Navigate / search

Norse Mythology by Neil Gaiman

Norse Mythology by Neil Gaiman

Grāmatu nopirku, jo Geimens. Šķiet, ka pirms Amerikāņu dievi seriāla sākuma, viņš nav paspējis uzrakstīt grāmatas otro daļu un nolēmis kompensēt to ar Skandināvu mitoloģijas pārstāstu. Cik var spriest, plāns viņam ir izdevies, grāmata gūdrīdos ir ieguvusi lielu lasītāju atzinību.

Grāmatā nav nekas vairāk kā Odina, Tora un Loki piedzīvojumu pārstāsts, bonusā ir visa pasaules vēsture no radīšanas līdz Ragnarokam. Literārajā ziņā šī grāmata neatšķiras no desmitiem citām, kas veltītas šai tēmai. Ne kurš katrs var izlasīt Eddas dziesmas un no tās informācijas gūzmas izvilkt sakarīgu teiksmu. Tādēļ jau kopš seniem laikiem eksistē grāmatas, kuru uzdevums ir, atmetot visu poēziju un pantmēru, visu pasniegt lasītājam jau sagremotu.

Tas nav teikts ar nicinājumu, jo pats esmu liels šo sagremoto grāmatu cienītājs, man nudien nav tik daudz laika, lai lasītu visas teiksmas oriģinālajā izklāstā. Savulaik izlasīju atdzejoto Odiseju, plašie iestarpinātie vairogu un kuģu apraksti, šķita tik garlaicīgi, ka pazaudēju stāsta pavedienu. Zelta aunāda bija viena no manām mīļākajām grāmatām, kuru ar entuziasmu pārlasīju vismaz reizi gadā. Ko es ar to visu gribēju pateikt? Ja esi iesācējs mītos un mitoloģijā, tad bieži vien mešanās uz oriģinālu bez priekšzināšanām var piebeigt interesi.

Lasīt var un, iespējams, arī vajag, mūsdienu popkultūrā skandināvu dieviem ir atvēlēta īpaša vieta un tādēļ tie ir paglābti no aizmirstības. Domājams, ka dievu kategorijā daļa no viņiem pēc šī rebrendinga ir kļuvuši pat varenāki nekā agrāk, kad viņus pielūdza labi ja miljons cilvēku. Tagad šis skaits ir tik liels, ka tas noteikti kompensē visus cilvēku un dzīvnieku upuru trūkumus.

Ja vēlies izlasīt kaut ko par šo tēmu, bet tādu, kur autors ir ielicis sirdi un dvēseli, iesaku paņemt The Gospel of Loki by Joanne M. Harris. Tur visi notikumi atainoti no Loki perspektīvas un autors, lai ar pielicis daudz no sevis, tomēr ir saglabājis mītu pamatlīniju.

Ja jau esi apsildījis degunu skandināvu mītos un dievu darbos, tad šo grāmatu var lasīt tikai, lai kārtējo reizi izlasītu to, ko jau sen zini. Ja meklē kaut ko pieliktu no autora, tad te autora radītais saturs aprobežojas ar pāris dievu dialogiem. Viss pārējais ir kā standartā pieņemts, īss un saprotams pārstāsts. Grāmata izlasījās vienā rāvienā, zināmi varoņi, lieli burti un pusotra atstarpe starp rindām. Lieku 8 no 10 ballēm, labs ievads mitoloģijā, bet ne vairāk.

Trigger Warning: Short Fictions and Disturbances by Neil Gaiman

Trigger Warning

Beidzot ir iznācies Neil Gaiman trešais stāstu krājums. Par šo notikumu es acīmredzot biju tādā sajūsmā, ka nopirku uz kindles viņa grāmatu veselas divas reizes. Kā man tas gadījās, nesaprotu joprojām, bet nu par vienu naudu es atpakaļ dabūju. Nokārtojis finansiālās lietas varēju ķerties pie lasīšanas.

Autors ir diezgan pacenties, lai atvieglotu apskatniekiem savu darbu recenzēšanu. Viņš to izdara pats ievadā, kur nedaudz pastāsta par katra stāsta rašanās apstākļiem, domām, kuras pamudinājušas uz rakstīšanu un citiem interesantiem sīkumiem. Pēc tik detalizēta apraksta lasītājam atliek vien izvēlēties tos stāstus, kuri viņam patikuši un censties aizmirst tos, kuri nav patikuši. Viss ir pavisam vienkārši. Ak jā, pirms sāk lasīt grāmatu vajag atcerēties, ka autoram patīk lasītāju nobaidīt. Cilvēkam ar bagātu iztēli un pavāju nervu sistēmu, iespējams, var rasties neliela paranoja uz kādu laiku. Es te pieminēšu tikai tos stāstus, kuri man patika.

The Truth Is a Cave in the Black Mountains”– tipisks Gaimana darbs. Tāda melnā pasaka, labākajās brāļu Grimmu tradīcijās. Stāsts par kādu punduri, mazu un sparīgu, kurš dodas uz kādu alu Melnajos kalnos, lai, iespējams, kļūtu bagāts. Viņam ir vajadzīgs tikai pavadonis, kas tur jau reiz ir bijis. Abi dodas uz šo alu, tomēr mērķi viņiem nebūt nav tie, kuri mums tiek pasniegti stāsta sākumā. Mācība – neskati vīru no cepures.

Click-Clack the Rattlebag” – par to, ka visšausmīgākās lietas notiek tieši tad, kad tu viņas vismazāk gaidi. Monstri ne vienmēr staigā pa pasauli lieliem atņirgtiem zobiem un lien ārā no skapjiem. Svešā vietā monstrs var būt jebkas. Piedevām tiek izskaidrots arī dīvaino trokšņu, čīkstēšanu un grabēšanu cēlonis mājā tad, kad esam palikuši vieni paši.

Black Dog” – „Amerikāņu dievu” cienītājiem noteikti jāizlasa. Uzzinām vēl vienu nelielu Shadow piedzīvojumu Britu salās. Tur, izrādās, ir vēl palikušas pāris vietas un tempļi no aizlaikiem, cilvēki ar interesantām spējām un vecie dievi. Ja gribat uzzināt, kā Bast no senās Ēģiptes var nokļūt mūsdienu Lielbritānijā, noteikti izlasiet. Un tie akmens žogi laukmalēs, man vienmēr ir bijis skaidrs, ka tur ne viss ir tīrs. Ļoti patika, pilnībā atbilst manam mistiskajai pasaules uztverei.

The Sleeper and the Spindle” – šo var dabūt arī atsevišķā smukā grāmatā, ar bildēm. Un pēc stāsta izlasīšanas noteikti viņu arī dabūšu. Guļošās princeses problēma no nestandarta aspekta. Var teikt, Sniegbaltītes stāsta turpinājums. Ļoti laba alternatīvā pasaka.

Feminine Endings” – par stalkošanu visaugstākajā pakāpē. Nekad nevar zināt, vai kāds uz kuru tu paskaties, pēc tam nepaskatās uz tevi. Bet nevis garāmejot, bet tā nopietni savācot visas tavas internetā izmētātās informācijas drumslas. Diezgan pabaiss un tumšs stāsts, par slepenajiem pielūdzējiem, kas savu pielūgsmes subjektu pazīst daudz labāk kā viņi sevi pašu.

The Man Who Forgot Ray Bradbury” – brīnišķīgs stāsts par Reja Bredberija daiļradi. Perfekti uzrakstīts, es savulaik esmu izlasījis lielāko daļu no viņa darbiem, bet šis stāsts, neskatoties uz ierobežoto apjomu, tik labi uzspieda uz manām atmiņām, ka es lielu daļu no lasītā atcerējos. Tagad es noteikti nekad vairs neaizmirsīšu Reju Bredberiju.

Arī pārējie stāsti, manuprāt, nav zemē metami, izņemot viņa poēmas, tās manam prātam īsti nekad nav bijušas izprotamas. Bet tās jau ir manas personiskās attiecības ar dzeju, ne autora problēma. Kopumā ļoti labs stāstu krājums, kurā katrs fantāzijas cienītājs atradīs ko sev piemērotu. Daļa stāstu jau ir publicēti citos krājumos, un tādēļ īstam autora daiļrades cienītājam te neatradīsies pārāk daudz jaunu stāstu. Lieku 9 no 10 ballēm par jauko ceļojumu tumšās fantāzijas pasaulē.

InterWorld (Interworld #1) by Neil Gaiman, Michael Reaves

InterWorld by Neil Gaiman

Šī grāmata manā grāmatu plauktā nelasīta mētājās vismaz piecus gadus. No sākuma biju to pasūtījis kā Geimena grāmatu, bet tad ieraudzīju otru autoru, un kaut kā negribējās vairs lasīt. Tagad, kad uznāca vēlme izlasīt kaut ko īsu, bet, iespējams, labu, beidzot pieķēros šai grāmatai.

Džouijs Hārkers (Joey Harker) ir pavisam parasts pusaugu puika. Vienīgā viņa spēja ir apmaldīties pat pazīstamās vietās. Viņš absolūti neorientējas telpā, un pazaudēties pašam savā mājā viņam nesagādā nekādas problēmas. Taču kādu dienu viņš pavisam nejauši atklāj, ka spēj pārvietoties uz paralēlajām pasaulēm. Tās ne ar ko daudz neatšķiras no viņa paša Zemes, viņas ir tikai mazlietiņ savādākas. Taču cilvēki ar šādām spējām ir uz izķeršanu. Redz, tā Multiversa daļa, uz kuras atrodamas Zemes, saukta par Loku, ir ierauta nebeidzamā karā. Viens Loka segments pakļaujas maģiskiem likumiem un darbojas zem nosaukuma HEX otrs zinātnei Binary. Abas šīs civilizācijas mēģina iekarot visas Loka zemeslodes, tas nekas, ka tādu ir triljoniem. Lai to izdarītu, abām pusēm ir vajadzīgi enerģijas avoti, un Džouijs tāds ir.

Grāmatas pasaule ļoti atgādina Prečeta “Garo Zemi”, vismaz cik tas attiecas uz paralēlajiem visumiem. Pati ceļošana gan nav viegla, te pirms ieiet citā pasaulē ir jāšķērso InterWorld, un šis pasākums pats par sevi ir vesels piedzīvojums ar izkropļotu telplaiku un portāliem.

Sižets savukārt ir orientēts uz piedzīvojumiem. Te galvenais varonis nenododas dziļām filozofiskām pārdomām par ētikas un morāles jautājumiem. Viņš ir vienkāršs puika, kas dara, ko var, un kā sanāk, tā sanāk. Viņa rīcībā nav lielas loģikas, bet pāris galvenie principi viņam tomēr ir. No kuriem pats galvenais, kas nepieciešams katrā jauniešu romānā – ja tavi draugi ir briesmās, glāb tos, neskatoties uz neko. Varbūt tas tādēļ, ka viņa draugi patiesībā ir viņš pats, tikai no citas pasaules. Cik var noprast, Džouijiem ir palaimējies būt tiem, kuri piedzimst ar spējām staigāt pa paralēlajām pasaulēm bez maģijas vai zinātnes palīdzības, viņi to var izdarīt pavisam vienkārši. Tādēļ viņi reizē ir arī galvenais enerģijas resurss. Lai izbēgtu no akumulatora likteņa, viņi ir izveidojuši savu partizānu kustību, kas cīnās gan pret HEX gan pret Binary.

Spēju ziņā galvenais tēls grāmatas laikā pieaug diezgan nopietni no neveikla puišeļa līdz komandosam. Lasot visa tā izaugsme notiek tik dinamiski, ka nerodas nekādu problēmu ar jaunā censoņa pārvēršanos bezmaz vai supervaronī. Skaidrs, ka viņš no atstumtā kļūst par grupas līderi. Tā teikt, katram puišelim vai meitenei, kas lasīs šo grāmatu, pašapziņas līmenis nedaudz tiks pacelts un nenoliedzami iedarbināta fantāzijas par jautājumiem kā būtu, ja būtu.

Pārējiem grāmatas varoņiem diemžēl ir atvēlētas tikai dekorāciju lomas, kurās viņi pilda noteiktas funkcijas. Piemēram, tapt noķertiem. Palīdzēt grūtā brīdī, nedaudz parunāties, lai lasītājs labāk izprastu jauno pasauli.

Antagonisti savukārt ir pārņemti ar iekarošanas māniju, viņiem tas ir vienīgais dzinulis, sagrābt varu visā lokā. Lai to sasniegtu, viņiem ir vajadzīga liela enerģija. Cilvēkus līdzīgus Džouijam viņu uzskata tikai par baterijām. Lady Indigo – ir ragana, kas vēlas uzkalpoties vēl augstāk varas vertikālē un viņa ir vienkārši ļauna. Arī viņas tiešais priekšnieks Lord Dogknife izceļas tikai ar sadismu un ļaunumu. Tādējādi, galvenie ļaunie ir pasniegti visgarlaicīgākajā veidā kāds vien ir iespējams.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide vienam vakaram, interesanta pasaule un varonis, kuram just līdzi. Tai pat laikā autori nav spieduši uz reālismu, un nevienā brīdī lasītājs neaizmirst, ka atrodas izdomātā pasaulē. Iespējams, ka grāmatai par sliktu nācis fakts, ka tā bijusi iecerēta kā televīzijas seriāls.

The Ocean at the End of the Lane by Neil Gaiman

the ocean at the end of the line

Ja es teiktu, ka šo grāmatu gaidīju ar nepacietību, tad es melotu. Es lasu tik daudzu autoru darbus, ka pat manis iecienītie autori ir desmitiem. Un, ja man viņu grāmatu lasīšanai laika pietiek, tad katru dienu sekot viņu plāniem man diemžēl neatliek laika. Par šo grāmatu uzzināju no goodreads, viņi man atsūtīja epastu, sak, tu šo autoru lasi, viņam gaidāma jauna grāmata. Skaidra lieta, ka grāmata tika iepriekš pasūtīta tūlīt pat.

Tātad Anglija, Saseksa, kāds pusmūža vīrietis pašam nesaprotamu iemeslu dēļ ierodas fermā, kurā septiņu gadu vecumā sastapies ar kādu interesantu ģimeni – Lettiju, viņas māti un vecomāti. Hempstoki ir sena ģimene gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Lettija, lai ar maza meitene, atceras laikus, kad okeāns vēl bija liels. Viņas māte – laikus, kad zemei vēl nebija mēness. Vecāmāte, šķiet, ir pieredzējusi visuma rašanos. Tas viss atsauc atmiņā sen aizmirstus bērnības notikumus, tādus, kurus labāk ir nemaz neatcerēties.

Grāmata paredzēta jauniešiem, tomēr to izlasīt nebūtu nekāds noziegums arī „lielam cilvēkam”. Autors kā vienmēr spēlējas ar realitātes zūdīgumu. Ne viss pasaulē sastāv no redzamās daļas. Mūsu realitāte ir tikai plāna kārtiņa, kas pārklāj haosu. Ne viss, ko mēs redzam, patiesībā ir tāds, kā izskatās. Hempstoki nebūt nav parasta fermeru ģimenīte. Arī viņu piemājas dīķis nav vienkāršs dīķis, bet Okeāns. Okeāns daudz plašākā izpratnē nekā Indijas vai Klusais. Tas nekas, ka viņš ir maziņš.

Galvenā varoņa bērnībā vismaz pāris nedēļas ir bijušas ļoti interesantas. Tomēr interesantums ir tāds, ka labāk to izmest no galvas un aizmirst. Vecāki viņu vispār nav sapratuši, un labākajā gadījumā vispār nav likušies ne zinis. Visa grāmata tad arī ir veltīta šīm dienām. Un uz šiem aizgājušajiem laikiem galvenais varonis atskatās no pieauguša cilvēka skatupunkta. Autors ļoti cenšas parādīt tās lietas, kas bērnam liekas pašsaprotamas, spēju pieņemt pasauli kāda tā ir, ar visiem tās brīnumiem un šausmām. No otras puses pieaugušie ir tik piesaistīti pie pasaules realitātes, ka neko brīnumainu viņi nespētu ieraudzīt pat ja gribētu.

Grāmatas plusi ir interesants sižets, interesanti personāži un labi izdevies ļaunais tēls. Tas nav ļaunums vienkārši ļaunuma pēc, šis radījums vienkārši tāds ir, un neko mainīt viņš tur nevar. Kā saka Hempstoku ģimenē, līdz ar īpašumu nāk arī blusas. Nekas nopietns, bet kaitinoši. Mīnuss ir plānums un stāsta ātrās beigas.

Geimens domājams varētu sarakstīt Amerikāņu Dievus 2 un noteikti nopelnīt pāris miljonus vienā rāvienā, neskatoties pat uz grāmatas saturu. Tomēr tā vietā viņš ir uzrakstījis šo visnotaļ pamācošo stāstiņu, kas ļauj cerēt, ka, ja nu ne katrā ceļa galā var atrast īstu brīnumu, tad vismaz dažos gan. 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem.

Komiksi

Komiksus pēdējo reizi lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Nāca tajos laikos tādas komiksu grāmatiņas latviešu valodā. Pirms tam laikam nīgrākais komikss bija Zīlītes “ Kā rodas bērni”. Tagad te nesen nolēmu saprast, ko tad īsti tie cilvēki atrod tajos komiksos. Uz to mani pamudināja nejauši uziets komiksu veikals Singapūrā. Tik daudz šīs mantas vienā vietā vēl nebiju redzējis, lielākā daļa bija veltīta dažādiem lokālajiem varoņiem, bet šis tas bija arī angļu mēlē. Todien gan neko neiepirku, bet iespaids palika.

Pāris nedēļas atpakaļ iegriezos Jāņa Rozes grāmatnīcā uz Blaumaņa ielas un ieraudzīju, ka tur pārdod Neil Gaiman sacerēto Sandman. Domāju, eksperimenta dēļ pāris grāmateles nopirkšu, gabals jau no tā man nenokritīs. Citur iepirkās arī “The Color of Magic” izdevums komiksa veidolā. Lasāmā bāze bija izveidota, un varēju ķerties klāt. Tagad esmu izlasījis jau kādas piecas komiksu grāmatas, un šādas tādas atziņas jau ir radušās.

Pozitīvās

  • Komiksi man tīri labi patīk. Nelieli īsstāstiņi ar bildēm.
  • Stāsts ir ne tikai aprakstošā daļa, bet arī vizuālā daļa (to lasot parastu grāmatu nākas radīt pašam).
  • Interesanti ir izprast, kad kurš lodziņš ar runājamo ir jālasa, ar laiku gan tas aiziet automātiski.

Negatīvās

  • Komiksi ir nejēgā dārgi, parasta grāmatele maksā ap desmit Latvijas latiem, un lasāmais tur ir uz kādiem pieciem īsstāstiņiem.
  • Katrs komiksa stāstelis ir labi, ja desmit minūšu lasīšanas un skatīšanas vērts, kas rada jautājumu par cenas un vērtības attiecību.
  • Nevar paņemt daudz lasāmā līdzi, uz elasītājiem tā štelle vēl nav populāra un ipadu staipīt tikai tādēļ līdz kaut kā nevelk.

Interesanti, ka komiksa izveidošana nemaz nav vieglāks darbs par stāsta uzrakstīšanu. Parasti autors un komiksa zīmētājs ir dažādas personas un tādēļ komiksa melnraksts ir uzmetums māksliniekam, kā kur ko zīmēt. Sandman otrajā vai trešajā sējumā bija viens tāds kā piemērs nopublicēts. Kopumā šķiet, ka laiku pa laikam kādu komiksu iepirkšu un izlasīšu. Sandman man tīri labi iepatikās, domāju, ka laika gaitā savākšu visus viņa sējumus. Ir jau tas Sapņu pavēlnieks tās dīvains tipiņš un visa dievu hierarhija zem katras kritikas, bet labu stāstu jau ar patiesību nav nekādas jēgas maitāt.

999: Twenty-nine Original Tales of Horror and Suspense edited by Al Sarrantonio

999

Ideja iegādāties šo stāstu krājumu man radās visai sen, precīzāk, tūlīt pēc krājuma Stories: All-New Tales by Neil Gaiman and Al Sarrantonio izlasīšanas. Šķita, tas Sarrantonio nemaz nav zemē metams, un gan jau, ka pats ar mācēs sastādīt nesliktu stāstu krājumu. Tad gan viss piemirsās, līdz kādā Londonas grāmatu bodē uz pārdevēja jautājumu vai var palīdzēt, atbildēju, ka man vajag šo grāmatu. Diemžēl šādas grāmatas viņiem nebija, un nācās vien pasūtīt to no bookdepository. Kad grāmatu saņēmu, tā tradicionāli novārtījās mēnesi grāmatu plauktā un tikai tad sāku to lasīt.

Uz jautājumu, kāpēc grāmata nosaukta 999, Sarrantonio atbild – tāpēc, ka skatoties otrādi tas ir 666. Grāmatā ir divdesmit deviņi stāstiņi, ne visi ir šausmu stāsti un ne visi no viņiem ir šausmīgi. Pieminēšu dažus stāstiņus, kas man pašam patikās.

„Amerikanski Dead at the Moscow Morgue” by Kim Newan – stāsts patiesībā nemaz nav šausmu stāsts, bet tāda ironiska parodija par zombijiem un kultūru sadursmi. Amerikā ir sācis izplatīties vīruss, kas cilvēkus pārvērš zombijos. Kad zombiji tiek līdz Krievijai, krievi tos izmanto kā saulesbriļļu, pleijeru, videomagnetafonu un fotoaparātu avotu. Kamēr vien kāds krievu zinātnieks nenolemj atdzīvināt Rasputinu.

„The Ruins of Contracoeur” by Joyce Carol Oates  – stāsts par kādu tiesneša ģimeni, kuri tēva koruptīvo darbību rezultātā tiek izstumti no sabiedrības un ir spiesti pārvākties uz savām dzimtas mājām. Protams, ka tur riņķī siro monstrs bērnēdājs, un arī laiks rit savādi. Interesants stāsts, kurā tiešām grūti uzminēt beigas.

„The Owl and the Pussycat” by Thomas M. Disch – šis nu tiešām ir šausmu stāsts, sākumā tu nemaz nevari saprast, kas ir Pūce un kas ir Runcis. Bet, kad saproti, tad lietas nostājas interesantā perspektīvā. Vairāk neko nevar stāstīt citādi sanāks SPOILERIS.

„Good Friday” by F. Paul Wilson – tipisks vampīru stāsts, tradicionāls. Vampīri ir pārņēmuši zemi. Interesanti, ka viss sākās Austrumeiropā. Stāsts ir par kādas mūķenes centieniem izdzīvot, jāatzīst visai veiksmīgiem.

„Excrepts from the Records of the New Zodiac and the Diaries of Henry Watson Fairfax” by Chet Williamson – stāsts par kādu bagātnieku ekskluzīvu klubu un kapitālisma īsto dabu, kas beigu beigās noved pie eksokanibālisma un ektokanibālisma.

„Catfish Gal Blues” by Nancy A. Collins – tipiska pasaka par muzikantu un nārām. Muzikantu piebeidz viņa paša alkatība. Neslikts un pamācošs stāsts.

„The Grave” by P. D. Cacek – gotisks stāsts par psihopātisku bibliotekāri un viņas atradumu mežā.

„Rio Grande Gothic” by David Morell – šis gan ir drīzāk detektīvs, nevis gotiskais stāsts. Policisti uz kāda ceļa sāk atrast pamestus apavu pārus. No sākuma izskatās,ka tas ir kāds jokdaru pasākums, līdz kādā no zābakiem neatrod arī kāju.

Kopumā stāstu krājumu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Pāris stāsti gan mani neuzrunāja vispār un pēc pāris lapaspušu izlasīšanas, viņus šķīru pāri, un nejūtos neko zaudējis. Domāju, ka katram te varētu atrasties kāds lasīšanas vērts stāstiņš.

Fragile Things: Short Fictions and Wonders by Neil Gaiman

Fragile things

Neil Gaiman nenoliedzami ir autors, kurš man diezgan labi iet pie sirds. Vēl jau pilnīgi visus viņa darbus neesmu izlasījis, bet daudz jau ar vairs nav palicis. Tā nesen, blandoties pa kādu Londonas grāmatu veikalu, vienkārši nevarēju atstāt šo stāstu krājumu nenopirktu. Izdots viņš jau ir pasen,kādus četru gadus atpakaļ.

Arī šajā grāmatā, kā jau katrā stāstu grāmatā man bija pāris stāstiņi, kas šķita izcili un pāris, kas nepatika nemaz. Bet visiem jau autors nevar izdabāt.

Vislabākais manuprāt ir stāsts „A Study in Emerald” – darbība norisinās Šerloka Holmsa pasaulē, tikai šī pasaule ir saplūdusi ar L.P. Lovecraft Cthulhu pasauli. Sākumā to nemaz nevar tā pateikt, bet stāstam attīstoties šī saskarsme kļūst acīmredzama. Tā nu mēs uzzinām, kādēļ Albionas karalieni sauc par Viktoriju un kas ir smaragda krāsā. Ļoti labs stāsts.

Otrs atzīmēšanas vērtais stāsts ir „The Monarch of the Glen”. Galvenais personāžs Shadow ir pazīstams jau no „American Gods” laikiem. Šoreiz viņš apceļo Lielbritānijā un nejauši iekuļās kāda sena rituāla vidū. Pareizāk sakot, viņš tajā ņem tieši dalību. Liek padomāt, kas tad ir cilvēcība un, kas ir monstrs.

Arī stāsts „Goliath” ir labs, darbība norisinās tādā kā Matrix pasaulē. Cilvēki dzīvo virtuālā realitātē un par to nemaz nenojauš, līdz Zemei neuzbrūk citplanētieši. Viņu pasaule sāk kārties un daži saprot lietu īsto dabu. Stāsts par lieliem mērķiem, kuru sasniegšanai indivīds ir tikai instruments, kuru izmanto iespējami minimizējot papildus resursus.

„Sunbird” mums pastāsta par diezgan interesantu veidu, kā saglabāt nemirstību. Eksistē kāds klubs, kura biedri jau daudzus gadsimtus (patiesībā tūkstošgades) nodarbojas ar katras sugas nogaršošanu. Laikam ritot šo nenogaršoto sugu kļūst arvien mazāk, bet laiku pa laikam atklājas kaut kas interesantāks par kārtējo vaboli.

Kopumā grāmatu varu vērtēt kā labu, lielākā stāstu daļa ir ierindojami kā labi un interesanti. Tie stāstiņi, kas rakstīti dzejas formā, man lielākoties tā ne visai. Laikam jau man smadzenes nav iekārtotas, lai spētu saprast to dzejiskās formas dziļumu. Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Izlasījās vienā paņēmienā.

Stories: All-New Tales by Neil Gaiman and Al Sarrantonio

stories-neil-gaiman

Šo grāmatiņu pirku visai ilgi. Dažreiz tā atradās manā pirkumu grozā, pāris reizes tā tika no turienes izmesta. Pirmo reizi, jo atklāju, ka grāmata nemaz nav tikai Neil Gaiman stāstu krājums, bet gan dažādu autoru stāstiņu apkopojums. Citu reizi pēc negatīvas recenzijas izlasīšanas. Tomēr beigu beigās grāmata nopirkās, jo izlēmu, ja jau varu lasīt krievu brīnumus, tad kamdēļ man novērsties no Rietumu autoriem.

Pašas grāmatas sastādītāji apgalvo, ka stāsti esot izvēlēti pēc vienkāršas metodes – stāstam jābūt tādam, ka cilvēks to lasot katru lapaspusi pāršķirot uz nākamo domātu – kas būs tālāk. Skaidra lieta, ka nav iespējams salasīt pārdesmit stāstu, kuri visi spētu izraisīt šādu interesi jebkuram cilvēkam.

Manuprāt, labākie stāsti, kas atbilda sastādītāju uzstādījumiem ir sekojošie:

„Blood” Roddy Doyle – stāsts par kādu vīrieti, kuram uznāk apsēstība ar asinīm. Viņam pēkšņi ne no kā rodas vēlme dzert asinis.

„Wildfire in Manhattan” Joanne Harris – Ragnaroks jau sen ir noticis, mēs tikai to vairs neatceramies, tomēr pēdējā cīņa nebūt vēl nav izcīnīta. Vilki joprojām nav aprijuši Sauli un Mēnesi, kas izrādās dzīvo mūsdienu Manhetenā. Izdzīvojuši arī vēl pāris dievi.

„The Truth Is a Cave in the Black Mountains” Neil Gaiman – tipisks Gaiman darbs. Tāda melnā pasaka, labākajās brāļu Grimmu tradīcijās. Stāsts par kādu punduri, mazu un sparīgu, kurš dodas uz kādu alu Melnajos kalnos, lai, iespējams, kļūtu bagāts. Viņam ir vajadzīgs tikai pavadonis, kas tur jau reiz ir bijis. Abi dodas uz šo alu, tomēr mērķi viņiem nebūt nav tie, kuri mums tiek pasniegti stāsta sākumā.

„Goblin Lake” Michael Swanwick – tāds reformācijas laiku Marix. Ko izvēlēties? Laisku dzīvi izdomātā pasaulē, jeb tomēr skarbo realitāti.

The Therapist” Jeffery Deaver – Kādēļ cilvēki slepkavo viens otru? Kādēļ sāpina cits citu? To zina tikai daži cilvēki. Vainīgi ir nemes – cilvēku emociju parazīti, kas uzjundī tajos primitīvismu un tieksmi uz vardarbību. Tādēļ ir terapeiti, kas ir profesionāli un iznīcina nemes.

„The Cult of the Nose” Al Sarrantonio – katru reizi, kad pasaulē notiek masu slepkavības, genocīds, mēris vai nelaime. Šo notikumu tuvumā vienmēr ir cilvēki ar Knābjiem (domāju, knābji ir domāti tiek kādus agrāk, ārsti valkāja mēra laikos, piebāztus ar garšvielām, lai nomāktu slimību izgarojumus). No viduslaiku arhetipa izveidota spēcīga konspirāciju teorija vai varbūt jukuša cilvēka fantāzija.

„The Devil on the Staircase” Joe Hill – te pat teksts iekārtots kāpņu formā. Stāsts par kādu Scull Scale mūrnieka dēla likteni. Stāsts par to, ka pa dažām kāpnēm labāk ir uz leju nedoties. Tā tu vari nokļūt līdz pat Ellei. Un pat, ja tu tiec no Elles ārā, tas nav iespējams, nepaņemot līdzi dāvanu. Ļoti interesants stāstiņš par meliem un cilvēku vājībām.

Grāmatā bija arī pāris stāsti, kurus pēc trešās lapaspuses nemaz tālāk nelasīju. Tādi neinteresanti. Citus izlasīju un nedaudz vīlos, daži bija standarta žanrā ieturēti – vampīri, nākotnes distopija dienasgrāmatas veidā, dīvaini maniaki. Gan jau, ka arī šiem stāstiem ir savs lasītājs. Es labākos stāstus izvēlējos pēc principa, ja es stāstu atceros divas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas, tad stāsts nenoliedzami ir labs. Ja izlasot nosaukumu es uzreiz nevaru atcerēties par ko tur bija, tad piedodiet, laikam tas nav atcerēšanās vērts.

Kopā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Katrs fantāziju cienītājs atradīs sev ko piemērotu.

Smoke and Mirrors by Neil Gaiman

smoke and mirrors

Izlasījis tādas Neil Gaiman grāmatas kā „Good Omens”, „Neverwhere”, „American Gods”, „Anansi Boys” un „Stardust”, atklāju, ka nekā daudz lasāma nav palicis, un ķēros klāt viņa stāstu krājumiņam. Kā jau visos stāstu krājumiņos, daži stāstiņi ir labi, daži ne tik ļoti. Ja godīgi, tad lielākā daļa no autora stāstiem mani atstāja vienaldzīgu. Tagad ir pagājis mēnesis pēc grāmatas izlasīšanas un no aptuveni trīsdesmit stāstiņiem (precīzi 29) atceros tikai piecus – tie man patika.

Nevar jau noliegt autora fantāzijas lidojuma daudzveidību, stāstos aprakstīti tiek daudz un dažādi atgadījumi, lielākā daļa gan veltīt šausmu žanram. Labākais stāstiņš manuprāt bija „Snow, Glass, Apples”, jeb alternatīvais stāsts par Sniegbaltīti. Izlasiet šo stāstiņu un Sniegbaltītes traģēdiju uztversiet pavisam no cita rakursa. Protama lieta, ka nesmādēju arī stāstiņus, kas tika veltīti Cthulhu kultam. Tādi savdabīgi un viegli humoristiskā garā ieturēti. Fascinēja arī stāstiņš par antikvariātā nopirkto Svēto Grālu.

Aptuveni puse no stāstiņiem mani nesaistīja vispār, izlasīju, mani tie pat neieinteresēja. Pāris bija sarakstīti tā, ka nedaudz palasot sākumu, izlēmu stāstiņu izlaist. Tāda lieta ar mani vispār gadās reti, bet šoreiz gadījās vairākkārt. Nezinu, varbūt stāstu krājumiņš speciāli tāds izveidots, lai aptvertu visu autora daiļradi. Brīžiem lasot radās doma, ka kādu konkrētu stāstiņu diez vai atsevišķi kāds kaut kur publicētu un, ja nezinātu tā autoru, tad vispār ignorētu.

Kopumā, kā jau stāstu krājumam pienākas, vērtējums būtu no 1 no 10 līdz 10 no 10 ballēm. Grāmatiņu pirkt pat neieteiktu, jo lielāko daļu no stāstiņiem var izlasīt internetā tāpat par brīvu.

Un beigās viens no Neil Gaiman īsākajiem stāstiņiem „Nicholas Was…” satur tikai 100 vārdus, ņemts no Neil Gaiman mājas lapas:

„Nicholas Was…

older than sin, and his beard could grow no whiter. He wanted to die.

The dwarfish natives of the Arctic caverns did not speak his language, but conversed in their own, twittering tongue, conducted incomprehensible rituals, when they were not actually working in the factories.

Once every year they forced him, sobbing and protesting, into Endless Night. During the journey he would stand near every child in the world, leave one of the dwarves’ invisible gifts by its bedside. The children slept, frozen into time.

He envied Prometheus and Loki, Sisyphus and Judas. His punishment was harsher.

Ho.

Ho.

Ho.

Anansi Boys by Neil Gaiman

AnansiBoys

Cilvēks šad tad aizdomājas par jautājumu- nez kā būtu, ja es būtu Dievs? Šī grāmata ir par cilvēku Fat Charlie, kurš par šādu jautājumu nekad neaizdomājās. Tikai pēc tēva nāves viņš uzzināja, ka viņa tēvs patiesībā ir bijis dievs vārdā Anansi. Viņš uzzina, ka viņam ir arī brālis, kurš mantojis visas tēva dievišķās īpašības. Tā nu Fat Charlie uzaicina brāli paciemoties, bet ar dieviem tā ir, ka, uzaicinot viņus ciemos, tikt no viņiem vaļā ir grūti.

Grāmatas galvenais varonis Charlie ir tipisks ofisa planktons, viņš peld pa straumi. Viņš nemāk komunicēt ar apkārtējiem un jūtas vainīgs par citu darbiem. Nu tāds īsts zaudētājs. Tāds viņš arī paliktu, ja neuzrastos viņa brālis, kas sevī iemieso visu to, kāds vēlētos būt pats Charlie. Charlie brālis Anansi rīkojas ar pasauli tā kā cilvēks rīkojas datorspēlē ievadot cheat kodus. Viņam ir iespējams viss, viņu tai pat laikā neuztrauc ko domā citi par viņu dzīves izmainīšanu. Tā nu viņi viens no otra ietekmējas un pilnveidojas.

Visai humoristisks stāstiņš uz to var skatīties gan kā uz aizraujošu piedzīvojumu, var lasīt arī kā izirušas ģimenes attiecību aprakstu. Humors šoreiz ir lielākās devās nekā „American Gods”. Dievi šeit figurē tikai kā dzīvnieku totēmi – Anansi zirneklis, Tīģeris, Putns. Kādreiz visi stāsti piederēja Tīģerim, bet tad atnāca Anansi, kas visus tos ar viltību pievāca sev. Labs grāmatas bonuss ir dažas īsas pasaciņas par Anansi – zirņu lauka shēma, Mirusī vecmāmiņa un Putna apmānīšana.

Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, sākot to lasīt vairs nav iespējams nolikt grāmatiņu malā. Sākums liekas nedaudz pastiepts garumā, bet tā jau nu būtu piesiešanās pie sīkumiem.

%d bloggers like this: