Navigate / search

Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi by Segals Kabīrs

Nauda. Tās aizraujošā vēsture un ietekme uz mūsu dzīvi

Latviešu valodā populārzinātniskas grāmatas iznāk daudz par maz. Protams, ne man pavēlēt izdevējiem izdot izglītojošu nozaru literatūru, bet, spriežot pēc esošās situācijas, cilvēki to praktiski nelasa. Patiešām izcilas grāmatas izdevniecības pārdod daudzus gadus par arvien zemākām cenām. Tādēļ katru reizi, kad iznāk kāda no populārzinātniskajām grāmatām, es cenšos pie viņas tikt. Šajā gadījumā gan sanāk nedaudz liekulīgi, jo nebalsoju par grāmatu ar savu naudas maku, bet izdevniecība Jāņa Rozes Apgāds man to iedeva apmaiņā pret godīgu atsauksmi.

Sāksim ar grāmatas anotāciju:

Kabīra Segala pētījumu rezultāts ir vienreizēja un aizraujoša grāmata par naudu ne tikai kā maksāšanas līdzekli, bet arī kā mūsu civilizācijas sastāvdaļu visos laikmetos. Grāmata savā ziņā maina lasītāju priekšstatus par naudu un ļauj paraudzīties uz to no cita skatpunkta, ļaujot ieraudzīt tās lomu un ietekmi uz ikviena cilvēka dzīvi. Autors pēta un apraksta naudu kā dzīvu būtni.

Ja būtu jāsaka pavisam godīgi, tad es grāmatu nesauktu par pētījumu, bet gan par konspektu. To es varu droši apgalvot, jo tā ir sanācis, ka es no autora izmantotās literatūras esmu izlasījis gandrīz visas grāmatas. Man šī grāmata atsvaidzināja atmiņā senāk un ne tik sen lasītas lietas. Autors pats no sevis ir ielicis tikai pāris gadījumus “no dzīves”, viss pārējais nāk no citām grāmatām. Viņš jau arī nemaz necenšas izgudrot riteni no jauna un godīgi atklāj savus avotus, un visur pieliek atsauces. Grāmata ir tāds savdabīgs rafinēts produkts, kas sevī ietvēris daudzu citu ekonomikas un naudas tēmu grāmatu būtiskāko un interesantāko. Nenoturējos nepievienojot daļu no grāmatām, kas kalpojušas šīs grāmatas pamatā.

IMG_3348

Autors cenšas parādīt, un viņam tas izdodas, ka nauda ir ne tikai papīra vai metāla gabals, kuru mēs veikalā apmainām pret preci. Nauda cilvēkiem ir kaut kas vairāk, skaitot naudu smadzeņu darbošanās režīms kļūst apbrīnojami līdzīgs narkomāna smadzenēm. Naudas vēsture ir cieši saistīta ar civilizācijas vēsturi, pat vairāk  – jau pirmatnējām sabiedrībām visticamāk ir bijis kāds naudas ekvivalents. Daudzi pētnieki uzskatā, ka tāds barters īsti nekad nemaz nav bijis, iespējams, tā lomu ir pildījušas parādsaistības. Lasot nodaļas par papīra un metāla naudām var uzzināt daudz ko interesantu. Papīra naudu pirmie sāka lietot ķīnieši, bet parādzīmes bija populāras jau no aizseniem laikiem. Par metāla monētām neviens nevar būt drošs, var piekrist apgalvojumam, ka pirmie tās lietoja Līdijā, bet nav izslēgts, ka ar laiku uzradīsies vēl kāda senāka monēta. Savukārt mūsdienu elektroniskā nauda, tā, kas ir nemateriāla, šķiet, ir radījusi nelielu vērtības sajūtas pārrāvumu, cilvēki to tērē brīvāk nekā skaidru naudu un daudz labprātāk uzņemas kredītsaistības.

Taču, ja lasītājs naudas tēmai ir pievērsies nesen, nav specializējies ekonomikas un monetārajās teorijās, tad viņam šī būs īsta medusmaize. Tā vietā, lai lasītu daudzas biezas (nenoliedzami interesantas) grāmatas un tērētu savu ierobežoto lasīšanas laiku, te viņš pāris vakaros varēs iegūt informāciju par visu būtiskāko. Es gan neieteiktu raut grāmatu cauri uzreiz, jo aprakstītās teorijas un fakti ir no tiem, kas tomēr prasa nelielu apdomāšanu un pastrīdēšanos ar autoru.

Piemēram, es personīgi nepiekritu autoram jau pirmajā nodaļā. It kā jau pirmajā acu uzmetienā nauda kā enerģijas ekvivalents skan visnotaļ patiesi. Maksājam jau par pakalpojumu vai produktu, kas bēc būtības ir darba atvasinājums. Taču visam tam klāt siet evolūciju un mēģināt vispārināt to uz tādu kā simbiozi, man šķita pārāk paviršs piegājiens, tāda maldīga analoģija. Viena nodaļa, kurā tika runāts pa naudas dvēseli, par vērtību sistēmām, morāles un ētikas kontekstā, man negāja pie sirds. Tajā, manuprāt, bija par daudz dažādu svēto rakstu citātu, kas vietumis bija atrauti no konteksta un izklāsts pretnostatījās visai pārējai grāmatai. Saprotu arī, ka nevar runāt par naudu un aizmirst reliģisko sabiedrības aspektu, tas ir svarīgs un būtisks.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja interesē atbilde uz jautājumu: kas ir nauda, tad droši lasi. Šī grāmata koncentrētā veidā sniegs informāciju, kas citkārt būtu jāmeklē pārdesmit citās grāmatās. Ja vēlāk vēlēsies, tad varēsi izlasīt arī tās. Savukārt cilvēkam, kurš par naudu jau ir labi informēts, šī atsvaidzinās un aktualizēs zināšanas par naudas vietu mūsu dzīvē.

Money: The Unauthorised Biography by Felix Martin

Money The Unauthorised Biography by Felix Martin

Laiku pa laikam man uznāk vēlme izlasīt grāmatu, kura cenšas atbildēt uz vienu manas bērnības pamatjautājumu: “Cik maksā rublis?”. Teorijas par to ir daudz un dažādas, atbilde uz šo jautājumu nemaz nav tik vienkārša, un atkarībā no daudziem pieņēmumiem tā var variēt. Taču tādas grāmatas esmu lasījis jau daudz, un tādēļ lasīt vēl kādu par šo tēmu man paliek aizvien neinteresantāk. Taču grāmatas anotācijā bija viens apgalvojums, kas mani aizķēra.

Ja lasām par finanšu pasaules izcelsmes vēsturi, tad parasti tā tiek attēlota kā naturālā saimniecība, tad barters un tad mūsdienu finanšu sistēma. Taču antropoloģiskie pētījumi un vēsture liecina, ka nauda nav radusies kā bartera sistēmas evolūcijas produkts. Grāmatā autors mēģina rast patiesību par naudu, kur tā rodas un kā tā strādā.

Grāmata pēc būtības sastāv no divām daļām. Pirmā ir nudien labi uzrakstīta naudas vēsture. Par to, kā visprimitīvākajās sabiedrībās eksistē kredītu sistēma, kas ļauj katrā brīdī noteikti otras personas maksātspēju vērtību utt. Par naudas nozīmi un būtību cilvēki galvas ir lauzījuši no aizseniem laikiem. Debates par to, kā pareizi novērst kārtējo finanšu krīzi un kā regulēt naudas apjomu nomāca gan senos romiešus, gan Ķīnas impēriju. Vēlāk, sākoties apgaismības laikmetam, Lielbritānija un Francija izmēģināja dažādas metodes sava ārējā un iekšējā parāda pārstrukturēšanai. Padomju Savienība savos pirmsākumos bija nolēmuši iet spartiešu ceļu un atteikties no naudas vispār, taču Ļeņins pārdomāja. Salīdzinoši nesen pērnā gadsimta septiņdesmitajos gados Īrijā darbinieku streiku dēļ aizklapēja ciet bankas. Domājat ekonomika tādēļ apstājās? Nē, valsts pārgāja uz vekseļiem, jo nauda jau ir tikai kredītu kontu un to klīringa mehānisma kosmētiskais elements. Tā teikt, aisberga redzamā daļa un arī ne visa. Noteikti būtu interesanti kaut kur papildus palasīt, kā pērnvasar grieķi iztika bez skaidras naudas. Šī grāmatas daļa nudien ir interesanta un vietām pat pamācoša. Līdz galam gan nenoticēju, ka Francijas pirmā pāreja uz banknotēm bija labi domāta nevis spekulācija.

Grāmatas pārējā daļā autors aizraujas ar pārspriedumiem par monetārās politikas iespēju ietekmēt ekonomiku un kā izbēgt no monetārajām krīzēm. Te nu ir jābūt dikti uzmanīgam – viņa centrālais uzstādījums ir, ka naudas vērtību nosaka politiski nevis fiziski. Tas savukārt nozīmē centrālo banku politisko kontroli, kur, teiksim, parādus ļautu noēst inflācijai pēc vajadzības, ierobežot banku naudas apjomus un dažādas citādas idejas, kuras 4’000 gadu laikā ir izmantotas ne reizi vien un nekad nav kalpojušas kā zāles pret finanšu krīzēm. Tādēļ šo sadaļu vajadzētu lasīt domājot līdzi. Piekrist vai nepiekrist autora pamatuzstādījumiem un no tiem izrietošajiem scenārijiem, paliek katra paša ziņā.

8 no 10 ballēm, vēstures sadaļa nudien ir interesanti uzrakstīta un būs saprotama cilvēkiem, kas ikdienā nesaskaras ar finanšu sistēmas apslēpto pusi. Polemika par efektīvāko monetārās politikas scenāriju ir diezgan slidens jautājums un var iepriekš nesagatavotu cilvēku paraut sev līdzi, jo viņam vienkārši pietrūkst bāzes, lai kritiski izsvēru autora apgalvojumus.

Cik tad īsti dārgs ir grāmatu lasīšanas hobijs?

Cik tad īsti dārgs ir grāmatu lasīšanas hobijs?

Grāmatu blogeri tagad iesākuši jaunu tradīciju uzrakstīt ne tikai par izlasīto, bet arī par to, kādēļ viņi lasa un cik tas izmaksā. Nenoliedzami, ka jautājums – cik tas maksā, vienmēr būs aktuāls. Sibillas un Spīganas ierakstus jau varam izlasīt un uzzināt viņu hobija graujošās sekas ģimenes budžetos. Spīgana, piemēram, tērējot vidēji mēnesī 30 LVL (kas ir aptuveni tikpat daudz, cik pieredzējis alkonauts iztērē savas ikmēneša dzeramā iegādei), Sibilla ir pieticīgāka un iztiek ar divreiz mazāku summu (protams, nevaram izslēgt, ka viņa rūpējas par savu radinieku psihoemocionālo stāvokli un tādēļ vilto ciparus). Tas viss arī mani pamudināja apkopot savas domas par to, kādēļ es lasu un kā tas ietekmē manu dzīvi.

Piebilde – ieraksta struktūru nosperšu no Spīganas, jo viņai tas ir dikti lādzīgs sanācis.

Kāpēc Asmodejs lasa?

Domāju, ka šis būtu analogs jautājumam, kādēļ cilvēks elpo. Es vienkārši nevar iedomāties sevi nelasot. Nevaru un viss. Varbūt pie vainas ir audzināšana, bet līdz ko iemācījos burtus savirknēt vārdos, es biju kritis lasīšanai par upuri. Iespējams, ka man pašam ir ierobežota fantāzija, un man patīk dzīvoties pa citu autoru pasaulēm.

Kur Asmodejs dabū grāmatas un/vai naudu to iegādei?

Grāmatu ieguvei man ir divi galvenie avoti (pirmais un otrais).

Sadarbība ar izdevniecībām, patlaban es par brīvu saņemu grāmatas no Zvaigznes ABC un Jāņa Rozes Apgāda. Tā ir jauka un, cerams, abpusēji izdevīga sadarbība. Es izlasu, ko vēlo,s un uzrakstu par grāmatu, ko domāju. Tas man ietaupa diezgan daudz naudiņas, jo lielāko daļu no šim grāmatām būtu nopircis tik un tā. Negarantēju tikai, ka latviešu valodā.

Grāmatas, kas nopirktas grāmatu veikalos. Lielākoties manas iepirkumu vietas ir Amazon.com un Litres.ru. Amazonē iepērku populārzinātnisko literatūru un grāmatas, kuras man vajag izlasīt tūlīt un tagad. Litresā iepērku smadzeņu košļenes jeb fantastsikos bojevikus. Daži no tiem patiešām ir fantastiski.

Grāmatas cenšos pirkt un nespert no neta, ja paslīd klikšķis un izlasu ko nelegāli iegūtu, un, ja grāmata ir laba, es viņu nopērku, lai vēlāk nebūtu sirdsapziņas pārmetumu.

Naudiņas kalendārajā mēnesī iztērēju ap 60 latiem. Reizēm gadās, ka tu, cilvēks, vakarā ieklīsti amazonē un pēc stundiņas esi krietni patērējies. Man jau šķiet, ka iztērētā summa ir adekvāta maniem ienākumiem, un neviens mani no mājas vēl nav solījis mest ārā. Protams, ka tas rada situāciju, kad veidojas grāmatu uzkrājumi. Tas ir grāmatas nopirktas lasīšanai un palikušas nelasītas. Ar to es regulāri cīnos grāmatas lasot. Tomēr patlaban es zaudēju.

Epizodiski es grāmatas iegādājos arī grāmatveikalos. Ja esmu ārzemēs, es vienmēr cenšos ieiet kādā grāmatu veikalā tikai paskatīties. Tagad lielākoties tas aprobežojas ar kodu skanēšanu un to read saraksta papildināšanu. Bet bija laiki, kad puse no manas bagāzas atpakaļceļā ir bijusi grāmatas.

Kad es lasu?

Tagad es lasu no rīta braucot uz darbu un vakarā no darba. Reizēm nedaudz pirms gulētiešanas, bet tas vienmēr ir riskanti, jo galvā var rasties ideja izlasīt grāmatu līdz galam jau šonakt. Tas viss man dienā dod aptuvenu lasīšanas laiku 1.5 vai 2 stundas. Kādreiz, kad studēju, nestrādāju un nebija ģimenes, tad lasīšanai veltīju daudz lielāku savu dienas daļu – ap sešām stundām.

Praktiski nelasu brīvdienās, ja nu vienīgi kurinot pirti, tad rodas kāda stundiņa lasīšanai. Jāpiezīmē, ka arī datorspēles ir diezgan liels konkurents lasīšanai.

Vispār nemaz nevaru iedomāties, ko es citu vilcienā varētu darīt, ja nebūtu lasāmā. Ir gadījies, kad pēkšņi vairs nav ko lasīt. Grāmata beidzas, un tu sēdi kā tāds losis, skatīties pa logu garlaicīgi. Urbināt degunu? Cik ilgi? Blenzt uz blakussēdētājiem ar nav nekāda opcija, tad nu sēdi un dirni.

Cik daudz Asmodejs lasa?

Tagad gadā vidēji izlasu 100-120 grāmatas, tas ir ap 45’000 lapaspusēm. Manuprāt, tas nav daudz, sevišķi paskatoties uz vidusskolas un augstskolas laiku bibliotēku kartiņām, kur 200+ grāmatas nebija nekāds brīnums. Ātrums man varētu būt ap 100 lpp stundām, bet tas atkarīgs no teksta.

Mani nebaida grāmatu biezums, mani baida tas, ka tā var būt garlaicīga. Lasot pieturos pie principa „no one is left behind”, ja sāku, tad izlasu. Tā, ka ja kāds uzrakstījis savu grāmatu un piedabū mani pie lasīšanas, lai ar cik švaka tā nebūtu, es viņu izlasīšu.

Kādās valodās es lasu un kādus žanrus?

Man no tēva ir iedzimta spēja lasīt visās pasaules valodās (nu gandrīz). Tomēr no izlasītā es saprotu tikai latviešu, angļu, krievu un vācu valodā. Jāatzīst arī, ka vāciski esmu izlasījis tikai pāris grāmatas. Un pēdējoreiz to darīju pirms septiņiem gadiem. Angliski es lasu galvenokārt populārzinātniskās grāmatas un to autoru darbus, kurus man vajag izlasīt tūlīt. Krieviski fantastisko bojeviku. Latviski es lasu visu pārējo.

Bērnībā es spiedu uz zinātnisko fantastiku, un tagad manī mīt īgns onkulis, kas visus mūsdienu šī žanra darbus salīdzina ar klasiku. Katru reizi nonāku pie secinājuma, ka vecmeistari ir bijuši labāki kā mūsdienu autori. Fantāziju kā žanru es ilgu laiku nemaz neuzskatīju par lasīšanas vērtu, bet par laimi šīs domas man pārgāja. Detektīvus izslimoju vidusskolas gados, es pat esmu izlasījis visu Vollesa sēriju un ar to lepojos. Populārzinātniskās grāmatas lasu kopš bērnības, tās mani pamudināja mācīties krievu un angļu valodas. Labi, atzīšos, zinātniskā fantastika mani ar spieda mācīties lasīt angļu valodā. Un tā valodu mācīšanās ar nemaz tik grūta nebija, pāris mēneši ar lapiņām izrakstot nezināmos vārdus un vedot govis ganos atkārtojot jaunos vārdiņos.

Te neliela atkāpe – savulaik man bija ideja sakolekcionēt visas sērijas „Фантастический боевик” grāmatas. Tas prasīja daudz laika un ne mazus kapitālieguldījumus, jo dažas grāmatas skaitījās retums un varēja piķot ap 7 LVL viena. Varonīgi sakrāju gandrīz visas, kas bija iznākušas, kaut kur ap 500. Bet tad es sapratu, ka drīz mans mājoklis pārvērtīsies par bibliotēku, kurā lielāko daļu sastāda apšaubāmas kvalitātes grāmatas. Nolēmu mest savam hobijam mieru un grāmatas atdevu kādam labam draugam. Cik noprotu, viņš tagad īsti nezina, ko ar viņām pasākt.

Papīrs vai e-grāmatas?

Pirms četriem gadiem būtu teicis, ka papīrs un tikai papīrs. Bet tad nopirku e-lasīkli, un pamazām manas domas mainījās. Tagad es teiktu, ka man pēc būtības ir pilnīgi vienalga. Elektroniskās grāmatas pērku tikai tādēļ, ka mazāka ņemšanās. Es zinu, tā ir zaimošana grāmatas pirkšanas un izvēles procesu saukt par ņemšanos. Par to cilvēku var iespundēt vietā, kur vienīgais lasāmais ir tikai ķīniešu alus pudeļu etiķetes.

Grāmatveikalos man joprojām patīk izcilāt grāmatas, nedaudz palasīties tās, novērtēt smagumu un papīru. Tai pat laikā ar visām varītēm cenšos neizskatīties pēc tipa, kas kaut ko taisās nospert vai arī tikko ir iznācis no kāda medicīnas iestādījuma. Ciest nevaru, ja kāds/kāda man nāk veikalā klāt un piedāvā palīdzēt. Grāmatas izvēle ir dziļi personisks process, tur nekādu palīdzību no malas nevajag.

Tomēr grāmatu veikalā, lai arī cik izcils viņš būtu, nav tā izvēles klāsta, kas interneta grāmatu veikalā. Agrāk es visu pirku tikai papīrā, un pats grāmatas izvēles process pat internetā bija jauks. Tomēr šeit bija viens liels mīnuss, tu esi noskatījis grāmatu, kas tev pavēstīs par atalgojuma sistēmu Karaliskajā flotē, tomēr grāmata līdz Latvijai nāk veselu nedēļu. Pēc tam tā divas nedēļas vai mēnesi pavada Latvijas Pasta dzīlē, un tikai tad par sevi pavēsta pasta kastē ar paziņojumu ierasties pēc sūtījuma. Paziņojums parasti tiek numurēts kā trešais, lai gan tu to nolādēto pastkasti esi čekojis visu laiku. Pa ceļam vēl aptaujājot kaimiņus vai šiem nav nejauši kas iemests. Būsim godīgi, tas reāli bendē nervus, kuri jau tā man nav visai stipri. Un kad grāmata beidzot atnākusi, viņa tevi vairs neinteresē, jo ir citas aktuālākas tēmas. Nemaz nerunāšu par gadījumiem, kad tu esi grāmatu pasūtījis pirms iznākšanas, lai ātrāk izlasītu un pēc tam divas nedēļas skaties uz viņu grāmatbodē, lādēdams sevi par stulbumu un ticību pasta pārvadājumiem.

Tomēr līdz e-grāmatu parādīšanās brīdim es nekur citur nespētu iegādāt grāmatu par tēmu: zirnekļu tīklu aušanas māksla vai katastrofu risku analīzi. Nācās vien sūtīt, gaidīt un cīnīties ar pastu.

Līdz ar e-lasīkli mana dzīve šajā jomā kļuva ievērojami vieglāka: atrod, izvēlies, nopērc un lasi uzreiz. Pie tam šādas grāmatas neaizņem mājā vietu, bet par to vēlāk.

Kur es lieku izlasītās grāmatas?

Izlasot grāmatu es par to uzrakstu nelielu atsaucīti savā blogā un tad domāju. Kādreiz es visas nopirktās papīra grāmatas liku grāmatu plauktos. Kad rocība bija maza, arī plaukti bija mazi. Tad pārvācos uz Rīgu, īrēju dzīvokli, tur man vesela istabas siena bija atvēlēta grāmatu skapjiem. Bet pat tur grāmatas bija jāglabā trijās kārtās. Tad pārcēlos uz Jūrmalu un sapratu, ka nevar visu māju pārvērst par bibliotēku, lai cik tu tās grāmatas mīlētu, tāpat lielu daļu vairs otru reizi nelasīsi.

Tad es nolēmu bez žēlastības no lielākās daļas grāmatu šķirties atdodot tiem, kas gatavi ņemt pretī. Tādu cilvēku jau nemaz tik daudz nav. Sevišķi ja runa ir par 500 „Фантастический боевик” sērijas grāmatām maksimas, rimi un stokmena maisiņos. Arī grāmatas, kuras saņemu no izdevniecībām, lielākoties pāc izlasīšanas nododu tālāk saviem radiem lasīšanai, nav jau lielas jēgas ļaut viņai nomirt savā grāmatu plauktā. Bet ir grāmatas, kuras es nevienam neatdošu ne par kādu naudu, tās veido manu pašreizējo grāmatu plauktu. Viņu nav vairāk par 300, un lielākoties tās ir populārzinātniskās, un ceru, ka man viņas vēl reiz noderēs. Un vēl man mājās stāv rezerve ap 100 grāmatām, kuras lasīt kritiskos brīžos, kad nav ko lasīt.

Ar e-grāmatām šādu problēmu, protams, nav, tajos agregātos var sabāzt tūkstošiem grāmatu.

Secinājumi

Būt par cītīgu grāmatas lasītāju nemaz nav viegli. Ja cilvēki uzzina, ka tu gada laikā izlasi ap 100 grāmatu, viņiem ir tikai pāris izvēles iespējas – melis (labākajā gadījumā), tu visu laiku to vien dari, kā lasi grāmatas.

Tomēr, ja esi cītīgs grāmatu tārps, tad ir jābūt gatavam uz tādām lietām kā:

–          Salīdzinoši daudz cilvēki sarunās par grāmatām atminas klasiķu darbus un cenšas iztaujāt tevi par to saturu. Ja tu atzīsties, ka tev nav ne jausmas, par ko tajos rakstīts, tad paceļas jautājums, ko tad tu īsti lasi, romānu vai? Bet nu tas nāk no tādiem praktiskākiem cilvēkiem. Daudz grāmatas nozīmē, ka tu esi izlasījis visas grāmatas.

–          Cilvēki domās, ka izlasot grāmatu tu viņu arī perfekti atceries, vēlams no galvas. Pat ja zināsi, kur ko atrast, tā tiks uzskatīta par šmaukšanos.

–          Obligāti kāds tavs ģimenes loceklis būs dzirdējis par to, cik kaitīgi ir ēst un lasīt vienlaicīgi.

–          Ja tev ir brilles, tad acis tu esi sabeidzis lasot grāmatas (Tā gan varētu reizēm arī būt taisnība).

–          Cilvēki var nošokēties, ja tu neesi sajūsmināts par jaunāko dižpārdokli, kaut ko muldot, ka pirms astoņiem gadiem lasījis tekstu ar līdzīgu uzbūvi un sižeta risinājumu.

–          Vairāk lasot daiļliteratūru, tu ar laiku atklāsi visus iespējamos sižeta pavērsienus un žanra galvenās vadlīnijas. Jo vairāk lasīsi, jo vairāk salīdzināsi. Savukārt, ja būsi lasījis tikai „Velna Kalpus” vai „Bībeli”( starp citu esmu izlasījis kādas trīs reizes visu (bez Svētā Gara vadības, tas gan)) , tad katra nākamā grāmata tev noraus jumtu ar savu unikalitāti. Un par to es mazlasītājus apskaužu, un te arī ir tā atkarības galvenā iezīme. Jo tu vairāk lasi, jo lielāku dozu tev vajag.

–          Ja tu nonāksi vietā, kur nav ko lasīt, tu lasīsi visu, kur ir uzrakstīti burti. Avīzes svešā valodā, etiķetes, sludinājumus. Ne jau par velti kādreiz lauka tualetēs pie sienas lika noplēšamos kalendārus. Cilvēks darīja savas lietas un izglītojās.

–          Dodoties ceļojumā tu domāsi ne tikai kādas drēbes ņemt līdzi, bet arī ko lasīsi.

–          Lai arī cik daudz grāmatu mājās nebūtu nelasītas, vienmēr būs problēma – nav ko lasīt.

Lasīšana vai nelasīšana ir katra cilvēka brīva izvēle, ja nepatīk šī nodarbe, nav problēmu -rambā datorspēles, skaties filmas,  ķīlē mašīnas vai vienkārši skaties Panorāmu. Dzīve ir viena, un katrs dara to, kas viņam vislabāk patīk.

Mūsdienās aizbildināties par lasīšanu kā dārgu prieku ir visai smieklīgi. Tas nav dārgi, bibliotēkas ir visur, labi, ne visās ir pēdējie jaunumi, bet nopietns lasītājs tiks arī pie tiem. Protams, ir jau arī iespēja dabūt visu pilnīgi pa velti, bet tas jau uz katra paša sirdsapziņas. Man sava mūža laikā nekad nav bijusi problēma tikt pie grāmatas, kuru es patiešām vēlos. Jā, tas var paņemt zināmu laiku un nedaudz darba. Un nekad es par grāmatu neesmu maksājis vairāk par 40 latiem.

PS. Ja vēl kāds grāmatu blogeris uzrakstīs par šo dārgo un atkarību izraisošo hobiju, labprāt izlasīšu. Ja kāds patiešām spēja šo sacerējumu izlasīt līdz galam, tad nekaunieties komentāros par to paziņot J

The Big Short: Inside the Doomsday Machine by Michael Lewis

The Big Short

Nesen izlasīju jau vienu šī autora grāmatu, ko tur liegties, patikās man viņa rakstīšanas stils un stāstījuma raitums. Tādēļ nolēmu izlasīt arī viņa iepriekšējo gara darbu, kas amazon grāmatu tirgotavā ir visai populārs. Protams, zināmu lomu spēlēja arī fakts, ka šī grāmata rekomendācijās man stāvēja bezmaz vai pašā pirmajā vietā jau pāris mēnešus.

Ir tāds teiciens, vismaz krievu valodā : „ Ja jau esi tik gudrs, tad kur ir tava nauda?”. Grāmatas saturs ir par šo problēmu. Daudzi cilvēki tagad apgalvo, ka viņi ir zinājuši par lielo gaidāmo krīzi, ka subprime tirgi ir tīrākā krāpniecība un ka tiem bija lemts nokrist. Rodas jautājums, ja jau visi bija tik gudri un pārliecināti, tad kādēļ viņi necentās nopelnīt sapērkot tos pašus CDS (credit default swaps)? Skaidra lieta, ka CDS nemaz vienam cilvēkam teiksim ar 100’000 USD uz rokas nemaz nav tik viegli nopirkt, bet ir jau dažādi fondi utt.

Autors mums pastāsta par pāris cilvēkiem, kas ne tikai saprata tirgus patieso situāciju jau pāris gadus pirms krīzes, bet arī bija gatavi riskēt ar savu naudiņu un reputāciju, lai ieguldītu dažādos finanšu instrumentos, kas tirgus krišanas gadījumā nestu viņiem nopietnu peļņu. To darot, autors iepazīstina mūs ar viņu dzīves stāstu, iepriekšējo pieredzi, ieguldījumu stratēģijām. Protams, ka visai virspusēji, bez matemātiskiem modeļiem un pārskatu analīzēm, viņu raksturiem. Visus viņus vieno nestandarta pieeja investējamā kapitāla pārvaldībā un nespējā noticēt, ka patiesībā neviens pat nesaprot un nekontrolē mūsdienu finanšu tirgus.

Diezgan daudz kritikas tiek veltītas arī reitingu aģentūrām, kuras par naudu ir gatavas dot augstāko vērtējumu visam, kas nāk priekšā, neskatoties ne uz konkrētā papīra fizisko segumu un riskiem. Jo neies taču zaudēt lielākos klientus. Par fondu un banku vadītājiem, kuri dabū bonusus neskatoties uz to, vai ir bijusi peļņa vai zaudējumi. Par parastiem treideriem, kuriem patiesībā klienta vēlmes ir pie vienas vietas un galvenais ir apgrozījums. Par finanšu instrumentiem, kuru prospekts vien sastāda divsimts lapaspuses, un kurus neviens nelasa.

Kopumā laba grāmata par pirmskrīzes periodu un krīzes cēloņiem. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekonomika un finanšu tirgi. Jā, autors vietām, manuprāt, pārspīlē. Iespējams, vietām starp notikumiem ir izlaisti pāris mēneši, lai notikumu gaita lasītājam šķistu dramatiskāka. Tomēr tas viss nāk grāmatai tikai par labu un dod lasītājām diezgan nopietnu ieskatu to dienu notikumos.

Boomerang: Travels in the New Third World by Michael Lewis

Boomerang

Kādēļ nopirku šo grāmatu, nemaz nespēšu pateikt. Iespējams, ka tādēļ, ka Amazon serviss man to rekomendēja neskaitāmas reizes un tas, ka nesen jau biju lasījis vienu no šī autora grāmatām. Lai vai kā, grāmata bija ļoti interesanta.

Atšķirot grāmatu, mēs ievadā lasām par kāda veiksmīga hedžfonda vadītāja personiskajiem uzskatiem par iespējamo finanšu tirgus nākotni. Viņš ir nolēmis uzpirkt zeltu un daļu naudu konvertēt niķeļa kapeikās. Pēc šī ekscentriskā ievada autors mūs aizved sev līdzi ceļojumā pa jaunajā trešās pasaules valstīm. Domāju, ka šo valstu iedzīvotājiem diez vai glaimo šāds salīdzinājums, bet tā jau ir viņu problēma.

Iesākumā apmeklējam Islandi, valsti, kas reiz dzīvoja cepuri kuldami, kuras iedzīvotāji no zvejniekiem pārkvalificējās par brokeriem un investoriem. Šķiet, ka viņi bija nolēmuši nopirkt visu pasauli nemaz neinteresējoties, cik tā maksā. Beigas bija tādas, kādas nu viņas bija, valsts novešana līdz bankrotam un atgriešanās pie skarbās realitāte.

Grieķija – tiem jau vēl nekas nav beidzies, viņi dzīvo no vienas aizdevuma injekcijas līdz otrai. Vispār viena superīga valsts, vēlēšanu gadā nodokļus var nemaksāt vispār, valsts kurā pasažieru dzelzceļa uzturēšanas vietā lētāk būtu visus sasēdināt taksometros. Arodbiedrības, streiku kultūra un absolūts pofigisms par to, ka naudas nemaz nav. Vīri neklīrējās un apkrāpa gan Eiropas Savienību, viltoja budžeta izpildes rādītājus un arī tagad zināmā mērā kontrolē situāciju, jo tur pie rīkles visu eirozonu.

Īrija, ja kādam šķiet, ka mēs ar nekustamo īpašumu attīstīšanu un Parex glābšanu esam iebraukuši dziļi auzās, tad varam mierināt sevi ar domu, ka īru auzas ir n reizes lielākas par mūsējām. Ir jau savs šarms valstij, kur galvenie valstsvīri reizēm uzstājas šmigā, un tā pat kā mūsējie lāgā nesaprot, kas īsti jādara. Bet brīvas naudas apstākļos īri paspēja sainvestēt dažādos dīvainos veidojumos. Bet vislabāk man patika autora teksts: „ … the Irish decided what they really wanted to do was buy Ireland. From each other.”.

Vācija – tā ir valsts, kas spēj kaut ko pati saražot, valsts ar disciplīnu un budžeta pārpalikumu. Valsts, kas tagad praktiski sponsorē visu Eiropu, jautājums ir tikai cik ilgi. Autors raksta par vāciešu apsēstību ar sūdiem. Viņus sūdi pievelk, tomēr viņi tos nekad netaisa savās mājās. Arī viņu bankas ir sainvestējušas dažādos sūdos, bet mājās viss ir kārtībā, burbuļus nepūš un pensiju fondi nepazūd.

ASV – te gan vairāk no pašvaldību viedokļa tiek runāts pat ar pašu Arnoldu. Par mehānismu, kā ASV pārnes budžeta deficīta iztrūkumus uz pašvaldībām, un par to cik slikta ir vispārējā situācija, kad neviena pilsēta vairs nevar veiksmīgi pārdot savas parādzīmes. Ko tur parādzīmes, neviens pat negrib maksāt par to, lai pilsēta pārsauktos viņa preču zīmes vārdā. Bet te valda optimisms, jo vienmēr ir kāda kaimiņpilsēta, kurai klājas vēl sliktāk.

Izcila lasāmviela, daļa no lasītā jau bija nācies redzēt. Raksts par Grieķiju jau bija lasīts šķiet Sestdienā, tur gan bija tāds saīsināts variants, bez klostera darbinieku shēmas. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visus, kurus interesē finanses un tiem, kuri domā, ka tieši mums ar valdību nav paveicies.

Reamde by Neal Stephenson

Reamde

Šī autora darbus līdz šim man vēl nebija nācies lasīt. Labi, vienu grāmatu iesāku lasīt, bet tālāk par trīs lapaspusēm netiku, nomainījās prioritātes. Tā nu iztiku ar citu lasītāju iespaidiem, autors tiek slavēts kā ļoti erudīts rakstnieks ar matemātisku domāšanu. Viņa darbi esot pārdomāti un sniedz baudījumu gan cilvēkiem, kas rubī matemātiku, gan arī tiem, kas tālāk par naudas skaitīšanu nav tikuši.

Tad nu ķēros pie autora jaunākā darba, kas pieskaitāms pie trilleriem. Grāmatas notikumi sākas ASV, kur bagāta miljardiera radinieci Zulu un viņas piedzīvotāju Pīteru nolaupa krievu mafija. Iemesls ir pavisam triviāls, Pīters nedaudz nodarbojas ar zagtu kredītkaršu informācijas tirgošanu, bet šoreiz ar informāciju nejauši tiek nodots datorvīruss, kas nokriptē visu datora informāciju un piedāvā to atgūt, aiznesot 1000 zelta gabalus trollim Reamde. Trollis dzīvo spēļu pasaulē T’rain, kas ir kaut kas līdzīgs WoW, un to onlainā spēlē bezmaz visi Zemes iedzīvotāji. Tā nu Zulai nākas doties uz Ķīnu, lai atrastu troļļa reālo īpašnieku, jo Ivanovam nepatīk būt piečakarētam, ceļo viņa kā ķīlniece, krievu algotņu pavadībā.

Vienu var teikt droši – grāmata ir sarakstīta ļoti labi, autors māk noturēt lasītāja uzmanību. Visu laiku kāds kādam dzenas pakaļ, un līķu sliede aiz galvenajiem grāmatas varoņiem ir patiešām pamatīga. Kamēr tu, cilvēks, lasi un dzīvo līdzi notikumiem, tas viss šķiet ļoti jauki un interesanti. Nav nekādas mistērijas, Zula ir nolaupīta un grib izglābties, Sokolovs bijušais specnazs grib tikt ārā no putras, kuru savārījis viņa saimnieks. Motīvi galvenajiem varoņiem ir vienkārši, sasniegt savu mērķi un palikt dzīviem. Tā kā darbā ir daudz šaudīšanās, pakaļdzīšanās un spiegu, tad autors daudz nav aizrāvies ar varoņu tēlu izkopšanu, mēs par tiem uzzinām pāris agrākās dzīves epizodes, ģimenes stāvokli, dzimumu un vārdu.

Bet par to visu tu attopies tikai pabeidzis lasīt grāmatu. Kad pēc tam tu to sāc nedaudz paanalizēt, tad rodas jautājums, vai tikai autors nav smagi iesmējis par trilleriem vispār vai arī tiešām viņš raksta tik švaki.

Grāmata ir bieza – ap tūkstoš lapaspusēm, bet ap vidu rodas iespaids, ka tūlīt viss beigsies, dzīvi palikušie dosies mājās un dzīvos laimīgi. Šajā vietā autors noteikti ir pārskaitījis sarakstīto lapu apjomu un nācis pie secinājuma, ka jāuzdrukā vēl kas, jo viņa standarta grāmata vienmēr ir bijusi ap tūkstoš lapaspusēm. Tiek ieviesti jauni spēlētāji, un viss sākas no sākuma. Lieki piebilst, ka te klavieres no krūmiem tiek stumtas ārā katrā ceļa līkumā un lasītājam atsit visu vēlmi domāt kaut ko uz priekšu, jo jebkurā brīdī parādīsies jauns spēlētājs, kas pavērsīs sižeta līniju (tos uz kuriem šauj tagad) citā virzienā.

Kopumā grāmatu vērtēju kā viduvēju. Jā, lasīt viņu ir tīrais prieks. Interesanti pastāstīts kā veidojies T’Rain online datorspēles projekts, kā ar to tiek atmazgāta nauda. Bet action daļa gan ir visai klišejiska un ģenerē milzīgas līķu kaudzes Ķīnā, Filipīnās, Kanādā un ASV. Labi, beigās jau Zula saņēma psihologa konsultāciju. Kopā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Currency Wars: The Making of the Next Global Crisis by James Rickards

Currency Wars

Šī viennozīmīgi ir mana šogad ģeogrāfiski visplašāk lasītā grāmata. Sāku to lasīt Rīgā, tad lidojot uz Helsinkiem, tad pārlidojumā uz Singapūru, un nedaudz pietika vēl lidojumā līdz Honkongai. Protams, pa vidam tika mēģināts gulēt un izstiept kājas, bet ne par to ir stāsts. Galvenais, ka globālam tematam veltīta grāmata tiek lasīta globāli.

Tāpat, kā pat visnomaļākais Latvijas lauku iemītnieks bez jebkādas finanšu pārskatu (auditētu vai neauditētu) pētīšanas, skaidri spēj pateikt tās vai citas bankas bankrota brīdi un vīkšās uz tuvīno bankomātu, lai saglābtu savu piena naudu, tā arī katrs bērnudārza absolvents ir pārliecināts par vienu stabilu faktu dzīvē – dolārs pēc vairākām QE sērijām vairs nav tas, un tā dienas ir skaitītas. Nauda bez seguma nav nekāda nauda, tas ir tikai papīra gabals. Reiz nāks tā diena, kad dolārs tiks nostumts no sava troņa kā pasaules globālā valūta, un amerikāņi varēs grauzt akmeņus kopā ar vēl puspasauli.

Tātad labāk ir visus papīra gabaliņus pašiem investēt zeltā, platīnā, vai vēl labāk visu pasaules naudu piesaistīt zelta rezervēm un dzīvot cepuri kuldami. Kāda ir problēma? Šie cilvēki parasti nespēj pastāstīt – a kāds tad tur īsti būs labums, kā veidosies starptautisko ārējo maksājumu bilance, kas notiek, ja vienā valstī viesosies zelta uzkrājumi citā deficīts, kā samērot ražošanu ar patēriņu, cik viegli ir reversēt šo plūsmu?

Grāmatas autors ir pacenties un dod atbildes uz šim jautājumiem, modelējot vairākas situācijas, kurā teorētiski zelta vai kāds cits standarts spētu efektīvi kalpot kā pasaules valūtas segums. Ieskatam tiek dota plaša faktoloģiskā bāze, kādēļ iepriekšējie mēģinājumi piesaistīt papīra naudu konkrētam zelta daudzumam ir izgāzušies, un pie kā tas ir novedis mūsdienu pasauli.

Tā kā autors nav pēdējais puika Amerikas tirgus guru dīķī, tad viņš ir piedalījies kara spēlē, kas simulē citu valstu uzbrukumu ASV dolāram. Sev par šausmām viņš atklāj, ka Pentagona pārstāvjiem nav ne mazākās nojausmas, kā strādā tirgi un viņi absolūti nav gatavi šādam triecienam. Šī grāmata ir sarakstīta, lai brīdinātu visus, ka tāda diena var reiz pienāktu un kā no tās izbēgt. Tiek izkliedēti arī pāris mīti, es reizi ticēju, ka Ķīna varētu ASV nospiest uz ceļiem sākot masveidā atprasīt ASV parādzīmēs norādīto vērtību tās nepārfinansējot. Realitātē ASV prezidentam ir veto tiesības, kas var iesaldēt ASV parādzīmju atmaksu. Vienīgā iespēja ir ilgtermiņa parādzīmes pārorientēt uz īstermiņa, bet tas notiktu lēnā garā un baiso haosu neradītu, nerunājot jau par Ķīnas atkarību no ASV patēriņa.
Arī eiro nebūs nekāds glābējs, jo dolāra un eiro intereses ir tik cieši savītas, ka nemaz nav skaidrs, kas kontrolē ko, Krievijas rublim trūkst atpazīstamības, tomēr tas var izdarīt gājienu ar zirgu, teiksim, piedāvājot savus derīgos izrakteņus par naudu, kurai ir reāls segums, tas laika gaitā varētu izmainīt globālo norēķinu sistēmu.

Kopumā dolāra nākotne nav diez ko spoža un, bet visu vēl var uzspēt izmainīt, skaidra lieta, ka ne ar pašreizējo FED vadību un politiku, kas drukā tikai naudu, un importē inflāciju uz visu pasauli. Grāmata saistoša lasāmviela, beidzot saproti kādēļ augstskolā esi mācījies finanses un makroekonomiku, lieku 10 no 10 ballēm.

House of Cards: A Tale of Hubris and Wretched Excess on Wall Street by William D. Cohan

House-of-Cards

Šī nu ir no tām grāmatām, par kuru es ilgi domāju, pirkt vai nepirkt. It kā jau gribētos uzzināt ko vairāk par pēdējās finanšu krīzes iemesliem, no otras puses bija diezgan riskanti pirkt grāmatu, kas iznāca pāris mēnešus pēc krīzes. Skaidra lieta, ka tik īsā laika sprīdī neko sakarīgu nevar vienkārši paspēt sarakstīt. Bet tad es sāku vērot, kā grāmata kļūst par dižpārdokli un arī krītas cenā, nolēmu jāpērk. Nopirku un marinēju pāris gadus plauktā, jo īsti nemaz nevilka lasīt. Tagad grāmatu izlasīju savā pašdisciplinējošās programmas “Izlasi grāmatas, kuras tu pats esi nopircis”   ietvaros.

Grāmata sastāv no trīs daļām, pirmā mums vēsta par vienu no pirmskrīzes bankrotiem priekstvēsnešiem. Jebšu par Bear Stearns pēdējām desmit pirmsbankrota dienām. Labi, bankrots jau beigās nenotika – notika pārņemšana. Otrā daļa mums stāsta par Bear Stearns ilgo gandrīz gadsimtu garo vēsturi. Trešā daļa mums stāsta par Bear Stearns darbību jau pēc pārņemšanas un pašu finanšu krīzi. Ja īsumā pirmā daļa bija interesanta, un vērā ņemamas ir arī trešās daļas pēdējās trīsdesmit lapaspuses. Viss pārējais ir steigā sakompilēts materiāls, kurš apraksta Bear Stearns augstākā līmeņa vadības spējas bridžā un golfā un ar kādu mašīnu kurš braucis, kā tērēta nauda un kā puiši izsitušies dzīvē.

Otra lieta, kas mani izbrīnija, bija fakts, ka grāmata kļuva par dižpārdokli. Labi, iespējams, ka savas zināšanas es tomēr nedaudz pārvērtēju un, iespējams, ka par to kā strādā repo tirgi, mijmaiņas darījumi, kas ir leveridžš, arbitrāža un dažādu derivatīvu novērtēšanas metodes, Amerikā ir informēta katra mājsaimniece, un viņiem šī grāmata šķita viegla lasāmviela. Man personīgi, lasot šo grāmatu, tik viegli negāja, šo to dabūju iegūglēt, padomāt, atkārtot un neskatoties uz visu to lasīšana nemaz tik raiti nevedās. Domāju, ka cilvēkiem, kuriem burtu savienojumi CDO un arb neko neizsaka, diez vai maz būtu vērts tērēt laiku un lasīt šo grāmatu. Nē, nu protams var lasīt un izglītoties, bet tad labāk sākt ar grāmatu, 1+61?.,  kas apskaidro par finanšu instrumentiem, finansēšanās veidiem, investīciju banku darbību utt.

Kopumā grāmatai lasāma ir pirmā trešdaļa, izskatās, ka autoram, kurš starp citu ir diezgan labi informēts cilvēks ar tiešu pieeju galvenajiem personāžiem, ir bijis plāns rakstīt pavisam citādu grāmatu un pirmā daļa viņam izdevusies izcila. Viss notiek hronoloģiski, jā ir reāls brokeru žargons un neizskaidrotas lietas, bet tas nekas saprast var. Pārējā grāmata gan izskatās pēc kaudzē sabērta faktu mistrojuma, kas daļēji atkārto to, kas jau tika pateikts sākumā, gan jau ka arī šeit ir taisnība un atradās arī pāris interesantas nodaļas. tomēr cauri visam tam vīdēja sasteigtība. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lieki piebilst, ka grāmatas nosaukums īsti neatbilst aprakstītajam teksta, es tā arī neuzzināju, kas slēpjas zem   “Wretched Excess” konkrēti.

Torchlight by Runic Games

E3-bridge-fight-troll-lava

Kā jau īsts Diablo cienītājs es jau kuro gadu gaidu, kad beidzot iznāks Diablo III, kurā atkal varēšu šķaidīt monstru tūkstošus, laiku pa laikam ieraujot pa kādam dzīvības eliksīram un, aiznesot uz tuvīno ciematu, pārdot pļavās un pagrabos atrasto ieroču kaudzi. Gaudu, bet nesagaidu, un tad beidzot nesen es atradu šo spēlīti, kuru var iegādāties par nieka 20 USD.

Torchlight varētu saukt par Diablo klonu, kaut kas līdzīgs jau ir, bet īsti tomēr nav tas. Kādā kalnrūpniecības ciematiņā sauktā Torchlight, kas ir minerāla ember galvenā ieguves vieta, sākušies dīvaini monstru uzbrukumi, kas iebiedējuši kalnrūpniecības darbiniekus. Saimnieciskā dzīve ciematiņā ir sākusi pamirt, un tauta reāli sāk gaidīt varoni, kas visu saliks savās vietās. Šis varonis, protams, ir spēlētājs, kuram sākumā tiek dota iespēja izvēlēties vienu no trīs karotāju klasēm. Destroyer – tipisks zobenvīrs, ieliec rokās divus tuteņus vai cirveļus un uz priekšu. Vanquisher – beibe, kurai patīk pistoles un arkebūzas, ja galīgi nav nekā cita var šaut arī ar loku. Alchemist – tipisks šī žanra magu klases pārstāvis. Kad spēlētājs izvēlējies sev personifikāciju, viņš vēl var nedaudz patērēt laiku izvēloties kompanjonu suņa vai kaķa paskatā.

Pirms spēlēšanas noteikti pārbaudiet peles uzticamību, pieci klikšķi sekundē nemaz nebūs limits pietiekami rūdītiem diablo spēlētājiem. Ja izskatās, ka pogas turēs kādas pāris diennaktis, tad droši var sākt spēlēt.

Spēle īpašu intelekta pakāpi neprasa, tikai spējas ar peli norādīt kam uzbrukt un klikšķināt peles pogas līdz naidnieks krīt gar zemi beigts. Kad naidnieks miris (viņi gan parasti uzbrūk grupās pa desmit), tad var apskatīt ieročus, kas sabiruši zemē. Kā jau pienākas, zemē birst daudzas lietas, bet 1/1000 daļa no mantām ir tā vērta, lai pielaikotu. Pārējo sakraujam somā un stiepjam uz pilsētu pārdot. Visi mēs atceramies, kā gadījās diablo, pēc īpaši spraigas kaujas, reizēm nācās aktivizēt „town portal” pa vairākiem lāgiem, lai visus lūžnus aiznestu notirgot. Tagad šī problēma atkrīt, jo mūsu pavadoņdzīvnieks, ne tikai spēj pastiept pārdesmit ieroču vienības, bet arī ir tik gudrs, ka varam viņu nosūtīt uz pilsētu vienu pašu, lai šis nodarbojas ar tirdzniecību. Pats pa to laiku vari klopēt monstrus un vākt jaunas grabažas. Man gan reizēm ir aizdomas, ka suns, iespējams, daļu naudas patur sev, bet tāpat spēlē zeltu īsti nav kur likt.

Skilus var attīstīt ne tikai savācot pieredzas punktus un iegūstot level-up, bet arī iegūstot slavu. Slava man šķita interesants koncepts, nogalinot kādu monstru varoni tu iegūsti slavas punktus. Tas it kā paceļ tavu vērtību ciematiņa iedzīvotāju acīs. Ir tikai jautājums, kā viņi zina, ka tu patiešām esi nogalējis to monstru, nevis vienkārši pasēdējis pagrabā un izdomājis labu stāstu?

Pilsētiņas iedzīvotāji ir tipiski RPG spēlēm. „Eu, varoni, palīdzi mums nelaimē nonākušajiem, dzīves nav, briesmoņi nomocījuši, ja kas varu tev pārdot labu zobenu par nieka naudu”. Tātad iedzīvotājus tu glābsi par savu naudu no viņiem pērkot ieročus. Arī kvesti ir tādā pašā garā – „atnes man tādu akmeni un es tev par to iedošu tādu jostu, kādas tu jau pēdējās divas stundas regulāri met ārā no savas mugursomas, lai neaizņemtu vietu”. Kvesti iedalās divās kategorijās. Pirmā nogalini briesmoni, otrā atnes man to.

Patīkami priecē spēlē atrodamais makšķerēšanas stimulators, apnīk kauties, ej pamakšķerē zivis. Tāda kā terapija, lai sakārtotu psihi pēc pārsimts monstru nogalēšanas. Zivis vēlāk var iebarot sunim un skatīties, kas no tā sanāk.

Spēlītes galvenais monstrs atrodas ~35 pazemes līmenī un to noklopējot spēle nebeidzas. Tev tiek atvērts „ENDLESS DUNGEON”, bezgalīgais pagrabs latviski. Tas nozīmē, ka teorētiski tu monstrus varēsi klopēt līdz artrīta dēļ vairs nespēsi nospiest peles pogu. Esmu redzējis cilvēkus, kas jau tikuši 100 pazemes līmenī un plāno iet tālāk, bet labi ne jau visiem ir tik daudz lieka laika.

Kopumā spēlei 10 no 10 ballēm. Laba relaksācijai, izslēdz smadzenes, noņem stresu un atjauno pirkstu veiklību. Īpaši atkarīgiem gan jāuzmanās, ka endless dungeon viņu neierauj sevī. Spēle pret kompi nav prasīga, bet tomēr grafiski baudāma.

PS. Spēlē tā arī netiek atbildēts uz jautājumu, no kā pārtiek pazemē mītošie monstru tūkstoši, kas saliek tur aizslēgtas lādes pilnas ar zeltu un ieročiem, un kā iespējams kartēt vietas, kurās neviens nekad nav bijis.

Spēles mājas lapa.

Biography of the Dollar: How the Mighty Buck Conquered the World and Why It’s Under Siege by Craig Karmin

Dollar

Ja godīgi, tad man PSRS laikos vārds dolārs asociējās kā pūstošā kapitālisma simbols un faktu, ka pāris čigānu bērni ir nosaukti šādā vārdā. Pēdējā laikā ļaudis pasākuši runāt, ka tūlīt dolārs velsies no sava troņa, un tad tie amerikāņi beidzot redzēs savu īsto vietu pasaulē. Bet reālā dzīve jau nemaz nav tik vienkārša un par to, ka ASV savu inflāciju importē uz ārzemēm savulaik jau cepās pats Francijas prezidents de Golls. Tad nu nolēmu palasīt šo grāmatiņu, lai saprastu to, cik tad īsti realitāte nav vienkāršāka.

Kā jau var saprast no virsraksta, tad grāmata ir veltīta dolāram un vispasaules dolarizācijas tēmai. Te gan es vēlētos brīdināt, nekādas konspirācijas teorijas šī grāmata neapskata. Grāmatas autors ikdienā strādā The Wall Street Journal. Šis akts viņam ir ļāvis tikties ar daudziem finanšu pasaules smagsvariem un pieminēt to izteikumus savā grāmatā.

Grāmata sastāv no sešām nodaļām, pirmā veltīta forex tirgiem. Apstāstīts, kā darbojas firmas, kas nodarbojas ar valūtu swap līgumu tirdzniecību. Šis tirgus dienā apgroza aptuveni 3 triljonus dolārus. Papildus tiek dots ieskats uzņēmuma FX Concepts vienā darbības gadā, nedaudz padiskutēts par modeļiem, kas balstīt uz tehnisko un fundamentālo analīzi.

Otrā nodaļa veltīta dolāru iespiešanas tehniskajai pusei. Izrādās, ka diennaktī tiek sadrukāti dolāri ar vērtību 529’000’000. Ja tiek sagaidīta kāda krīze, tad drukājamā mašīna nemaz netiek slēgta ārā visu gadu. Dolāri pasaulē ir pieprasīta prece, lai arī to vienīgais segums ir ticība Amerikai. Interesanti, ka šad tad nelielu daudzumu no tikko uzdrukātajiem dolāriem ari nozog paši spiestuves darbinieki. Nedaudz tiek apstāstīts arī par bardaku, kas valdīja ASV, kad viņiem nebija centrālās bankas. Tas ir katra banka izdeva savus dolārus, un ārzemēs dolārus vienkārši nekad neņēma pretī. Tajos laikos dominēja britu mārciņa. Starp citu labākie dolāru viltotāja pasaulē ir Ziemeļkoreja, viņu dolāri ir tik labi, ka viņi paši ir speciāli ielaiduši dažas kļūdas savs drukātajos dolāros, lai spētu atšķirt īstos no neīstajiem. Un tas, ka lielākais apgrozībā esošais nomināls ir 100$ ir speciāli, lai ierobežot noziedzīgā ceļā iegūtas naudas transportēšanu.

Trešā nodaļa mums apstāsta, kā tad dolārs tika pie vispasaules valūtas statusa. Īsumā, palīdzēja Otrais pasaules karš un fakts, ka kādu laiku saskaņā ar Bretton Woods līgumu dolārs kalpoja kā atskaites punkts pret pārējām valūtām. Tie bija laiki, kad nauda tika garantēta ar noteiktu zelta daudzumu. Nodaļa būs noderīga tiem, kas mīl spekulēt par iespēju piesaistīt vispasaules valūtu kaut kādam noteiktam fiksētam resursam. Labi ilustrēts, kas no tā sanāca, kad šāda situācija jau reiz bija. Tad diezgan plašs apraksts par FED politiku 20-tajā gadsimtā.

Arī ceturtā nodaļa varētu būt vidusmēra latvietim diezgan aktuāla, tā mums stāsta par banānu valstiņas Ekvadoras gājienu – atteikties no pašas valūtas un pāriet uz dolāriem bez ASV piekrišanas. Domāju diezgan laba ilustrācija tam, kas notiktu, ja Latvijas valdība, klausītu tos, kas apgalvo, ka vajag pāriet uz eirām bez citu piekrišanas. Ekvadoru vēl glābj tikai tas, ka viņiem ik gadus ieplūst 2 miljardi USD no naftas pārdošanas, Latvijai cik es zinu nav šāda pamatīga eiru ieguves avota.

Piektā nodaļa mums vēsta par lielajiem ASV finansētājiem Dienvidkoreju, Ķīnu, Krieviju, Japānu un Taivānu. Jeb kā tautā saka „buyers of last resort”. Uzzinām veidus, kā šīs valstis patiesībā spētu ietekmēt ASV ekonomiku nenolaižoties līdz tiešai karadarbībai. Protams ir viens „bet”, arī viņu pašu labklājība ir tieši piesaistīta ASV.

Sestā nodaļa apskata iespējamos dolāra krišanas scenārijus. Dolārs jau patiesībā lēnām zaudē savas pozīcijas pret citām valūtām jau no septiņdesmitajiem, katrs nākamais kritiens ir aizvien smagāks par iepriekšējo. Autors domā, ka neskatoties uz to dolārs vēl turēsies kādus pārdesmit gadus, jo viņam vienkārši nav alternatīvu.

Kopumā grāmatu vērtēju kā informatīvu, viegli lasāmu. Ir vēlamas nelielas priekšzināšanas starptautiskajā tirdzniecībā, zināt kas ir mijmaiņas darījums un nedaudz orientēties monetārajā politikā. Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm.

%d bloggers like this: