Navigate / search

Nogrimušo Kuģu sala. Profesora Dovela galva by Alexander Romanovich Belyaev

Dovels

Šīs grāmatas lasīšanu vilku, cik ilgi vien varēju. Jau no bērnības man par viņu nav diez ko labas atmiņas, un es šaubījos, ka gadiem ritot grāmata kļūs labāka. Ja nebūtu apņēmies izlasīt visu Fantastikas pasaulē sēriju, šī grāmata tiktu atlikta malā jau pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm. Taču saņēmos un turpināju lasīt.

“Nogrimušo Kuģu Sala” – par kādiem liela lainera pasažieriem, kuri pēc avārijas, straumes nesti, nonāk salā, kas izveidojusies no Sargasu jūrā strandētiem kuģiem. Uz salas valda diktatūra, un jaunpienācējiem nekāda medusmaize nav sagaidāma.

Pozitīvais stāstā ir ideja, kuru autors tā arī nav pamanījies attīstīt tālāk par trešās šķiras lubu romāna līmeņa. Te ir vesela kaudze ar kartona personāžiem, kuru emocionālā dzīve parasti aprobežojas ar vienu vai diviem predikātiem. Viviana – bagāta, neprecēta jaunkundze. Gatlings, jauns cilvēks, kurš nepatiesi apvainots slepkavībā. Simpkinss – privātdetektīvs, kurš noķēris Gatlingu un ved viņu nodot tiesai. Sleitons – kuģu salas despots, kurš labi kaujas un kuram patīk jauni sievišķi. Floress – oportūnists, kuram ir laba PR sajūta. Tas arī lielos vilcienos ir viss, ko autors mums pavēsta. Pārējais grāmatas apjoms ir piebāzts ar tik neticamiem piedzīvojumiem, ka taisni vai jābrīnās.

Kā jau novēroju autora citos darbos, viņa lielākā problēma ir mazās pasaules sindroms. Visu stāsta likteņi ir sapīti kopā ne vien šī stāsta apjomos, bet jau sen, sen atpakaļ. Te vienkopus ir gan seni noziegumu upuri, gan visu pasaules noslēpumu atminējumi. Vietām autors aizraujas ar pilnīga “treša” rakstīšanu par asinskāriem astoņkājiem un haizivju bariem, kas nudien būtu interesanta ekosistēma. Netiek aizmirstas arī zelta tonnas. Par beigām nerunāšu, tām autoram vairs nav pieticis spēka un redzot, ka loģiski visus stāsta pavedienus un personāžus viņš kopā nesasies, autors ir izšķīries par radikālu soli. Kartons jau labi deg.

Profesora Dovela Galva – Dovela asistents un māceklis izmanto profesora izstrādāto metodi, lai atdzīvinātu miruša cilvēka galvu. Tipisks slavu alkstoša trakā zinātnieka stāsts. Kerns ir talantīgs ķirurgs, taču pārāk paviršs, kad runa ir par zinātnisko izpētes procesu. Tādēļ pēc sava mentora nāves viņš atdzīvina Dovela galvu, un izmantojot tās potenciālu, sāk veidot savu karjeru. Puisim ir svešas jebkādas ētiskās un morālās normas. Te varētu rasties labs pamats diskusijām par eksperimentu ētisko pusi un citām lietām. Bet tā arī paliek tikai fons, kur personāži vairāk satraucas par iespējamu slepkavību un līķu zagšanu, nevis par pašiem eksperimentiem ar cilvēkiem. Toties pastulbu piedzīvojumu ķeksīša pēc ir atliku likām.

Tā kā autors rakstīja grāmatu gandrīz pirms simts gadiem, tad viņa nespēju uzrakstīt kaut ko mūsdienu prātam patīkamu varētu piedot. Var teikt – tajos laikos fantastiku tā rakstīja un tur neko nevar darīt, un tagad ar daži autori neraksta labāk. Taču pat tēlu un stāsta struktūras izveidošanā autoram nav ķēriena, vienkārši nav talanta, un viss. 4 no 10 ballēm.

The Tale of the Dueling Neurosurgeons: And Other True Stories of Trauma, Madness, Affliction, and Recovery That Reveal the Surprising History of the Human Brain by Sam Kean

The Tale of the Dueling Neurosurgeons

Grāmatas autors man jau labu laiku ir populārzinātnisko grāmatu rakstītāju topā. Esmu izlasījis viņa grāmatas par ķīmiskajiem elementiem un gēniem. Tagad ir pienākusi kārta neiroķirurģijai.

Kā jau var noprast pēc garumgarā nosaukuma grāmata lasītājam vēsta par neiroķirurģiju – kā dažādas smadzeņu problēmas laika gaitā mums ir ļāvušas saprast to, kā smadzenes īsti strādā. Pirms dažādu elektrodu un magnētiskās rezonanses laikmeta, smadzeņu darbības pētīšana bija visnotaļ nepateicīgs process. Patiesībā smadzenes tika uzskatītas par visnotaļ nevajadzīgu orgānu bez nekādas noteiktas funkcijas. Tomēr ar laiku novērojot dažādas traumas un noteiktu smadzeņu apgabalu bojājumus, ārsti un vēlāk arī zinātnieku lēnām ieguva priekšstatu par smadzeņu darbības īpatnībām un noteiktu reģionu funkcijām.

Autors grāmatā ir izvēlējies visspilgtākos atgadījumus no neiroķirurģijas vēstures, te sastopami Vesalius, Cajal, Golgi, Broca, H.M., Penfield un citi vīri, kas piedalījušies neiroķirurģijas attīstībā. Grāmata ir sadalīta pa nodaļām, kas vairāk vai mazāk ilustrē kādas smadzeņu daļas funkcijas un specializāciju. Te varam izlasīt, kā patiesībā mums strādā redze, valodas uztvere, īstermiņa atmiņa, seju atpazīšana, kāpēc sāp amputētās kājas un kur tad galu galā slēpjas mūsu „es”.

Grāmata ir sarakstīta ļoti dzīvā un saprotamā valodā, autoram ir talants labi izstāstīt stāstu. Tomēr šādam ļoti aizraujošam rakstīšanas stilam ir viens mīnuss. Viss izlasītais tikpat ātri aizmirstas. Tas, vismaz manā gadījumā, mani tracina. Man ļoti nepatīk aizmirst lietas, taču pāris dienas pēc grāmatas izlasīšanas jutos kā H.M. cilvēks, kuram eksistē tikai tagadne. Varbūt vajag piespiesties lasīt lēnāk, bet ir taču tik interesanti!

Katra grāmatas nodaļa ir kā mazs trilleris, piemēram, par smadzeņu slimību Papua Jaungvinejā. Tās izraisītāji ir prioni, un to var dabūt ēdot cita cilvēka smadzenes. Par H.M. cilvēku, kuram eksistē tikai tagadne, kurš aizmirst visu, kas nupat noticis. Par slaveno Phineas Gage, kurš dzelzceļa būvēšanas laika pamanījās sev cauri galvai izšaut lomiku. Interesants ir viņu operējošā ķirurga atstāsts, kurš izķeksējis visu bijāto masu ārā ar nagiem un salicis atpakaļ tos gabalus, kas izskatījušies labi. Lieki piebilst, ka tas viss darīts ar netīrām rokām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Labs lasāmais izklaidei, vairāk par vēsturi nevis par fizioloģiju un anatomiju. Mana vienīgā sāpe ir, tā lasās tik ātri, ka grūti sevi apstādināt!