraudētu vēl neatklāti meteorīti, ir izveidots dienests Spaceguard, kura uzdevums ir atklāt šos objektus. Šādi tiek atklāts arī objekts Rama, kas iesākumā tiek uzskatīts par starpzvaigžņu telpā ceļojošu meteorītu, bet pēc tuvākas izpētes atklājas, ka tas ir metāla cilindrs 20 kilometru diametrā un 54 kilometru garumā. Tad nu cilvēce saprot, ka Saules sistēmu ir sasniedzis citas civilizācijas kosmosa kuģis.
Grāmata mūsdienu standartam šķiet netipiska, lielākā teksta daļa tiek veltīta noslēpumainā kosmosa kuģa izpētei, galvenie varoņi paliek otrā plānā, un, varētu teikt, viņu nav vispār ir tikai profesionālu pētnieku komanda. Autors savā novelē lasītājam sniedz savu ideju par to, kādam būtu jābūt kosmosa kuģim, kas spētu veikt attālumu no zvaigznes uz zvaigzni. Šis apraksts tiešām ir nosaukts par zinātnisku, kurā fantastiski ir tikai izmēri. Ideja mūsdienās jau ir kļuvusi klasiska, slēgta biosfēra, kas spēj uzturēt pie dzīvības noteiktu radījumu skaitu. Tad nu autors apraksta savu vīziju, kā šī biosfēra funkcionētu, kādi procesi būtu noteicošie. Kāda tad būtu pati ceļošana, vai kosmonauti/astronauti/taikonauti būtu nomodā visu laiku, varbūt hibrenetizācija?
Vispār diezgan daudzas interesantas idejas pat pēc šodienas standartiem. Un, kas pats galvenais, visām ir racionāls pamats, un arī pašā cilindra uzbūvē nekādas pretrunas uzreiz atrast man neizdevās un vēlāk jau nemaz arī vairs nemeklēju. Grāmatai 10 no < strong>10 ballēm, īsts pierādījums, ka laba grāmata ir aktuāla un lasāma arī pēc pārdesmit gadiem. Novelei ir iznākuši arī turpinājumi „Rama II”, „The Garden of Rama” un „Rama Revealed”, tos gan ir sarakstījis cits autors Gentry Lee, A.Klarks te ir tikai redaktors un ideju pasviedējs.
Ikdienā diezgan bieži nākas sastapties ar interesantām ziņām. Ar apbrīnojamu regularitāti tiek publicēts, ka pēc pārdesmit gadiem ar varbūtību 1:52’000 Zemē ieskries asteroīds iznīcinot visu dzīvo vai Visums, iespējams, ir pilns ar miniatūriem melnajiem caurumiem, vai Saule drīz (pēc 5 miljardiem gadu) kļūs par sarkano gigantu un aprīs zemi, vai Globālās sasilšanas sekas mūs iznīcinās, vai kārtējais supervulkāna izvirdums kavējas jau 50’000 gadus, vai mākslīgais intelekts būs cilvēkam naidīgs (Matrix tak visi redzējāt), vai CERN ar savu hadronu paātrinātāju atbrīvos vakuuma enerģiju. Nerunājot par teroristiem, nanotehnoloģijām un biotehnoloģijām. Cilvēks ir interesants kukainis, viņš pēc savas dabas nespēj izvērtēt riskus objektīvi. Viņa smadzenes papriekš uztver iespējamos zaudējumus un tikai tad varbūtības. Tā kā šajā jomā esmu diezgan parasts cilvēks un arī man reizēm patīk spekulēt ar dažādiem Armagedona scenārijiem, sākot ar Bībeles klasisko un beidzot ar supernovas sprādzienu Saules sistēmas apkaimē, tad es vienkārši nevarēju noturēties nenopircis šo grāmatu.
Grāmata pēc savas būtības ir eseju krājums, kas apskata visus augstāk minētos cilvēces bojāejas scenārijus un ne tikai tos. Grāmata ir rakstīta kā nopietns zinātnisks darbs, katru no esejām ir sarakstījis speciālists. Kā jau tādiem darbiem pienākas, iesākumā viss tiek skaidri definēts, noteikti rāmji ko un kā apskatīs, un tikai tad sāk apskatīt iespējamos cilvēces gala vaininiekus.
Otrā nodaļa lasītāju iesilda ar standarta katastrofām, kas notiks pēc miljardiem gadu, laikam lai nesatraucas (Saules sistēmas bojāeja, paātrināta visuma izplešanās, sadursme ar Andromēdas galaktiku, zvaigžņu evolūcijas apstāšanās un melno caurumu laikmets).
Tālāk, laikam lai atbiedētu lasītāju, pavisam tiek runāts par cilvēku kā sugas izzušanu evolūcijas procesā, lai šo eseju saprastu pilnībā lasītājam būtu vēlams būt ģenētiķim pēc amata.
Ceturtā nodaļa veltīta dažādām apokaliptisko ideju sludinātāju grupām, tās ir tikai trīs. Tādas, kas uzskata, ka pēdējās dienas jau ir bijušas, pēdējās cilvēces dienas ir tagad un pēdējās dienas vēl būs, bet drīz.
Piektā nodaļa mums pastāsta kā cilvēks novērtējot riskus, kas nav ikdienišķi, visu parasti salaiž dēlī, jo ir par slinku, lai analizētu katru situāciju, ekstrapolēt ir vieglāk, plus aizspriedumi, plus random skaitlis izsakot lietas cipariski.
Sestā nodaļa veltīta globālajām katastrofām no antropā skata punkta. Labākā sadaļa ir spriedumi par Fermi paradoksu „Kur viņi ir?”(ja eksistē augsti attīstīts civilizācijas, kādēļ mēs neuztveram viņu signālus, varbūt civilizācija nekad nepaspēj attīstīties tik tālu, lai sāktu Visuma apguvi?), to ir vērts izlasīt.
Septītā un astotā nodaļa domāta īstiem matemātiķiem un aktuāriem jeb „System based risk analysis” un „Catastrophes and insurance”, es viņas vienkārši pāršķirstīju.
Devītā nodaļa veltīta sabiedrībai un tam, kā tās uztver katastrofas. Jautājumi, cik jūs būtu gatavi maksāt papildus nodokli, lai glābtu, iespējams, 100’000 cilvēku dzīvības?
Desmitā nodaļa interesanta, esmu Discovery veselu čupu ar filmām par šo problēmu redzējis – supervulkāni. Apskatīti iepriekšējo supervulkānu izvirdumi, to sekas, noteikts iespējamais biežums un paspekulēts, kas notiktu ar cilvēci, ja teiksim Yellowstone dabas parks pēkšņi uzietu gaisā.
Vienpadsmitā nodaļa veltīta asteroīdu un komētu briesmām. Nekā jauna pateikts netiek, šo tēmu jau saprot pat pirmklasnieki, vienīgi nedaudz piezemētāk ar vidējiem forumu speciālistiem un ar statistiku pamatotāk.
Divpadsmitā nodaļa veltīta Saules izvirdumiem (Ja skatāmies uz filmu „Knowing”, tad saliekot visu formulās (tās tur ir), redzam, ka nekas traks nenotiktu, ja nu vienīgais Eurosportu vairs pa saķiku neredzētu). Kosmiskie stari no supernovas gan varētu iznīcināt visu civilizāciju mierīgi. Labs arguments šī riska pretiniekiem ir – „tas nekas, ka nav pagātnes novērojumu, jo notikuma iestāšanās gadījumā dzīvu novērotāju nepaliktu”.
Četrpadsmitā nodaļa veltīta modīgam tematam – epidēmijām un pandēmijām. Nodaļu lasīju tieši, kad BBC paziņoja par cūku gripas risku. Labs ieskats vēsturē – tuberkuloze, mēris, sifiliss, malārija, holēra, nedaudz par HIV un gripu. Un dažādi scenāriji par iespējamām nākotnes superslimībām. Sapratu, ka uztraukumam nav pamata, kad jaunā supergripa parādīsies, vienīgā cerība ir, ka tā ātrāk izbeigsies dēļ savas efektivitātes nekā spēs izplatīties.
Piecpadsmitā nodaļa veltīta AI (Artificial intelligence) – būs tas naidīgs cilvēkam vai nebūs. Tāds filozofisks aprakstiņš, kas norāda, ka cilvēkiem draudzīgums vai naidīgums tomēr būs pašiem jāuzprogrammē. Jautājums, kas ir naidīgs, kas ir apziņa, kas ir intelekts un inteliģence utt. Vērts palasīt.
Sešpadsmitā nodaļa veltīta dažādām mūsdienu tehnoloģijām jeb riskam, ka tikai neuzeksperimentējam paši savu galu. Te nu ir hadronu akselerators, pašreplicējošies roboti un Fermi paradokss.
Septiņpadsmitā nodaļa sociālais sabrukums, šis nu ir tas cilvēces bojāejas veids, kuru mīl zinātniskās fantastikas autori – anarhija pēc kodolkara utt.
Astoņpadsmitā nodaļa veltīta iespējamam kodolkaram, kodolziemai, pašreizējam kodolarsenālam un ko darīt, lai vienudien sevi paši neuzspertu gaisā.
Deviņpadsmitā nodaļa veltīta kodolterorismam, sasaucas ar iepriekšējo paragrāfu, bet terorisms jau cilvēcei pašai draudus nerada.
Divdesmitā nodaļa veltīta biotehnoloģijām – sintezēti vīrusi, patogēni, vakcīnu izstrāde pašu radītajām slimībām un kā tās kontrolēt, jo, ja būs iespēja kādam uzveidot slimību, kas potenciāli izpļaus visu cilvēci, kā šo iespēju ierobežot.
Divdesmit pirmā nodaļa mums stāsta par nanotehnoloģiju briesmām, kā apturēt nanorobotiņus no pasaules iznīcināšanas, kādi ir iespējamie ieroču veidi balstīti uz nanorobotiem utt. Interesanta lasāmviela.
Divdesmit otrā nodaļa veltīta totalitārismam, tas laikam tur iekļauts politkorektuma dēļ, vai lai nebūtu acīte – nezinu.
Grāmatai kopumā dodu 10 no 10 ballēm bez vārda runas. Domājams, ka tā nepaliks tikai kā vienreiz izlasīta un nolikta plauktā. Kad atkal kāds sāks vaimanāt par gripas pandēmiju, asteroīdiem – zemes iznīcinātājiem vai CERN projektiem, izvilkšu ārā un palasīšos par tēmu, lai atsvaidzinātu zināšanas.
Kārtējais krievu fantastu fast food. Grāmatas galvenais varonis Alekss, žurnālists bezdarbnieks, dažādu apstākļu sakritību dēļ nonāk Belizā. Tur pāris mēnešus atpakaļ sākušās interesantas lietas, naktī spīd džungļi, bet dīvaino gaismu izcelsmes avotu nevienam nav izdevies noskaidrot. Galvenais varonis vēloties uzzināt, kas tad īsti par lietu, nonāk diezgan attālā nākotnē. Nākotne nebūt nav tāda, kādu varonis ir iedomājies. Tā patiesībā nekur tālāk tehnoloģiju attīstībā par mūsdienām nav tikusi, ja nu vienīgais kosmosa apguves jomā. Tā kā nākotnes cilvēkiem nav īsti skaidrs, ko darīt ar pagātnes ūnikumu, viņu vienkārši nogrūž kosmiskā bomžatņikā, kuras nosaukums ir tāds pats kā grāmatas.
Ko lai saka, nav pat tipiska Zlotņikova grāmata, impērisko filozofiju nedaudz atšķaidījis otrs autors, bet kuru daļu kurš rakstījis, īsti atšķirt nespēju. Koprezultāts ir diezgan viduvējs. Grāmatas divas trešdaļas nekas lāga nenotiek, galvenais varonis peld pa straumi bez mērķa un plāniem ar nākotni. Vienkārši risinās darbība pašas darbības pēc. Sākumā lasot sevi mierināju, ka iespējams tiek gatavota skatuve kaut kam grandiozam, bet nekā – aplauziens. Ja galvenajam varonim kļūst pa visam grūti, tad no krūmiem tiek izstumtas klavieres (negaidīts sižeta pavērsiens), un viss var turpināties tālāk. Visvairāk izbrīna, ka nav pat normāla action (tas parasti ir raksturīgs grāmatām, kurām nav nekā cita ar ko lepoties), gan Musafins, gan Zlotņikovs, parasti ar šo lietu neskopojas.
Spoileris. Ak jā, beigās Alekss lai audzinātu raksturu iestājas armijā, no kuras izgājis učebku un paostījis pulveri tūlīt arī dezertē, jo skaitās tak oficiāli miris.
Tātad grāmatelei, citādi pat nenesās prāts nosaukt, šo veidojumu ar diviem vākiem un aprakstītām lapaspusēm, maksimums varu dot 4 no 10 ballēm. Ļoti laba lasāmviela braucot vilcienā, staciju nenokavēsi, lasīšana netraucēs skatīties ārā pa logu. Patiesībā es domāju, ka izdevniecība ir nolēmusi mūsu grūtajos laikos sākt profitēt uz pazīstamiem autoriem. Zlotņikovs pēdējā laikā kā pa celmiem no normālām grāmatām uz totāliem lubu gabaliem (pie tam pēdējos darbos sācis sevi uzskatīt par imperiālisma sludinātāju un nemaz necenšas savu sprediķu tekstus salāgot ar sižetu). Musafins tāds viduvējs bojeviku rakstītājs. No pēdējiem darbiem Zlotņikovam vērā ņemams ir tikai Gron cikla turpinājums. Tomēr izdevniecībai ir savas idejas un šo visai vārgulīgo kompilējumu izdevusi veselos 25’000 eksemplāros.
Šo grāmatiņu man izdevās aizņemties no kāda mana bloga lasītāja – vārdā Grrr. Grāmata gan saucās „Miri Alfreda Bestera Tom 3”, bet šis stāsts tur bija galvenais.
Tātad uz Zemes ir 2175. gads, pasaule ir totāli izmainījusies. Kā tieši un kāpēc to mums autors nestāsta, jo nākotne ir tikai kā dekorācija sižetam. Galvenie varoņi Blaise Shima – smaržu speciālists, Gretchen Nunn detektīve un psihoanalītiķe, Ind’dni –Inspektors. Pilsētā, kurā šie personāži dzīvo, sāk notikt baisas slepkavības, kuru cēlonis tad arī visus šos personāžus saved kopā. Slepkava ir Golems 100 (neko jau priekšā nepasaku, to sapratīs ikkatrs, kas izlasīs pirmās pārdesmit lapaspuses), kuru radījušas garlaicības māktas bagātas mājsaimnieces savos centienos izsaukt Sātanu. Galvenie varoņi tad mēģina saprast, kāda ir Golema daba, motīvi un kā to apturēt.
Darbs man personīgi šķita halucinogēns un ļoti balstīts uz Junga psihoanalīzi. Autors spēlējas ar cilvēcisko un necilvēcisko psihi, mēģina skaidrot tās motīvus reakciju uz apkārtējiem apstākļiem. Nākotne ir visnotaļ hedonistiska un nežēlīga pret indivīdu, tādēļ arī tās cilvēku morāle diezgan atšķiras no mūsu. Patiesībā nākotnes cilvēki manā izpratnē ir totāli morāli degradēti radījumi, tādi paši šķiet arī viņu spriedumi par labo un ļauno un apkārt notiekošo.
Pati grāmata ir pilna ar dažādām lietām, kuru dabu es kā parasts lasītājs līdz galam neizpratu, varbūt arī nebija ko izprast. Piemēram, pāris lappuses grāmatas beigās man vispār šķita bezjēdzīga murmulēšana. Toties patikās bildīšu lietošana cilvēka iekšējās pasaules apceļošanas gaitā un to vēlāka interpretācija Ind’dni skatījumā.
Kopumā grāmata ir savādāka no tām, kuras es parasti lasu. Nedaudz kaitina, ka daži izteiksmes elementi izmantoti tikai izmantošanas dēļ. Arī daļu no humora lāgā nespēju uztvert, varbūt man ir totāli sveša lieta, kura tiek izmantota smalkas ironizēšanas pamatā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kā detektīvstāsts labs vismaz pirmās 2/3, psihoanalīzes daļa man bija visai grūti sagremojama, neesmu šai jomā speciālists. Lasīt ieteiktu laikam tikai A.Bestera faniem vai arī šāda žanra piekritējiem.
Tā kā diezgan pamatīgi biju uzsēdies uz slāvu fantastiskā bojevika grāmatām, nesen ienāca galvā doma atcerēties vecmeistarus. Tos, kas bērnu dienās lika grāmatiņu pārlasīt vēl un vēl un saprast, kas tad viņos ir tik labs, ka nav mūsdienu rakstniekos. Tad nu paskatījos savā grāmatu plauktā nelasīto sadaļā un atradu šo grāmatiņu.
Grāmata satur piecdesmit autora īsstāstus un pavisam jārēķinās ar 1300 lapaspusēm lasāmā. Nav jau tā, ka nevienu no tiem nebiju lasījis. Dažādos stāstu krājumos ar 30% no grāmatas satura jau biju paguvis sastapies. Tomēr man neraksturīgi, zinot sižetu bezmaz no galvas lasīju, katru stāstiņu kā pirmo reizi. Kā jau tādā stāstu krājumā gadās, daži stāsti ir teicami, daži ļoti labi, bet visi ir dažādi.
Protams, ir arī šis tas vienojošs. Galvenais vienojošais elements ir personāžu cilvēcīgums. Saimaka varoņi nav nekādi supermeni, ar kosmiskajā desantā pavadītiem gadiem, viņi ir parasti pelēki Zemes iedzīvotāji, kas, nokļuvuši neparastos apstākļos, tik un tā nezaudē savu cilvēcīgumu. Cauri vijas arī neliela ‘ksenofobija”- lielākā daļa no stāstiem rakstīti laikā, kad likās tūlīt, tūlīt un tiks iekarotas arī zvaigznes. Saimaks liek saprast, ka kontakts ar citplanētiešiem cilvēcei nebūs viegls un vēl nemaz nav īsti skaidrs, kurš būs iekarotājs – cilvēks vai citi. Tomēr viņa stāstos vīd cerība, ka visiem Visuma iedzīvotājiem pamatā tomēr ir jābūt vienotai ētikai, kas palīdzēs mums saprasties.
Par zinātnisko fantastiku šajos stāstos runājot, uz to netiek likts īpašs uzsvars, mēs vienkārši uzreiz tiekam iemesti viņā iekšā. Ja darbība notiek nākotnē, tad nākotnes pasaule tiek uzburta pietiekami reālistiska un aizraujoša. Ja tagadnē, tad jauno ideju nesēji ir citplanētieši. Autors nepretendē uz skaidrojumiem, kā tas viss tiek sasniegts, viņš tikai ieskicē vīziju. Mūsdienu datorlaikmeta cilvēkiem, dažas koncepcijas varētu šķist jocīgas, bet jāatceras, ka tajos laikos datu nesēji tomēr bija perfokartes un magnētiskās lentes. Saimaks neiet arī Azimova pavadā un viņa roboti ir apveltīti ar brīvu gribu un vietām izskatās nav ierobežoti ne ar ko (parasti, lai apspēlēto iespējamo cilvēces konfliktu ar paša radībām, kā stāstā „How-2”.
Stāstiņi sevī ietver arī vieglu ironijas devu par tā laika aktualitātēm, militārā pārsvara iegūšanas mēģinājumiem, stāstā „The Big Front Yard” par cilvēku, kura māju cilvēki ir izdomājuši izmanot par teleportu starp planētām un „Operation Stinky”. Iedvesmas problēmām rakstniekiem stāstos „Earth for Inspiration” un „So Bright the Vision”. Pats par labākajiem stāstiem šajā krājumā uzskatu „Jackpot”, atrodams arī latviski izdotajā krājumā „Naudas koks”, „The Thing in the Stone” un „Immigrant”.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt katram.
