Navigate / search

Kruīzs III

13. septembris

No rīta pamostos labi izgulējies. Kuģi naktī tikpat kā nešūpoja un tas patiesībā miegam tikai nāca par labu. Reizēm gan bija tāda sajūta it kā kuģis brauktu pa veļas dēli, bet pie tā ātri pierod. Protams pēc pamošanās pirmais jautājums ir: “kur dabūt ēst?”. Uz grīdas tiek atrasta arī kuģa avīze “Costa Today”, kurā viss aprakstīts. Ir pat aprakstīts otrais mani nomokošais jautājums: “Kad dosimies ekskursijā?”.

Brokastis mēs ar Maiju tradicionāli devāmies ēst uz devīto klāju. Cilvēkiem uz kuģa vispār patīk nodarboties ar ēšanu, rinda pie bufetes ir vienmēr. Ēdienu izvēle ir milzīga, domāju, ka katram tur sev ir iespējams atrast normālu paēdienu, pat tādam, kas ēd tikai speķi. Ar rupjmaizi gan ir problēmas, tā kā jāņem vien kruasāns. Par brīvu ir dabūjama kafija, tēja, greipfrūtu un apelsīnu sula. Ja gribas sākt dropēt jau no rīta, tad jāmaksā papildus.

Paēdis ķēros pie rīta otrā pasākuma, nē ne spļaušana jūrā no kuģa augstākās vietas, bet kredītkartes reģistrēšana. Process, kura rezultātā tava pasažiera karte “Costa Card” kļūst par vietējas nozīmes kredītkarti ar piesaisti tavai īstajai kredītkartei. Par šo lietu ir dzirdēti dažādi stāsti, vācu pensionāri iedomājoties, ka uz kuģa viss ir “na haļavu”, pērk un uzdzīvo uz nebēdu un beigās redzot gala rēķinu nokrīt ar sirdi. Pats reģistrācijas pasākums notiek nedaudz haotiski. Pie ieejas stāv numuru izsniegšanas mašīnīte, paņemu numuru un eju iekšā. Tur daži cilvēki stāv rindā (he duraki nodomāju), daži sēž un gaida savu kārtu. Sēžos arī es, vietējais personāls pēc pāris minūšu rosības paziņo, ka numuru mašīna nestrādā un visi var stāties rindā. Nu ko – stāvu ar. Pats reģistrācijas process neaizņem daudz – aptuveni minūti, Tavu karti novelk karšu lasītājā, Tu paraksti līgumu, ka apmaksāsi savus tēriņus un brīvs. Praksē gan viss ir sarežģītāk, karšu lasītājs pie datoriem tiek pievienots ar USB vadu, kuram kā starpsavienojumi kalpo vēl vesela čupa ar vadiem. Cilvēkam, kas nolasa karti ir jāatrisina neliela mīkla, kā visus vadus sastiķēt, laimīgais, kas to atrisinājis neapkalpo klientus, bet palīdz citiem kolēģiem, tā rinda kādas minūtes 10 nekust ne no vietas.

Tālāk nolemjam izmēģināt spēkus kuģa viktorīnās. Tas tur viens no tādiem izklaides veidiem. Ja nav nekā cita ko darīt, vari doties noteiktā laikā uz norādīto vietu un atbildot uz 10 jautājumiem iespējams arī kaut ko laimēt. Mēs ar Maiju aizgājām uz 2 šādiem pasākumiem abas reizes palikām otrie. Ģeogrāfijā “nolohojāmies” paši, bet Mūzikā viktorīnas vadītāja mūziķu uzvārdus izrunāja tik dīvaini, ka bija problēmas ar saprašanu, par ko iet runa.

ischia

Tuvojoties Neapolei varējām apskatīt Ischia salu, tikai garāmbraucot. Tā kā tā bija dienas pirmā ievērojamā izklaide, tad gar kuģa labo bortu (angļiem pat ir speciāls vārds starboard) ir grūti atrast sev vietu, kur nomesties. Kā jau viss ar laiku cilvēkiem, tas apnīk un bads dara savu, iebraukšana Neapoles ostā jau tiek vērota no pusdienu galda perspektīvas. Ostā ir redzams vēl viens kruīza kuģis, tas izskatās šikāks par mūsējo, bet nekas – mūsējais tomēr foršāks. Ostā vēl ir vērā ņemams ASV “demokratizators” – neliels kara kuģis, kuru izdaiļo uz klāja izdzītas Hummer mašīnītes.

Mūsu izvēlētā ekskursija saucas “Capri and Anacapri” no cilvēka tas papildus izmaksāja 70 eiras (nerakstu tāpēc, lai lielītos, bet tāpēc, ka cilvēkus šāda tipa informācija ļoti interesē) . Tikšanās angļiem nozīmēta Ocean bar, angļu grupa mazskaitlīguma dēļ tiek pievienota Itāļiem, visiem izsniegts numuriņš 4 un parādīts ceļš nost no kuģa. ‘Deborah, sieviete, kas atbildīga par visiem angliski runājošiem, iesaka visiem somas iespiest padusē, lai Neapoles zaglēni neapzagtu.

Costa europa

Nokāpuši no kuģa, attopamies pasažieru terminālī, tur sagaidām gidi, sapulcējamies un dodamies ceļā. Gide varonīgi ved visus uz kuģīti, kas vedīs mūs tālāk uz Capri salu. Es gan nedaudz izbrīnījos, kad kuģītis nākot tam tuvāk, sāka izskatīties pēc parastā ķīmisko kravu kuģa. Mūsu pasažieru katamarāna tipa kuģelis atrodas otrpus žoga. Tā kā cauri žogam neviens izet nemākam, nākas iet atpakaļ un sākt visu no sākuma pa citu ceļu. Mūsu grupiņa pie katamarāna nonāk pirmā un mēs arī pirmie ieņemam labākās vietas. Atrodu labu vietu pie loga apsēžos un gaidu, kad kuģītī sakāps arī pārējās grupas. Beigu beigās kuģītis pilns un brauciens var sākties.

Capru passenger ship

Kamēr kuģītis tiek ārā no ostas aizvēja, cilvēki jautri runājas, smejas, apbrīno Vezuvu, man pat sāka šķist, ka labāk tomēr vajadzēja kāpt augšā Vezuvā, bet visu jau nevar paspēt. No Maijas paspēju uzzināt, ka Capri un Anacapri nav vis divas salas (tā es domāju), bet Anacapri ir ciematiņš salas otrā galā. Un tad kuģītis izbrauc jūrā, kur protams arī vilnīši ir pavisam citi. Kuģis mazs, viļņi šūpo un cilvēki – cilvēki vemj. Nekad nebiju iedomājies, ka no šūpošanās tiešām nāk vēmiens, man personīgi nekādu efektu tas viss neatstāja. Kad kļuva dzirdama pirmā rīstīšanās, kuģīša apkalpes loceklis visiem, kas vēlējās izdalīja pa plastmasas maisiņam, lai pusdienas būtu vienuviet. Brauciens ilga kādas 45 minūtes, no kurām pusstunda noritēja ar vemšanas trokšņiem fonā.

Capri island

Kāpjot ārā gide mums liek doties uz pilsētas pusi un piestātnes galā pagaidīt. Aizdodamies un kādas desmit minūtes gaidām, kamēr visi ekskursanti sapulcēsies. Pati sala atstāj diezgan jauku iespaidu, uz visai pastāva kalna nogāzes uzbūvēta itāļu pilsētiņa. Mūsu pirmais mērķis ir Anacapri, vēl precīzāk Aksela Muntes māja.

Lai tur nokļūtu mēs tiekam sasēdināti autobusiņos, izskatās kā neizauguši satiksmes autobusi un kādas 15 minūtes tiekam vesti pa līkumotajiem kalnu celiņiem. Iesākumā pat izbraucam cauri Capri pilsētiņai. Tā kā visu mūsu grupiņu varēja ietilpināt trijos autobusos, tad augšā netālu no A.Muntes mājas mēs atkal pavadām 10 minūtes gaidot pārējos. Ārā ir jau ap 40 celsija grādiem saulē, ēnas jau aizņēmuši ķīnieši. Kad nu visi sagaidīti gide nolasa mums nelielu lekciju par Capri salas vēsturi, kā te jau romiešu imperatori atpūtušies, pastāsta par vietām, kuras mēs neapmeklēsim un varam doties uz A.Muntes māju.

A.Munte home

Pa ceļam uz māju mēs tiekam iepazīstināti ar vietējo sandaļu meistaru veikaliņu un izrādās, ka te par brīvu dod degustēt citronu liķieri. Pie mājas mūs sapulcina, itāļiem nolasa lekciju 5 minūšu garumā, angliski to pašu var pastāstīt divās minūtēs, protams, pusi izlaižot. Īsumā vietējie ar A.Munti ļoti lepojas jo viņš ir:

a) Uzrakstījis grāmatu par savu dzīves posmu Capri salā – Sanmikela;

b) Kādu laiku tur ārstējis cilvēkus;

c) Atstājis lielu māju, kurā sanācis labs memoriālais muzejs;

d) Viņiem vairs nav jāiztiek tikai ar Zilo grotu.

Capri harbour

Tā ka mājā neieiet nevarējām, cilvēki memoriālos muzejus apmeklē tāpat citās zemēs kā pie mums, tas ir ar neitrālu sejas izteiksmi lēnā gaitā izsoļojot cauri ekspozīcijas istabām, ja ir fotoaparāts, tad tiek fotografēts uz nebēdu. Es daru tāpat un tad steidzos uz dārza galu, kurā ir jauks skats uz Capri. Tur arī ir neliela rinda, bet, nedaudz palienot, jau esi ticis pie margām. Munte ir zinājis, kur vislabāk būvēt māju. Skats kas paveras ir vienkārši brīnišķīgs un, ko tu domājies? Capri ostā ieraugu jahtu, kas manuprāt pieder pašam Raikonenam!

Raikonen yacht

Pie mājas svētnīcā ir arī kaut kāda sfinksas, kurai pieskaroties laime un vēlmju piepildījums garantēts. Uz turieni neraujos, nav man ticības brīnumiem. Tā kā mums ir dotas 20 minūtes laika pašiem sev nopērku dažus suvenīrus, nosmēķēju citronu liķieri. Kā jau gide mums stāstīja Capri balstās tikai uz tūrismu, paši šo to uzmeistaro un pārdod tūristiem.

Capri other side

Paslaistījušies pa Anacapri, dodamies ar tiem pašiem autobusiņiem uz Capri. Tur mums tiek dots brīvais laiks un varam darīt ko vēlamies. Mēs ar Maiju izstaigājam pilsētiņu krustām šķērsām, vairāk gan gareniski. Redzam arī pāris vietējos, kas nodarbojas ar nekā nedarīšanu. Mūsu mērķis iesākumā bija uzrāpties pēc iespējas augstāk, cik nu sanāca laiks, tik tālu arī aizgājām, ja godīgi, tas nebija neko daudz. Pa ceļam izdevās arī atrast veikalu, kurā iepērkas vietējie, tādu kur kolas bundžiņa nemaksā eiro un pamatīgi uztankoju savus Coca-cola krājumus. Tad devāmies atpakaļ uz galveno laukumu 20×20 metru liels pleķītis, palūkojāmies uz ostu. Tad nu arī pienāca brīdis doties atpakaļ uz autobusu pieturu un braukt uz ostu. Mums visiem bija pieteikts nekavēties – kuģis negaidīšot.

Naples sunset

Pa ceļam uz kuģīti iečekoju vēl suvenīru bodītes, nez kāpēc te tiek tirgots arī Hitlera „Mein Kampf”, laikam ir pieprasījums, ir arī ķīniešu rotaļlietu piedāvājums. Man gan viss ir apnicies un dodos uz kuģīti, kas vedīs mūs atpakaļ uz Neapoli. Tagad gan izvēlos sēdēt pašā kuģa priekšā tur ir interesantāk, kad Šamais lēkā pa viļņiem un arī vēmēji tur vairs nelien. Kuģītim paredzētais atiešanas laiks tiek kavēts, jo vien tantuks ar debīlu cepuri izšūtu ar spīgulīšiem nejēdz laicīgi atvilkties uz piestātni, nokavējam 10 minūtes.

Cruis ship night

Atpakaļbrauciens ir vēl viļņaināks un lietaināks, cilvēki, kas vēl var pavemt izmanto iespēju uz pilnu klapi. Lielais kruīza kuģis galu galā nokavē atiešanu par pusstundu, mēs savukārt knapi paspējam uz vakariņām. Minguels šovakar reti satraucies, dakšas krīt ārā no rokām. Es pasūtu siera salātus, man atnes siera plati un arī salātus, nav slikti. Pēc vakariņām izejam paskatīties jūru, mūsu kursam paralēli peld vēl viens kruīza kuģis, naktī tiešām neizskatās slikti – kā pils uz ūdens.

Rītdien nekur nepiestāsim, jo ir sācies divu dienu pārbrauciens uz Aleksandriju. Es liekos gulēt, atkal uz šoviem neejam.

Turpinājums sekos…

Kruīzs II

12. septembris

Rīts sākas visai agri, ceļamies ap septiņiem, jo autobuss uz Savonu aties deviņos. Dodamies ievērtēt hoteļa piedāvātas brokastis. Jāsaka, ka nekāda dižā izvēle nav, kruasāni, daži kēksi, sula un siers. Kafiju gan var izvēlēties dažnedažādu, tomēr mēs to uzzinām, kad esam jau pasūtījuši parasto melno kafiju. Paēduši sakravājām mantiņas un devāmies meklēt mūsu transfēra autobusu.

Autobusa iespējamo atrašanās vietu mēs jau bijām uzmeklējuši jau vakar un nebijām kļūdījušies. Loģiskā izslēgšanas metode reāli strādā arī Itālijā. Autobuss bez nekādām pazīšanās zīmēm stāvēja kā briedis. Bet tā kā visiem somas bija aplīmētas ar kruīza kuģa lentītēm, tādām pašām kā mums, sapratām – ir atradies. Lapiņu ar uzrakstu „Costa Europa” firmas pārstāvis gan uzlika pirms pašas autobusa atiešanas. Nodevām bagāžu, parādījām savas biļetes un rausāmies iekšā autobusā.

Brauciens uz Savonu aizņēma veselas trīs stundas, pa ceļam bija gan kalni, gan pļavas un arī lieli kalnu tuneļi un tilti pāri ielejām, kuru izmaksas man Latvijas izcenojumos ir bail iedomāties; domājams, ka triljoni kā minimums. Lielāko brauciena daļu, vismaz man tā šķita, pavadījām forsējot Milānas priekšpilsētas. Ceļš notika bez starpgadījumiem, piestājām gan vienā benzīntankā. Kā smējās mūsu pavadonis, vienam tantukam esot caureja (tas tika paziņots tiešā tekstā), uzkavēsimies divas minūtes un pēc piecpadsmit minūtēm jau būsim Savonā. Ar piecpadsmit minūtēm puisis bija samelojies, jo kapājām vēl vairāk kā stundu. Vienīgais ievērojamais notikums benzīntankā bija cilvēks, kas nekautrējoties laida uz stacijas sienas.

Savona

Nonākuši ostā izsniedza numurus, dažiem „6” mums ar Maiju „7”. Tālāk visus ietransportēja pasažieru terminālī un kādu pusstundu nelikās ne zinis. Tad sākas uzkāpšana pa grupām, paziņo arī, ka var sākt pieteikties ekskursijām. Tā kā vienas grupas iekāpšanai nepieciešamas veselas 10 minūtes un ekskursijas mums sen izdomātas, stājamies rindā un piesakāmies. Itāļiem ir tāda tieksme mēģināt nedaudz pielīst rindai priekšā, izmantojot dažādus sānu atzarus (ķipa nesaprotu, kur te rindai gals un sākums), bet pietiek aizdomīgi uz viņiem paskatīties, lai šamie nokaunētos. Sagaidījuši savu kārtu, nododam mūsu izvēlēto ekskursiju sarakstu, puika ir šokēts, ka mēs jau zinām, ko darīsim katru dienu.

Tālāk kādu pusstundu sēžam un gaidām, kad uz tablo parādīsies numurs septiņi un garlaikojamies. Beidzot arī mūsu ielā ir svētki – numurs parādās. Stājamies rindā uz pasu kontroli. Šis ir viens no interesantākajiem pasākumiem, ko esmu redzējis. Iekšā laidējs no sākuma pārbauda vai dokuments tiešām ir pase un tev ir biļete. Latvijas pasi meitietis neatpazina un divas minūtes konsultējās ar kolēģi par tālākās rīcības plānu. Tālāk sekoja rinda uz pasu kopēšanu. Kam tas bija vajadzīgs, tajā brīdī nesapratu, bet kopija atdeva mums. Šajā laikā izdevās uzmest aci nevīžīgi novietotam sarakstam ar kruīza dalībnieku tautībām. Aptuveni 800 itāļu, 400 spāņu un 4 latvieši. Protams, radās jautājums, kuri ir vēl divi? Tālāk sekoja metāla detektors, tad fotografēšanās pie vecā laiduma kuģa stūres un tad sapratām, kāpēc kopēja pases. Pases mums konfiscē, atstājot kopijas, un viss – vari iet uz kuģi.

Costa europa front

Tikuši kuģī sapratām, ka mums nav ne jausmas uz kurieni doties, iečekojām norādes un jau devāmies uz savu septīto klāju, kad mums paziņoja, ka kajītes vēl nav sakoptas, bet esam laipni aicināti papusdienot. Tā kā man brokastu kruasāns, jau labu laiku atpakaļ bija izgulsnējies, tad šādam piedāvājumam nespēju atteikt. Devāmies uz devīto klāju un stājāmies bufetes rindā. Rinda bija pagara un uz priekšu gāja lēni. Toties, kad tikām pie izvēles, es uzvedos kā īsts negausis un visa kā paņemto ierobežoja tikai šķīvja izmēri. Atradu vietu kur piesēst un sāku pusdienot, lieki piebilst -apēdu labi ja pusi, priecēja, ka nebiju tāds vienīgais, tādi paši bija vēl puse pasažieru. No dzērieniem pieejam bija tikai kafija, tēja un ūdens ar ledu. Paēduši devāmies uz savu kajīti.

kajīte

Kajīte, vieta, kurā mums būs jāpavada veselas nepilnas divpadsmit diennaktis, man par pārsteigumu, neatrodas vis kuģa vidū, bet ir trešā no kuģa pakaļgala. Tas nozīmē, ka vētras gadījumā pamatīga šūpošanās garantēta. Tad tiek notestēts televizors, kurā ir veseli divdesmit kanāli, trīs veltīti Costa Cruises reklāmām dažādās valodās. Pieci, kuros visu ceļojuma laiku rādīs „Simpsons movie”, katrā kanālā savā valodā ik pa trīs stundām. Vienīgais prieks ir BBC kanāls un kanāls, kas ļauj sekot kuģa ātrumam, atrašanās vietai un lokācijai uz kartes. Un tad atskanēja balss no debesīm, kajītes griestos iebūvētā skaļruņa, iesākumā itāliski, tad spāniski, tad angliski, tad franciski un tad vāciski tika paziņots, ka uz kuģa pēc neilga laika notiks mācību trauksmes mēģinājums. Atskanēšot septiņi īsi signāli, tos izdzirdot visiem, jārauj vaļā savi skapji, jāuzvelk glābšanas vestes un skriešus jādodas uz devīto klāju. Kajītē atrodam arī divas plastikāta kartes, kas mums ar Maiju uz kuģa kalpos kā identifikācijas un kredītkartes. Ja ko pērc iedod karti un summu atvilks tev no kredītkartes. Durvis slēdzas ar parastu perfokarti.

Skaidra lieta, ka rosība kuģī apklust un visi gaida solītos signālus. Beidzot tie noskan, mēs ar Maiju uzvelkam vestes un dodamies uz norādīto klāju. Paskatos uz ļautiņiem un saprotu, ka nedod dies kuģim iet pa burbuli. Lielākā daļa vestes nemaz nemāk aizsiet, daļa ir aizsējuši tā, ka iekrītot ūdenī paliktu bez vestes, daļa nav aizsējuši vispār un vestes saites velkās aiz viņiem pa zemi. Uzkāpjam augšā un kuģa komanda ņemas visus nostādīt. Izrādās, ka sievietes stāv pirmajās rindās, vīri pēdējās. Tad seko instruktāža itāliski un pēc tam pārējās četrās kuģa pamatvalodās. Filmēt un fotografēt aizliegts, it kā lai netraucētu instruktāžu, es gan domāju, ka vairāk, lai radiem mājās rādot nofilmēto tie aiz smiekliem neņemtu galu. Tad visiem noskanē kartes un varam doties atpakaļ savās darīšanās.

Mūsu kuģis saucas „Costa Europa” Bruto reģistra tonnas 53’000, 243 metrus garš, 31 metru plats, spēj uzņemt 1744 viesus būvēts 1984. gadā pāris gadus atpakaļ nedaudz pārbūvēts (pārgriezts uz pusēm un vidū iemetināti papildus 40 metri kuģa). Tā ka iesākumā ir ko izpētīt. Pētīšana gan nav diez ko interesanta. A, B un trešais klājs ir praktiski nepieejami, visinteresantākais ir 8. klājs ar restorāniem un veikaliem.

Bārs

Uz kuģa ir arī sava avīze, kas iznāk reizi dienā. Avīze nes cēlo nosaukumu „Costa Today”, galvenā informācija tajā ir, cikos un kur jāpulcējas uz ekskursijām, kad sākas vakariņas, brokastis un pusdienas, aicinājumu nekāpt baseinā ar pamperiem, aicinājumu piesaistīt savu kredītkarti kuģa kartei un nez kāpēc norādītais galamērķis ir Barselona, lai gan es skaidri zinu, ka tā ir Neapole. Uzzinām, ka mums 18:00 jādodas ģenerālsapulci angliski runājošajiem, kur mums pasniegs īso kursu kā izdzīvot uz kuģa. Saku uzreiz – no sapulces neko daudz neatceros, tik cik pabļaustījāmies „Hello” un „Yes”.

Kuģim atstājot Savonas ostu uz klājiem izskrien domājam 95% pasažieru. Es sākumu nokavēju un tādēļ pie reliņiem vietu dabūt vairs nebija reāli, priekšgalā cilvēki vispār stāvēja četrās rindās ar deguniem kursa virzienā. Nu osta jau no jūras izskatījās tīri smuki, tikai nez kāpēc, vecajā cietoksnī plīvoja Austrijas karogs. Burzmā izdzirdu latviešu valodu un esmu veiksmīgi identificējis nezināmos divus latviešus. Kā jau īstenam kurzemniekam pieklājas, nemaz neskrienu iepazīties, bet turpinu savu ceļu, jo šis tas ir jāpafotografē.

Pienāk vakariņu laiks un dodamies uz restorānu, avīzē rakstīts ar šortiem neielaidīs. Mums 62. galdiņs un tavu brīnumu, pie šī paša galdiņa sēdošie arī ir latvieši. Tad šeit arī iepazīstamies Andra un Guntis arī ir pieredzējuši ceļotāji un vakariņu laikā mums jauka kompānija bija nodrošināta. Porcijas gan bija mazas, bet toties pieci ēdieni un ēdienkarte ar ~30 ēdienu izvēli, tā kā badā nomirt nevarēja. Arī mūsu oficiants Minguel bija ļoti dzīvespriecīgs kadrs no Indijas. Viņa asistents mums uzreiz nopārdeva vīnu komplektu pa 60 eirām. Vīna komplekts izpaudās četros vīna un septiņos ūdens talonos. Vienu vīna talonu atprečojām uzreiz.

Paēdis likos gulēt kā tāds pensionārs un uz nekādiem vakara šoviem nemaz nedevos. Kuģa šūpošanās gulēšanai netraucēja, bet nāca tikai pa labu. Reizēm gan bija sajūta it kā vannu vilktu pa veļas dēli, bet pie tā ar laiku pieradu.

Turpinājums sekos …

Vasaras atvaļinājums III

Šovasar mana pēdējā atvaļinājuma daļa tiks ziedota laivu braucienam. Laivu brauciens sāksies 11. septembrī un ilgs kādas 11 dienas. Pasākums norisināsies Vidusjūrā. Labi, ka pašam jāairē nebūs to nodrošinās kruīza kuģītis.

Kruīzam biļetes rezervējām jau gada sākuma, tad tās var dabūt ar labām atlaidēm un arī kajītes vēl var izvēlēties ar skatu uz jūru. Maršruts būs sekojošs: Savonna -> Neapole -> Aleksandrija -> Limassol -> Rodas sala -> Atēnas -> Olimpija -> Savonna.

Nekad šādā pasākumā braucis neesmu. Šķiet, ka pozitīvās puse ir tā, ka tev pašam nekas nav īsti jāplāno un vari tiešām atpūsties visas 11 dienas. Arī par ēdamo nav jārūpējas tas uz kuģa pa brīvu. Uz visām ekskursijām tevi aizved pa tiešo no kuģa. Negatīvā lieta varētu būt tā, ka šis ir pasākums, kurš ja nu galīgi piegriežas, tu no viņa projām netiec. Domāju gan ka 11 dienas nav tik ilgs laiks, lai viss apniktu. Savukārt ekskursijā 50% no laika tiek pavadīts sēžot autobusā.

Man personīgi ceļojumā galvenais apskates objekts ir piramīdas, tās jau no bērnu dienām esmu gribējis redzēt. Domāju apskatot tuvumā varēšu pārliecināties vai mana ideja par to būvniecības tehnoloģiju ir pareiza. Žēl, ka ir sagāzies Rodas Koloss, bet kam negadās. Domāju, ka arī vecais Olimpiskais stadions ir apskates vērts objekts. Toties esmu izlēmis iet ar līkumu arheoloģijas muzejiem un muzejiem vispār. Šogad šie ir bijuši diezgan brangā slānī. Lai gan no otras puses, Ēģiptē tak ir viskrutākais ēģiptoloģijas muzejs un Atēnās antīkās grieķu mākslas muzejs.

Bildē redzams kuģītis ar kuru notiks kruīzēšana. Izskatās, ka šis spēs veikt nepieciešamo programmu bez problēmām.

%d bloggers like this: