Navigate / search

The Psychopath Test: A Journey Through the Madness Industry by Jon Ronson

The Psychopath Test

Ja kāds to vēl nebija pamanījis, tad visa pasaule ir pilna ar psihopātiem. Kaitīgākiem vai nekaitīgākiem, bet tādu esot aptuveni viens procents no pasaules iedzīvotājiem. Grāmatas autoru šis fakts ir saintriģējis, un viņš cenšas noskaidrot, kas tie psihopāti īsti ir par cilvēkiem, ar ko viņi atšķiras no pārējiem un vai patiešām viņus nevar ārstēt.

Lai grāmata sanāktu pilnvērtīgāka, viņš cenšas sapazīties ar dažiem no tiem. Lielākā daļa zināmo psihopātu vismaz ASV atrodas speciālos iestādījumos, tomēr, ja cilvēkam ir labi sakari, tad viņš var tikt visur. Personāžiem gan lielākoties vārdi ir mainīt, ja nu gadījumā viņi iznāk no savas ārstniecības iestādes un sāk jaunu dzīvi.

Interesantākais stāsts bija par kādu Toniju, kurš pēc smagu miesas bojājumu nodarīšanas kādam bezpajumtniekam, ielikts psihenē. Tonijs uzskata, ka viņš nav traks, savā pusē viņš ir dabūjis scientologus, kuri visus psihiatrus uzskata par šarlatāniem. Tie tad nu šie centās izpestīt viņu ārā, arī autors nedaudz iesaistījās. Izrādās, ka ārsti piekrīt, Tonijam ar galvu viss ir kārtībā, bet viņš vienkārši ir psihopāts. Pievestā loģika, kurš gan no brīva prāta tēlos jukušu, tā tak var nonākt psihenē, manī pārliecību neraisīja. Padomju laikos liela daļa cietumnieku dotu priekšroku psihenei, vismaz cik dzirdēt no stātiem. Par laimi tā bija tikai tāda hiperbola, jo to, ka Tonijs ir psihopāts, ārsti pierādīja ar nopietnu testu palīdzību.

Protams, tiek piesaukta vesela kaudze ar maniakiem un, ak, jā, arī sazvērestību teoriju bīdītāju vidū atrodas bariņš ar tādiem. Bija jauks stāsts par kādu izbijušu MI6 darboni. Iesākumā viņš uzmeta darba devējus, atklājot to plānu gāzt Kadafi. Tad izdomāja jauku teoriju par Londonas metro sprādzieniem, apgalvojot, ka tas viss ir bijis inscenējums, tad uzdodoties par Jēzus inkarnāciju un beigās skvotojot.

Grāmata sarakstīta interesanti, un te ir ne tikai interesants stāstījums un intervijas ar īstiem psihopātiem. Autors apraksta arī mūsdienu problēmu ar psihiatriem, kuri ir gatavi diagnosticēt visu, lai tikai pārdotu zāles šķietami slimajiem. Tad nu tiek gan aktīvākiem bērneļiem, kas jau no bērna kājas tiek apdullināti ar zālēm tikai tādēļ, ka tiem patīk nedaudz paskraidīt, gan vienkāršam cilvēkam, kam nevietā sanāk neadekvāti uzvesties.

Traģiskākais bija kāds eksperiments, kur testa nolūkos pāris desmiti cilvēki tika nosūtīti uz psiheni ar iedomātu kaiti. Iekšā tikt viņiem izdevās viegli, vienīgais, ko viņi drīkstēja melot par savu dzīvi, bija balsis galvā. Ar to pietika iekšā tikšanai, ārā tikt gan vairs nebija tik viegli. Skaidra lieta, ka dakteriem tas nepatika.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Pluss ir tas, ka izlasot vari mēģināt noteikt pats, esi psihopāts vai neesi.

The Mind’s Eye by Oliver Sacks

the_minds_eye.large

Teikšu godīgi, parasti par neiroloģiskām problēmām grāmatas nelasu. Ja tā padomā, tad, iespējams, nevienu pārāk specializētu grāmatu par šo tēmu tā arī neesmu lasījis. Protams, arī šī nav diez ko zinātniska, tā ir tāda ieskata radīšanai. Grāmatas autors jau vairākas desmitgades nodarbojas ar neiroloģijas popularizēšanu plašākām tautas masām. Tas, protams, viņam piesaista papildus pacientus un rada atpazīstamību.

Šķiet, ka šīs grāmatas galvenais novirziens ir augstākās vizuālās uztveres un atpazīšanas funkciju traucējumiem, kas iegūti dažādu slimību rezultātā. Grāmata sastāv no vairākiem stāstiņiem, kur katrs ir veltīts kādam no Olivera pacientiem. Šie cilvēki lielākoties ir nodzīvojuši normālu dzīvi, līdz vienu dienu atklāj, ka ir pazaudējuši kādu no savām uztveres funkcijām.

Liliana – klavieru spēlētāja, kas pēkšņi vienu dienu atklāj, ka nespēj vairs no lapas nolasīt notis, pēc tam pazūd spēja atpazīt rakstīto un tad arī spēja atpazīt priekšmetus. Autors labi pastāsta par šīs sievietes cīņu, lai saglabātu savu normālo dzīves ritumu, un cik daudz cilvēki spēj paveikt ar citu palīdzību. Ja godīgi, šīs stāsts mani šokēja. Es pat nespēju iedomāties, kā tas var būt, ka tu vienudien vairs nevari atrast maizi virtuvē, jo tu vienkārši neatpazīsti objektus kā tādus.

Sue – neirobioloģiste, kura visu mūžu ir dzīvojusi divdimensionālā pasaulē, jo šķielēšanas dēļ viņai nekad nav bijusi trīsdimensionāla apkārtnes uztvere. Un tad pēkšņi vienu dienu viņai ar treniņu palīdzību izdodas uztvert pasauli stereo. Diezgan interesanti lasīt cilvēka pārdzīvojumus.

Hovards – rakstnieks, kurš vienu rītu aizgājis pēc avīzes atklāj, ka tā ir sarakstīta dīvainā valodā, kuras burtus viņš nepazīst. Vēl trakāk, visas grāmatas mājā arī ir apmainītas. Insulta rezultātā viņš ir zaudējis spēju lasīt.

Arī pats autors dalās pieredzē par to, kā ir mainījusies viņa pasaules uztvere zaudējot redzi vienā acī. Par to kā sašaurinājies ne tikai viņa redzes lauks, un pazudusi viņa spēja noteikt attālumus starp objektiem, bet arī kā viņa redzes lauka apstrādes funkcijas analogi ir samazinājušās attiecīgajos smadzeņu centros.

Interesantākā man šķita nodaļa, kas veltīta prosopagnosijai, jeb nespējai atpazīt cilvēkus pēc sejām. Man pašam vienmēr ir šķitis, ka diezgan švaki atpazīstu cilvēkus pēc sejām un lielāku uzsvaru lieku uz viņu soļiem un balsīm. Izlasot šo nodaļu sapratu, ka man šāda problēma man nemaz nepastāv. Galu galā es visus savus radus tomēr atpazīstu uz bildēm un arī paša sievu un bērnu no rītiem atpazīstu.

Kopumā laba lasāmviela, diezgan populārzinātniska, var lasīt bez priekšzināšanām, autora stāstījums ir aizraujošs. Vietām gan viņš nonāca, manuprāt, pretrunās ar sevi. Nodaļā par seju un vietu atpazīšanu viņš raksta par to cik grūti viņam ir atpazīt pašam savu māju un kolēģus. Un tad nodaļā, kurā stāsta par savu acs zaudēšanu, viņš pēkšņi raksta, ka hospitālī jau pazīstot visu personālu, kaut kas nelīmējas kopā. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un, domājams, izlasīšu vēl kādus pāris viņa darbus.

Asleep: The Forgotten Epidemic that Remains One of Medicine’s Greatest Mysteries by Molly Caldwell Crosby

Asleep

Ja tā padomā, letarģija un letarģiskais miegs mani ir fascinējuši no mazotnes. Arī iemesls nav tālu jāmeklā, herbertam Velsam ir stāsts „ Kad guļošais mostas” . Isumā tas ir par cilvēku, kurš aizmieg letarģiskā miegā un pamostas pēc pārsimts gadiem. Un pamostas tāds pats kā aizmidzis, ne par kripatiņu nenovecojis.

Patiesībā diemžēl letarģija nemaz nav tik vilinoša. Slimības pilnais nosaukums ir letarģiskais encefalīts. Katrs, kas zina, ko nozīmē encefalīts, sapratīs, ka nekā laba te nav. Grāmatas autore mums mazāk vai varāk cenšas pavēstīt letarģiskā encefalīta izpētes vēsturi apskatot to kontekstā ar vispārējo neiroloģijas attīstības vēsturi. Grāmata pamatā ir balstīta uz dažu cilvēku slimības vēsturi. Gan to, ar ko viss sākās un kā viss beidzās. To, ko tieši katra šī letarģijas slimnieka vēstures deva slimības izpratnei, gan var tikai nojaust.

Grāmatā reāli nepatika autores mēģinājumi radīt lasītājam tā laika sajūtu. Dakteris gāja tur un tur, tur stāvēja tas, saule spīdēja/nespīdēja. Manuprā,t tas bija visai lieki un reizēm īsti nevarēju saprast lasu nonfiction vai tomēr fiction. Un šādā gadījumā ir grūti saprast, kur beidzas izdomājumi un kur sākas fakti. Tas, ja godīgi, mani tracināja un visa grāmata man līdz ar to šķita tāda puspatiesība.

Letarģiskā encefalīta izpausmes gan bija aprakstītas visai dzīvi, un diezgan daudz varam uzzināt par slimīgas gaitu. Letarģiskais encefalīts tik tiešām var pertendēt uz Aizmirstās epidēmijas godu. To savulaik nomāca gan pirmais pasaules karš, vēlāk lielā gripas pandēmija. Starp citu letarģiskais encefalīts nebūt nav nogājis no skatuves, šur tur viņš laiku pa laikam uzplaiksnī. Un nezin cik gadījumi tiek nepareizi diagnosticēti, jo slimība tak nav visai populāra. Gadījumā, ja to esi saķēris, tad it rikai ~30% varbūtība, ka izkulsies vesels un komplikācijas vari gaidīt visu atlikušo mūžu, lielākā daļa slimības ietekmē kļūst par pavisam citiem cilvēkiem, vārda tiešā nozīmē un, kas dīvaini, nekad uz labo pusi.

Kopumā grāmatai dodu 7 no 10 ballēm, nepatikās man tie apkārtnes apraksti, kā gan autore var tik precīzi zināt kā izskatījās kāds Ņujorkas rajons 1925. gadā un pēc kā tur oda.

%d bloggers like this: